Bezjēdzīgās valsts bezjēdzīgo bezjēdzību analītika izvēršas bezjēdzīgā bezjēdzībā, jo saskarsmē ar bezjēdzīgi bezjēdzīgo valsti jēdzīga var būt vienīgi bezjēdzīgi bezjēdzīgās valsts aizslaucīšana vēstures izgāztuvē. Taču bezjēdzīgā bezjēdzība var būt tik liela bezjēdzība, ka nav neviena jēdzīga spēka, kas gribētu un spētu bezjēdzīgi bezjēdzīgo valstisko bezjēdzību aizslaucīt vēstures izgāztuvē.
otrdiena, 2017. gada 28. novembris
Pierādījums
“Delfi” 2017.g.28.XI: “Nepilnu divu gadu laikā Rīgas
dome dažādām biedrībām un nodibinājumiem izmaksājusi 45,85 miljonus eiro -
22,43 miljonus eiro pērn un 23,42 miljonus šī gada pirmajos deviņos mēnešos. Kopumā
dažādos apmēros Rīgas dome novirzījusi finansējumu 1104 (!?) biedrībām un
nodibinājumiem, liecina pēc portāla "pietiek.com" pieprasījuma
pašvaldības sagatavotais pārskats. Dome gan ir sniegusi informāciju tikai par
pašvaldības struktūru novirzīto finansējumu, lai gan tika pieprasīti arī dati
par pašvaldības kapitālsabiedrību sniegto finansējumu”. Tā ir niecīga daļa no tās
summas, ko no nolaupītajiem miljardiem tautai atmet Lielā Banda. Tomēr summa ir
pietiekami liela, lai latviešus masveidā pārvērstu par zagļu tautu, kura
atbalsta kriminālo mēslu bedri LR. Saprotams, zagšanas mānijai ir jābūt arī
ģenētiski nostiprinātai. Ar zagšanas atļauju vien nepietiek. Publikācija ir
uzskatāms pierādījums krimināli oligarhiskās valsts masveida atbalstam.
Latviešiem patīk LR kā mēslu bedre - masveida zagšanas impērija. Publikācija
apliecina zagšanas mānijas apzinātu stimulēšanu. Tā tiek konkrēti veikta no
Lielās Bandas nozagtajiem miljardiem tautas varas inteliģencei atmetot dažus
miljonus. Skaidrs, ka publikācija netiks vērtēta tik tikko minētajā aspektā.
Zagšanas mānija ir iespējama noteiktā tautas masu psihiatriskajā stāvoklī, kas
neatbilst savas dzīves objektīvai izpratnei un novērtēšanai. Atmestie miljoni
dara savu darbu visos virzienos: sniedz Lielajai Bandai atbalstu vēlēšanās,
dara morāli un intelektuāli aklus. Komentāri „Delfi” un „pietiek” publikācijām pilnā
mērā apstiprina nespēju izprast lietas būtību.
pirmdiena, 2017. gada 27. novembris
Melnā kaislība
„Čekas maisu” komisijas izveidošana ir tāds pats bezjēdzīgs
un iracionāls pasākums kā visi citi valdošās kliķes pasākumi, valsts varai
nespējot funkcionēt intelektuāli adekvāti. Kā parasti, intelektuālā
neadekvātība sten kopā ar dziļu amoralitāti un sociālās histērijas stimulēšanu, kārtējo reizi apliecinot baisas
aprobežotības, baisas nekaunības un baisas nelietības summu latviešu masu
mentalitātē. Lai saskaņā ar MK rīkojumu zinātniski pētītu VDK dokumentus, nav
vajadzīgs tos publicēt un tajā skaitā nav vajadzīgs atvērt „čekas maisus”, par
kuru atvēršanas nepieciešamību klaigā melnas kaislības apdulluši latviešu zemcilvēki ar komisijas
priekšnieku Kangeri priekšgalā. Kangeris nemaz netaisās izpildīt MK rīkojumu un
pētīt dokumentus. Savukārt MK netaisās par to viņu padzīt. Kangeri interesē vienīgi publiski pazemot ciltsbrāļus –
nesalīdzināmi talantīgākus, gudrākus cilvēkus par šo Stokholmas mastodontu. Komisiju
izveidoja2014.gada 20.augustā saskaņā
ar MK rīkojumu Nr.433. Rīkojuma nosaukums ir
šāds: „Par speciālās starpdisciplinārās
komisijas izveidi Valsts drošības komitejas dokumentu izpētei”. Rīkojumā
teikts: „Saskaņā ar likuma "Par bijušās
Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu
sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu" 18. panta 1.2 daļu izveidot speciālo
starpdisciplināro komisiju bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu
zinātniskai (tai skaitā vēsturiskai un juridiskai) izpētei, kā arī materiālā un
morālā kaitējuma izvērtēšanai, ko bijusī Valsts drošības komiteja nodarījusi
Latvijas Republikai un tās iedzīvotājiem”. Komisijas darba reglamentā ir atkārtots
rīkojumā teiktais: „Komisijas darbības mērķi ir
bijušās Valsts drošības komitejas (starptautiski citējamā zinātniskajā
literatūrā konvencionāli apzīmēta ar saīsinājumu KGB) dokumentu
zinātniska, tostarp vēsturiska un juridiska, izpēte un materiālā un morālā
kaitējuma izvērtēšana, ko Valsts drošības komiteja
nodarījusi Latvijas Republikai un tās iedzīvotājiem”. Protams, tā ir tukša blādīšanās,
kuras aizsegā jau ir iztērēts pusmiljons no tautas naudas. Ko nozīmē
vēsturiskai, kad VDK vēsture jau sen ir zināma pamatīgāk nekā, teiksim, Dziesmu
svētku vēsture? Ko nozīmē juridiskai? Tas vispār nav saprotams! Ko nozīmē izvērtēt
materiālo kaitējumu? Ko nozīmē izvērtēt morālo kaitējumu? Tas atkal vispār nav
saprotams! Ko nozīmē izvērtēt atsevišķi nodarīto kaitējumu LR un atsevišķi
iedzīvotājiem? Kādu kaitējumu VDK varēja nodarīt LR, ja LR tika inkorporēta
PSRS? Katram normālam cilvēkam ir
saprotams, ka komisija ir idiotiska ākstība. 2017.gadā komisija sāka gatavot sev jauno maiņu no „stipendiātiem”. No tiem katram ir „vadītājs” un „konsultants”.
Tas ir vispār jocīgi un nekādi nesaskan ar MK rīkojumu, bet toties ir laba
iespēja sadalīt valsts budžeta naudiņu.
svētdiena, 2017. gada 26. novembris
Okupācija (2)
Starptautiski atzīts okupācijas obligāts
kritērijs ir ne tikai okupantu totāla vara, tās visos līmeņos nepielaižot pie
varas okupētās teritorijas iedzīvotājus. Starptautiski atzīts okupācijas obligāts kritērijs ir arī atrašanās kara
stāvoklī. Toreiz ne LR pieteica karu PSRS, ne PSRS pieteica karu LR. Gluži
pretēji: starp abām valstīm pastāvēja militārā sadarbība – 1939.gada 5.oktobrī
parakstītais savstarpējās palīdzības pakts jeb t.s. Bāzu līgums.
sestdiena, 2017. gada 25. novembris
Permanence
Latvijas antroposfēras nelaime nav tikai zagļu, neliešu,
akadēmisko šarlatānu un nekaunīgu plānprātiņu lielais īpatsvars (skat.
psiholoģijas doktores, profesores, akadēmiķes VVF psihiatrisko slēdzienu par
Latvijas antroposfēru), kā arī iespēja viegli hipnotizēt ar visādām muļķībām
tautas masas, liedzot smagdomātāju biezajai kārtai ar pamatskolas, vidējās un
augstākās izglītības papīriem intelektuāli
pilnveidoties un saprast galveno dzīvē. Par Latvijas antroposfēras cilvēcisko nevērtību
silti liecina tautas masu vieglā nesaprātīgā atsacīšanās no savas pagātnes, kas
nekavējoties padara kroplu antroposfēras tagadni un neko labu nesola nākotnē. Un
vai tad latviešu tagadne ir normāla un nav kropla? Nenormālību un kroplību var
neredzēt tikai Dieva mentāli apskādētie melnie kangeri un kaut kādi nenosakāmas
sugas primāti grantiņi, populārā portāla „Pietiek” komentāru ģēnijs latviešu
plānprātiņš Žulis, kurš lieliski izmanto interneta iespējas demonstrēt viņa
deģenerāta būtību un kura nekaunīgajām muļķībām nākas veltīt pārāk lielu
uzmanību, jo saglabājas iespēja daļēji aprobežotajiem (VVF psihiatriskajā klasifikācijā
fiksētajiem) sniegt kognitīvu palīdzību operatīvi atšķirt melīgu informāciju no
patiesas informācijas. Tas nekas, ka pat Dievs nesola kaut ko saprātīgu panākt
saskarē ar totāliem muļķiem. Tautai ir vienmēr jāpalīdz. Atsacīšanos dēvē par
sociālo darvinismu. Psihastēniskās kaislības ap „čekas maisiem” ir tipiska
nevērtīgas antroposfēras atsacīšanās no pagātnes un fanātiska vēlēšanās
turpināt veģetēt kroplā tagadnē, saglabājot morālā obskurantisma permanenci.
piektdiena, 2017. gada 24. novembris
Melnais Kangeris
Melnā Kangera un viņa komisijas darbība ap „čekas maisiem”
ir izteikti nelietīga darbība. Galvenais motīvs ir piedzīvot citu latviešu
noniecināšanu, apsmiešanu, pazemošanu. Melnajam Kangerim neinteresē kaut ko
izpētīt, zinātniski secināt, analizēt maisu saturu un valdībai pēc tam pateikt,
ko darīt turpmāk. Melnajam Kangerim, hominīdam ar melnu dvēseli, sirdi un
prātu, gribas tikai kādam atriebties, kādu morāli, publiski iznīcināt. Melno
Kangeri iedvesmo zemiski instinkti un zemiskas velmes. Par to liecina viņa
ciniskie izteikumi. Bet tas vēl nav galvenais. Galvenais ir tas, ka Melnā
Kangera apzināti organizētajā nelietībā netiek ņemti vērā paši būtiskākie
fakti. Neticu, ka viņš nav lietas kursā par tiem, kaut gan tas ir iespējams
viņa intelekta stagnācijas dēļ, nepietiekamās profesionālās sagatavotības dēļ,
kā arī trinoties uz Zemes ar naida aptumšotu prātu. Paši būtiskākie fakti ir trīs:
1) LR ir nesalīdzināmi draņķīgāks veidojums nekā LPSR, jo balstās uz
fundamentāliem noziegumiem pret tautu; LR ir uzmūķēta uz totāli amorāliem
pamatiem; bet tas nozīmē, ka pēc LR sabrukuma vajadzēs atkal ar kādu latviešu
inteliģences daļu izrēķināties; tas būs jādara ar LR atbalstītājiem („avotiem”)
drošības iestādēs utt.; 2) „čekas maisos” nevar būt VDK un PSKP/LKP
nomenklatūras darbinieku; tātad nevar būt tie nelieši, kuri uzmūķēja krimināli
oligarhisko LR ar noziegumu brīvību un šajā „valstī” joprojām valda, kā arī
noteikti ir „čekas maisu” fenomena autori; Melnais Kangeris nevēršas pret īstajiem
vainīgajiem; tas ir tas pats, ja Nirnbergā tiesātu vācu karavīrus, bet nevis
Hitleru un viņa ģenerāļus; 3) nav zināms „čekas maisu” funkcionālais mērķis,
bez kā nevar būt nekādas objektivitātes; Melnais Kangeris savā naida reibumā
pat neizvirza hipotēzes par „čekas maisu” funkciju. Par sabiedrības kādas daļas
kaislībām vispār nav vērts runāt. „Čekas maisu” atvēršana būtu ļoti izdevīga
latviešu mentalitātē sastopamajai kārei kaut ko sariebt otram latvietim.
Sabiedrībai neko neizsaka tas skaistais fakts, ka šodien Latvijā ir
nesalīdzināmi vairāk zagļu nekā „avotu” SAB glabātajos maisos. Sabiedrība nav
spējīga apjēgt, ka masveida zagšanas autori ir tie paši cilvēki, kuri bija
„avotu” kuratori, priekšnieki un priekšnieku priekšnieki. Secinājums:
noņemšanās ar „čekas maisiem” ir tikpat nekonstruktīva un kontrproduktīva, cik nekonstruktīva
un kontrproduktīva ir „valsts” darbība visos garīgajos un materiālajos
segmentos. Tautai no tā nav nekāda labuma. Gluži pretēji: tiek deģenerēta
tautas apziņa. Bet tas ir izdevīgi tikai PSKP/LKP un VDK bijušās nomenklatūras
Lielajai Bandai. Melnā Kangera darbībā ir sastopams viens unikāls materiāls;
par to ir jārunā atsevišķi īpašā tekstā.
otrdiena, 2017. gada 21. novembris
Tabuizācija
Ne tikai latviešu kultūrā ir tabuizācija – pasludināšana par
nepieminamu, aizliegtu. Tabuizācija ir cilvēces garīgās dzīves konstanta parādība.
Pie mums pēcpadomju laikā tabu attiecas
uz „okupāciju”. Tabuizācija var būt pozitīva un sociāli vajadzīga nostādne, lai
nebojātu sociuma morālo stāju, sociumā neievazātu perversas izpausmes u.tml.
Taču tabuizācija var būt arī amorāla nostādne, lai kādas sociālās grupas
interesēs realizētu noteiktu ideoloģiju, kas balstās uz vēsturiski neadekvātu,
tendenciozu materiālu u.tml. „Okupācijas” tabu ir amorāla tabuizācija. Vēršanās
pret amorāliem tabu prasa zināmu drosmi, nebaidīšanos nostāties pret visu
sociumu jeb, kā parasti saka, „vienam nostāties pret visu tautu”. Tāda rīcība
arī ir ļoti sena. Par to var lasīt Bībelē. Rainis par to raksta dienasgrāmatā,
attiecinot iespēju savā taisnībā, savos uzskatos un savos vērtējumos palikt
vienam pret visu latviešu tautu. „Jāzepā un viņa brāļos” ir apņemšanās „Tad
iešu viens pret visu pasauli!”. Iespējams, t.s. pārejas laikmetos, kad
kardināli viss mainās un klasiskās vērtības, un normas masveidā zaudē
aktualitāti, tiek noklusētas un izkropļotas, droši iet „vienam pret visu
pasauli” ir ļoti vajadzīgs. Tāda pozīcija kļūst dzīves nepieciešamība - cilvēka
pašcieņas saglabāšanas radikāls veids.
Okupācija (1)
Protams, bija tikai viena okupācija - vācu armijas okupācija no 1941.g. vasaras līdz 1945.gada maija sākumam. Tā bija tīra okupācija, atbilstot okupācijas starptautiski dominējošajiem kritērijiem, par kuriem nekad nebūs pilnīgas vienprātības tāpat kā par jebkuru sociāli politisko parādību. Pie mums okupācijas jēdzienu oficiāli lieto tāpēc, ka latviešu varas inteliģence savā nelietībā un nodevībā negrib atzīties, jo pievienošana PSRS notika ar latviešu masu atbalstu, ar latviešu rokām un sirdīm, ja poētiski izsakāmies. Tas, kas toreiz 1940.g. notika. neatbilst okupācijas kritērijiem. No tiem galvenais ir jautājums par varu. Īstā (vāciešu) okupācijā pie varas vietējos nepielaiž nevienā līmenī. Valda paši okupanti, kā tas kara laikā bija Latvijā. Vācieši neko negribēja dzirdēt par latviešu līdzdalību varas struktūrās. Turpretī krievu "okupācijā" vara bija pašu latviešu rokās. Paši latvieši jau pirms 1940.gada gatavoja "okupāciju". Vilis Lācis, "okupācijas" varas priekšnieks, ar PSRS specdienestiem sadarbojās jau daudzus gadus pirms 1940.g. Es savos muzeja gados apzināju un rakstīju par vairākām ģimenēm Talsu novadā, kuras visas sadarbojās ar PSRS specdienestiem, bija pat uz instruktāžām Maskavā. Tolaik tā bija atzīta tēma. Tagad par to varas mēsli negrib neko dzirdēt. Viņi saka "okupācija", jo tad šis jēdziens automātiski izslēdz vietējās tautas līdzdalību. Ja saka "aneksija", tad visiem ir automātiski skaidrs, ka līdzdarbojās un galvenā loma bija vietējiem.
Rezultāts
1917.gada vēsturiskos notikumus pēc 100 gadiem šodien var
dažādi vērtēt. Pret oktobra revolūciju un tās nozīmību var dažādi izturēties.
Oktobra revolūcijas rezultātā nodibinātā sociālistiskā iekārta daudzus gadu
desmitus proletariāta diktatūras formātā noteikti neizpildīja galveno uzdevumu
– jauna tipa cilvēka izaudzināšanu. Mērķis bija izaudzināt sociālisma/komunisma
cilvēku. Šī mērķa nesasniegšana, manuprāt, pārvertās par PSRS visnegatīvāko
ieguldījumu cilvēces attīstībā, cilvēku evolūcijā. PSRS sabrukuma organizēšana,
„perestroikas” vēsturiski unikālā afēra, „prihvatizācija” skaidri un
nepārprotami parādīja t.s. padomju cilvēka fundamentālo nevērtību. Atklājās
šausmīgs fakts: proletariāta diktatūras vadītā sociālisma/komunisma cilvēka
ģenēze bija radījusi drausmīgu monstru, kaut kādu antropoīdu, Homo Sapiens pretīgu specifisku atzaru.
Jakovļevi, gorbačovi, „prihvatizācijas” laupītāji faktiski ir milzīga
cilvēciskā nelaime, reāli apliecinot pilnīgi nevērtīgas cilvēces daļas rašanos.
T.s. padomju cilvēku kontingentā vairāku paaudžu laikā bija radušies ģenētiski
nostiprināti necilvēki bez jebkādas morāles un bez jebkādām cilvēciski cienīgām
īpašībām. PSRS lielākais „nopelns” ir masveidīga īpaša tipa deģenerātu ģenēze.
Jautājums
Jautājums ir šāds: Vai latviešu inteliģence līdz pasaules
galam vai līdz tautas galam pārvarēs latviešu etnosa lielākos vēsturiski
melīgos paradoksus, kuri vienmēr ir bijuši izdevīgi nelielai varas kliķei, lai
turētu stingrā politiskajā un ideoloģiskajā pakļautībā savus ciltsbrāļus un
ciltsmasas? Pagaidām ir četri lielākie vēsturiski melīgie paradoksi. 1) LR nav
dibināta 1918.gada 18.novembrī, bet gan 1917.gada 29.novembrī. LR dibināšanas
īstā diena ir 1917.gada 29. novembris. 1917.gada 29. novembrī Valkā tika
nodibināta Latviešu Pagaidu Nacionālā padome (LPNP). Tā 29.novembrī pieņēma
deklarāciju par Latvijas kā apvienotas un autonomas valsts izveidošanu
Vidzemes, Kurzemes un Latgales apriņķos. 2) Latgalieši nav subetnoss, bet gan
latviešu etnosa pamats. Latgalieši ir visīstākie latvieši – senās latviešu cilts
pamats. 3) 1940.gada vasarā LPSR izveidošana notika ar latviešu tautas masveida
līdzdalību, piedaloties Saeimas vēlēšanās, izveidojot latviešu valdību un augusta
sākumā sūtot latviešu delegāciju uz Maskavu ar lūgumu uzņemt PSRS sastāvā, bet
vispirms Ulmaņa valdībai dodot atļauju Latvijā ievest PSRS karaspēku, kas tika
izdarīts no 1940.gada janvāra. 4) PSRS sabrukuma rezultātā tika atjaunota nevis
LR, bet gan tika izveidota krimināli oligarhiska „valsts” ar parlamentā viltīgi
izstrādātu noziegumu brīvību, kā rezultātā sākās latviešu tautas strauja
degradācija, deģenerācija un bojāeja. LR atjaunošanu simulēja LKP un VDK
nomenklatūras visnegodīgākie kadri - inteliģences padibenes, nacionālie
laupītāji un nacionālie nodevēji.
sestdiena, 2017. gada 18. novembris
Sekas
Uz latviešiem pašlaik Ādama nolādēšanas sekas visdziļāk
atsaucas sakarā ar „prihvatizācijas” laupīšanu. Tā pēcpadomju laikā Latvijā nekad
nav apstājusies, bet ir turpinājusies dažādos „modernos” veidos, no kuriem
viens no tādiem veidiem ir OIK (Elektroenerģijas
obligātā iepirkuma komponente). „Perestroikas” drausmīgās afēras elements „prihvatizācija” ir mīna zem tautas
nacionālā organisma un zem LR konstrukcijas. Šī mīna saēd tautas dvēseli un
garu, atņem tautai prātu. Par latviešu tautas bojāeju nākas runāt kā par
neatgriezenisko procesu. Šī mīna totāli ir sagandējusi valsti, kurai jau no
pirmajām minūtēm bija jākalpo „prihvatizācijas” laupītājiem. Tā rezultātā
latvieši ieguva nevis valsti, bet valsts šausmīgu surogātu. Valsts ir
civilizācijas ieguvums, valsts ir civilizētības ieguvums. Valsts balstās uz
noteiktu tiesiskās apziņas attīstības pakāpi. „Prihvatizācijas” mīna tiesiskuma
vietā apzināti un speciāli ieviesa noziegumu brīvību. Savukārt noziegumu
brīvība pilnā mērā likvidēja kolektīvismu kā jebkuras valsts pamatu un sociālā
„mēs” un „mūsu” vietā pavēra ceļu sociālā „mēs” un „mūsu” pretstatam –
zooloģiskajam „es” un „mans”. Tautā ir radies antropoīdo primātu slānis, un šie
cilvēkpērtiķi jūtas droši, jo „prihvatizācijas” mīna vēl atlikušo elpojošo tautu
ir pārvērtusi stulbā un paklausīgā biomasā. Tomēr latviešu etnosā noteikti vēl ir daži
vīri, kuri neietilpst vērtīgi nevērtīgajā miljonā un nav patoloģiskā stulbuma
un patoloģiskās zagšanas mānijas pārņemti ar izteikti aktīvu nodevības un pielīšanas
gēnu. Daugavpils Universitātes Sociālo
zinātņu fakultātes Tiesību katedras asociētais profesors, bijušais iekšlietu
ministra vietnieks Ivara Godmaņa pirmajā valdībā Zenons Indrikovs ir nolēmis
atteikties no viņam piešķirtā Atzinības krusta. Tā ir unikāla ziņa. Slimajā
tautas nacionālajā organismā šī ziņa varētu signalizēt par atveseļošanās
sākumu. Mirstošā tautas nacionālajā organismā šī ziņa ir liecība pirmsnāves
agonijai. Latvijas iedzīvotāju skaits katru dienu samazinās par 55 cilvēkiem
(nomirst, izdara pašnāvību, sadeg, sabrauc mašīna, aizbrauc no Latv.). To ir
saskaitījis mūsu vienīgais demogrāfs prof. P.Zvidriņš. Latvieši ir mūsdienu
kronosi: paši sevi un viens otru apzog, aprij savus godīgākos un gudrākos
tautiešus.
Arturs Prieditis CV
CURRICULUM
VITAE
(Ar paskaidrojumiem)
ARTURS PRIEDĪTIS
Personīgā informācija
Dzimšanas
laiks: 26.08.46.
Dzimšanas
vieta: Latvijas PSR, Talsu raj., Laucienas c. „Kalniekos”.
Precējies: sieva Klāra Priedīte, spāņu filol., maģ.
Autoidentifikācija:
žurnālists, literatūrzinātnieks, kulturologs, publicists.
Zinātnisko interešu virzieni: 1) kulturoloģija, 2)
komunikācijas teorija/starpkulturālā komunikācija/Interneta komunikācija, 3)
mūsdienu globālo sociālo procesu analītika, 4) kulturoloģiskā publicistika.
Izglītība: 1970
sept.-1977 jūnijs Latvijas Valsts universitātes Filol.fak.
1982
janv.-1984 nov. LPSR Zinātņu akadēmijas aspirantūra.
1984 nov.
- filoloģijas zinātņu kanditāts, LPSR ZA.
1992
maijs - filoloģijas doktors, Latvijas ZA.
Zinātniskā darba pieredze: 1979 nov.-1987 jūl. LPSR Zinātņu akadēmija:
zinātniskais
redaktors izdevniecībā "Zinātne", zinātniskais līdzstrādnieks Valodas
un literatūras inst., ZA Prezidija Redakciju un izdevumu padomes zinātniskais
sekretārs (atbild par zinātniskās literatūras izdošanu LPSR). Nozīmīgākais:
tekstoloģiski metodoloģiskās rekomendācijas Raiņa Akadēmisko (Latvijā pirmo)
kopotu rakstu sagatavošanā (sākot ar lugu sējumiem); Raiņa dienasgrāmatu
publikācija (24.sēj.) un pirmā disertācija par dienasgrāmatām (grām.1992);
J.Tiņanova rakstu krājuma izdošanas noorganizēšana un piedalīšanās
"J.Tiņanova lasījumos"(1982-2002, vienīgais latv.zinātnieks).
1987
sept.-1993 janv. docents,
Latviešu filoloģijas un kultūras katedras vadītājs, Daugavpils Pedagoģiskais
institūts.Nozīmīgākais: PSRS (arī Rietumos nebija sastopama attiecīga
studiju programma) pirmais sagatavo kultūras vēstures skolotāja specialitātes
studiju programmu (1988).
1991
sept.-1995 okt. Daugavpils
pilsētas domes priekšsēdētāja padomnieks valodas jautājumos. Nozīmīgākais:
valstī vienīgā tāda veida štata vieta; nodibina valstī pirmo Valodas inspekciju
(1991.g.17.X); valstī pirmie uzsāk latv.val.atestāciju (1992.g.20.II).
1993 apr.
– 2003 febr. Multinacionālās kultūras centrs, direktors. Nozīmīgākais:
skat.tālāk.
2004
maijs – 2005 febr. Biznesa augstskola „Turība”,
docents. Nozīmīgākais: skat.tālāk.
2005
febr. – 2013 marts. Baltijas Starptautiskā akadēmija, as.prof. Nozīmīgākais:
skat.tālāk.
2013 marts – „pensionārs”. Nozīmīgākais: skat. tālāk.
Publicēto grāmatu saraksts
1.
Priedītis A. Komentāri, priekšvārds, publikācija grām.:
Rainis J. Kop.raksti, 24.sēj. R., 1986
2.
Priedītis A. Tulkojums grām.: Ivanovs V. Pāris un
nepāris. Smadzeņu asimetrija un zīmju sistēmu dinamika. R., 1990
3.
Priedītis A. Rainis un simbolisms. Daugavpils, 1992
4.
Priedītis A. Raiņa dienasgrāmatas. Daugavpils, 1992
5.
Priedītis A. Rainis un viņa laikmets. Daugavpils, 1994
6.
Priedītis A. Mans Rainis. Daugavpils, 1996
7.
Priedītis A. Latvijas kultūras vēsture. 1.grāmata.
Daugavpils, 1996 (krievu val.)
8.
Priedītis A. Latvijas kultūras vēsture. No vissenākajiem
laikiem līdz mūsdienām. Daugavpils, 2000
9.
(Bez autora) 50 teksti eksāmeniem un atestācijai latviešu
valodā. Daugavpils, 2000, atk.izd.2001
10.
Priedītis A. Ievads kulturoloģijā. Kultūras teorija un
kultūras vēsture. Daugavpils, 2003
11.
Priedītis A. Himēriskuma nesaulē. Kulturoloģiskas esejas
un studijas. Rīga, 2004; www.artursprieditis.lv
13. Priedītis A. Kultūru dialogs:
interkulturālās komunikācijas vēsture un
teorija. Rīga, 2006
14.
Priedītis A. Masu komunikācijas teorijas. Lekciju kursa konspekts.
15.
Priedītis A. Spīdolas telpa. Apceres par kultūru. R.,
2007;
16.
Priedītis A. Eiropas studijas: ģeopolitika, integrācija,
ideologija.
17.
Priedītis A. Komunikācijas planēta. Apceres par
komunikācijas
18.
Priedītis A. Iracionālā kapitālisma gramatika. Apceres
par
postindustriālā laikmeta kultūru. R., 2010;
21.
Priedītis A. Pūces horizonts. Esejas par globālajām
transformācijām. R., 2012; www.arturspriedītis.lv
*Internetā grāmatas ir
izvietotas arī citos saitos. Piem., „gramataselektroniski”.
24. Priedītis A. Etīdes
par kultūras monarhiju. Populārzinātniskā publicistika. R., 2015; www.artursprieditis.lv
27. Priedītis A. Tagadnes
seja. Esejas un refleksijas. 2015 VI-2016XII. R., 2017; www.artursprieditis.lv
Nozīmīgākais
no 1993.g.
1993-2003 Multinacionālās kultūras
centrs (MKC), direktors;
privāta
zinātniskā iestāde, dibināta 1993.g. 1 .aprīlī Daugavpilī;
juridiskais
statuss: A.Priedīša individuālais uzņēmums;
darbību
finansiāli nodrošina īpašnieka ģimenes personīgie naudas
līdzekļi
(1993.-2003.g. izlietoti vismaz 100 000.- Ls: grāmatu un
"Kultūra
un Vārds" izdošana, zinātniskie pasākumi, komandējumi, algas,
telpu
noma, orgtehnika, inventārs utt).
Nozīmīgākais: pirmā un vienīgā zinātniskā iestāde Austrumeiropā,
kas nodarbojas ar multikulturālismu; pirmā grāmata Austrumeiropā par
multikulturālismu (1996); pirmā grāmata par Daugavpils vēsturi(1998); saraksta pirmo grāmatu par Latvijas kultūras vēsturi (2000); divu valsts vidusskolu darbība saskaņā ar
interkulturālās izglītības koncepciju; darbība Starptautiskajā interkulturālās
izglītības asociācijā (no 1994); Valsts prezidenta G.Ulmaņa vizīte MKC 1997.g.
15.VII; Ētikas un kristīgās tikumības padomes vadīšana (no 2000); sagatavo grāmatu
„Mans Rainis” (1996; dēvē: „gudrākā grāmata par Raini”) un grāmatu „Ievads
kulturoloģijā. Kultūras teorija un kultūras vēsture” (2003; būtiski ietekmē
mācību priekšmeta „Kulturoloģija”izveidi valsts vidējā izglītībā).
2004-2005 Biznesa augstskola „Turība”; nozīmīgākais: sagatavo Baltijas valstīs pirmo maģistrantūras
programmu sabiedriskajās attiecībās; raksta grāmatu „Kultūru dialogs”.
2005-2013 Baltijas
Starptautiskā akadēmija; nozīmīgākais:
1)grāmatas:
1. Kultūru dialogs: interkulturālās komunikācijas vēsture un teorija
(2006); pirmā
grāmata ne tikai latviešu valodā par jauno sociāli metodoloģisko konceptu
„kultūru dialogs”;
2. Spīdolas telpa. Apceres par kultūru (2007); oriģināla koncepcija par kultūras determinismu; ne
tikai latviešu valodā speciālajā literatūrā ļoti reti sastopama politkorektuma
un multikulturālisma analīze; pirmais analītiskais darbs par „Latvijas
pārdošanu”(teritoriālo mārketingu);
3. Eiropas studijas: ģeopolitika, integrācija, ideoloģija. Lekciju kurss
(2007); ne tikai
latviešu valodā oriģināla pieeja Eiropas problēmām;
4. Komunikācijas planēta. Apceres par komunikācijas teoriju (2008); ne tikai latviešu valodā oriģināla jauno mediju,
komunikācijas transformāciju analīze, - īpaši par masu komunikācijas izmaiņām;
5. Iracionālā kapitālisma gramatika. Apceres par postindustriālā laikmeta
kultūru (2011); viena no
autora visnozīmīgākajām grāmatām; vairākas oriģinālas koncepcijas:
1)par iracionālo kapitālismu, 2)par masu fenomenu segmentāciju, 3)krīzes
neekonomiskajiem komponentiem, 4)rases teorijas aktualitāti, 5)„ceha teoriju”
ekonomikā, 6)subkulturāciju; kultūras determinisma koncepcijas argumentācijas
turpinājums; ne tikai latviešu valodā oriģināla jauno mediju, izglītības,
filosofijas identitātes analīze;
6. Pūces horizonts. Esejas par globālajām transformācijām (2012); ne tikai latviešu valodā oriģināla pieeja mūsdienu planetāri
globālo parādību interpretācijā;
7. Etīdes par multikulturālismu (2012);
8. Laikmeta gravitācija. Esejas un intervijas (2013); oriģināla pieeja mūsdienu planetāri globālo sociālo parādību
interpretācijā;
2013 marts „pensionārs”; nozīmīgākais:
1. Laikmeta gravitācija (2013);
2. Tagadnes baltā agonija: Latvija 2013 (2013);
3. Etīdes par kultūras monarhiju (2015);
4. Tagadnes melnā agonija (2015);
5. Etīdes par multikulturālismu. 2.daļa (2015);
6. Tagadnes seja (2017).
Aizvadītajos gados
(2004-2017.g.) sagatavotajos tekstos ir fiksēti sekojošie konceptuālie un
terminoloģiskie priekšlikumi, kurus ar smaidu nosaucu par priekšlikumiem tautas
vārdnīcai: 1) kulturoloģiskā paradigma, 2) masu fenomenu segmentācija, 3)
kultūras determinisms, 4) krīzes neekonomiskie (kulturoloģiskie) faktori, 5)
rases teorijas aktualitāte, 6) iracionālais kapitālisms, 7) subkulturācija, 8)
vadāmā haosa poētika, 9) noziegumu brīvība, 10) ģeokrātiskais valstiskums, 11)
gnozeoloģiskais ideāls, 12) politiskā orientācija, 13) kulturoloģiskā
imunitāte, 14) zināšanas kā ideoloģijas saturs, 15) idiotijas plurālisms, 16)
tolerances reabilitātes funkcija, 17) Rietumu civilizācijas iekšējā sadursme,
lūzums, Baltijas siena, 18) patiesība kā saprātīgo cilvēku identitātes pamats,
19) patiesīguma tabess, 20) tiesiskuma abioze, 21) stratēģiskā atbildība, 22)
intelektuālā infrastruktūra, 23) nacionālā stratēģiskā elite, 24) planetārā
stratēģiskā elite, 25) tautas pārvaldīšanas nepolitkorektā tehnoloģija, 26)
tautas svētākās politiskās vērtības, 27) valsts abrogācija, 28) sociālais
darvinisms kā jauna formāta genocīda metodoloģiskā platforma: nacionālā mēroga
genocīds, 29) haosa pamatošana postcilvēku historiogrāfijā, 30) metafizikas
pieprasījums, 31) psihiskā prosperitāte, 32) tautas madrigāls, 33) morālā
filantrofija, 34) sociālās lietderības koeficients, 35) latviešu favorītisms,
36) demogrāfiskais pasaules karš, 37) demogrāfijas ekonomiskais verdikts, 38)
labklājības anatomija, 39) ģeopolitiskais misionārs, 40) mākslas metafizika,
41) grēku habilitācija, 42) kognitīvā aprobežotība, 43) juvenālā banda, 44)
juvenālais laikmets, 45) postmodernistiskā mentalitāte, 46) analītiskais
infantilisms, 47) maniakālais finansiālisms, 48) valsts hibrīdapvērsums, 49)
kognitīvā drosme, 50) mentālais agresors, 51) kriminālā mentalitāte, 52)
alkātības loģistika, 53) hibrīdā mentalitāte, 54) patoloģiju socializācija, 55)
tautas loģistika, 56) grēku subkultūra, 57) sociālā horeogrāfija, 58)
intelektuālā gaume, 59) intelektuālā etnogrāfija, 60) ģeopolitiskais
fundamentālisms, 61) zagšanas habilitācija, 62) intelektuālais laikabiedrs, 63)
stulbuma ataraksija, 64) morālais garants, 65) postcilvēku sanācija, 66)
kriminālā ģenialitāte, 67) transcendentālais šarlatānisms, 68) etniskais
šarlatānisms, 69) intelektuālie bāreņi, 70) egoistiskais plurālisms, 71)
intelektuālā ambiciozitāte, 72) eksistenciālais fundamentālisms, 73)
postmodernisma fundamentālisms, 74) stihiskais genocīds, 75) terminoloģiskā
tolerance, 76) epistolārā idiotija, 77) tahogēnā atsvešinātība, 78) tuvuma
aberācija, 79) civilizācijas vārdnīca, 80) darba anihilizācija, 81)
demokrātiskais ideālisms, 82) nacionālā kauna hierarhija, 83) vēsturiskais
optimisms, 84) tautas/varas inteliģence, 85) tautas politiskā dvēsele, 86)
kosmiskā konspiroloģija, 87) politiskais deģenerāts, 88) sociālā publicistika,
89) sarkanie parvēniji, 90) brīvības fundamentālisms, 91) kontagiozā
debilitāte, 92) intelektuālais liriķis, 93) Ādama mantojums, 94) etniskais
sadisms, 95) patogēnais tārps, 96) humānā mietpilsonība, 97) sankcionēta
zagšana, 98) futuroloģiskā apātija, 99) intelektuālā epidēmija, 100)
ideoloģiskā verdzība, 101) kulturoloģiskā filosofija.
2) intervijas:
Vadāmā haosa poētika jeb kulturoloģiskās paradigmas evolūcija.- Kultūra un Vārds, 2011.g. sept.; oriģināla koncepcija
par kulturoloģisko paradigmu; latviešu valodā pirmo reizi plaši par
vadāmo haosu;
Augstskola mūsmājās.- Kultūra
un Vārds, 2012.g.augusts; (augstākās izglītības kritiska analīze);
Augstskola mūsmājās. Otrā sērija.-
Kultūra un Vārds, 2012.g.sept.; (turpinājums);
3)
studiju programmu projekti: (skat. mājas lapā);
4)
sadarbība ar ministriju mācību priekšmeta „Kulturoloģija” ieviešanā valsts
vidējā izglītībā;
5)
sadarbība ar Efektīvās politikas fondu un publikācijas russ.ru.(Maskava,
Krievijas valsts prezidenta struktūra);
2018.g.15.janvārī
pirmdiena, 2017. gada 13. novembris
Laizīšanās
Latviešu vērtīgi nevērtīgais miljons nav spējīgs savā klasiskajā stulbumā apjēgt, ka šodien arī pastāv "avotu" institūts - latviešu tūkstoši, kuri sadarbojas ar DP, CIP, krievu, vācu, zviedru, ebreju, NATO u.c.speciālajiem dienestiem. Stulbi cilvēki, saprotams, nespēj saskatīt visu "avotu" tipoloģisko kopību. Stulbajiem latviešiem nav saprotams, ka latviešu "avoti" bija cara laikā, vācu okupācijas laikā un ka šie "avoti" principā ne ar ko neatšķiras no padomju laika "avotiem". Stulbie latvieši nevar savās ūdensgalvās apjēgt, ka valsts nevar pastāvēt bez "avotiem". Arī tāda mēslu bedre kā LR nevar pastāvēt bez saviem "avotiem", kuri kriminālā iekārtā galvenokārt "Stuči" par to, kurš ko ir nozadzis, lai kāds nezagtu vairāk, bet galvenais - neaizmirstu dalīties ar Lielo Bandu. Latviešu stulbeņi tāpat nav spējīgi aptvert, ka tagad visprecīzākā informācija par "avotiem" ir rodama nevis Rīgā, bet citās pilsētās. Valdošā kliķe ir malacis, ka nepārtraukti spēj stulbajai tautai pamest kādu kaulu, lai idioti ap to laizītos.
piektdiena, 2017. gada 10. novembris
Juristi
Pēcpadomju laikā izskolotās juristu paaudzes sagatavošana vairāk
vai mazāk tieši un netieši bija atkarīga no savstarpēji saistītiem faktoriem:
1) no latviešu tautas ētosa, 2) no krimināli oligarhiskā valstiskuma, 3) no profesijas
prestiža. Pirmajā vietā noteikti ir latviešu tautas ētoss – morāles normu,
principu un ideālu kopums, kas ir pamatā sabiedrības tikumiskajai pārliecībai
un virza indivīdu darbību. Tātad šajā gadījumā pirmajā vietā ir latviešu tautā
sastopamā taisnīguma un tiesiskuma izjūta un prasība dzīves reālijās.
Pēcpadomju gados uz latviešu tautas ētosu nelabvēlīgi atsaucas otrais faktors –
LR kā krimināli oligarhiskā valsts ar noziegumu brīvību. Anormālā valstiskuma graujošā
ietekme uz tautas ētosu ir pati par sevi saprotama izpausme. Turklāt anormālajam
valstiskumam ir masveida atbalsts un masveida praktiskā realizācija – masveida zagšana.
Latviešu varas inteliģence atbalsta LR kā krimināli oligarhisko valsti, priholoģiski
ļoti dziļi un izteikti negatīvi ietekmējot tautas ētosu, kas, saprotams, ir
vēsturiski dinamisks fenomens un mainās atbilstoši jaunākajiem garīgajiem un
materiālajiem procesiem un trendiem. Pirmie divi minētie faktori nosaka trešo
faktoru - jurista profesijas prestižu. Ja padomju laikā jurista profesijas
samērā augsto pretižu nenosacīja materiālie (darba algas) apsvērumi, tad
pēcpadomju laikā pirmajā vietā kļuva materiālie apsvērumi – iespēja labi
pelnīt. Sekas ir loģiskas: par juristiem vēlējās kļūt izteikti materiālistiski
orientēti indivīdi, kuriem pirmajā vietā ir nauda, bet nevis taisnīgums un
tiesiskums, kam turklāt nav gandrīz nekādas vērtības tautas ētosā dotajā
vēsturiskajā periodā. Minētajam par juristu sagatavošanu var nepiekrist vienīgi
deģenerāti, zemcilvēki grantiņi, komentāru muļķīši žuļi, edges, pomeranču
vainadziņi, savā mežonībā visās nelaimēs izcili aprobežoti vainojot ebrejus un
krievus ar Putinu priekšgalā un pakaļgalā, un tādējādi ilustrējot vispārējo kritisko
līmeni tautas ētosā.
ceturtdiena, 2017. gada 9. novembris
Īstais sākums
Par laimi joprojām ir
latviešu vecākās paaudzes zināma daļa, kurai nav pieņemama tā vēstures
falsifikācija un noklusēšana, kas ir saistīta ar LR dibināšanu. LR dibināšanas
īstā diena ir 1917.gada 19. novembris (pēc jaunā stila 2.XII). Runa ir par Latviešu Pagaidu Nacionālās
padomes (LPNP) lomu LR izveidošanā 1917.gada novembra beigās. 1917.gada novembrī
Valkā tika nodibināta LPNP. Tā 19.novembrī pieņēma deklarāciju par Latvijas kā
apvienotas un autonomas valsts izveidošanu Vidzemes, Kurzemes un Latgales
apriņķos. 1917.gada 19. novembrī Valkā sapulcējās lielākās latviešu partijas un
sabiedriskās organizācijas. Tika formulēti LPNP galvenie uzdevumi — Latvijas
Satversmes sapulces sasaukšana, autonomijas projekta izstrādāšana, Latvijas
teritoriālā apvienošana, ārvalstu informēšana. 1917.gada 19.novembrī LPNP
deklarēja, ka līdz Satversmes sapulces sasaukšanai tā ir vienīgā pilntiesīgā
latviešu tautas pārstāvētāja. Paziņojumā ārvalstīm LPNP norādīja: „Ievērojot
latvju tautas sensenās tieksmes pēc politiskas brīvības un autonomas Latvijas,
kas jo spilgti parādījās 1905. gada atsvabināšanas cīņās, un nostājoties uz
tautu pašnoteikšanās tiesību principu pamata, Latviešu Pagaidu Nacionālā Padome
uz visstingrāko protestē pret jebkuru Latvijas sadalīšanu un it īpaši pret
Kurzemes vai arī visas Latvijas pievienošanu vai kaut kādu saistīšanu pie
Vācijas, un līdz ar to pasludina, ka Latvija, kurā ieiet Vidzeme, Kurzeme un
Latgale, ir autonoma valstsvienība, kuras stāvokli, attiecības uz ārieni un
iekšējo iekārtu noteiks viņas Satversmes sapulce un tautas plebiscīts”. Jautājums par Valkas lēmumiem ir ļoti svarīgs, - diemžēl
arī saistīts ar nelietīgām kroplībām LR valstiskuma vēsturē. Valkā pieņemtie
lēmumi jau pašā sākumā tika noklusēti un ignorēti apzināti. Tam bija divi
iemesli: 1) Valkas pasākums nebija angļu-franču iniciatīva, jo šo valstu kungi
vēl nebija izvērtējuši visus notikumus un nezināja, ko darīt ar Krievijas
nomalēm; viņi latviešiem neatkarību dāvināja tikai apm. pēc gada; 1918. gada
23. oktobrī mutiski, bet 1918.gada 11. novembrī rakstiski tika saņemta de facto Latvijas patstāvības atzīšana
no Lielbritānijas ārlietu ministra Balfūra. 2) Valkā nebija angļu-franču
kreatūra Ulmanis, kurš sevi vienmēr uzskatīja par lielāko "lāčplēsi"
un nekaunīgi noklusēja īstos valsts izveidotājus un viņu ieguldījumu LR tapšanā.
Droši var teikt, ka LR izveidošana ir vienota ar latviešu inteliģencei populārām
nelietībām - faktu falsifikāciju un īsto darītāju noklusēšanu. Tā var notikt
tāpēc, ka latviešu vērtīgi nevērtīgajam miljonam vēsturiskā patiesība nekad nav
interesējusi.
otrdiena, 2017. gada 7. novembris
Sociāldemokrātija
Zinu, ka šodienas Latvijā ir daži cilvēki, kuri ir uzticīgi īstai partijai - LSDSP. Īstas lietas tagad nav cieņā. Tāpēc šī partija, kuras biedrs bija Rainis, nīkuļo, netiek latviešu elektorātā atbalstīta. Jautājums ir par to, vai ir iespējams atdzīvināt sociāldemokrātijas politisko teoriju un ideoloģiju. Tas ir labs jautājums. Tikai atbilde nevar būt laba. Neticu, ka šodienas latviešu debilajā miljonā būtu iespējams atdzīvināt, ieviest kaut ko politiski saprātīgu un teorētiski, zinātniski, metodoloģiski saprātīgu vispār. Vienīgi ar spēku: partejisku diktatūru, kā padomju laikā, kad nepieļāva nekādu muldēšanu ("diskusijas") par stabili zināmām nostādnēm. Tagad ir uzskatu plurālisma smirdoņa, kad katrs idiots var pieprasīt "diskusijas" un izspļaut tajās savu stulbumu, nezināšanu utt. Debilitāte progresē. Tas ir izdevīgi mēsliem, neliešiem, demagogiem savtīgās interesēs. Sociāldemokrātijai bija milzīga nozīme pēc II Pas.kara. Tagad "balto" rases pagrimuma laikā viss ir sabojājies. Obligāti visam tagad stāv pāri demogrāfiskā pāreja - "balto" cilvēku iracionālā mentalitāte: izmirstošās rases mentalitāte, kura ir tik aprobežota, ka atklāti nerunā par savu traģisko likteni, bet runā tikai par dzīves baudīšanu, kas praktiski ir dzīres mēra laikā. 2018.gadā būs 100 gadu jubileja Špenglera grāmatai. Redzēsim, vai jubileja stimulēs Rietumu inteliģenci beidzot paraudzīties uz sevi objektīvi. Špenglera prognoze piepildās. Tagad uz sevi objektīvi Rietumos raugās tikai daži cilvēki, mans draugs Karens Svasjans ir visspilgtākais, kas saka patiesību par "baltajiem" - viņu degradāciju, debilizāciju utt.
Abonēt:
Ziņas (Atom)