Ebrejs Rīgas pilī

“NRA.lv” 2019.gada 18.II ievietoja tekstu ar šādu virsrakstu “Sākusies Valsts prezidenta vēlēšanu kampaņa; politiskais atbalsts Levitam kļūst saskatāmāks”. Tekstā stāstīts par Levita grāmatas “atvēršanas” pasākumu. Latviešu varas inteliģences prāta aptumsums ir totāls un fundamentāls. Kungam izdota trekna grāmata, noorganizēta valsts visaugstāko amatdāmu līmenī tās "atvēršana", nelabojamā šarlatāne Dagmārbeitnere kungu nosauc par Latvijas «šodienas nācijas tēvu»...Tas viss ir prātam neaptverams! Taču ir viens interesants jautājums: "Kuram ir vajadzīgs tāds prezidents Latvijā - Krievijai, ASV jeb abiem kopā?". Noteikti ir Krievijas un ASV konkrēts "projekts" sakarā ar jauno prezidentu. Tas viss, kas notiek ap šo pelēko un muļķo ebreju (ebreju vidē ļoti retu eksemplāru ar tādiem epitetiem) nav latviešu idiotisma rezultāts. Latviešu idioti ir pamatīgi apstrādāti. Pat latviešu viepļi naciķi grib ebreju par valsts prezidentu. Tātad zombēšanai ir milzīgi panākumi latviešu kretīnu smadzenēs. Noteikti būs sava loma arī naudai. Bet varbūt tā ir labāk! Pasaule redz, cik nevērtīga ir latviešu tauta, nolaižoties tik zemu, ka kaut kāds aprobežots ebrejs ir jāvirza uz Rīgas pili par Valsts prezidentu. 2019.g. 19.II tiek izplatīta latviešu inteliģences vēstule. Tas ir atgādinājums par latviešu varas inteliģences odiozo būtību. No padomju laika vēstulēm un pēcpadomju laika vēstulēm var izveidot lielisku pieminekli latviešu varas inteliģencei - tās nacionāli reakcionārajai būtībai. Skaidrs, ka ar tādu inteliģenci latviešu tauta var tikai veģetēt cilvēces žogmalē, var izpelnīties Alfrēda Rozenberga priekšlikumu, dzīvot noziegumu brīvībā, pie varas pielaist "6.oktobra paaudzi". Un tas noteikti vēl nav viss. Agonija turpināsies! Savādāk nevar būt! Viepļu atklātās vēstules ir tieša ņirgāšanās par tautu. Tā ir sociālā darvinisma izpausme. Sociālais darvinisms nav tikai elites kvalitāte. Sociālais darvinisms ir arī dažāda tipa parvēniju kvalitāte - politisko, akadēmisko, māksliniecisko iznireļu kvalitāte. Tajā viepļu sarakstā ir tikai parvēniji - eksemplāri bez talanta, apdāvinātības, prāta un pašcieņas. Vispiemērotākais epitets tādiem eksemplāriem ir "viepļi". Un tur nevar neko darīt, ka viepļi mums liek izvēlēties adekvātu leksiku, kas citos gadījumos netiktu darīts. No stulbās latviešu varas inteliģences visu varēja sagaidīt, taču nekādā ziņā nevarēja sagaidīt ebreja virzīšanu Valsts prezidenta postenī. Tas ir unikāls pārsteigums. Izskaidrojums vienīgi ir tas, ka cilvēku muļķība nepazīst nekādus ierobežojumus un Dievs esot atsacījies cīnīties pret cilvēku muļķību, kura nav pārvarāma. Interesanti, vai "tauta" izies ielās, protestējot pret "100 noderīgo idiotu" idiotismu? Domāju, ka nebūs protestu. Tagad pie mums protesti ir tikai tad, ja kādu zagli grib likt cietumā. Tagad "tauta" aizstāv vienīgi savus noziedzniekus. Bet varbūt mēs tiekamies ar tautas šizofrenizācijas, debilizācijas jaunu sēriju, kāpinot sabiedriskajā apziņā pretrunīgas pozīcijas, veicinot etniskos konfliktus (antisemītismu latviešos)? Ar "melnajiem maisiem" nekas prātīgs nesanāca, tāpēc nācās visai drīz sākt jaunu melno kampaņu. Grāmatas izdošana ir tipisks amerikāņu (Rietumu) polittehnoloģisks paņēmiens. Amerikāņu sabiedrībā ciena gudrus cilvēkus, par ko simboliski liecina spēja uzrakstīt grāmatu. Krievijas (padomju) polittehnoloģijā grāmatas izdošana nav īpaši aktuāls paņēmiens, jo proletariāts (tautas masas) pret intelektu labākajā gadījumā izturas vienaldzīgi, taču visbiežāk izturas kritiski. Grāmatas izdošana dotajam ebrejam liecina, ka viņa "projekts" eksistē jau labu laiku, tas tiek plānots un attiecīgi virzīts latviešu tautā. Neaizmirsīsim, ka Ezergailis latviešus padarīja slavenus kā ebreju šāvējus: tikai latviešiem kara gados bija speciāla "komanda" ebreju šaušanai. Interesanti, ka "projektu" bīda latviešu naciķi. Tātad tas spēks, kuram vajadzētu vispirms protestēt pret ebreju Rīgas pilī. Turklāt tas ir spēks, kurš asociējas ar "Arāja komandu", antisemītismu. Nav ticams, ka "projekts" ir idiotijas rezultāts. Tas acīmredzot ir saprātīgu hominīdu "projekts". Ļoti apkauno divi momenti: 1) nelatvietis kā Valsts prezidents un 2) ļoti ļoti pelēks un ļoti ļoti karjeristisks cilvēks kā Valsts prezidents. Bet faktiski pie mums ir bijis vēl trakāk: transparenta neliete Valsts prezidente (VVF), transparenta neliete parlamenta priekšniece (Mūrniece). Sākusies ir saruna par Cukura pārapbēdīšanu Latvijā Brāļu kapos. Pārapbēdīšanu noteikti atbalsta ar abām rokām un galvu jaunais latviešu Valsts prezidents Levita kungs. Tāpat viņam nebūtu nekas iebilstams, ja Latvijā Brāļu kapos izveidotu simbolisku Hitlera kapu Osvencimas stilizētā formā. Levita kungs ir gatavs uz visu, lai kļūtu par Latvijas Republikas Valsts prezidentu. Izteikti negatīvi vērtējošā iesaistīšanās diskursā sakarā ar "nācijas tēvu" ir sava veida rūpes par ebreju tautas reputāciju, kuru šausmīgi grauj Levits. Varbūt kāds no ebreju diasporas beidzot vēlēsies apturēt "Latvijas tautas tēvu" neapkaunot ebreju tautu? Faktiski ir vēl viens interesants moments. Ap ebreju "cepas" inteliģences vecie viepļi. Jauno viepļu attieksme pret ebreju nav manīta. Kā noslēgsies veco viepļu un jauno viepļu attieksmes dinamika? Vai jaunie viepļi arī atbalstīs ebreju? Viņi parlamentā ir kādi 65%. Apmēram divas trešdaļas ir jauni kadri Saeimā.

Tautas mīmika

    Latviešu tautas mīmikas tēma ir ļoti aktuāla. Tautai ir seja, un tautas sejai tāpat kā jebkura cilvēka sejai ir mīmika – sejas muskuļu dabiskas vai spēlētas kustības, kas atspoguļo psihiskos un emocionālos stāvokļus. Katra tauta ir unikāla parādība, tāpēc arī katras tautas mīmikā ir unikālas kustības. Tā tas ir arī latviešu tautā. Latviešu tauta XXI gs. sākumā ir kļuvusi tauta, kura nav spējīga adekvāti apzināties realitāti un realitātes diskursīvās izpratnes vietā tautu apmierina simulācijas, simulakri, ideoloģiskās zombēšanas manipulācijas, meli, hipnotizējošas ilūzijas. Tauta masveidīgi nesaprot tāda stāvokļa atbilstību jēdzieniem “agonija”, “katastrofa”, “neattīstība”, “degradācija”, “deģenerācija”, “pagrimums”, “noriets”, “tumsonība”, “mežonība”, “bojāeja”. Latviešu tauta ir kļuvusi neadekvāta pamatā pateicoties savai “elitei” – varas inteliģencei, kura ir vēsturiski bezperspektīva un vēsturiski neadekvāta. Varas inteliģences neadekvātums kļūst par visas tautas neadekvātās mīmikas liecību. Latviešu tautā nav masveidīga agresīva attiekme pret neadekvāto “eliti” - varas inteliģenci. Latviešu tautā eksistē masveidīga lojāla attieksme pret valdošo kliķi un tās antropoloģisko bāzi – varas inteliģenci. Latviešu tautas mīmikā nav konstatējams masveida protests pret valdošā kriminālā kapitālisma režīmu, kas neatbilst cilvēka optimālajām cilvēciskajām interesēm, bet atbilst postcilvēka interesēm. Latviešu tautas mīmikā nav konstatējams masveida protests pret valdošās kliķes un varas inteliģences radikālo rietumnieciskumu (“eiroatlantismu”) un ultraliberālismu (“globalizāciju”). Latviešu tautas mīmikā nav sastopams masveidīgs valstiskais patriotisms – patriotiskais imperatīvs. Par to visuzskatāmāk liecina jūsmīgā atsacīšanās no valsts neatkarības. Latviešu tauta piemērojas kādas personas sejai, bet nekad nepiemērojas konceptuālai idejai. Tas uzskatāmi atsaucas uz politisko dzīvi, kad politiskās organizācijas centrā ir kāda tās dibinātāja seja, bet nevis politiskā koncepcija. Politisko organizāciju (“kabatas partiju”) dibinātāji ņem vērā tautas mīmikas izpausmi un tāpēc nemaz necenšas piedāvāt kādu politisko koncepciju. Krievijā Putins tēlo patriotu tautas nomierināšanai; Latvijā nav vajadzīgs valsts prezidentam tēlot patriotu, jo latviešu tauta masveidā ir apmierināta ar dzīvi, ko regulāri apliecina socioloģiskās aptaujas. Latviešu tautā nav tāds relatīvi plašs slānis (t.s. dziļais slānis), kuru nevar ietekmēt aģitācija, propaganda, zombēšana, iebiedēšana, uzpirkšana, kārdināšana ar amatiem, apbalvojumiem, naudu.

Primāts

Latviešu “naciķi” Valsts prezidenta krēslam virza Levitu. Tātad latviešu tautas pelēcību resursi ir izsmelti, un Latvijas valsts prezidenta amatā latvieša vietā nākas izvēlēties kādu cittautiešu pelēcību. Der arī ebrejs, kas, protams, nav īsts ebrejs. Levits ir primāts, kurš pretrunu (kļūdu, aloģiskumu) nesaskatīs arī formulējumā "2 + 2 = 5", ja tas būs izdevīgi no karjeras viedokļa. Un savādāk nemaz nevar būt kriminālā kapitālismā, noziegumu brīvībā, nacionāli reakcionārā un krimināli oligarhiskā valstiskumā, kam der tikai cilvēciskie atkritumi, dažāda tipa pielīdēji, bezmugurkaulnieki morāles, profesijas, patiesības jomā; viņš jau sacūkoja Satversmi ar preambulu, izpatīkot latviešu āmurgalvām. Tātad profesionāli bīstams, jo priekš viņa neko nenozīmē "juridiskā Hipokrāta" zvērests. Bet varbūt patiešām arī nav labi izglītots jurisprudencē. Ja būtu gudrs un labs speciālists, tad nekādā gadījumā nebūtu atstājis savu Minsteri, nebūtu mūs aicinājis uz savu dzīvokli apspriest LR izglītības nākotni; dzīvojot Minsteres latviešu vidē, varēja sen izdarīt noteiktus etnopsiholoģiskos secinājumus.

Toksiskais

"Pietiek" regulāri publicē Gobzema jaunāko demagoģisko bubertu.Gobzemblēdis pat latviešu populācijā, kura nevar žēloties par dažāda kalibra mēslu trūkumu, ir rets eksemplārs. Reti toksiska figūra; viņa galvenais tiksīns ir reti lipīga demagoģija paša saindētajos tekstos, kurus šis muldēšanas toksikomāns izplata bez jebkāda ierobežojuma, labi zinot adresātu - glaimīgas, melīgu solījumu indoktrinācijas latviešu baudītājus, kuru smirdošās smadzenes sāk funkcionēt tikai pēc kārtīgas nelietīgas retorikas porcijas aprīšanas, nekad nespējot adekvāti identificēt nelietību, idiotiju, nekaunību, jo tik tikko minētajām īpašībām diametrāli pretējas cilvēciskās īpašības viņos izraisa alerģiju.

Mežonības klasifikācija

Mūsdienu pasaulē nākas tikties ar diviem mežonības veidiem – arhaisko (raksturīgs senatnei, saistīts ar senatni) mežonību un moderno mežonību (mūsdienīgo mežonību). Arhaiskās mežonības pārstāvjus var sastapt Āfrikas, Latīņamerikas džungļos, kur joprojām laiku pa laikam atrod kādu pirmatnēju cilti, par kuru agrāk nebija nekādas informācijas. Modernās mežonības modernos pārstāvjus var sastapt Rietumu civilizācijā un arī tādā zemē kā Latvija, kur to klātbūtne īpaši plaši iezaigojās no XX gs. 70. gadiem, kad sākās eiropeīdu rases masveida degradācija, deģenerācija, izmiršana. Katram mežonības veidam ir savas izpausmes. Tās ir krasi atšķirīgas. Ar arhaiskā mežoņa portretu tiekamies etnoloģijas, etnogrāfijas, antropoloģijas grāmatās. Tajās arhaiskais mežonis ir dabas bērns: antropomorfs radījums, ēdot banānu, sēžot vai guļot uz kailas zemes, lietojot paštaisītus darba rīkus un ieročus medībās. Arhaiskais mežonis nepazīst nekāda veida pretenzijas, tieksmi uz kaut ko. Viņš nepazīst tieksmi būt visgudrākajam, viszinošākajam. Arhaiskais mežonis principā ir labsirdīgs, atsaucīgs, pretīmnākošs, izpalīdzīgs. Viņš brīvprātīgi ievēro ciltī iedibinātās uzvedības normas, aktīvi līdzdarbojas rituālos, disciplinēti izturas pret visa veida tabū. Arhaiskā mežoņa mežonības kritēriji jeb trūkumi atbilstoši civilizēto ļaužu priekšstatiem pamatā ir neizglītotība, necivilizētība, sociālo institūtu primitīvisms un politiskās varas neesamība, kultūras stagnācija un kultūras attīstības apstāšanās cilts līmenī bez perspektīvā gaidāmām izmaiņām. Minētie kritēriji jeb trūkumi civilizētā sabiedrībā ir veicinājuši tradīciju pret arhaisko mežonību izturēties ļoti nesaudzīgi un vārdu “mežonis” lietot kā ļoti dzēlīgu apzīmējumu. Tāda terminoloģiskā pieeja ir ideāli pamatota, tiekoties ar mūsdienu moderno mežonību. Mūsdienu mežonības kritēriji jeb trūkumi ir saistīti ar divdomīgu, pretrunīgu, antagonistisku stāvokli – nesamierināmi pretišķīgu dzīves praksi. Mūsdienu mežonis sevi uzskata par ļoti izglītotu cilvēku. Viņš visu zina par visiem vislabāk. Mūsdienu mežonis lepni izmanto datoru, internetu, mobīlo telefonu. Taču visbiežāk viņš civilizētības augstos sasniegumus izmanto bezjēdzīgi – seklai, triviālai, mietpilsoniskai komunikācijai, kā arī līdzcilvēku pazemošanai, nogānīšanai, intrigu uzkurināšanai. Mūsdienu mežonis neizjūt nekādu cieņu pret sociālajiem institūtiem – reliģiju, morāli, politiku, mākslu un literatūru. Toties mūsdienu mežonis pakļaujas naudas varai, amata varai. Mūsdienu mežonim neinteresē nākotne, garīgums, cilvēciskums, sava valsts, savas valodas kultūra. Tāpat neinteresē estētiskās un garīgās vērtības. Mūsdienu mežonis neinteresējas par pagātnes mantojumu. Viņš neizmanto pagātnes kultūras pieredzi. Viņa interešu uzmanības centrā ir vienīgi tagadnē pieejamās baudas un izklaide. Mūsdienu mežonis veģetē nesamierināmi pretišķīgā veidā. No vienas puses viņa rīcībā ir milzīgi zinātniski tehniskie panākumi un ļoti augsts progresa līmenis, taču no otras puses ir viņa uzbāzīgā cilvēciskā nevērtība, cilvēces intelektuālā progresa panākumus izmantojot kariķējošā veidā – mežonīgā veidā. Mūsdienu mežonis nemitīgi apliecina savu mežonību.

Klasisks piemērs

Globālo sociālo problēmu analītikai pēcpadomju Latvija ir lielisks pētnieciskais materiāls. Savā ziņā klasisks un nepārspējami ideāls pētnieciskais materiāls. Pēcpadomju Latvija globālo sociālo problēmu analītikai lieliski noder kā vispusīgs un perfekti niansēts piemērs, kas var notikt ar tautu, valsti un visiem cilvēku dzīves procesiem, ja patstāvīgam valstiskumam nesagatavotam etnosam “otrā rītā uz brokastu laiku” (J.Bojārs) atļauj dzīvot sociāli politiski patstāvīgi; proti, atļauj dzīvot suverēnā valstī. Rezultātā atklājas drausmīga aina. Nepilnu 30 gadu laikā ir šausmīgi izkropļoti visi dzīves segmenti – ieviesta noziegumu brīvība, masveidīga organizētā noziedzība, likvidēta augsti attīstīta zinātne, likvidēta augsti attīstīta rūpnieciskā un cita veida ražošana, drausmīgi izkropļota pasaulē cienīta izglītība, veselības aizsardzība. Taču pats nepatīkamākais un negaidītākais ir tas, ka latviešu tauta ar prieku atkratījās no valstiskās suverenitātes, kļuva tauta-kompradore, izaudzināja un izskoloja “6.oktobra paaudzi”, postmodernisma, homoseksuālisma, dažādu perversiju fanus, svešzemniekiem iztirgoja Latvijas aramzemi un mežus. Vārdu sakot, nepilnu 30 gadu laikā tika panākts degradācijas un deģenerācijas triumfs visos cilvēciskās esamības segmentos. Vārdu sakot, pēcpadomju latviešu lielākais sasniegums ir kļūšana par klasisku piemēru globālo sociālo problēmu analītikai.

Polittehnoloģiski fragmenti (3)

v  Vācu zinātnieku ieskatā katrai tautai (Volk) ir īpašs tikai tai piemītošs gars jeb būtība (Volksgeit), kā arī sava ētika. To ņēma vērā vācu politiķi. Viņi jau kopš XIX gs. otrās puses (pēc Vācijas izveidošanas) valsts politiku sasaistīja ar zinātni, politiku un polittehnoloģiju cenšoties balstīt uz zinātniskiem pamatiem.

v  Polittehnoloģiju var ietekmēt apstākļi, kad gribu nomaina disciplīna. Polittehnoloģija var radīt tādus sociāli politiskos apstākļus, kad gribas vietā ir jāfunkcionē disciplīnai. Tā tas ir t.s. partijas disciplīnā, kad atsevišķu indivīdu (partijas biedru) griba pakļaujas (tiek voluntāri pakļauta) partijas disciplīnas prasībām. Faktiski politiskās partijas eksistence nav iespējama bez gribas pakļaušanas disciplīnai.

v  Mūsdienu kapitālismā klasiskās polittehnoloģiskās gudrības ir grūti realizēt. Var droši teikt, ka tagad kapitālisms neeksistē, jo mūsdienu kapitālisms vairs nebalstās uz ražošanu un peļņu, bet balstās uz spekulācijām un naudas kalšanu (emisiju). Tātad ir izmainījusies kapitālisma mentalitāte, kas ir viens no kultūras pastāvēšanas pīlāriem, ar kuru obligāti nākas rēķināties polittehnoloģijai. Mūsdienu polittehnoloģijai nākas pielāgoties jaunajām izmaiņām kapitālisma mentalitātē. Šī pielāgošanās nevar būt patīkama, jo mentalitātes izmaiņas liecina par morālo noslīdējumu. Vienmēr ir nepatīkami pielāgoties morālās deģenerācijas kaislībām. Turklāt deģenerācija var būt tik liela, ka polittehnologu morāli stabilākā daļa var vispār atsacīties pielāgoties jaunajai mentalitātei. Tā tas praktiski notiek, jo mūsdienu kapitālismā politiskie procesi kļūst arvien odiozāki, nesakarīgāki, bezjēdzīgāki. Politiskos procesus vairs nevada polittehnoloģiskais intelekts, bet vada tikai pašu politiķu intelekts.

v  Polittehnoloģijā vienmēr ir bijis aktuāls jautājums “Vai ir kāds sakars starp prātu, tiesībām un vēstures virzību?”. Tādu jautājumu stimulē intuitīvais priekšstats par vēstures virzības patstāvību, neņemot vērā ne sociuma prātu, ne sociuma tiesību sistēmu cilvēku dzīves saprātīgai regulēšanai. Tā vien liekas, ka vēsturisko virzību neviens nevar ietekmēt un vēsturiskais liktenis ir fatāls lielums. Tā priekšā polittehnoloģija ir bezspēcīga – nevar neko precīzi prognozēt, nevar rekomendējoši palīdzēt izveidot stabilu un laika gaitā nemainīgu tiesību sistēmu. Sociuma prāts ir bezspēcīgs vēsturiskā likteņa priekšā.

v  Politikas teorijā un tātad arī polittehnoloģijā ir sastopama neticība liberāli demokrātisko vērtību spējai izdzīvot masu demokrātijas apstākļos, jo masu vēlētāji ir idejiski nepatstāvīgi, neracionāli un demagoģijas (populisma) fani.

v  Politikā ir plaši izplatīts t.s. demokrātiskais kanibālisms – savas sugas (tautas) indivīdu “ēšana”, un polittehnoloģijai to vienmēr nākas ņemt vērā.

v  Polittehnoloģija nespēj izvairīties no dilemmas, kas mentalitātē (vērtību hierarhijā) ir primārais – vara jeb īpašums. Tiek uzskatīts, ka Rietumu civilizācijā primārais ir īpašums (nauda un manta). Tāpēc varas galvenā funkcija ir īpašuma interešu aizstāvēšana, un varu vispār formē īpašuma īpašnieki (oligarhi).

Cilvēka kanons

“6.oktobra paaudze” un īpaši tādi tās pārstāvji kā Bordāns, Jurašs, Gobzems, Kaimiņš stimulē pievērsties cilvēka kanona tēmai. Katru dienu tiekoties ar minētās paaudzes aktīvāko pārstāvju odiozajām izdarībām, rodas jautājums “Vai viņi vispār atbilst cilvēka kanoniskajām normām un vai mums nenākas tikties ar manāmām novirzēm no kanoniskajām normām?”. Jautājums rodas ne tikai sakarā ar odiozajām izdarībām. Jautājums rodas arī tāpēc, ka līdz šim valdošās kliķes kontingenta kadri vairāk vai mazāk atbilda cilvēka kanoniskajām normām. Nekādā gadījumā neradās vēlēšanās teikt, ka viņi neatbilst cilvēka stājai. Viņi varēja rīkoties nacionāli bezjēdzīgi, profesionāli nekompetenti, kā arī savtīgi, nekaunīgi, negodīgi. Tomēr jebkurā gadījumā viņiem piemīta, tā teikt, cilvēka rāmis jeb cilvēka robeža, kuru viņi nepārkāpa un nekļuva cilvēkam neadekvāti. Viņu darbībā, uzvedībā un komunikācijā vienmēr saglabājās respekts pret to informāciju un prasību kompleksu, kas atspoguļo un apliecina cilvēku kā Homo sapiens. Tāds respekts viņos acīmredzot ir padomju laika audzināšanas un izglītības rezultāts. Citiem vārdiem sakot, viņi ļoti labi apzinājās cilvēka adekvātuma nosacījumus, kurus viņos ir nostiprinājusi audzināšana un izglītība jeb plašāk tverot – kultūra. Turpretī tiekoties ar bordāniem, jurašiem, gobzemiem, kaimiņiem nākas stipri šaubīties, vai pēcpadomju laika valsts organizētā audzināšana un izglītība viņos ir nostiprinājusi cilvēka adekvātuma nosacījumus. Tā vien liekas, ka viņiem nav nekāda priekšstata par to, ko nosaucu par cilvēka rāmi jeb cilvēka robežu. Atkārtosim, kas ir kanons. Kanons ir tas, kas ir obligāts, un tas, kas ir vispārpieņemts. Jēdzienu “kanons” var bez bailēm attiecināt ne tikai uz reliģijas dogmām, rituāliem, noteikumiem vai mākslas poētikas un stilistikas stingrajām prasībām, reglamentējot mākslas darba kompozīciju, kolorītu, sižētisko struktūru utt. Jēdzienu “kanons” drīkst attiecināt arī uz cilvēku. Ar cilvēka kanonu tiekamies cilvēka definīcijās. Definīciju skaits ir liels filosofijā, psiholoģijā, antropoloģijā. Tomēr definīciju raibajā kolekcijā saglabājas noteikts kodols. Tajā ietilpst cilvēciskums kā cilvēka kanona obligāta norma. Cilvēciskums ir cilvēka ētiskais karkass, cilvēka morāli tikumiskais satvars. Cilvēciskums ir pamatstruktūra, kurā ietilpst tādi elementi kā labsirdība, cilvēku cieņa, līdzcietība, uzticība, labvēlība, pašaizliedzība, kautrīgums, godīgums, patiesīgums, atklātums. Pats galvenais cilvēka kanonā ir prāts, kas ir pats galvenais cilvēka atribūts. Cilvēka reliģiskajās (jūdaisma, kristietības) definīcijās tiek akcentēta cilvēka izvēle starp labo un ļauno. Cilvēks kļūst cilvēks tad, kad spēj nošķirt labo no ļaunā. Par Bordāna, Juraša, Gobzema, Kaimiņa neatbilstību cilvēka kanonam liecina tas, ka viņu prāts (pats galvenais cilvēka kanonā !!!) “strādā” tikai odiozu (pretīgu, atbaidošu, nevēlamu, idiotisku, debilu) personiski ambiciozo (politiskā retorikā nomaskētu) mērķu sasniegšanai.

Kompradoru laikmets

Venecuēlas visjaunākie notikumi pievērš uzmanību ģeopolitiskajam determinantam, kad katrs jauns valstiskais projekts uz Zemes var sākties un sasniegt izvēlēto mērķi tikai pēc ģeopolitiskās atļaujas saņemšanas (pašlaik no ASV). Redzama ir ģeopolitiskās varas subjekta nekaunēšanās no savām ģeopolitiskajām ambīcijām. Tagad varas subjekts vairs neslēpj no sabiedrības ģeopolitiskās kundzības māniju. Tā tas ir pirmo reizi uz planētas, jo ģeopolitiskā darbība agrāk tika rūpīgi slēpta no svešām acīm un ausīm. Taču Venecuēlas notikumi akcentē vēl vienu jaunu parādību pasaules politikā. Akcentē kompradoru lomu ģeopolitiskajās konstrukcijās un politiskajā sfērā vispār. Kompradori – ārvalsts atbalstītāji, ārvalsts aģenti savā zemē – ir bijuši vienmēr. Katrā laikmetā ir bijuši atsevišķi cilvēki, kuri atklāti aizstāvēja svešu politisko varu un tādējādi apzināti nekalpoja savai valstij. Atkārtoju: kompradori ir sena vēsturiskā negācija, un šai negatīvajai izpausmei vienmēr ir bijis individuāls raksturs. Turpretī pēc II Pasaules kara Rietumu civilizācijā kompradori ir sastopami masveidā. Tagad jau labu laiku nevienam nav noslēpums, ka mūsdienu Rietumeiropas valstu politiskā elite faktiski galvenokārt ir kompradoru elite. Tāpat jau labu laiku nevienam nav noslēpums, ka arī Riemeiropas akadēmiskās aprindas ir kompradoru aprindas, kuras simboli ir habermasi, derridas un citi “intelektuāļi”. Tāds cilvēciski pazemojošs unikāls stāvoklis Rietumeiropā izveidojās pēc II Pasaules kara, kad eiropieši nonāca amerikāņu ģeopolitiskajā pakļautībā un laika gaitā amerikāņiem izdevās ideoloģiski un ar dolāru palīdzību izskolot kompradoru masas, aptverot gandrīz pilnā mērā pēckara visas jaunās paaudzes. Savukārt pēc PSRS sagraušanas, kad bijušas padomju valsts republikas nonāca amerikāņu ģeopolitiskās varas zonā, kompradoru masas tika sazombētas un uzpirktas arī Austrumeiropā. Piemēram, Krievijā kompradori veido samērā plašu 5.kolonnu. Latvijā kompradoru statuss ir gandrīz visai latviešu tautai, kura uz amerikāņiem lūkojas kā uz Dieva sūtņiem sargāt un aprūpēt Latvijas iedzīvotājus. Latviešu varas inteliģence ir kompradoru (nacionālo nodevēju) monolīta varza. Droši var konstatēt kompradoru laikmetu eiropeīdu civilizācijā. Tāda tikumiski drūma laikmeta iestāšanās noteikti ir izskaidrojama ar eiropeīdu rases vispārējo stāvokli – izmiršanu un degradāciju. Kompradors principā ir deģenerāts, kuram nav svēta ne tikai sava tauta un sava valsts, bet arī nav svēta cilvēkam cienīga stāja vispār.

Kritikas tiesības

Sociālo problēmu analītikā vienmēr aktuāls ir jautājums par kritikas tiesībām. Respektīvi, aktuāls ir jautājums, kas ir devis tiesības kritiski no malas (no zināmas distances) vērtēt sabiedrības (tautas, valsts) dzīvi un tajā sastopamās konkrētās norises. Sociālo parādību kritiķiem (zinātniekiem, filosofiem, publicistiem) bieži nākas sastapties ar viņiem uzdotu jautājumu “Kas Jums ir devis tiesības visu kritizēt mūsu valstī?”. Tādu jautājumu, protams, visbiežāk uzdod ne visai gaiša un  izprotoša prāta īpašnieki. Gudri cilvēki neatzīst kviētismu – vienaldzīgu, pasīvu izturēšanos pret apkārtējo pasauli. Gudriem cilvēkiem sociālo problēmu analītika un šīs analītikas kritiskā ievirze ir pati par sevi saprotama un atbalstāma dzīves nepieciešamība. Gudri cilvēki labi zina kritiskās domāšanas un kritiskās darbības svētīgo lomu cilvēku gaitās. Turpretī idejiski nepatstāvīgus, neracionālus prātus un sociāli skaistas demagoģijas fanus kaitina sociālo problēmu analītiskā kritika. Viņu ieskatā kritika esot vēlēšanās pazemot, apkaunot u.tml. Ja tiek kritizēta tauta un valsts, tad tā vispār esot “nacionālā nodevība” jeb, kā saka latvieši, kangarisms, un kritiķi nākas uzskatīt par Kangaru. Atbildi uz jautājumu par kritikas tiesībām pamatā nosaka divi faktori: 1) metafiziskais faktors un 2) reālpolitiskais faktors. Abi faktori reizē ir kritikas tiesību argumentācijas kodols. Abi faktori paskaidro, kas ir devis tiesības uz sociālajiem procesiem palūkoties no zināmas distances analītiski kritiskā aspektā. Metafiziskais faktors ir cilvēka morālais pienākums izturēties pret dzīves norisēm kritiski ar kritiski orientētu apziņu. Tāds pienākums ir cilvēka būtības (metafizikas) atribūts. Cilvēkam ir jābūt ne tikai domājošai būtnei, bet ir jābūt kritiski domājošai būtnei. Ne velti audzināšanas un izglītošanas vēsturiski klasiskais mērķis ir kritiskās domāšanas attīstīšana. Attieksmē pret sociālajām norisēm kritiskā domāšana praktiski realizējas dažādos kritiskos vērtējumos ar skepticisma piedevu - neuzticēšanos vispāratzītām idejām, dogmām, teorijām, ētiskām vērtībām, ideoloģiski iezombētām nostādnēm sabiedrības apziņā. Skepticisms nebūt nav tendencioza neatzīšana un vienpusīga noraidīšana. Skeptiķis nav nihilists. Pamatots ir asprātīgais aforisms “Skeptiķis ir labi informēts optimists”. Metafizisko faktoru savā laikā ļoti precīzi raksturoja Pjotrs Čaadajevs, kuru atļaušos citēt oriģinālā: “Я не научился любить свою родину с закрытыми глазами, с преклоненнойголовой, с запертыми устами. Я нахожу, что человек может быть полезен своейстране только в том случае, если ясно видит ее; я думаю, что время слепыхвлюбленностей прошло... Я полагаю, что мы пришли после других для того,
чтобы делать лучше их. чтобы не впадать в их ошибки, в их заблуждения и
суеверия. Прекрасная вещь — любовь к отечеству, но есть еще нечто более прекрасное — это любовь к истине. Любовь к отечеству рождает героев, любовь к истине создает мудрецов, благодетелей человечества. Любовь к родине разделяет народы, питает национальную ненависть и подчас одевает землю в траур; любовь к истине распространяет свет знания, создает духовные наслаждения, приближает людей к Божеству. Не через родину, а через истину ведет путь на небо.” Otrais faktors, reālpolitiskais faktors, ir politiskie uzskati un to konsekventa ievērošana. Proti, tiesības uz tautu, valsti un tās sociālajiem procesiem lūkoties kritiski sniedz nelokāmi un nesvārstīgi politiskie uzskati par to, kādai ir jābūt valstij un kādai ir jābūt tautas dzīvei. Ja reālpolitikā ir konstatējamas novirzes no attiecīgajiem konsekventajiem politiskajiem uzskatiem, tad ir tiesības kritizēt un vērtēt skeptiski. Reālpolitiskās nepilnības sniedz kritikas tiesības. Latvijas gadījumā tādas tiesības sniedz valstiskās suverenitātes nacionāli bezatbildīgā un cilvēciski apkaunojošā zaudēšana 2004.gadā, kriminālā kapitālisma pastāvēšana, masveida tautas atbalsts nacionāli reakcionārajam un krimināli oligarhiskajam režīmam. Ar tik tikko minētajām politiskajām novirzēm pilnīgi pietiek, lai sociālo problēmu analītikai būtu tiesības nesaudzīgi kritizēt un apliecināt skepticismu, tiekoties ar dažādām destruktīvām norisēm Latvijā un to autoriem.

Atbildības problēma

Radikālais, izteikti regresīvais pavērsiens latviešu tautas vēsturē sakarā ar “6.oktobra paaudzes” nākšanu pie varas aktualizē atbildības problēmu. Latviešu sabiedrībā nākas panākt zināmu konsensu par to, kas ir atbildīgs par “6.oktobra paaudzes” ģenerāciju un nonākšanu tautas avangardā. Faktiski tiekamies ar atbildības problēmu, kura kļuva aktuāla Rietumu civilizācijā pēc demokrātijas ieviešanas Jaunajos laikos, kad demokrātija ir politiskais režīms un varas vienīgais leģitīmais avots ir tauta. LR Satversmē varas vienīgais leģitīmais avots ir “Latvijas tauta”. No vienas puses tāda metode varas leģitimācijā atvieglo izlemt jautājumu par atbildību. Atbildība ir jāuzņemas “Latvijas tautai”, ja reiz tā ir varas vienīgais avots. Darbojas princips “Tas, kuram ir vara, ir atbildīgs par visu”. Tātad atbildība gulstas tikai uz tautu. Tauta ir kolektīvi atbildīga par visu, kas notiek Latvijā un tajā skaitā ir atbildīga par ļoti neveiksmīgo “6.oktobra paaudzi”. Taču labi ir zināms, ka šo loģisko slēdzienu nekādā gadījumā neatbalsta latviešu liela daļa. Šī daļa visā vaino “politiķus” un kategoriski atsakās vainu attiecināt uz visu tautu. Protams, latvieši nav vienīgā tauta, kura nevēlas uzņemties kolektīvo atbildību. To nevēlas darīt arī vācu tauta sakarā ar nacisma noziegumiem un Pasaules kara izraisīšanu. Pēckara Vācijā atbildības problēma ieguva ļoti sakaitētu auru. Varēja novērot vienu likumsakarību: jo gudrāks un izglītotāks cilvēks, jo drosmīgāk viņš vainu attiecināja uz visu vācu tautu. Šajā ziņā vērtīgu materiālu ir sagatavojuši tādas izcilas personības kā Karls Jasperss un Gustavs Jungs. Abi ir ģeniāli psihiatri, filosofi. Viņi jau 1945.gadā pateica nepārprotami, ka vainīga ir vācu tauta, un vācu tautai ir jāuzņemas kolektīvā atbildība. Karls Jasperss tolaik bija Heidelbergas universitātes profesors. Kādā no saviem darbiem viņš atceras studentu naidīgumu pret viņa atziņu par vācu tautas kolektīvo vainu. Studenti tiecās visā vainot Hitleru, nacistu partiju utt., bet ne vācu tautu. Karls Jasperss sagatavoja speciālu darbu par atbildības problēmu. Tajā viņš secināja, ka vācu tauta ir politiski atbildīga par nacistu režīmu un tā noziegumiem. Savukārt Gustavs Jungs jau 1945.gada 11.maijā, tātad dažas dienas pēc kara beigām, kādā intervijā plaši izskaidroja savu viedokli par vācu tautas kolektīvo atbildību. Viņš uz visu lūkojās no savas profesijas viedokļa un tāpēc akcentēja vāciešu psihiskās problēmas. Viņaprāt nedrīkst atsevišķi sentimentāli nošķirt nacistus un antinacistus. Vainīgi ir gan vieni, gan otri. Naivi ir vācu tautu iedalīt labos vāciešos un sliktos vāciešos. Patiesībā visi vācieši ir aktīvi vai pasīvi, apzināti vai neapzināti saistīti ar kara šausmām. Viņi reizē nezināja, kas notiek, un reizē ļoti labi zināja, kas notiek. Psihologam ir skaidrs, ka runa var būt tikai par kolektīvo vainu un kolektīvo atbildību. Gustavs Jungs atsaucās uz saviem novērojumiem par vāciešu mentalitāti. Arī antinacistu, labo vāciešu mentalitātē ir sastopama nacistu psiholoģijai raksturīgā cietsirdība un vardarbība. Ārstēt var sākt tikai tos vāciešus, kuri atzīst kolektīvo atbildību, bet nevis atbildību noveļ uz dažiem gestapoviešiem. Domājams, tagad Latvijā ir analoģiska aina: jo gudrāks un izglītotāks cilvēks, jo drošāk viņš atzīst visas latviešu tautas vainu par to visu, kas ir noticis pēcpadomju laikā. Arī pie mums ir sentimentāli un naivi visā vainot “partijas” un “politiķus”.

Subetnoss

Prof. Pēteris Zeile, latgalietis, Latgales fans, to uzrakstīja jau pirms daudziem gadiem. Taču viņa objektīvais spriedums uz latgaliešiem un citiem etniskajiem grupējumiem Latvijā neatstāj nekādu ietekmi. Pie mums fakti nav cieņā. Cieņā ir iezombēti paradoksi, stulbi risinājumi. Prof. Pēteris Zeile: “Līdz ar tagadējo Latgali un latgaļu reiz apdzīvoto Vidzemi, veidojās nākamās Latvijas pamats, kodols, kas devis tautai, zemei, valstij tās nosaukumu un nacionālā karoga krāsas. Līdz 16. gs. beigām tikai tagadējās Latgales un Vidzemes iedzīvotājus sauca par latviešiem, latvjiem (pārējo novadu iedzīvotāji bija kurši, zemgaļi, sēļi, lībieši). [..] 16. gs. beigās latgaļi joprojām tiek saukti par latviešiem, un viņu apdzīvotais areāls – pēc Rusova – aptver areālu no Ludzas apvidiem austrumos līdz Dolei un Rīgai – rietumos. Pārējos baltu cilšu iedzīvotājus Rusovs sauc par kurzemniekiem un sēļiem. [..] Lai rastu apzīmējumu savam katoliciskajam, no pārējās Latvijas ilgstoši nošķirtajam novadam, Francis Kemps 20. gs. sākumā ieviesa jēdzienu “Latgale” un “latgalietis”, uzskatīdams tos par vecās latviešu tautas un zemes alternatīviem nosaukumiem. Šiem jēdzieniem bija latvisks pamats, skanējums, un tie tika pretstatīti poļu ieviestajam un krievu lietotajam Inflantijas un inflantiešu jēdzienam. Diemžēl, Latgales, latgalieša nosaukums vēlāk nereti ieguva tālumniecisku, provinciālu, zemes malas un gala skanējumu un nozīmi. Pamatetnoss vērtās subetnosā”.

Tauta

Tautas spēku apliecina saimnieciskā aktivitāte, dzimstība, spēja aizstāvēt savas intereses. Raksturo arī tādu parādību klātbūtne kā narkomānija, alkoholisms, noziedzība, debilitāte, idiotija. Tautas dzīvē likumi nelīdz, ja tautā nav nerakstītas uzvedības normas, tradīcijas, morālie un reliģiskie principi, kam visam ir lielāka reālā funkcionālā slodze nekā likumiem un varas autoritātei. Malka nedeg, ja bijusi ūdenī. Tauta micās uz vietas, ja dzīvo pati savos atkritumos un tās dzīvē visu nosaka tautas kriminālais slānis un tautas plānprātīgais slānis. Ļoti svarīgs moments tautas dzīvē ir demogrāfija. Tautas dzīve ir iekārtota tā, kā ir iekārtota ģimenes dzīve: jo lielāka ģimene, jo tā ir varenāka, spēcīgāka, rezultatīvāka.Tauta ir vēsturiska parādība; rodas no vairākiem etnosiem, kuru sākums var būt asinsradniecība. Tauta reizē ir bioloģisks veidojums un reizē ir sociāls veidojums, jo dzīvo saskaņā ar sociāliem likumiem. Tautas pazīmes ir 1) tautas sastāvs (vecuma grupas, šķiras utt.) un 2) tauta kā veselums ar noteiktu mentalitāti. Mentalitātes kritēriji ir tādi paši kā atsevišķu indivīdu mentalitātes kritēriji: intelekts, radošais potenciāls, drosme, uzņēmība, stingrība, labsirdība, tieksme uz nodevību un paniku, izturība, pašcieņa, sabiedriskums, atturība, organizētība. Tautai var būt sava sociālās organizācijas forma – valsts. Valsts iekārta tautas mentalitātes veidošanā nav galvenais faktors, kā mēdz uzskatīt. Tas ir svarīgs faktors. Taču ne vairāk svarīgs faktors kā citi faktori – dabas apstākļi, tautsaimniecības raksturs, vēsturiskie apstākļi, mūsdienās teiktu – ģeopolitiskā pievilcība, reliģija, ideoloģija, kultūras mantojums, demokrātija kā ideoloģiskā norma. Rietumu tautu mentalitātes iezīmes: paaugstināta noslieksme uz individuālismu, augsts intelektuālais un radošais potenciāls, spēja izgudrot, prakticisms, lietišķība, aprēķinātība, konkurētspēja, avantūrisms, zinātkāre, emocionālais vēsums, godkāre, pašcieņa, pašdisciplīna, pašorganizētība, etniskā pārākuma apziņa, menedžera dotības, jūtu savaldība, teatrālisms. Latviešu tautā ir izplatīta tahogēnā atsvešinātība. Izmantojot sengrieķu vārdu „tachos” (ātrums), jēdziens „tahogēns” apzīmē ātruma palielināšanos kādā procesā. Par tahogēno atsvešinātību var runāt sakarā ar atsvešinātības pieaugumu no racionālās dzīves kārtības uz haosu, katastrofu, idiotiju, debilitāti, šarlatānismu, obskurantismu. Tahogēnā atsvešinātība ir iespējama vienīgi prāta sabrukuma laikā, kad valda bezprātīgs iracionālisms un bezprātīgais iracionālisms lielā ātrumā sociāli izvēršas arvien plašāk un plašāk. Savdabīgs tahogēnās atsvešinātības spogulis pie mums ir kļuvis internets (galvenokārt pateicoties anonīmitātes iespējai). Cilvēka radošā prāta varenības apliecinājums reizē kļuva cilvēka šausmīga pagrimuma apliecinājums. Internets liecina par ārprātīgi neizglītotu un aprobežotu jauniešu (“komentētāju”, “troļļu”) jūru latviešu sabiedrībā. Internets liecina par kaut kādu antropomorfo briesmoņu, nezvēru kloākām (piem., monstra Grantiņa mostru ateja). Internets atklāja īpaša tipa neliešu (bordānu, gobzemu, jurašu, kaimiņu, strīķenu, petravičenu) satraucošo īpatsvaru “6.oktobra paaudzē”. Internets atklāja, kā atbaidoši deģenerāti un nelimitēti nekaunīgi izdzimteņi (piem., “žulis”) var no mediju portāliem ļoti ātri izdzīvot saprātīgus diskusijas dalībniekus, kā tas ir noticis portālā “Pietiek”, “Delfi”, “Diena”, “NRA”.