Lai mobilizētos garīgajai atdzimšanai un pārvarētu metafizisko
(un tātad kopumā antropoloģisko) katastrofu, nepieciešams kaut ko saprast.
Vispirms un galvenokārt ir nepieciešams saprast un savienot kolektīvi ideālos
mērķus, kuriem ir noteikta kvalitāte, ar savām interesēm, kurām arī ir jābūt
noteiktai kvalitātei. Saprotams, runa ir par vispārnacionāliem un
ideālistiskiem mērķiem, bet nevis materiālajām interesēm. Cilvēkā ir
nepieciešamas jūtas par idejām – idejiskajiem mērķiem. Bez tā nav iespējama
stratēģiskā mobilizācija. Lai cilvēkos rosinātu aktivitāti, enerģijas atmošanos
un vēlēšanos kvēli darboties, nepieciešama emocionālā piesātinātība attieksmē
pret idejiskajiem mērķiem. Cilvēkos ir jāatmodina transfromācijas stihija, kas
ir emocionāli centrēta un vadīta. Bez stratēģiskās mobilizācijas nav iespējams
sākt atdzimšanas procesu. Stratēģiskās mobilizācijas pamatā ir ideja –
idejiskais mērķis. Turklāt emocionāli izgaismots idejiskais mērķis. Atdzimšanas
mobilizācija nevar notikt bez noteiktiem personības parametriem. Proti,
noteiktām cilvēku iezīmēm un garīgajām nostādnēm, kuras argumentēti pamato
atdzimšanas nepieciešamību un cīņas nepieciešamību, bez kā nav iespējama
atdzimšana. Jaunās „attīrītās” un mobilizētās personības ir pēc tam jāsaliedē
mikrokolektīvos, bet jaunos mikrokolektīvus vēlāk ir jāsaliedē makrokolektīvos.
Saprotams, jebkurš mikrokolektīvs no cilvēka prasa zināmu kompromisu,
piekāpšanos, pašupurēšanos, jo cilvēks ziedo sevi un savas intereses kopējo
interešu realizācijai. Taču cilvēks faktiski atsakās no sevis priekš sevis, jo
viņa atsacīšanās veicina kopējo lietu, no kuras panākumiem noteikts labums būs
katram cilvēkam; arī tiem, kuri atsacījās no sevis. Protams, lai atsacītos no
sevis, nepieciešamas milzīgas izmaiņas cilvēkā – personības milzīga
transformācija. Piemēram, Latvijā aizvadītajā pēcpadomju periodā (praktiski
sākās jau padomju laikā „perestroikas/atmodas” kontekstā) notika cilvēciskā
potenciāla vertikāles sagraušana: tie, kuri bija „apakšā” (sabiedrības
padibenes) nonāca „augšā” (pie varas visās institūcijās). Tādas drausmīgas situācijas
rašanās nevarēja palikt bez kardinālām sekām. Iespējams, vissvarīgākās sekas ir
divas: 1) intelektuāļu/inteliģences slāņa likvidācija un 2) antropoloģiskā
(metafiziskā) katastrofa. Tā visa rezultātā Latvijā tagad nav patiesi godīga un
ideālistiski orientēta inteliģence, kas varētu uzņemties atdzimšanas
mobilizācijas metodisko un organizatorisko vadīšanu. Tādējādi latviešu tauta ir
pakļauta totālai un fatālai destrukcijai, kuru nav spējīgs neviens apturēt. Bet
visbēdīgākais – neviens nav ieinteresēts apturēt destrukciju. Latviešu tautas
virzība ir sairuma, sabrukuma, normālu struktūru izjaukšanas un izsmiešanas
virzība. Drīkst teikt – nacionālā debilisma progresējoša virzība. “6.oktobra
paaudzes” valdības simulakra lepnie “583 darāmie darbi” ir latviešu tautas
dzīves vajadzību ņirdzīgas izsmiešanas paraugs. “Nācijas tēva/pravieša”
apoteoze un miesas uzturēšana ar bezmaksas ēdienu un papildfinansējuma
miljoniem ir latviešu tautas gara un prāta destrukcijas simbols. Deģenerāti
latviešiem raksta ne tikai komentārus, bet raksta “rakstus”, dibina politiskās
partijas, vada parlamentu, tēlo ministrus. Acīmredzot tiekamies ar latviešu
tautas terminālo krīzi. Tāda tauta nevienam nav vajadzīga ne kā civilizētības
kāpinājuma objekts, ne kā koloniālās pakļautības trofeja.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru