Aksioloģiskā impotence

Runa ir par vērtēšanas, svešvārdā – aksioloģisko, impotenci latviešu inteliģencē. Labi zinot dažādu cilvēcisko negatīvo parādību nomācošo klātbūtni aizvadītajos 30 un vairāk gados, tāpat zinot par cilvēcisko negatīvo parādību kritikas trūkumu un necenšanos turpmāk nepieļaut cilvēciskās negatīvās parādības, rodas jautājums “Vai mūsu inteliģence vispār ir spējīga objektīvi novērtēt cilvēciskas negatīvas parādības?”. Nākas domāt, ka mūsu inteliģence vispār nav spējīga atšķirt labo no sliktā, godīgo no negodīgā, intelektuālo no pseidointelektuālā, karjerismu no nekarjerisma, kompetento no nekompetentā, profesionālo no neprofesionālā, zinātnisko no šarlatāniskā utt. Saprotams, tas visvairāk attiecas uz dažādu konkrētu indivīdu darbību. Viņu darbība ir izteikti slikta. Tā balstās uz nelabām cilvēciskajām īpašībām – aprobežotību, stulbumu, neinteliģenci, neizglītotību, neprofesionalitāti, negodīgumu, nelietību, savtīgumu, konformismu, karjerismu utt. Nelabās cilvēciskās īpašības nav grūti konstatēt, jo tās izpaužas regulāri un  atklātā veidā. Taču nekas nemainās. Indivīda nelabās īpašības netiek kritizētas, indivīds turpina tādā pašā garā darboties un nekas neliecina par vēlēšanos to turpmāk nepieļaut. Secinājums var būt tikai viens: aksioloģiskā impotence. Pie mums inteliģence nav spējīga izdarīt adekvātus vērtējumus. Inteliģence nespēj adekvāti novērtēt cilvēciskās īpašības un tāpēc ir tik daudz negatīvo parādību. Minēšu divus piemērus. Pirmais piemērs – Domburs. Tas, ka šī tipa darbošanās TV žurnālistikā ir izteikti neprofesionāla, antižurnālistiska un pat cilvēciski amorāla, bija zināms jau 90.gadu sākumā, kad mūsu sabiedrībā vēl bija stabili priekšstati par žurnālistiku. Tolaik vēl zināja, ka TV žurnālists nedrīkst nekaunīgi un rupji izturēties pret studijas viesi. Tolaik vēl zināja, ka TV žurnālists nedrīkst uztiept savu viedokli, kas pie tam vēl ir klaji nekompetents un būtībā stulbs viedoklis. 90.gadu sākumā Dombura antižurnālistiskums tika publiski kritizēts. Taču, tā teikt, mainījās laiki. Latvijas TV tāpat kā citos medijos ieplūda jauni cilvēki bez elementārām zināšanām par žurnālistiku, un Domburs varēja turpināt apkaunot žurnālista profesiju. Viņš arī tagad to var darīt “Delfos”, un to acīmredzot nodrošina ne tikai attiecīgā medija personāla, bet latviešu inteliģences lielākās daļas aksioloģiskā impotence. Otrs piemērs – Nācijas debilais tēvs (NDT). Nekādi nav saprotams, kā var neredzēt šī eksemplāra neizglītotību, karjerismu, pseidointelektuālismu, konformismu. To var nekonstatēt  tikai akli, kurli cilvēki.