„Aitu bars” ir sena metafora tautas masu apzīmēšanai.
Metaforu ir izmantojuši ļoti daudzi rakstnieki un publicisti, sākot ar Rablē
viņa slavenajā romānā „Gargantija un Pantagriels” un beidzot ar sociālo
parādību kritiķiem interneta portālos. Metaforu vienmēr atceras, ja runa ir par
masu sabiedrības bezierunu pakļaušanos antihumānai un noziedzīgai politiskajai varai
(„ganam”). Vēstures pieredze liecina par „aitu bara” nespēju patstāvīgi uzvarēt
„ganu”. „Aitu bars” ir uzvarējis tikai tad, ja tam ir bijis spēcīgs avangards –
politiskā partija, kaujinieku grupa, inteliģence un tās šaurāka vienība –
pasionāra elite. Vēsturiski tradicionāli populārākais avangards ir inteliģence
un tās pasionārā elite. Lai „aitu bars” uzvarētu, inteliģencei/elitei ir jābūt patriotiski,
humānistiski, sociāli atbildīgi, nacionāli atbildīgi orientētai. Inteliģencei/elitei
nedrīkst būt antropoloģiskā augstprātība (t.s. vienkāršā cilvēka necieņa) un
sociālā augstprātība (zemāko šķiru necieņa). Vēsture, protams, zina daudzus
piemērus, kad „aitu bars” sadumpojās pret savu „ganu”, tā teikt, no apakšas,
bet nevis no augšas. „Aitu bara” sadumpošanās no apakšas, procesu vadot kādam
no „aitu bara” aprindām, ir guvusi vienīgi īslaicīgu uzvaru, ja vispār ir
guvusi kaut kādus panākumus. „Aitu bara” sadumpošanās no apakšas vienmēr agrāk
vai vēlāk ir cietusi pilnīgu sagrāvi. Antihumānas un noziedzīgas politiskās varas
likvidēšana ir iespējama tikai no augšas, kā tas XX gs. sākumā bija Krievijā,
kad krievu inteliģences grupa nostājās tautas masu pusē un uzņēmās tautas masu
ekspluatācijas likvidēšanu. Latviešu „aitu baram” pašlaik nav tādas
inteliģences grupas. Latviešu šodienas varas inteliģences gars nav rezervuārs
nepieciešamajai enerģijai tautas traģēdijas pārvarēšanai. Latviešu šodienas varas
inteliģencē vispār nav enerģijas tautas mobilizācijai pret „ganu” – valdošo
kliķi. Latviešu šodienas varas inteligence ir idejiski aprobežota, vāji
izglītota, šarlatāniski tendēta, konformistiska, nekaunīgi alkātīga, iestigusi
hēdonismā un verdziskā pakalpībā. Latviešu šodienas varas inteliģencē dominē
šizofrēniskā polifonija. Šizofrēniskā polifonija (daudzbalsība) iestājas tad,
kad cilvēks sāk pūt un sairt; proti, notiek personības dubultošanās,
trīskārtošanās utt. Latviešu šodienas varas inteliģence latviešu tautu ir
novedusi līdz katastrofai. Tas ir tautas Absolūts Sabrukums, pie kā vainīgi ir
LKP un VDK nomenklatūras nodevēju latviešu „elite”, kura 30 gados ir
izaudzinājusi sev adekvātu maiņu - ideoloģisko, politisko, ekonomisko, sociālo
un metafizisko mutantu baru. Absolūts Sabrukums vienmēr ir tautas krahs un
valsts krahs. Ja valstī valdošo virslāni neieredz tauta, tad tāda valsts nevar
ilgi pastāvēt. Inteliģencei ir tautai jāpalīdz neieredzēt valdošo virslāni, ja
tas ir nacionāli reakcionārs, kā tas ir LR. Taču šodienas latviešu varas
inteliģence iet pretējo ceļu – morāli atbalsta nacionāli reakcionāro valdošo
virslāni. Šodienas latviešu varas inteliģencei ir fanātisks spīdums acīs. Tikai
tas nav saistīts ar velmi palīdzēt tautai. Fanātiskais spīdums ir nomērķēts uz
naudu, karjeru, konformismu, nacionālo nodevību. Šodienas latviešu varas
inteliģence nav spējīga ne uz vienu džihādu – ne dvēseles džihādu, ne zobena
džihādu. Kāda tauta, tāda tās inteliģence. Šī sentence loģiski kalpo
kā zināms refrēns analītiskajā simfonijā par latviešu tautu. Latviešu
inteliģenci ir radījuši latvieši, bet nevis krievi, ebreji, poļi, igauņi,
abāzi, aguli, jezīdi, tati, beludži u.c., kuri arī dzīvo Latvijā un rada
pēcnācējus savai inteliģencei.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru