Psihiskā veselība un fobijas

Fobijas ir sastopamas katrā paaudzē. Latviešu katrā paaudzē noteikti būs cilvēki, piemēram, ar naidīgu izturēšanos pret Krieviju, krieviem. Latvijā pašlaik rusofobija visizteiktākā ir jaunākajā paaudzē. Tas uzskatāmi atspoguļojas internetā sociālajos tīklos un komentāros. Rusofobijas apjoms ir milzīgs. Turklāt tas ir, tā teikt, intelektuāli un idejiski haotisks. Rusofobija nebalstās uz vairāk vai mazāk pamatotu priekšstatu, bet tajā valda kaut kāda murgaina un pilnīgi nesakarīga vervelēšana. Tā vien liekas, ka mūsu rusofobiem ir milzīgas problēmas ar psihisko veselību. Īpaši tas attiecas uz t.s. troļļiem. Tie noteikti nav garīgi veseli jaunieši. Gribas pat domāt, ka psihiski neveselos jauniešus apzināti ekpluatē portālu saimnieki. Citādāk tas viss nav izskaidrojams. Te varbūt ir darbs varenajam tiesībsargam, jo psihiski slimos cilvēkus aizsargā īpaša likumdošana, jo viņi paši var nebūt spējīgi aizstāvēt sevi attiecībās ar darba devēju. 2017.gadā Latvijā uzskaitē bija 89668 iedzīvotāji ar psihiskās saslimšanas un uzvedības traucējumiem – psihiskiem traucējumiem, šizofrēniju, garīgo atpalicību, šizotipiskiem traucējumiem. Turklāt ir briesmīga dinamika: 2009.-2014.g. psihiski slimo skaits palielinājies par 21%; skaits turpina augt arī pēc 2014.gada. Skaidrs, ka daudziem psihiskās veselības stāvoklis atļauj izmantot datoru. Viņi prot lasīt un rakstīt; prot arī sagatavot relatīvi sakarīgu tekstu. Viņu saprāta līmenis ļauj zināt, ka internetā nav jānorāda savs vārds, uzvārds. Kāda daļa no viņiem ir gājusi pamatskolā, smēlusies zināšanas no TV un pat no grāmatām.

Piemineklis un algas

“Otrajā” Latvijas Republikā ir skaista tradīcija: ja vairāk vai mazāk radikāli mainās valdošās kliķes primātu sastāvs, tad katru reizi tūlīt tiek iedarbināti divi procesi – 1) ebreji prasa atdot viņiem godīgā darbā iegūtos namīpašumus un 2) skolotāji prasa palielināt algas. Ebrejus neaiztiksim. Latviešu jaunā himna “Ebrejs Rīgas pilī” drīz izsvītros no skaistās tradīcijas pirmo procesu. Tam tiks pielikts punkts, ebrejiem ar uzviju atdodot pusi Rīgas. Taču skolotājus nākas aiztikt. Īpaši tagad sakarā ar kaislībām ap priekšlikumu iznīcināt Uzvaras pieminekli Pārdaugavā. Priekšlikums ir nacionāli nelietīgs. Ja nebūtu padomju armijas uzvaras karā un karā uzvarētu Vācija, tad šodien nebūtu latviešu tautas, kuru vācieši atzina par nevērtīgu tautu un tāpēc iznīcināmu tautu. To noskaidroja Kārlis Kangeris Vācijas arhīvos. Visjaunākās kaislības sakarā ar priekšlikumu sagraut Uzvaras pieminekli gribot negribot atgādina par skaistās tradīcijas otro procesu – skolotāju prasību palielināt algas. Vietā ir nepolitkorekts jautājums “Vai skolotāji ir pelnījuši algas palielinājumu?”. Ap piemineklim veltītajām publikācijām interneta komentāros tagad ārdās jaunās paaudzes indivīdi, ar “visām četrām” atbalstot priekšlikumu un pie reizes izsakot dažādas vēsturiskās muļķības, saprotams, lamājot krievus, padomju iekārtu utt. Nav grūti saprast, ka jaunāko paaudžu tendenciozās, kroplās zināšanas vēsturē ir skolotāju “nopelns”, rusofobijas smirdoņa jaunatnē tāpat ir skolotāju “nopelns”. Bet ar to vien nebeidzas skolotāju “nopelni”. Skolotāju “nopelnu” uzskaitījums ir plašs. Skolotāji ir līdzvainīgi tādos nedarbos kā izglītība kā bizness, nemitīgās reformas izglītībā, mācību grāmatu gatavošana kā bizness. Skolotāju “nopelns” ir “6.oktobra paaudzes” šarlatāni, idioti, gobzemblēži, dauni, praida tūkstoši ar maziem bērniem pie rokas, interneta neizglītotie un dziļi aprobežotie troļļu simti, pusizglītotie jaunie “eksperti”, “Delfi” iluzoro versiju jaunie speciālisti, latviešu “radošās” jaunatnes vislielākās mēslu bedres “Satori” pietaisītāji, jauno žurnālistu antropie simulakri. Skolotāju “nopelns” noteikti ir morālie kastrāti valdībā un parlamentā (“Petraviču [noziedznieci !?] sargā trauslais līdzsvars valdībā”). Bez skolotāju līdzdalības latviešiem nebūtu tik pretīga attieksme pret tādām cilvēcē svētām vērtībām kā brīvība, neatkarība, suverenitāte. Skolotāji noteikti ir līdzvainīgi organizētās noziedzības plūdos, masveida zagšanā (to vislabāk zina skolu direktoru mafijas). Nav nepieciešams runāt par izņēmumiem. Nekādā gadījumā visi skolotāji vienādā mērā ir sastrādājuši tik tikko minētos un citus “nopelnus”. Tas ir skaidrs. Jārunā ir par kopējo devumu, kas nosaka latviešu tautas šodienas kolektīvo seju, uz kuru nav ieteicams skatīties spogulī, ja nav vēlēšanās paģībt un vēl ir saglabājusies zināma pašcieņa.

 

Dzīvības simbols

Interneta medijs “nra.lv” 2019.gada 3.martā informē: “Sabiedrības iniciatīvu portālā "Manabalss.lv" savākti nedaudz vairāk kā 10 000 parakstu tā dēvētā Uzvaras pieminekļa demontāžai.” Vācu fašisti plānoja pēc savas uzvaras II Pasaules karā iznīcināt latviešu tautu kā nevērtīgu tautu. Vācu fašistu uzskatā latvieši bija nevērtīga tauta, kas ir jāiznīcina. Lieki ir atgādināt, cik absurda ir latviešu vienas daļas attieksme pret vācu fašistiem. Tā vietā, lai nosodītu un vienoti apliecinātu nacionālo naidu pret vācu fašistu plānu iznīcināt latviešus kā nevērtīgu tautu, tautas viena daļa nevēlas zināt un ņemt vērā drausmīgo vēsturisko patiesību. Daudzi latvieši nevis nosoda vācu fašistus, bet nosoda savus glābējus!Tā ir neticama situācija! Tā ir nenormāla situācija! Tā liecina par tautas nevērtību! Vēlēšanās sagraut Uzvaras pieminekli ir viena no visspilgtākajām liecībām par latviešu tautas kādas daļas amorāli kroplo seju. Tāda vēlēšanās apliecina vācu lēmuma pareizību. Vai to latviešu stulbeņi ir spējīgi saprast? Uzvaras piemineklis faktiski ir otrs svētākais piemineklis latviešu tautai. Pirmais piemineklis ir Brāļu kapi, bet nevis Brīvības piemineklis, jo nevērtīgā latviešu tauta 2003.gadā uzspļāva valstiskajai brīvībai, neatkarībai, suverenitātei. Tagad riebīgi nepateicīgā latviešu tauta grib uzspļaut savas dzīvības un pastāvēšanas simbolam.

 

Himēru klātbūtne

“NRA.lv” 2019.gada 1.III raksta: “Sekojot skandālam ap labklājības ministri Ramonu Petraviču un cerot paskubināt premjeru šo situāciju atrisināt pēc iespējas ātrāk, opozīcijā esošā Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) Saeimā Ministru prezidentam Krišjānim Kariņam iesniegusi jautājumu Par valdības neiecietīgo attieksmi pret aplokšņu algas maksājumiem. Taču ir skaidrs, ka ātrāk par šā gada budžeta pieņemšanu (!?) virzības šajā jautājumā nebūs. K. Kariņš paudis, ka publiski izskanējusī informācija par ministres vīra Aleksandra Petraviča uzņēmumā Monēta, kurā R. Petraviča, savulaik, vadījusi finanšu lietas, it kā izmaksātajām aplokšņu algām jāvērtē sadarbībā ar Valsts ieņēmumu dienestu (VID). Premjers aicinājis R. Petraviču sadarboties ar VID. Savukārt uz jautājumiem par to, vai skandāls varētu kalpot par pamatu R. Petravičas demisijas pieprasīšanai, premjers neatbild (!?).” Tā ir tipiski smieklīga (protams, faktiski reti riebīga un katru no mums apkaunojoša) aina Latvijas noziegumu brīvībā: zagli ķersim tikai tad, kad sāks ziedēt ievas, atlidos stārķi...Šajā gadījumā - apstiprinās budžetu! Vai tiešām latviešu varas inteliģence jau ir tik grandiozi deģenerējusies, ka neviens vairs nesaprot, ka noziedznieks ir jāķer un jāsoda nekavējoties, bet nevis jāgaida kaut kādas izmaiņas dabas apstākļos, dzīves reālajos notikumos? Tāda pieeja jau vairs nav attiecināma uz cilvēkiem, bet ir attiecināma uz kaut kādiem cilvēcei nezināmiem un antropoloģiski neidentificējamiem briesmoņiem, pārdabiskiem nezvēriem, himērām...

 

Informētības trūkums

“Latvijas tautai” ir liegts zināt un ņemt vērā noziegumu brīvības un noziegumu eskalācijas antropoloģiskās sekas, ietekmējot turpmāko paaudžu cilvēcisko kvalitāti. Pie mums attiecīgais akadēmiskais personāls ir ēzeļu eksperti un humanitātes noziedznieki kūles, ijābi, iksteni, rozenvaldi, skudras u.c. Viņi nav spējīgi vai baidās profesionāli sniegt vajadzīgo informāciju sociālās evolūcijas, psihovēsturiskās evolūcijas, antropoloģiskās evolūcijas jautājumos. Jau pašlaik ir redzamas drausmīgas sekas Latvijas 30 gadu ilgajai noziedzības atmosfērai. Latvijas sabiedrisko apziņu jau 30 gadus nemitīgi plosa masveidīgā noziedzība. Mums jau tagad ir paaudze, kurai noziedzība ir morāles konstante (patstāvīgs lielums). “6.oktobra paaudze” citu dzīvi nemaz nezina. Tā zina vienīgi dzīvi noziedzības vidē. Turklāt organizētās noziedzības vidē, kurai ir daudz negatīvāka ietekme uz cilvēku morāli psiholoģisko satvaru nekā kriminālajai noziedzībai. Organizētās noziedzības iespējamība un nesodamība daudz dziļāk grauj cilvēku morāli tikumisko stāju nekā atsevišķi kriminālie noziegumi. Organizētā noziedzība degradē ētisko normu un vērtību sistēmu, bet vistrakākais – degradē cilvēciskuma jēgu, cilvēka cilvēciskās būtības kritērijus. Tas ir visbīstamākais. Protams, organizētā noziedzība grauj valstikumu, sabiedrības tiesisko kārtību, apliecina sociālās destrukcijas leģitimitāti, pieradina cilvēkus uz valsti un tās institūtiem lūkoties kā uz noziedzības perēkļiem. “Latvijas tautā”  ir radusies odioza kūtruma diktatūra. Citu vairs neko neredzam! Redzam tikai zagšanu! Odiozā kūtruma diktatūra funkcionē kā autopilots, precīzi vadot sabiedrisko apziņu atbilstoši objektīvajai realitātei, jo Latvija patiešām ir noziegumu paradīze. Saprotams, kādā cilvēku daļā valda satraukums, nemiers, neapmierinātība. Viņi saka, ka ne visi zog un ne visi ir zagļi. Tā ir taisnība! Bet diemžēl nevar neko darīt, jo satraukumam, nemieram, neapmierinātībai ir izņēmumu statuss. Latvijā noziedzība ir masveidīga parādība, un dotā odiozā kūtruma diktatūra ir simtprocentīgi pamatota. “6.oktobra paaudzes” priekšstatos masveida zagšana un organizētā noziedzība valsts institūtu līmenī ir normāla izpausme - Latvijas Republikas un “Latvijas tautas” normāls atribūts. Izteikti amorālie priekšstati nevar neatsaukties uz “6.oktobra paaudzes” pēcnācējiem – bērnu un mazbērnu genomu. Un to, lūk, “Latvijas tautai” neviens nepaskaidro.  

Noziedzības emanācija

Ilustrācija, kurā Dieva stūrēts buldozers no zemes nostumj kaut kādu fundamentāli nevērtīgu antropoloģisko populāciju un viņu vietā zemi klāj ziedu lauks, ir ļoti piemērota noziedzības ārprātīgajai emanācijai (izplūšanai) šodienas Latvijā. Noziedzības emanācija ir tik grandioza, ka pret Satversmē tiesiski gratulēto “Latvijas tautu” ir jāizturas kā pret noziedzīgu tautu un vienīgā izeja ir tik nevērtīgu tautu nostumpt no zemes un uz tās audzināt ziedus. “Latvijas tauta” un īpaši tās varas inteliģence ir kļuvusi savdabīgs Anti-Mindass. Ja tas viss, kam pieskaras Mindass, kļūst zelts, tad pie mums tas viss, kam pieskaras vietējā “Latvijas tauta”, pārvēršas noziedzībā. Faktiski tas ir mirēja agonijas pieskāriens. Tik grandioza noziedzība pat noziedzības kloākā ir anormāla parādība. Tik grandiozu noziedzību var izpludināt vienīgi mirēja agonija. Uz Latvijas Republikas robežstabiem ir jāpiestiprina plāksne ar paskaidrojumu; ““Latvijas tauta” mirst – netraucējiet mirēja agoniju!”. Un mirējs ir viens. Tas ir ļoti būtiski! Noziedzības emanācija nav sašķēlusi Latvijas sabiedrību divās naidīgās daļās – noziedzības atbalstītājos un noziedzības nosodītājos. Latvijas sabiedrība turpina veģetēt kā konsolidēts sociālais veselums. Tas ir ļoti pārliecinošs pierādījums “Latvijas tautas” kolektīvajai nevērtībai. Izņēmumi noteikti eksistē. Ļaužu kāda grupa nosoda noziedzību. Taču noziedzības patriotu glamūrīgais entuziasms dominē sabiedriskajā apziņā. Turklāt tā ir apziņa, kura nebaidās soda par dvēseles pārdošanu masveidīgās organizētās noziedzības melnajiem spēkiem. Tādas apziņas pārstāvjus nebaida tas, ka viņus agrāk vai vēlāk gaida garīgā elle, personības sabrukums, likteņa grausts.

Inerces diktatūra

Latviju pārklāj emocionāli psiholoģiskā aura, kuru nosaucu par inerces diktatūru. Latvijā ir sevišķa gaisotne, ko izstaro inerces diktatūra un kas kā psihiski iedarbīgs oreols apņem vietējo sabiedrību, izraisot satraukumu, nemieru, neapmierinātību. Psihiski iedarbīgais “zelta vainags” (lat. Aureola [oreols]-zelta vainags) pirmkārt un galvenokārt pilnā mērā attiecas uz visiem sociāli aktīvajiem indivīdiem, kuri kaut kādā veidā ir saistīti ar varu vai vēlas turpmāk savu dzīvi saistīt ar politisko, ekonomisko, administratīvo, biznesa varu. Taču faktiski psihiski iedarbīgais “zelta vainags” attiecas arī uz tiem cilvēkiem, kuri nav tieši saistīti ar varas institūcijām, bet ikdienā domā un bažījas par savu valsti un pret to neizturas vienaldzīgi. Tādējādi atkārtoju: inerces diktatūra attiecas uz visiem sociāli aktīvajiem indivīdiem. Runa ir par mūsu slavenās noziegumu brīvības izraisītās inerces diktatūru. Pēcpadomju Latvijā valdošā noziegumu brīvība ir tik grandioza, ka aptver sabiedrības esamības visus segmentus, sākot ar Valsts prezidentu, parlamentu, valdību, biznesu un beidzot ar dzemdību namiem un kapiem. Latvijā nav tāds cilvēku darbības veids, kas nebūtu saistīts ar zagšanu (visplašākajā nozīmē). Tā rezultātā nevarēja neizveidoties inerce pret katru dzīves segmentu un katru valsts, pašvaldības, biznesa amatu neizturēties kā pret noziedzības un tajā skaitā organizētās noziedzības fenomenu. Noziegumu brīvības grandiozais apjoms un visaptvertība ir sekmējusi inerci (kūtrumu) uz dzīvi lūkoties savādāk, bet nevis visur un visos amatos saskatīt tikai zagšanu. Radusies ir kūtruma diktatūra. Citu vairs neko neredzam! Redzam tikai zagšanu! Inerces diktatūra funkcionē kā autopilots, precīzi vadot sabiedrisko apziņu atbilstoši objektīvajai realitātei, jo Latvija patiešām ir noziegumu paradīze. Inerces diktatūra, saprotams, kādā cilvēku daļā izraisa satraukumu, nemieru, neapmierinātību. Viņi saka, ka ne visi zog un ne visi ir zagļi. Tā ir taisnība! Bet diemžēl nevar neko darīt, jo satraukumam, nemieram, neapmierinātībai ir izņēmumu statuss. Latvijā noziedzība ir masveidīga parādība, un dotās inerces diktatūra ir simtprocentīgi pamatota.

Aktuālie jautājumi

Latviešu tautas virzība pašlaik ir sasniegusi līmeni, kad aktuāli ir vairāki jautājumi. 1. Vai latviešu tautas masām var kaut ko līdzēt morāles kodekss un tajā skaitā nacionālais politiskais morāles kodekss? 2. Vai tautai vispār var kaut ko līdzēt morāles imperatīvi, ja tauta pati ir brīvprātīgi un ar dziļu entuziasmu atsacījusies no suverenitātes un neatkarības, demontrējot fundamentāli necienīgu un sociāli amorālu attieksmi pret brīvību? 3. Vai tautas tādam antropoloģiskajam fragmentam kā “6.oktobra paaudze” ir saprotama morālā substrāta loma cilvēka dzīvē? 4. Vai tauta spēj dzīvot morāli tikumiski, ja tās inteliģences miljons ir antitautisks un var apliecināt vienīgi savu morālo deģenerāciju? 5. Vai kriminālajā kapitālismā ar tā nacionāli reakcionāro un oligarhiski kriminālo valstiskumu ir iespējams kāds amorāli nesagandēts sociuma strats un sociuma dzīves segments?

Vislielākie humanitātes noziedznieki

Par humanitātes noziedzības būtību informācija ir pieejama. Tie, kuri vēlas zināt, kas ir humanitātes noziedzība un kādā veidā tā izpaužas Latvijā, var atrast un atradīs informāciju internetā. Savādāk ir attiecībā par konkrētiem humanitātes noziedzniekiem. Viņu vārdi nav publiski nosaukti. Nav nosaukti to cilvēku vārdi, kuri pie mums ir vislielākie humanitātes noziedznieki. Tie ir inteliģences pārstāvji, kuru profesionālais un amata (pats par sevi saprotams arī morālais) pienākums būtu vērsties pret visām bezjēdzībām valsts dzīvē, bet īpaši politikā, valsts institūtu kadru izvēlē, partiju konceptuālo programmu izvērtējumā, masu mediju satura kritiskā analīzē, ideoloģijas idejiskās vērtības, mākslas un literatūras estētiskās vērtības iztirzājumā.  Runa pirmkārt un galvenokārt ir par valsts bezjēdzībām sociāli politiskajā un garīgās kultūras (humanitārajā) sfērā. Bezjēdzības tik tikko minētajās sfērās graujoši atsaucas uz visiem dzīves segmentiem. Tāpēc vislielākā atbildība gulstas uz tiem cilvēkiem, kuri mūsu zemē attiecīgos vadošos amatos var profesionāli kardināli ietekmēt (tas būtu viņu pienākums) sociāli politiskās un garīgās kultūras stāvokli – idejisko, estētisko, morālo, sociālo, politisko, ideoloģisko stāvokli. Tie ir cilvēki, kuri valstī teorētiski skaitās viskompetentākie attiecīgajā jomā. Tāpēc viņu pienākums ir kritiski vērsties pret jebkuru novirzi attiecīgajā jomā, bet nevis klusēt un būt konformistiem, taču vissliktākais – dziedāt slavas dziesmas valstī sastopamajām bezjēdzībām. Tie ir cilvēki, no kuriem sabiedrība drīkst pieprasīt profesionālu iejaukšanos jebkurā nepilnībā, kuru savā darbībā pieļauj politiķi, ierēdņi, institūcijas. Kuri pie mums teorētiski ir viskompetentākie sociālajā un humanitārajā sfērā? Tie ir vadošie akadēmiskie kadri filosofijā, sociālajās zinātnēs un humanitārajās zinātnēs. Tā tas ir jebkurā valstī, un tā tas ir arī Latvijā. Pats par sevi ir saprotams, ka sociālajā un humanitārajā sfērā viskompetentāko darbību (kritiski analītisko palīdzību valsts institūtiem) nav jāgaida no dabaszinātņu, eksakto zinātņu, inženierzinātņu akadēmiskā kontingenta. Viskompetentākā darbība ir jāgaida no LU attiecīgajām fakultātēm, jo LU ir mūsu vadošā universitāte un tās atbildīgie akadēmiskie kadri ir vadošie speciālisti attiecīgajā nozarē. Pie mums vislielākie humanitātes noziedznieki konkrēti ir Maija Kūle (filosofija), Juris Rozenvalds (sociālās zinātnes) un J.Kursīte, I.Druviete, A.Cimdiņa (humanitārās zinātnes). Tie ir cilvēki, uz kuriem gulstas vislielākā atbildība, jo viņi ir priekšnieki, paši aktīvi iesaistās publiskās sfēras norisēs, bet visnepatīkamākais – regulāri medijos laiza valdošo kliķi un ir izteikti konformisti. Viņu augstie amati un akadēmiskie tituli ir principiāli svarīgi viņu vainas (humanitātes noziedzības) pasludināšanā. Tie ir cilvēki, uz kuriem gulstas milzīga (vismilzīgākā) atbildība par mūsu dzīves idejisko un morālo bezvērtību. Viņu pienākums bija vērsties pret bezjēdzībām, bet nevis verdziski pakalpīgi klanīties kriminālā kapitālisma šausmīgajām izdarībām.

Noguruma dinamika

2019.gada 21.februārī kādā medijā ievietotais teksts ar virsrakstu “Esmu cilvēciski nogurusi no Artusa Kaimiņa” ir zīmīgs elements tajā sociāli psiholoģiskajā procesā, kuru vēlos dēvēt par noguruma dinamiku. Minētais teksts (proti, tajā fiksētā cilvēciskā pozīcija) noteikti ir analītiski jāskata plašākā kontekstā un jāuztver kā signāls relatīvi dziļākam un visaptverošākam procesam. Nesen jau bija saruna par sabiedrības (tautas) nogurumu no patiesības. Nākas atzīt, ka nogurums no patiesības ir realitāte. Tāds psihiskais stāvoklis ir iespējams cilvēciski individuālā līmenī. Iespējams arī cilvēciski kolektīvā līmenī kā sociuma kādas daļas (piem., inteliģences) kopēja apziņas ievirze. Tā tas notiek tajos gadījumos, kad patiesībai ir kolektīvs raksturs; proti, patiesība attiecas uz daudziem cilvēkiem un var attiekties pat uz visu tautu. Nogurums no patiesības nav ikdienišķa parādība. Nogurums no patiesības izpaužas īpašos apstākļos un ir reti sastopams. Taču vienmēr nogurumam no patiesības piemīt izteikta destruktivitāte – postīšanas un ārdīšanas spēks. Nogurums no patiesības negatīvi atsaucas gan uz indivīdu apziņu, gan uz sociālo kolektīvu apziņu, destruktīvi ietekmējot cilvēku gribu, darbību, vērtības, nākotnes plānus. Cilvēki zaudē ticību pašiem pārvaldīt savu dzīvi, zaudē ticību dzīves ideāliem, vairs negrib sargāt savas dzīves svētākos ideālus un vairs nevēlas domāt par dzīves jēgu un turpmāko nākotni. Tādā stāvoklī tagad atrodas latviešu tautas saprātīgākā, racionāli domājošā, sociāli sensiblā daļa. Šīs daļas cilvēki ir noguruši no patiesības par dažāda veida bezjēdzībām pēcpadomju Latvijā. Viņu nogurums no patiesības veicina vienaldzīgu, amorfu attieksmi pret valsti. Taču tas vēl nav viss. Nogurums no patiesības var atsaukties ne tikai uz attieksmi pret valsti un politiku, bet var pāraugt attieksmē pret cilvēka dzīves jēgu vispār. Respektīvi, nogurumam no patiesības piemīt dinamika. Tā ir ārdoša dinamika, jo spēj iefiltrēties cilvēka eksistenciālistiskajā būtībā. Medija tekstā ir nosaukts konkrēts iemesls cilvēciskajam nogurumam. Tas tā varētu būt, jo dotais slavenais primāts var nogurdināt. Par to nenākas šaubīties. Taču tajā pašā laikā nenākas šaubīties arī par vienu citu momentu. Proti, cilvēciskā noguruma avots noteikti nav tikai slavenais primāts. Noteikti ir arī nogurums no dzīves kroplās vides. Tas netiek skaidri apzināts un formulēts. Taču tas katrā ziņā funkcionē zemapziņas līmenī un ietekmē cilvēka psihiskās izjūtas. Nevar, protams, neietekmēt cilvēku, ja viņam elementāri funkcionē prāts, dvēsele, sirdsapziņa. Latviešiem tagad taču nav nekā; nav ne pagātnes, ne tagadnes, ne nākotnes. Pagātne tiek uzskatīta par nevērtīgu mistrojumu, bet nākotnes plāniem nav vietas iracionālās tagadnes baudās un izklaidēs. Nogurums no patiesības ir progresējis nogurumā no cilvēkiem un nogurumā būt cilvēkam.

Kosmosa iejaukšanās

Latviju noteikti ir pārklājusi kosmosa nelaba enerģija. Katru dienu nākas tikties ar kaut ko šausmīgi bezjēdzīgu, amorālu, pretīgu, reakcionāru, antihumānu, antitautisku. Dažas dienas ir pat vairāki odiozi izsmirdējumi. Šodien (20.II) arī jau ir vairāki riebīgi izsmirdējumi. “Pietiek” kāds Jānis Rubenis 23.Februāra svinēšanu uzskata par kauna un negoda lietu. Protams, ka kauns un negods ir tas viss, kas ir saistīts ar padomju armiju. Šī armija latviešu vērtīgo tautu (skat. kaut vai šīs vērtīgās tautas vērtīgos notikumus no 6.oktobra) izglāba no totālas iznīcināšanas, ko vācu armija paredzēja pēc uzvaras karā. Vācieši latviešus atzina par nevērtīgu un iznīcināmu tautu. Paprasiet melnajam Kangerim par to. Viņš pirmais mūs iepriecināja par šo arhīvos atrasto prieka vēsti. Tāpēc pret padomju armiju latviešiem ir jāizturas kā pret kauna un negoda objektu. Tas ir katra īsta latvieša pienākums, ja viņš grib būt īsts latvietis, bet nevis cilvēces atkritums. Taču šodien ir ne tikai šī jāņrubeņa necienīgā izturēšanās pret nacisma sagrāvējiem. Kariņš, latviešu jaunais idiots-valdnieks, šodien aizrunājās pat sociālā darvinisma ģeniālākajā formā par medicīnas sistēmas likvidēšanu latviešiem, kuri nav pelnījuši tik apjomīgu medicīnas sistēmu. Tāpat viņš solīja izmainīt Latvijas finansu sistēmu, kas, protams, ir nekaunīga miglas pūšana kriminālā kapitālisma vidē. Līdz vakaram vēl tālu. Iespējams, būs vēl kaut kāds baudījums.Vietējā inteliģence ir talantīga pat bez kosmosa iejaukšanos. 

Gandarījums

Šajās dienās nākas izjust dziļu profesionāli intelektuālo gandarījumu. Praktiski apstiprinās vairāki koncepti, analītiskie secinājumi un prognozes. Tā, piemēram, pilnā mērā praktiski apstiprinās koncepts par latviešu inteliģences dalījumu tautas inteliģencē un varas inteliģencē, kura ir Latvijas kriminālā kapitālisma enerģiska un pašaizliedzīga stutētāja – nacionāli reakcionārs un cilvēciski atbaidošs konglomerāts. Tāpat pilnā mērā praktiski apstiprinās koncepts par humanitātes noziedzību Latvijā. Jau agrāk minēju, ka noziedzībai var būt daudzas sejas: ekonomiskā noziedzība, kriminālā noziedzība, juridiskā noziedzība, noziedzība pret cilvēci, starptautiskā noziedzība. Iespējama noziedzība, kuru nākas dēvēt par humanitātes noziedzību. Tā ir noziedzība pret cilvēcību, cilvēkmīlestību, cilvēka cienīšanu, rūpēm par cilvēka labklājību tādos humānisma aspektos kā audzināšana, izglītošana, ideoloģiskā skološana, sociumam adresētā garīgā kultūra, sabiedrības morāli tikumisko vērtību un normu kodekss. Mūsdienu Latvijā ir sastopami visi noziedzības veidi. Vieni vairāk, citi mazāk. Taču noziedzības veidu hierarhijas virsotnē noteikti atrodas humanitātes noziedzība, par ko ir jāsoda tikpat bargi kā par ekonomiskajiem noziegumiem, kriminālajiem noziegumiem.Pie mums humanitātes noziegumi smagā formā ir paveikti izglītībā, zinātnē, garīgajā kultūrā, masu komunikācijā, ideoloģiskajā darbībā. Runa ir par izglītības šausmīgo izkropļošanu, zinātnes likvidēšanu un akadēmiskā šarlatānisma nostiprināšanu, mākslas un literatūras postmodernistisko izkropļošanu, neoliberālistiskās ideoloģijas uzspiešanu. Galvenie humanitātes noziegumu veicēji ir politiķi, skolotāji, pasniedzēji, garīgās kultūras institūciju darbinieki, bezsmadzeņu literāti, mākslinieki, valsts iestāžu darbinieki. Humanitātes noziedznieki ir pelnījuši tādu pašu augstāko soda mēru kā nacionālie nodevēji, nacionālie laupītāji. Un tas ir labi, ka viņi paši sastāda Latvijas humanitātes noziedznieku sarakstu, kā tas nupat atkal notika sakarā ar aptaurētā ebreja odiozo bīdīšanu Valsts prezidenta krēslā.

Par evolūcijas likumiem

Latviešu sabiedrības ļoti kritiskais stāvoklis pēcpadomju periodā diktē velmi prognozēt nākotni; respektīvi, prognozēt latviešu sabiedrības (tautas) evolūcijas turpmāko gaitu, priekšplānā, protams, izvirzot optimistiskas cerības un vēloties sagaidīt progresu visos cilvēciskās esamības aspektos. Tātad nākotnes prognozes ir saistītas ar jautājumu “Vai ir iespējams noteikt sabiedrības evolūcijas likumus un vai vispār tādi likumi eksistē?”. Atbilde ir noliedzoša. Zinātne (īpaši socioloģija – zinātne par sabiedrību) atsakās runāt par sabiedrības evolūcijas likumiem. Tādi likumi neeksistē un netiks formulēti arī turpmāk. Nav iespējams formulēt likumus par sabiedrības evolūciju. Tam ir noteikts pamatojums. Sabiedrības procesos nevar reducēt stingrus iemeslus. Nav precīzi noskaidrojami iemesli sabiedrības transformācijām. Tas ir galvenais šķērslis, vēloties formulēt sabiedrības evolūcijas līdzšinējo gaitu un prognozēt perspektīvā iespējamo evolūcijas stāvokli. Zinātne atzīst vienīgi iespējamību apkopot atsevišķu vēsturisko sociālo parādību likumsakarības. Sabiedrības vēsturiskajā evolūcijā var konstatēt tādas izpausmes, kuras tipoloģiski atkārtojas un tādējādi stimulē akcentēt noteiktas likumsakarības. Sabiedrības likumu formulēšanas ceļā stājas vēl citi šķēršļi. Lai varētu definēt sabiedrības evolūcijas likumus, nāktos strikti nodalīt sabiedrības evolūcijas vienu etapu no otra etapa. Tāpat nāktos zināt sabiedrības evolūcijas enerģijas avotus. Vēl vajadzētu būt maksimālai skaidrībai par cilvēku rīcību, ņemot vērā viņu izvēles brīvību. Tik tikko minētos nosacījumus nav reāli iespējams īstenot. Piemēram, izvēles brīvība cilvēkiem paver visdažādākos rīcības variantus, kurus nav iespējams pakļaut kādam likumam. Vēl nākas piebilst par vienu faktoru. Zinātnei nav iespējams precīzi izzināt sabiedrības evolūcijas vadīšanas paņēmienus. To daudzveidība nepakļaujas kādam likumam. Sabiedrības (tautas) evolūcija ir atkarīga no politiskās varas idejiskās arhitektonikas, kurā vienmēr vairāk vai mazāk izteikti ietilpst sociuma nākotnes modelis. Tātad tas, kāda tiek projektēta sabiedrības (tautas) evolūcija un kāds līmenis sabiedrībai (tautai) ir jāsasniedz perspektīvā. Sabiedrības evolūcija vienmēr ir atkarīga no politiskās varas teorētiskās un ideoloģiskās leģitimācijas. Citiem vārdiem sakot, autoritātes un reputācijas attiecīgajā sabiedrībā (tautā). Dotā leģitimācija vai tās trūkums būtiski ietekmē sabiedrības (tautas) kultūras kolorītu, priekšroku dodot progresa tendencēm jeb regresa tendencēm. Latviešu sabiedrības (tautas) kultūras kolorītā pēcpadomju periodā dominē regresa tendences. Citas tendences nevar būt ne teorētiski, ne praktiski kriminālajā kapitālismā, kad reālās politikas demiurgs (koncepcija, projekts, ideoloģija) ir noziegumu brīvība ar tās galveno formātu organizēto noziedzību centrā. Skaidrs, ka tādos apstākļos nepastāv politiskās varas stratēģiskais godīgums, nacionālās attīstības ieinteresētība, sabiedrības (latviešu tautas) progresīvas evolūcijas mērķis. Tādos apstākļos sabiedrības (tautas) evolūcija (attīstība) vispār nav iespējama, jo norma ir sociālās patoloģijas un antropoloģiskās patoloģijas izvēršanās un nostiprināšanās sociuma masās. Lai latvieši kādreiz sāktu dzīvot cilvēciski 1) jātiek galā ar "prihvatizācijas" mantojumu, 3) PSKP/VDK morālo kastrātu politiskās varas mantojumu, 3) jālikvidē kriminālā kapitālisma iekārta, 4) jālikvidē noziegumu brīvības juridiskais pamats, 5) jāizolē dažāda veida nacionālie noziedznieki un nacionālie nodevēji, 5) jālikvidē organizētā noziedzība utt. Bet tas nevar notikt, jo latviešiem nav enerģijas un gribas avots normālai dzīvei, - latviešiem nav elites. Tāpat ir nepieciešams izmainīt latviešu ģenētiski determinēto mentalitāti un tās riebīgāko izpausmi - gudru un godīgu tautiešu necieņu un neatbalstīšanu, vajāšanu un nobīdīšanu pagultē. Tātad latviešu normāla dzīve ir iespējama tikai pēc vairākām (3-4) paaudzēm XXII.gs. vidū. Bet arī tad tas var notikt tikai tādā gadījumā, ja tūlīt sāk enerģiski transformēt latviešu mentalitāti un to dara nemitīgi gadu desmitiem ilgi, neapstājoties ne sekundi un neļaujot iejaukties kādam destruktīvam spēkam. Minētai latviešu mentalitātes izpausmei ir kardināla loma, nosakot kultūras ģeneratīvos procesus un kopējo tautas attīstības līmeni. Kamēr latvieši neatbrīvosies no savas necienīgās, skaudīgās, naidīgās attieksmes pret gudriem un godīgiem tautiešiem, nav nekādas cerības sasniegt tautas attīstības godājamu līmeni. Minētā mentalitātes iezīme ir viens no galvenajiem šķēršļiem (pats galvenais šķērslis !?) latviešu kultūras ģeneratīvajos procesos. Tagad pēcpadomju laikā tas ir īpaši spilgti redzams, jo padomju laikā “Maskava” manāmi piebremzēja latviešu klasiskās riebīgās izpausmes. Neapklusinot minēto mentalitātes iezīmi, nav iespējams izaudzināt eliti. Tauta bez elites ir mežoņu populācija.