16.martam faktiski vajadzētu būt latviešu nacionālā naida
melnajai dienai pret vācu fašistiem. Vajadzētu būt tā, ka katru gadu 16.martā
visā Latvijā latvieši vienoti demonstrē savu nacionālo naidu pret vācu
fašistiem. Tā nav priecīga svētku diena, bet gan ir neizdzēšama naida melnā
diena pret vācu fašistiem. Tādai melnai dienai ir obligāti jābūt latviešu
kalendārā. Latviešu kalendārā ir obligāti jābūt melnai dienai, kas ir veltīta
tautas naida apliecinājumam pret vācu fašistiem. Protams, tā var būt arī cita
diena. Šai dienai nav obligāti jābūt 16.martam. Var izvēlēties arī citu dienu.
Taču obligāti tādai melnai dienai ir jābūt latviešu kalendārā. Latviešu tautai
obligāti ir jāapliecina savs naids vācu fašistiem. Tas ir jādara regulāri un
nepārtraukti, kamēr eksistēs latviešu tauta kā vienots un suverēns etniskais
kolektīvs. Iemesls tādas dienas nepieciešamībai ir konkrēts un loģiski
neapstrīdams – vācu fašisti gribēja iznīcināt latviešu tautu kā nevērtīgu
tautu! Atkārtoju, pasvītrojot šo faktu: vācu
fašisti gribēja iznīcināt latviešu tautu kā nevērtīgu tautu! Vācu
fašisti plānoja pēc savas uzvaras II Pasaules karā iznīcināt latviešu tautu kā
nevērtīgu tautu! Domāju, lieki ir norādīt, ka tik necilvēciski pret latviešu
tautu neviens nav izturējies! Citas tautas pret latviešu tautu ir izturējušās
dažādi. Taču nevienas tautas varas elite neplānoja latviešus iznīcināt kā
nevērtīgu tautu. To plānoja vienīgi vācu fašisti. Un viņi noteikti būtu
iznīcinājuši latviešus, ja būtu uzvarējuši II Pasaules karā. Vācu fašistu
uzskatā latvieši bija nevērtīga tauta, kas ir jāiznīcina. Domāju, lieki ir
atgādināt, cik absurda ir mūsdienu latviešu tautas vienas daļas attieksme pret
vācu fašistiem. Vācu fašistu apjūsmošana pēcpadomju laikā katru gadu ir
visuzskatāmākais piemērs latviešu tautas vienas daļas absurdajai vēsturiskajai
atmiņai. Tā vietā, lai nosodītu un vienoti apliecinātu nacionālo naidu pret
vācu fašistu plānu iznīcināt latviešus kā nevērtīgu tautu, tautas viena daļa
nevēlas zināt un ņemt vērā drausmīgo vēsturisko patiesību. Tautas viena daļa kā
spitālīgi apmāta nespēj objektīvi izprast un novērtēt drausmīgo vēsturisko
patiesību. Nav taču grūti saprast, par ko liecina tautas vienas daļas
vēsturiskās atmiņas absurdās kroplības? Tās liecina par to, ka vācu fašistiem
varbūt bija taisnība – latvieši ir nevērtīga tauta! Cits izskaidrojums nemaz
nevar būt, ja mūsdienu latvieši ar ziediem un dziesmām 16.martā faktiski sveic
savas slepkavas – latviešu holokausta plānotājus! Cits izskaidrojums nemaz
nevar būt, ja ņemam vērā arī rusofobijas izplatības apjomu šodienas latviešu
sabiedrībā. Daudzi latvieši nevis nosoda vācu fašistus, bet nosoda savus
glābējus! Tā ir neticama situācija! Tā ir nenormāla situācija! Tā neliecina par
tautas vērtību! Tauta taču neko nav darījusi, lai likvidētu tautas tās daļas
rīcību, kas apkauno visu latviešu sabiedrību! Tauta neko nav darījusi, lai visi
latvieši ar cieņu izturētos pret saviem glābējiem, kuri novērsa latviešu
holokaustu! Tautas kalendārā nav nacionālā naida melnās dienas pret vācu
fašistiem! Kamēr latviešu sabiedrībā turpinās 16.marta ārprāts, visai cilvēcei
ir tiesības latviešus uzskatīt par nevērtīgu tautu. Tas nav patīkami, bet tas
ir pilnā mērā pelnīti!
svētdiena, 2018. gada 25. februāris
sestdiena, 2018. gada 24. februāris
Monolīts
Ne tikai latviešu tauta, bet Latvijas nācija pašlaik noteikti ir intelektuāli un morāli monolīts stutējums. Tātad vienots, saliedēts, bez iekšējām pretrunām stutēts stutējums. Visi ir vienādā mērā truli, dumji, vienaldzīgi, stulbi, melīgi, nelietīgi, zagšanas kāri, antipatriotiski un antinacionāli. Visi dzied vienu dziesmu, kuras vārdi ir idiotijā un nelietībā mērcēti. Baltie putni ir sastopami. Bet tie ir tikai baltie putni, nespējot izkustināt ne uz vienu pusi monolīto stutējumu. Latviešu tautā un Latvijas nācijā stulbums un nelietīgums ir tik liels, ka vairs nav iespējamas no inteliģences sagaidīt stulbuma un nelietības konstatējošas un kritizējošas refleksijas, jo inteliģence tradicionāli normālā sociumā ir dažādu stutējumu likvidētāja. Latviešu inteliģence kopā ar vietējo cittautiešu inteliģenci ir destruktīvs putrojums. Tāpēc tāda blādīšanās un tāpēc uz skatuves vienīgi tādi bezjēdzīgi purni, jo vizuālais noformējums vienmēr ir liecība garīgajam noformējumam. Domāšana kā augstākais garīgais spēks atspoguļojas cilvēka izskatā – sejas apgarotībā. Nav domāšanas spējas, nav sejas apgarotības. To var tūlīt redzēt, kuri spēj kaut ko redzēt. Tie, kuri domā, tikai spēj kaut ko redzēt. Tie, kuri nedomā, pat spogulī sevi nespēj redzēt. Tie, kuri nedomā un kuru sejās nav apgarotības, ciena tikai tādus pašus kā sevi. Tas notiek instinktīvi un praktiski ļoti enerģiski. Tāpēc visur ir tikai sejas bez apgarotības. Vārdi „brīvība” un „sirdsapziņa” var nonākt jocīgā situācijā. Piemēram, „brīvība” var būt cēlāks vārds par vārdu „sirdsapziņa”. „Perestroikai” izdevās ar vārdu „brīvība” aizbāzt mutes inteliģencei – nobīdīt malā inteliģences sirdsapziņu. Latviešu inteliģence tā arī 30 gados nav sapratusi, kas ir noticis. Acīmredzot ģenētiskais resurss tādai izpratnei nav piemērots. Bet tauta bez inteliģences ir mērkaķu bars senajos ozolos Alūksnē un citur. Starp Kombuļu Inesi un VVF, bezpajumtnieku-miljonāru Ēriku un Kučinski nav nekādas atšķirības.
piektdiena, 2018. gada 23. februāris
Kultūras elements
Protams, cilvēce nesastopas pirmo reizi ar zagšanu kā
kultūras elementu. Zagšana kā kultūras elements ir bijis sastopams arī citu
tautu kultūrā dažādos laikmetos un dažādos kontinentos. Turklāt Latvijas
teritorijā bez latviešiem dzīvo vēl viena etnosa pārstāvji, kuriem zagšana ir
stabils un pozitīvs kultūras elements. Tāpat cilvēce ir sastapusies ar pieeju,
kad cilvēku darbības intelektuālās formas nenosaka piederību elitei un elites
sastāvu. Tas plaši izpaužas mūsu laikmetā, kad valdošais politiskais spēks ir
neformālie klani, kliķes, slepenas transnacionālās apvienības. Ja kādreiz
valdošais politiskais spēks bija šķira, kā arī par valdošo politisko spēku
varēja uzskatīt personības ar izteiktu sociālo domāšanu un iniciatīvu, tad
mūsdienās tā vairs nav. Valda neformāli varas grupējumi, kurus ne reti dēvē par
oligarhu grupējumiem. Šodienas Latvijā unikāla parādība nav arī tautas
inteliģences jeb elites fundamentālā nevērtība un tautas inteliģences jeb
elites degradācijas progress. Inteliģences jeb elites degradāciju principā
neviens nevar apturēt, ja tautā neeksistē kontrelite, kā tas ir latviešu tautā.
Kontrelite piespiež eliti pilnveidoties, paškritiski vērtēt sevi, audzināt sev
elitāru maiņu. Ja tautā nav kontrelites, tad elite var degradēties neierobežoti
plaši un neierobežoti dziļi. Degradācijas process plūst brīvi savā vaļā bez
kontroles, velmes degradāciju ierobežot, savaldīt. Elitē iestājas tāda
psiholoģiskā atmosfēra, kad elite pārstāj vispār rūpēties par savu kvalitāti un
beigu beigās nemaz nav spējīga apjēgt savu totālo nevērtību. Šodienas Latvijā
tas ir ļoti uzskatāmi. Jau apmēram 10 gadus ir apklususi žēlošanās par
personību trūkumu valsts pārvaldei. Tāda žēlošanās bija populāra 90.gados.
Tagad tā jau sen vairs nav sastopama. Tas var apliecināt tikai vienu mentālo
stāvokli: elite ir ne vien samierinājusies ar personību trūkumu, bet ir laimīga
ar savu tagadējo kvalitāti. Personības ar savu morālo un intelektuālo prasīgumu
un kritiskumu nemaisās pa kājām „orgāniem”, „dzimuma-aspektiem”, „par-politikas”
idiotiem, „jābūtības dimensijas” murgotājiem. Latviešu kultūras stabilais un
pozitīvais elements zagšana tiek „elitāri” vadīts bez jebkādiem traucējumiem. Latviešu varas inteliģences kleptomānija
var plaukt un ziedēt. Turklāt nav jāgaida nakts, kā tas bija pieņemts senajā
Romā: clam, obscuro et plerumque nocte,
kad zaga slepeni tumsā galvenokārt naktī...
trešdiena, 2018. gada 21. februāris
Fināla fatālisms
Viss notiek „pēc notīm”. Tas bija vienmēr saprotams, ka "perestroikas" mahinācijās nelietīgi būvētā LR reiz nonāks līdz objektīvam atmaskojumam un morālajam, kā arī fiziskajam sabrukumam. Noziedzīgi iecementētie pamati agrāk vai vēlāk vienmēr iedzen postā uz tiem būvēto konstrukciju. Latvijā tas faktiski ir noticis samērā ātri, jo to veicināja neattīstītā etnosa plebejisko parvēniju alkātība, patoloģiskā nekaunība un hipertrofētā nesodamības un visatļautības apziņa. Tāpat bija vienmēr saprotams, ka latviešu nelietībām relatīvi efektīvu punktu pieliks ārējie spēki, kad latviešu mēslu izdarības sāks apdraudēt citu zemju cilvēkus. Tā arī ir noticis. LR krimināli oligarhisko iekārtu drosmīgi un atklāti atmasko citu zemju iedzīvotāji dažādos kontinentos, no kuriem latviešu kropļi izspieda kukuļus, lika atmazgāt caur bankām naudu utt. Tāpat vienmēr bija precīzi prognozējama latviešu vērtīgi nevērtīgā miljona reakcija. Tā miljona reakcija, kas ir pēcpadomju gadu masveida zagšanas tiešie līdzdalībnieki. Runa ir par varas inteliģences reakciju. Varas inteliģences zagļi noteikti paškritiski neatzīs valstisko nevērtību un noteikti visā vainos krievus, visaprobežotākie vainos arī ebrejus. Tā tagad arī notiek. Nav vainīga nelietīgā valdošā kliķe, bet vainīgs ir Kremlis, kurš ir veicis "uzbrukumu" Latvijas valstij. Rimšēvics u.c. nav vainīgi, pret viņiem ir noorganizēta provokācija. Respektīvi, kāda tauta, tāds tās sabrukums un tāda tās reakcija uz sabrukumu. Latvijas krimināli oligarhiskās "valsts" noziegumu brīvības amizants elements ir iespēja noziegumos apsūdzētam indivīdam ietekmēt sabiedrisko domu ar tās ietekmēšanas tādu efektīvu formu kā preses konference. Tā ir lieliska iespēja - specifiska noziegumu brīvības sastāvdaļa. Latviešu tautas un tās valstiskuma vērtība manāmi kāpj no tāda noziegumu brīvības elementa. Lieliski ir vērot, kā attiecīgais indivīds no policijas izolatora tūlīt enerģiski uzrāpjas pasaules mediju tribīnē un noliedz savu vainu, to uzveļ citiem utt. Saprotama ir arī valdošās kliķes (Lielās Bandas) reakcija, supernekaunīgi tēlojot nezinīšus, tēlojot korupcijas nīdējus, pieprasot nekavējoties ieviest kārtību bankās utt. Tautas izraudzītie valdošie atkritumi katastrofu izmanto, domājot par 6.oktobri. Arī Krievijā būs vēlēšanas. Krievijā atšķirībā no Latvijas ir pamatīga patriotiskā pretestība vietējai krimināli oligarhiskajai iekārtai. Ļoti liela nelaime ir naudas izvešana no Krievijas. Krievijai, Kremlim pirms vēlēšanām faktiski ir izdevīgi sagraut lielāko naudas atmazgāšanas oāzi Rīgā. Tāpēc varbūt ir izprovicēts LB korupcijas skandāls. Arī Baltajam namam nav vajadzīgas Rīgas naudas atmazgātuves. Tramps ar Putinu varēja vienoties par Rīgas blēžu pārmācīšanu. Bet tādi sīkumi mūsmājas apdauzītajiem gudriniekiem neinteresē. Dzīve 30 gadus noziegumu brīvības siltumnīcā nevar palikt bez sekām, kuras pārklāj viens visaptverošs un iedarbīgs komplekss vārdā ATROFIJA - atrofija pret gudrību, tikumību, morāli, taisnīgumu, tiesiskumu, valstiskumu, patriotismu, suverenitāti, brīvību u.tml. Noziegumu brīvībā pavadītie trīs gadu desmiti nevarēja neizraisīt valdošās kliķes, proti, latviešu varas inteliģences, totālu atrofēšanos visdažādākajā saturā un formā. Turklāt vēl jāņem vērā latviešu klasika nīst un atgrūst relatīvi normālus cilvēkus. Naivi būtu cerēt, ka šī klasika varēja paiet secen valdošajai kliķei. Arī tā visus gadu desmitus amatos virzīja tikai pelēkus tipus, kuru stulbums, aprobežotība savijumā ar nekaunību un nelietību atspoguļojas viņu sejās. TV šodien to nespēj aizmālēt ar pūderi. Turklāt TV kā valdošās kliķes apdziedātāja pati ir pelēcības bedre, kuras kadri ir viens par otru dumjāki, neinteliģentāki. Arī "Delfi", latviešu mediju vislielākā smirdētava, nevar fotomateriālos retušēt varas kliķes atbaidošās sejas.
sestdiena, 2018. gada 17. februāris
Jautājums
Eksistē interesants un pētāms jautājums: „Vai progresējoši
konsekventā latviešu dzimstības samazināšanās un tādējādi arī LR iedzīvotāju
skaita samazināšanās finansiāli atsaucas uz latviešu varas inteliģences galveno
kaislību – zagšanu?”. Visjaunākās publikācijas par izmaksātajām prēmijām un
dažāda veida pabalstiem, sākot ar Rīgas pili, Valsts banku, ministrijām un
beidzot ar sīkākām valsts struktūrām, liecina par latviešu varas inteliģences zagšanas
apjoma strauju pieaugumu. Kāds tam ir iemesls? Vai iemesls ir tikai noziegumu
brīvības faktors krimināli oligarhiskajā mēslu bedrē jeb iemesls ir reālās finansiālās
iespējas palielināt zagšanu sakarā ar iedzīvotāju skaita samazināšanos un tātad
ar kaut kādu izdevumu samazināšanos? Protams, pats par sevi saprotams iemesls
jebkura veida nelietībai un noziegumam ir varas inteliģences cilvēciskās
kvalitātes riebīgais kritums visās LR valstiskajās struktūrās. Latvijā paliek
tikai cilvēciski mazvērtīgs „materiāls”, kuram zagšanas progresēšana ir normāla
tendence. Zagšana neinteresē tikai dažāda tipa muldoņām, patentētiem
šarlatāniem, tautas padibenēm grantiņiem, gedroviciem, interneta komentāru
vājprātīgajiem troļļiem un tipiskiem postcilvēku deģenerātiem žuļiem. Zagšanai
ir pievērsies latviešu varas inteliģences miljons. Bet drīz tas vairs nebūs
miljons, jo dzimtenes pamešana intensīvi turpinās. Turpina samazināties
latviešu dzimstība. Un, lūk, tāpēc ir jānoskaidro atbilde uz minēto jautājumu.
Iespējams, palicējiem atbilde būs iepriecinoša. Viņus gaida zagšanas apjoma
progress.
piektdiena, 2018. gada 16. februāris
Demogrāfijas momenti
Sarunā par demogrāfiju nepieciešams paskaidrot trīs
momentus. Pirmkārt, jaunāko publikāciju autori neprot skaidri un stingri
nošķirt valsts iedzīvotāju skaita pieaugumu vietējās tautas (teiksim, latviešu
tautas) dzimstības pieauguma rezultātā no valsts iedzīvotāju skaita pieauguma,
valstī ielaižot „melnās” un „pusmelnās” Āfrikas migrantus. Nelietīgi ir
lielīties par valsts iedzīvotāju skaita pieaugumu migrantu ielaišas rezultātā.
Lielīties drīkst tikai par savas tautas dzimstības pieaugumu. Saprotams, ja to
izdodas panākt. Otrkārt, no vienas puses ārprātīgs nacionālais noziegums ir
valdošās kliķes destruktivitāte, veicinot tautas vērtīgākās daļas dzimtenes
pamešanu, bet no otras puses ārprātīgs nacionālais noziegums ir valdošās kliķes
jaunākie plāni par migrantu aicināšanu noteiktās profesijās, par ko tagad
regulāri blādās izcili aprobežotais Valmieras grāmatvedis. Tāda notikumu gaita
aksiomātiski liecina par latviešu etnosa nespēju ģenerēt tautas pastāvēšanai
nepieciešamu optimālu politisko, valstisko virsslāni. Treškārt, nav daudz
demogrāfiskā faktora adeptu. Nav daudz filosofu un zinātnieku (vēsturnieku,
antropologu, kulturologu, sociologu u.c.), kuri demogrāfisko stāvokli uzskatītu
par galveno faktoru cilvēces virzībā. Līdz šim zinātnē nav pieņemts pret
demogrāfiju izturēties kā pret galveno apstākli, kas cēloniski iedarbojās uz
cilvēces likteni un cilvēces kultūras procesiem, tos izraisot (kā cēlonis),
nosakot (determinējot), veicinot vai pastiprinot, kā arī novājinot vai degradējot.
Tas, ka demogrāfiskais stāvoklis (cilvēku dzimstība un mirstība, cilvēku
kopskaits) ir galvenais stāvoklis, no kura ir atkarīga cilvēces gaita
(civilizācija/kultūra), vēl nebūt nav zinātniskā norma. Joprojām cilvēces
darbības, uzvedības un komunikācijas analītikā gandrīz nemaz netiek runāts par
demogrāfiskajiem apstākļiem kā attiecīgo procesu izšķirošo faktoru. Tas šķiet
dīvaini. Cilvēki taču vienmēr varēja ievērot, ka viens ir dzīve nelielā ģimenē,
bet pavisam kaut kas cits ir dzīve lielā ģimenē. Tas attiecas arī uz citiem
sociālajiem kolektīviem – ģintīm, ciltīm, tautām. Labi ir zināms, ka mazas
tautas liktenis radikāli atšķiras no lielas tautas likteņa. Kopumā to pašu var
teikt par cilvēci. 7-8 miljardus lielas cilvēces liktenis ir savādāks nekā 1-2
miljardus lielas cilvēces liktenis. Jēdzieni „masu sabiedrība”, „masu kultūra”,
„masu cilvēks” radās tikai pēc tam, kad no XIX gadsimta uz planētas patiešām
dzīvoja iedzīvotāju milzīgas masas. Hosē Ortega-Gasets par „masu sacelšanos”
sāka sociāli filosofēt acīmredzot t.s. demogrāfisko emociju rezultātā. Viņš
emocionāli raksta par jauno atklājumu – cilvēku masveidību uz ielas, baznīcās,
kafejnīcās, vilcienos. Cilvēku masveidība atstāja dziļu emocionālo iespaidu.
Cilvēku masveidība bija pilnīgi jauna un negaidīta izjūta. Sergeju Kapicu var
uzskatīt par demogrāfiskā faktora adeptu. Vēloties sastapt domubiedrus, viņš
iepazītajā literatūrā ir noskaidrojis tikai dažus vēsturniekus, kuri ir
izteikušies par demogrāfijas kardinālo lomu. Savukārt mūsdienu globālo sociālo
procesu tāda ģeniāla analītiķa darbībā kā Sergejs Kurginjans arī nekas nav
sastopams par demogrāfisko faktoru. Joprojām valda klusums sociālajā
filosofijā, politiskajā filosofijā, starptautisko attiecību filosofijā.
Teiksim, Eiropas liktenis (migrācija, eiropiešu novecošana un izmiršana) arī
nav pamudinājis pievērsties demogrāfiskajam faktoram kā galvenajam faktoram.
Slavenā amerikāņa koncepcija par civilizāciju sadursmi arī iztika bez
demogrāfiskās analīzes; respektīvi, demogrāfiskās pārejas (1960.-2050.g.)
interpretācijas.
piektdiena, 2018. gada 2. februāris
Bezcerība
Ar izglītību un zinātni tāpat kā ar industriālo ražošanu
latviešu sētā, prasti sakot, „ir cauri”. Nekas cienījams nav tagad un nekas
cienījams nebūs nākotnē. Latvieši un vietējie krievi/puskrievi momentā
sagandēja kapitālisma greznumu – privāto izglītību ar iespēju veidot elitāras
programmas un tautā izaudzināt īstu eliti. Latviešu kūroviem elitāras
izglītības kritērijs tūlīt kļuva studiju programmas cena: jo dārgāka studiju
programma, jo tā esot elitārāka (savā laikā bija gods to dzirdēt no Borisa Kurova
mutes). Krievu privātās augstskolas tūlīt kļuva par dažādu alkātīgu deģenerātu
buku, ņikiforovu, djakonu biznesu bez zinātnes un ar „diplomu” nemaskētu
tirdzniecību. Rīgas klozetpodu tirgotāja „trulībā” galvenas princips
nostiprinājās iemācīt latviešu jaunatnei „taisīt naudu”, par ko Pētersons
atklāti blādījās auditorijā. Izglītībā un zinātnē nekas nopietns nevar būt, ja,
piemēram, augstskolu zinātņu prorektori nav cilvēki ar zinātniski radošiem
gēniem un pie tam vēl nav spējīgi izprast zinātnes un izglītības sakarības,
zinātnes lomu izglītībā, zinātnes būtību u.tml. LU zinātņu prorektore ir
robustā Druviete, kurai ar zinātni nav nekādas mentālās saistības un visas
regālijas ir mātes, kompartejiski vienmēr pareizi domājošās LPSR oficiālās
valodnieces, nopelns, nespējot vienīgi savai kretīnei sarunāt Nobela prēmiju. Par
RSU zinātņu prorektori ir ievēlēta melnā Kiope – izglītības un zinātnes
enerģiskā postītāja no Vaļņu ielas nama, kas pārņemts ar „Boloņas procesa” neoliberālo
un antihumāno (praktiski - sociālā darvinisma) smirdoņu. Kundze no zinātnes
atrodas vēl tālāk nekā Druviete, kura vismaz ir LPSR ZA augstceltnē redzējusi
īstus zinātniekus. Kiopes kundze ir redzējusi tikai šadurskus. Latvijas
zinātnes sagraušana ir melnās dāmas lielākais zinātniskais sasniegums. RTU
zinātņu prorektora Tāļa Juhnas pētījumu jomas ir
ūdens kvalitātes nodrošināšana pilsētvidē un enerģijas ieguve no notekūdeņiem
un atjaunojamiem dabas resursiem. Neticu, ka ar spilgti izteikto
lingvistisko izvirtību viņam var sanākt kaut kas labs zinātnē. Tas nevar
notikt, nesaprotot zinātnes jēgu un neprotot lietot zinātnes valodu. Katrā ziņā
lingvistiskos izvirtuļus ir jātur 4 miljonus kilometru lielā attālumā no
jaunatnes, studiju procesa, zinātnes organizēšanas, zinātnes. Dabas zinātnes,
tehniskās zinātnes bija pēdējā cerība. Humanitārās un sociālās zinātnes
latviešu sētā vienmēr ir bijušas provinciāli bālas un šarlatāniski sasmērētas. Notiekošais
RTU aicina atmest arī pēdējo cerību. Ja RTU zinātniskā virtuve ir nodota totāli
nepiemērotam cilvēkam, tad nekādas
cerības vairs nevar būt.
Abonēt:
Ziņas (Atom)