piektdiena, 2018. gada 6. jūlijs

„Aitu bara” perspektīvas




„Aitu bars” ir sena metafora tautas masu apzīmēšanai. Metaforu ir izmantojuši ļoti daudzi rakstnieki un publicisti, sākot ar Rablē viņa slavenajā romānā „Gargantija un Pantagriels” un beidzot ar sociālo parādību kritiķiem interneta portālos. Metaforu vienmēr atceras, ja runa ir par masu sabiedrības bezierunu pakļaušanos antihumānai un noziedzīgai politiskajai varai („ganam”). Vēstures pieredze liecina par „aitu bara” nespēju patstāvīgi uzvarēt „ganu”. „Aitu bars” ir uzvarējis tikai tad, ja tam ir bijis spēcīgs avangards – politiskā partija, kaujinieku grupa, inteliģence un tās šaurāka vienība – pasionāra elite. Vēsturiski tradicionāli populārākais avangards ir inteliģence un tās pasionārā elite. Lai „aitu bars” uzvarētu, inteliģencei/elitei ir jābūt patriotiski, humānistiski, sociāli atbildīgi, nacionāli atbildīgi orientētai. Inteliģencei/elitei nedrīkst būt antropoloģiskā augstprātība (t.s. vienkāršā cilvēka necieņa) un sociālā augstprātība (zemāko šķiru necieņa). Vēsture, protams, zina daudzus piemērus, kad „aitu bars” sadumpojās pret savu „ganu”, tā teikt, no apakšas, bet nevis no augšas. „Aitu bara” sadumpošanās no apakšas, procesu vadot kādam no „aitu bara” aprindām, ir guvusi vienīgi īslaicīgu uzvaru, ja vispār ir guvusi kaut kādus panākumus. „Aitu bara” sadumpošanās no apakšas vienmēr agrāk vai vēlāk ir cietusi pilnīgu sagrāvi. Antihumānas un noziedzīgas politiskās varas likvidēšana ir iespējama tikai no augšas, kā tas XX gs. sākumā bija Krievijā, kad krievu inteliģences grupa nostājās tautas masu pusē un uzņēmās tautas masu ekspluatācijas likvidēšanu. Latviešu „aitu baram” pašlaik nav tādas inteliģences grupas. Latviešu šodienas varas inteliģences gars nav rezervuārs nepieciešamajai enerģijai tautas traģēdijas pārvarēšanai. Latviešu šodienas varas inteliģencē vispār nav enerģijas tautas mobilizācijai pret „ganu” – valdošo kliķi. Latviešu šodienas varas inteligence ir idejiski aprobežota, vāji izglītota, šarlatāniski tendēta, konformistiska, nekaunīgi alkātīga, iestigusi hēdonismā un verdziskā pakalpībā. Latviešu šodienas varas inteliģencē dominē šizofrēniskā polifonija. Šizofrēniskā polifonija (daudzbalsība) iestājas tad, kad cilvēks sāk pūt un sairt; proti, notiek personības dubultošanās, trīskārtošanās utt. Latviešu šodienas varas inteliģence latviešu tautu ir novedusi līdz katastrofai. Tas ir tautas Absolūts Sabrukums, pie kā vainīgi ir LKP un VDK nomenklatūras nodevēju latviešu „elite”, kura 30 gados ir izaudzinājusi sev adekvātu maiņu - ideoloģisko, politisko, ekonomisko, sociālo un metafizisko mutantu baru. Absolūts Sabrukums vienmēr ir tautas krahs un valsts krahs. Ja valstī valdošo virslāni neieredz tauta, tad tāda valsts nevar ilgi pastāvēt. Inteliģencei ir tautai jāpalīdz neieredzēt valdošo virslāni, ja tas ir nacionāli reakcionārs, kā tas ir LR. Taču šodienas latviešu varas inteliģence iet pretējo ceļu – morāli atbalsta nacionāli reakcionāro valdošo virslāni. Šodienas latviešu varas inteliģencei ir fanātisks spīdums acīs. Tikai tas nav saistīts ar velmi palīdzēt tautai. Fanātiskais spīdums ir nomērķēts uz naudu, karjeru, konformismu, nacionālo nodevību. Šodienas latviešu varas inteliģence nav spējīga ne uz vienu džihādu – ne dvēseles džihādu, ne zobena džihādu. Kāda tauta, tāda tās inteliģence. Šī sentence loģiski kalpo kā zināms refrēns analītiskajā simfonijā par latviešu tautu. Latviešu inteliģenci ir radījuši latvieši, bet nevis krievi, ebreji, poļi, igauņi, abāzi, aguli, jezīdi, tati, beludži u.c., kuri arī dzīvo Latvijā un rada pēcnācējus savai inteliģencei.






Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru