sestdiena, 2019. gada 23. novembris

Tauta



2019.gada novembrī sakarā ar latviešu emocionāli ģenerēto vēlēšanos atlaist Saeimu atkal uzvirmo senā kaite par tautas nevainību. Tautas jēdziens ir viens no pretrunīgākajiem jēdzieniem. Tas ir demagoģijas klasisks elements, sava veida mitologēma masu apziņā. Herders teica, ka “Tauta ir Dieva domas”. Tiek atzīts, ka tautā ietilpst arī mirušās paaudzes un nākotnes paaudzes. Galvenie politiski ideoloģiskie kompleksi ļoti rezervēti izturas pret tautas jēdzienu. Marksisms priekšroku dod šķiras jēdzienam. Liberālisms akcentē indivīdus, kuru summu var dēvēt par tautu. Mūsdienu demokrātija rūpējas par minoritātēm un pret tautu izturas kā pret minoritāšu apspiedēju, totalitārisma avotu. Speciālajā literatūrā ir dziļi kritizēta prakse konstitūcijās ierakstīt tautu kā valsts suverēnu. Tāda rīcība ir izpatikšana masām un manipulatīvs paņēmiens, un principā nekad reāli neeksistē, bet ir nevajadzīgu idejisko kolīziju iegansts. Atruna “politiķi” ir vainīgi, bet “tauta” ir nevainīga ir viena no odiozākajām atrunām neattīstītā politiskajā apziņā. Atrunas odiozumu kāpina fakts, ka “politiķus” praktiski deleģē “tauta”, bet nevis “Pēteris debesīs”, Putins, krievi, latviešu jaunie draugi hotentoti. Aizbildināšanās ar “tautas” nevainību ir tipiska izvairīšanās no atbildības. 2018.g. 6.X nobalsoja 844925 vēlētāji. Sanāk, ka šis kopums (citiem vārdiem, tauta) nav ne pie kā vainīgs. Par tautas likteni esmu publicējis eseju ciklu “Tautas pēdējā fāze” (2019.g., 1-5).



Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru