piektdiena, 2019. gada 29. marts

Garīgā uztura problēma

Jautājums par latviešu tautas kolektīvo garīgo procesu (“uzturu”) ir sarežģīts. Procesa ceļā ir drūms šķērslis. Turklāt tas kļūst ar katru dienu augstāks un traucējošāks. Nākas ņemt vērā to, ka 2017.gadā Latvijā uzskaitē bija 89 668 iedzīvotāji ar psihiskās saslimšanas un uzvedības traucējumiem – psihiskiem traucējumiem, šizofrēniju, garīgo atpalicību, šizotipiskiem traucējumiem. Turklāt ir briesmīga dinamika: 2009.-2014.g. psihiski slimo skaits palielinājies par 21%; skaits turpina augt arī pēc 2014.gada. Dati par 2018. gadu internetā vēl nav ievietoti. Skaidrs, ka nosauktajiem “legālajiem” tūkstošiem nākas pievienot “nelegālo” psihisko slimnieku tūkstošus. Tātad tos psihiski neveselos cilvēkus, kuri nav griezušies pēc ārsta palīdzības un neatspoguļojas dotajā statistikā. Latviešu tautas kolektīvā garīgā procesa drūmais šķērslis ir labi redzams publiskajā telpā. Tā kļūst arvien psihiski dīvaināka, psihiski neadekvātāka. Skaidrs, ka daudziem psihiskās veselības stāvoklis atļauj izmantot datoru. Viņi prot lasīt un rakstīt; prot arī sagatavot relatīvi sakarīgu tekstu. Viņu saprāta līmenis ļauj zināt, ka internetā nav jānorāda savs vārds, uzvārds. Kāda daļa no viņiem ir gājusi pamatskolā, smēlusies zināšanas no TV un pat no grāmatām. Piemēram, iesniedzot darbu portālā “Pietiek”, tagad katram autoram ir jārēķinās ar to, ka viņa tekstu momentā apspļaudīs psihiski slims trollis. Taču psihiski slimie tagad ir visur – “Delfos”, “Dienā”, “NRA”. Faktiski nav iespējams pateikt, kur viņu nav.

ceturtdiena, 2019. gada 28. marts

Terminoloģiskā nesaudzība



Jau labu laiku pirms “6.oktobra paaudzes” politiski prioritārās pozīcijas ieņemšanas Latvijas nacionāli reakcionārais un krimināli oligarhiskais valstiskums ar noziegumu brīvību nebija pelnījis terminoloģisko saudzību – korektu, politkorektu, tolerantu, taktisku, pieklājīgu  vārdu izvēli. Jau agrāk Latvijas kriminālā kapitālisma vērtējumos neiederējās eifēmismi – vārdi vai teicieni, kurus lieto kāda rupja vārda vietā. Tagad, kad bezjēdzīgajā praktiskajā darbībā katru dienu sevi apliecina “6.oktobra paaudze”, konkrēti atspoguļojot savu fundamentālo nevērtību valsts lietās un, visnepatīkamākais, nepārtraukti demonstrējot savu morāli netikumisko seju, par elementāri pieklājīgu valodu vairs nekādā gadījumā nevar būt runas. Lietas un parādības ir jāsauc visnesaudzīgākajos vārdos, kādus drīkst lietot publiskajā telpā, neizmantojot vienīgi necenzētu leksiku. Tāpat atklāti un nesaudzīgi ir jāraksturo latviešu tautas kolektīvais stāvoklis. To liek darīt “6.oktobra paudze” un tās atbalstītāju masas. Nekādā gadījumā vairs ilgāk nedrīkst ignorēt to apstākli, ka latviešu tauta tagad sastāv no vienas pilnīgi nevērtīgas paaudzes, vienas pusnevērtīgas paaudzes un tikai no vienas paaudzes, kuras darbībā, uzvedībā un komunikācijā ir saglabājusies cilvēciski cienījama stāja. Terminoloģiskā divkosība, terminoloģiskā demagoģija, terminoloģiskā neprecizitāte un amoralitāte var vienīgi pasliktināt latviešu tautas stāvokli.

ceturtdiena, 2019. gada 21. marts

Priecīgās atziņas antipods



Priecīgajai atziņai par fiziskās eksistences nodrošinājumu ir pilnīgi pretēja atziņa par garīgās eksistences traģismu – bezizejas stāvokli, bojāeju, radot ciešanas un sāpīgus pārdzīvojumus. Pilnīgi pretējā atziņa (antipods) atkal tāpat kā priecīgā atziņa attiecas tikai uz latviešu saprātīgo daļu, kurai nav sveša morālā skaidrība, tīrība, nevainojamība, bet galvenais – garīguma un garīgās attīstības iespējamība. Latviešu eksistence ir atkarība no fiziskās un garīgās pastāvēšanas, esības, dzīvošanas nosacījumiem. Tā tam ir jābūt, un tas attiecas uz visiem cilvēkiem. Vienīgi latviešiem starp abiem nosacījumiem ir aiza. Ar fizisko eksistenci, kuru Latvijā nodrošina ārzemnieki, viss ir kārtībā. Bet to nevar teikt par garīgo eksistenci, kuru Latvijā nodrošina paši latvieši. Garīgajā eksistencē ir pilnīgs traģisms. Latviešiem nav elites. Elites vietā latviešiem ir reti kropla inteliģence. Tās rokās ir māksla un literatūra, zinātne, filosofija, izglītība, politika, valodas kultūra, masu komunikācijas saturs. Tā teikt, pārtikas uzturs latviešiem nav slikts. Taču garīgais uzturs ir pilnīgs mēsls, jo to ražo latviešu inteliģences izdzimteņi. Vienīgais labums ir tas, ka šie izdzimteņi lielā mērā vārtās vieni paši savos mēslos un tautas saprātīgākajai daļai ir iespējams sevī uzturēt relatīvi labu garīgo līmeni, balstoties uz citu zemju garīgo devumu. “Satoristi”, interneta vājprātīgie troļļi, “Delfi” ūdensgalvas, Bruņinieku nama, valdības dauni, pederasti, kretīnpūces, gobzemblēži, dagmārbeitneres šarlatānes, alkātīgo rektoru un skolu direktoru mafijas, “jābūtības dimensijas” kūles, debilās “par-politikas” muzikanti savos mēslos vārtās vieni paši un faktiski nav spējīgi aptaisīt visu sociumu.   

Priecīgā atziņa



Priecīgā atziņa attiecas uz latviešu tautas vitālajām eksistenciālajām interesēm. Priecīgā ziņa ir šāda. Tas pat ir ļoti labi, ka Latvijā saimnieko ārzemnieki. Viņiem pieder aramzeme, meži, ūdeņi. Viņu rokās ir latviešu tautas fiziskās eksistences nodrošinājuma galvenie instrumenti: finansu sfēra (bankas), ražošana, tirdzniecība, komunikācijas līdzekļi. Tas nozīmē, ka Latvijā materiālā sfēra funkcionē atbilstoši ārzemnieku racionalitātei un darba organizācijai. Tātad praktiski tas nozīmē materiālās sfēras funkcionēšanas stabilitāti un pozitīvu rezultātu, Latvijas ļaudīm garantējot fizisko eksistenci. Labi ir arī tas, ka LR nav neatkarīga valsts, un Latvija ir ES “dalībvalsts”. Tāds stāvoklis ir ļoti izdevīgs Latvijā saimniekošajiem ārzemniekiem, jo visa juridikcija faktiski pamatā tiek veidota un kontrolēta Briselē, bet nevis Rīgā. Ārzemnieki pamatā nav atkarīgi no vietējās juridikcijas kaprīzēm un aplamībām. Latvieši var daudz nebēdāties par fiziskās eksistences nodrošinājumu. To garantē ārzemnieku darbība Latvijā. Tādējādi pašlaik nav liela nozīme “6.oktobra paaudzes” politiskajai varai. “6.oktobra paaudzes” fundamentālā nevērtība nespēj ietekmēt latviešu fizisko eksistenci. Dauni, pederasti, šarlatāni, gobzemblēži, muļķīši lingvisti, kretīni pūces var droši vārīties 48 stundas diennaktī savu vieplību katlā, jo šie primāti nespēj tautai atņemt fiziskās eksistences līdzekļus. Protams un diemžēl, priecīgā atziņa attiecas tikai uz latviešu tautas saprātīgāko saujiņu, kura nepiedalās masu zagšanā un kurai patiešām rūp fiziskās eksistences iespējamība. Situācija ir savā ziņā amizanta: ārzemnieku samaksātos nodokļus (valsts budžeta kodolu) latviešu vienai daļai ir iespējams nozagt. Šo iespēju ārzemnieku racionalitāte un darba organizācija nevar liegt. To var liegt tikai tautas inteliģence, kura Latvijā ir sastopama, bet ļoti nelielā apjomā.


otrdiena, 2019. gada 19. marts

Unikālais bezprāts



Jāņa Erlata 2019.g. 18.III publicētais teksts portālā "Pietiek" nav atstājams bez vērtējuma. Visvieglāk būtu teikt: tā ir ārprātīga latvieša izdarība, pret kuru ir adekvāti jāizturas. Tas ir pareizi! Taču tekstā ir unikāla bezprātība. Kaut ko tādu nav nācies sastapt. Bet pats galvenais – teksts ir latviešu publiskās telpas elements. Tāpēc pret to ir jāizturas nopietni. Unikāli bezprāta produkti ir šādā fragmentā: "Komunisma un fašisma vienādošana izraisīja sašutuma vētru cilvēkos, kuri visu savu mūžu abus režīmus bija uzskatījuši par savstarpēji ideoloģiski naidīgiem. Lai izvairītos no asām diskusijām, kuras varētu beigties ar vardarbību, ļoti simpātisks šķita ieteikums visas zināšanas pasludināt par meliem. Cilvēce savā attīstības gaitā bija radījusi tik daudz zināšanu, ka tās vairs nevarēja atšķirt no meliem. Zināšanas un meli kļuva līdzvērtīgi. Tie, kuri zināšanās meklēja patiesību, īstenībā aicināja uz vardarbību, līdz ar to patiesības vārds kļuva par sinonīmu vardarbībai." Fašisms un sociālisms ir ne tikai ideoloģiski, bet arī ontoloģiski naidīgi un nesavienojami. Tas ir katram normālam cilvēkam zināms. Kurš ir simpātiskā ieteikuma autors? Kā var būt simpātisks ieteikums zināšanas pasludināt par meliem? Kā var rasties ieskats par  zināšanu un melu līdzvērtību? Kā var patiesības zinātāji aicināt uz vardarbību? Kā var patiesības meklētāji aicināt uz vardarbību? Kā var patiesība kļūt sinonīms vardarbībai? Un beidzot: vai tik tiešām latviešu kādas daļas garīgais stāvoklis jau ir tik ārprātīgs, ka ārprātīgu hominīdu unikālā bezprāta izgarojumi var kļūt publiskās telpas sastāvdaļa? Jānis Erlats nav viens ar savu bezprātu. Viņa bezprātu publicē! Viņam ir atbalstoši lasītāji! Jānis Erlats ir etniski kolektīvā bezprāta sastāvdaļa. Vai mums ir jābūt gataviem turpmāk tikties ar vēl lielāku un unikālāku bezprātu?



sestdiena, 2019. gada 16. marts

Latvieši un nacisms. 16.marta sakarā



   Jautājums par latviešu attieksmi pret nacismu regulāri rodas katru gadu 16.marta pasākumu kontekstā.  Latviešu sabiedrības viena daļa atbalsta leģionāru pasākumus, tos agresīvi naidīgi pretstatot padomju armijas uzvaras pasākumiem. Latviešu cilvēciski nevērtīgā daļa ir veiksmīgi nozombēta ar Rietumu “aukstā kara” tēzi par vācu nacisma un padomju sociālisma identiskumu; respektīvi, starp Hitleru un Staļinu, nacismu un sociālismu nav nekādas atšķirības. Tēze kalpo divējādi. Pirmkārt, tiek nomelnota padomju valsts. Otrkārt, tiek iestāstīts, ka karā uzvarēja amerikāņi, bet nevis krievi...
   Nacismu un padomju sociālismu pirmie vienādot sāka divi ebreji - Ērihs Fromms un Hanna Ārente. Viņi arī šodien ir paraugs nelietīgajai "koncepcijai", kuru pēc PSRS sabrukuma īpaši musina "eiroatlantisti".
   Jocīgi ir tas, ka nelietību izraisīja ebreji, kuri nevarēja nezināt atšķirību starp padomju sociālisma attieksmi pret ebrejiem un vācu nacisma attieksmi pret ebrejiem. No LR ebrejiem kara laikā izdzīvoja galvenokārt tikai tie, kuri kopā ar armiju atkāpās no Latvijas.
   Ebreju "zinātniskā" loma Rietumu civilizācijas morāli psiholoģiskajā pagrimumā ir grandioza. Arī mūsu ūdensgalvas no nacisma politiskās ideoloģijas atkladzina tikai viszemiskāko - antisemītismu un rusofobiju, tādējādi uz vēsturi lūkojoties drausmīgi kropli un nelietīgi. Turklāt mūsu ūdensgalvas ir centīgāki. Viņi nevienādo sociālismu un nacismu, bet nacismu vērtē visaugstāk, pilnīgi noliedzot sociālismu un tajā skaitā padomju armijas uzvaru.
   Agresīvi naidīgā nostāja (tātad vācu armijas un Hitlera reiha atbalsts) aicina pieņemt, ka latvieši atbalsta arī Hitlera valsts nacionālsociālisma jeb (populārā saīsinājumā) nacisma politisko ideoloģiju. Tiekoties ar latviešu sabiedrības vienas daļas jūsmu par nacismu un naidu pret padomju laika sociālismu, var domāt, ka latviešu attiecīgajai daļai ir tuva un dārga nacisma politiskā ideoloģija. Nākas uzskatīt, ka latviešu agresīvi naidīgo nostāju diktē nacistiskā idejiskā pārliecība, nacisma ideoloģijas determinētā cilvēku apziņa, pasaules uztvere u.tml.
   Tātad sanāk, ka latviešu nacisma fani tāpat kā vācu nacisti vēlas dzīvot sociālismā ar nacionālistisku satvaru. Latviešu nacisma fani tāpat kā vācu nacisti pretojas kosmopolītismam, vēlas vispārēju labklājību, protestē pret parlamentāro demokrātiju, vēlas nepieļaut bezdarbu, šķirisko iedalījumu un šķirisko nevienlīdzību. Latviešu nacisma fani tāpat kā vācu nacisti atzīst tikai valsts suverenitāti, valstisko brīvību un neatkarību, dara visu iespējamo savas valsts drošības nostiprināšanā. Latviešu nacisma fani tāpat kā vācu nacisti nekad neielaidīs savā zemē citas zemes karaspēku atbilstoši okupācijas kritērijiem, kad šī svešā karaspēka karavīri ne tikai nepakļaujas vietējai jurisdikcijai, bet regulāri apčurā vietējo svētumu – Brīvības pieminekli vai Reihstāgu.
   Patiesībā reālā aina ir pretēja: latviešu nacisma faniem nacisma politiskā ideoloģija ir pie vienas vietas, un viņi nemaz nezina nacisma jēgu un mērķus. Latviešu nacisma faniem nemaz nav vajadzīga nacisma politiskā ideoloģija, jo viņi ir savu dzīvi iekārtojuši diametrāli pretēji nacisma konceptam un jūtas pilnā mērā ar to apmierināti. Ja tas tā nebūtu, tad latviešu zemē tagad nesmirdētu kriminālais kapitālisms, pie varas nebūtu kompradoru un kosmopolītu valdošā kliķe, tauta neizmirtu un nepamestu Latviju, nebūtu aizas starp bagātajiem un nabagiem, bet pats galvenais – Latvija būtu suverēna valsts un latvieši nebūtu atsacījušies no brīvības, valstiskās neatkarības. Tas, ko demonstrē latviešu viena daļa 16.marta pasākumu kontekstā, faktiski ir visdziļākā neattīstība, tumsonība, aprobežotība, cilvēciskā nevērtība, kam nav nekā kopēja ar nacismu. Latviešu vienai daļai leģionāri kalpo vienīgi lai izšļāktu savu zemcilvēka vircu un apliecinātu savu zemiskumu, nodevīgumu, nelietību, neizglītotību, neinteliģenci, īsta patriotisma neizpratni, kā arī pretīgo nepateicību – latviešu vēsturiski klasisko izpausmi, kas atspoguļojās attieksmē pret Uzvaras pieminekli Pārdaugavā.
   Principā nekā jauna nav. Nelietīgā ideja likvidēt Uzvaras pieminekli ir kārtējā latviešu nepateicības izpausme. Nepateicība ir sen novērota un sen diskursīvi fiksēta latviešu identitātes izpausme. Saprotams, vēsturiski pirmā to novēroja un literāri apcerēja vācbaltu inteliģence. Vācbaltus pirmo reizi latviešu nepateicība acīmredzot vissāpīgāk pārsteidza sakarā ar I Dziesmu svētkiem 1873.gadā. Dziedāt korī latviešu zemniekus iemācīja vācieši. Bez vācbaltu iniciatīvas nebūtu kori, koru dziesmas, dziesmu svētki. Taču 1873.gadā latviešu runas vīri izturējās ļoti nepateicīgi – publiski noliedza vācu ieguldījumu, aicināja vācus turpmāk nejaukties latviešu dzīvē u.tml. Neapšaubāmi, vācbalti latviešu nepateicību saistīja ne tikai ar koru dziedāšanu. Vācbalti izveidoja latviešu literāro valodu, izdeva reliģiskos tekstus latviešu valodā, organizēja skolas un sagatavoja mācību grāmatas, finansēja talantīgāko latviešu jaunekļu augstākās izglītības iegūšanu. Pats par sevi ir saprotams, ka Latvijas saimnieciskā sfēra bija vācbaltu devums. Latvieši pret to visu izturējās nepateicīgi. Vācu naciķu lēmumu pēc uzvaras karā iznīcināt latviešu tautu noteikti ietekmēja vairāki faktori. Latviešu nepateicībai noteikti bija būtiska loma. Tagad jau 30 gadus tiekamies ar nepateicības dinamiku. Jau 30 gadus latviešu varas inteliģence demonstrē klaju nepateicību pret padomju valsti, krievu tautu. Latviešu nepateicība ir izteikti amorāla izdarība. Padomju laikā latviešu kultūras attīstība 70.gados sasniedza kulmināciju gan garīgajā sfērā, gan materiālajā sfērā. Padomju Latvija bija viena no visaugstāk attīstītajām PSRS republikām. Aizvadīto 30 gadu latviešu nepateicības dinamikā visriebīgākā izpausme ir nicīgā izturēšanās pret padomju armiju, tās uzvaru karā. Šausmīgi amorāla rīcība ir padomju armijas vienādošana ar nacistu armiju, sociālistiskās ideoloģijas vienādošana ar nacistisko ideoloģiju. Nepateicība kā tautas identitātes izpausme saglabājas un progresē. Tas ir tāpēc, ka latviešiem nav elites. Latviešiem ir vienīgi sapuvusi varas inteliģence – nepateicības ģenerētāja un propagandētāja.
   Uzvaras piemineklim, Lestenes Brāļu kapiem tāpat kā Rīgas Brāļu kapiem latviešu tautai ir jābūt svētai piemiņas vietai. Tāpat nav jākaunās un jāklusē par saviem radiem leģionāriem. Ļoti svarīgi ir būt vēsturiski objektīviem. Nacisms ir labs tikai līdz zināmai robežai. Tautas varenību nedrīkst kaldināt, atņemot masveidā dzīvību citām tautām.



piektdiena, 2019. gada 15. marts

Latvieši un nacisms


Jautājums par latviešu attieksmi pret nacismu regulāri rodas katru gadu 16.marta pasākumu kontekstā.  Latviešu sabiedrības viena daļa atbalsta leģionāru pasākumus, tos agresīvi naidīgi pretstatot padomju armijas uzvaras pasākumiem. Agresīvi naidīgā nostāja (tātad vācu armijas un Hitlera reiha atbalsts) aicina pieņemt, ka latvieši atbalsta arī Hitlera valsts nacionālsociālisma jeb (populārā saīsinājumā) nacisma politisko ideoloģiju. Tiekoties ar latviešu sabiedrības vienas daļas jūsmu par nacismu un naidu pret padomju laika sociālismu, var domāt, ka latviešu attiecīgajai daļai ir tuva un dārga nacisma politiskā ideoloģija. Nākas uzskatīt, ka latviešu agresīvi naidīgo nostāju diktē nacistiskā idejiskā pārliecība, nacisma ideoloģijas determinētā cilvēku apziņa, pasaules uztvere u.tml. Tātad sanāk, ka latviešu nacisma fani tāpat kā vācu nacisti vēlas dzīvot sociālismā ar nacionālistisku satvaru. Latviešu nacisma fani tāpat kā vācu nacisti pretojas kosmopolītismam, vēlas vispārēju labklājību, protestē pret parlamentāro demokrātiju, vēlas nepieļaut bezdarbu, šķirisko iedalījumu un šķirisko nevienlīdzību. Latviešu nacisma fani tāpat kā vācu nacisti atzīst tikai valsts suverenitāti, valstisko brīvību un neatkarību, dara visu iespējamo savas valsts drošības nostiprināšanā. Latviešu nacisma fani tāpat kā vācu nacisti nekad neielaidīs savā zemē citas zemes karaspēku atbilstoši okupācijas kritērijiem, kad šī svešā karaspēka karavīri ne tikai nepakļaujas vietējai jurisdikcijai, bet regulāri apčurā vietējo svētumu – Brīvības pieminekli vai Reihstāgu. Patiesībā reālā aina ir pretēja: latviešu nacisma faniem nacisma politiskā ideoloģija ir pie vienas vietas, un viņi nemaz nezina nacisma jēgu un mērķus. Latviešu nacisma faniem nemaz nav vajadzīga nacisma politiskā ideoloģija, jo viņi ir savu dzīvi iekārtojuši diametrāli pretēji nacisma konceptam un jūtas pilnā mērā ar to apmierināti. Ja tas tā nebūtu, tad latviešu zemē tagad nesmirdētu kriminālais kapitālisms, pie varas nebūtu kompradoru un kosmopolītu valdošā kliķe, tauta neizmirtu un nepamestu Latviju, nebūtu aizas starp bagātajiem un nabagiem, bet pats galvenais – Latvija būtu suverēna valsts un latvieši nebūtu atsacījušies no brīvības, valstiskās neatkarības. Tas, ko demonstrē latviešu viena daļa 16.marta pasākumu kontekstā, faktiski ir visdziļākā neattīstība, tumsonība, aprobežotība, cilvēciskā nevērtība, kam nav nekā kopēja ar nacismu. Latviešu vienai daļai leģionāri kalpo vienīgi lai izšļāktu savu zemcilvēka vircu un apliecinātu savu zemiskumu, nodevīgumu, nelietību, neizglītotību, neinteliģenci, īsta patriotisma neizpratni.


ceturtdiena, 2019. gada 14. marts

Marta traģiskā bufonāde



2019.gada marta pirmā puse Latvijā bija pārbagāta smieklīgiem un reizē odioziem notikumiem. “6.oktobra paaudzes” idiotiski šizofrēniskās izdarības, agrāko nelabo tendenču turpinājums spieda bez zināma kritiskā vērtējuma neatstāt piedzīvoto realitāti. Odiozo notikumu lielā koncentrācija neilgā laikā pamudināja atsevišķās refleksijas apvienot zem viena tematiskā jumta ar nosaukumu “Marta traģiskā bufonāde”. Bufonāde ir ākstību un smieklīgu notikumu virkne. Mūsu dzīve ir kļuvusi bufonāde. Protams, ne visai adekvāta bufonāde, jo jautra smieklīguma vietā ir "smiekli caur asarām". Mums ir sava bufonādes specifika - traģiskā bufonāde.
Himēru klātbūtne
“NRA.lv” 2019.gada 1.III raksta: “Sekojot skandālam ap labklājības ministri Ramonu Petraviču un cerot paskubināt premjeru šo situāciju atrisināt pēc iespējas ātrāk, opozīcijā esošā Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) Saeimā Ministru prezidentam Krišjānim Kariņam iesniegusi jautājumu Par valdības neiecietīgo attieksmi pret aplokšņu algas maksājumiem. Taču ir skaidrs, ka ātrāk par šā gada budžeta pieņemšanu (!?) virzības šajā jautājumā nebūs. K. Kariņš paudis, ka publiski izskanējusī informācija par ministres vīra Aleksandra Petraviča uzņēmumā Monēta, kurā R. Petraviča, savulaik, vadījusi finanšu lietas, it kā izmaksātajām aplokšņu algām jāvērtē sadarbībā ar Valsts ieņēmumu dienestu (VID). Premjers aicinājis R. Petraviču sadarboties ar VID. Savukārt uz jautājumiem par to, vai skandāls varētu kalpot par pamatu R. Petravičas demisijas pieprasīšanai, premjers neatbild (!?).” Tā ir tipiski smieklīga (protams, faktiski reti riebīga un katru no mums apkaunojoša) aina Latvijas noziegumu brīvībā: zagli ķersim tikai tad, kad sāks ziedēt ievas, atlidos stārķi...Šajā gadījumā - apstiprinās budžetu! Vai tiešām latviešu varas inteliģence jau ir tik grandiozi deģenerējusies, ka neviens vairs nesaprot, ka noziedznieks ir jāķer un jāsoda nekavējoties, bet nevis jāgaida kaut kādas izmaiņas dabas apstākļos, dzīves reālajos notikumos? Tāda pieeja jau vairs nav attiecināma uz cilvēkiem, bet ir attiecināma uz kaut kādiem cilvēcei nezināmiem un antropoloģiski neidentificējamiem briesmoņiem, pārdabiskiem nezvēriem, himērām...
Dzīvības simbols
Interneta medijs “nra.lv” 2019.gada 3.martā informē: “Sabiedrības iniciatīvu portālā "Manabalss.lv" savākti nedaudz vairāk kā 10 000 parakstu tā dēvētā Uzvaras pieminekļa demontāžai.” Vācu fašisti plānoja pēc savas uzvaras II Pasaules karā iznīcināt latviešu tautu kā nevērtīgu tautu. Vācu fašistu uzskatā latvieši bija nevērtīga tauta, kas ir jāiznīcina. Lieki ir atgādināt, cik absurda ir latviešu vienas daļas attieksme pret vācu fašistiem. Tā vietā, lai nosodītu un vienoti apliecinātu nacionālo naidu pret vācu fašistu plānu iznīcināt latviešus kā nevērtīgu tautu, tautas viena daļa nevēlas zināt un ņemt vērā drausmīgo vēsturisko patiesību. Daudzi latvieši nevis nosoda vācu fašistus, bet nosoda savus glābējus!Tā ir neticama situācija! Tā ir nenormāla situācija! Tā liecina par tautas nevērtību! Vēlēšanās sagraut Uzvaras pieminekli ir viena no visspilgtākajām liecībām par latviešu tautas kādas daļas amorāli kroplo seju. Tāda vēlēšanās apliecina vācu lēmuma pareizību. Vai to latviešu stulbeņi ir spējīgi saprast? Uzvaras piemineklis faktiski ir otrs svētākais piemineklis latviešu tautai. Pirmais piemineklis ir Brāļu kapi, bet nevis Brīvības piemineklis, jo nevērtīgā latviešu tauta 2003.gadā uzspļāva valstiskajai brīvībai, neatkarībai, suverenitātei. Tagad riebīgi nepateicīgā latviešu tauta grib uzspļaut savas dzīvības un pastāvēšanas simbolam.
Piemineklis un algas
“Otrajā” Latvijas Republikā ir skaista tradīcija: ja vairāk vai mazāk radikāli mainās valdošās kliķes primātu sastāvs, tad katru reizi tūlīt tiek iedarbināti divi procesi – 1) ebreji prasa atdot viņiem godīgā darbā iegūtos namīpašumus un 2) skolotāji prasa palielināt algas. Ebrejus neaiztiksim. Latviešu jaunā himna “Ebrejs Rīgas pilī” drīz izsvītros no skaistās tradīcijas pirmo procesu. Tam tiks pielikts punkts, ebrejiem ar uzviju atdodot pusi Rīgas. Taču skolotājus nākas aiztikt. Īpaši tagad sakarā ar kaislībām ap priekšlikumu iznīcināt Uzvaras pieminekli Pārdaugavā. Priekšlikums ir nacionāli nelietīgs. Ja nebūtu padomju armijas uzvaras karā un karā uzvarētu Vācija, tad šodien nebūtu latviešu tautas, kuru vācieši atzina par nevērtīgu tautu un tāpēc iznīcināmu tautu. To noskaidroja Kārlis Kangeris Vācijas arhīvos. Visjaunākās kaislības sakarā ar priekšlikumu sagraut Uzvaras pieminekli gribot negribot atgādina par skaistās tradīcijas otro procesu – skolotāju prasību palielināt algas. Vietā ir nepolitkorekts jautājums “Vai skolotāji ir pelnījuši algas palielinājumu?”. Ap piemineklim veltītajām publikācijām interneta komentāros tagad ārdās jaunās paaudzes indivīdi, ar “visām četrām” atbalstot priekšlikumu un pie reizes izsakot dažādas vēsturiskās muļķības, saprotams, lamājot krievus, padomju iekārtu utt. Nav grūti saprast, ka jaunāko paaudžu tendenciozās, kroplās zināšanas vēsturē ir skolotāju “nopelns”, rusofobijas smirdoņa jaunatnē tāpat ir skolotāju “nopelns”. Bet ar to vien nebeidzas skolotāju “nopelni”. Skolotāju “nopelnu” uzskaitījums ir plašs. Skolotāji ir līdzvainīgi tādos nedarbos kā izglītība kā bizness, nemitīgās reformas izglītībā, mācību grāmatu gatavošana kā bizness. Skolotāju “nopelns” ir “6.oktobra paaudzes” šarlatāni, idioti, gobzemblēži, dauni, praida tūkstoši ar maziem bērniem pie rokas, interneta neizglītotie un dziļi aprobežotie troļļu simti, pusizglītotie jaunie “eksperti”, “Delfi” iluzoro versiju jaunie speciālisti, latviešu “radošās” jaunatnes vislielākās mēslu bedres “Satori” pietaisītāji, jauno žurnālistu antropie simulakri. Skolotāju “nopelns” noteikti ir morālie kastrāti valdībā un parlamentā (“Petraviču [noziedznieci !?] sargā trauslais līdzsvars valdībā”). Bez skolotāju līdzdalības latviešiem nebūtu tik pretīga attieksme pret tādām cilvēcē svētām vērtībām kā brīvība, neatkarība, suverenitāte. Skolotāji noteikti ir līdzvainīgi organizētās noziedzības plūdos, masveida zagšanā (to vislabāk zina skolu direktoru mafijas). Nav nepieciešams runāt par izņēmumiem. Nekādā gadījumā visi skolotāji vienādā mērā ir sastrādājuši tik tikko minētos un citus “nopelnus”. Tas ir skaidrs. Jārunā ir par kopējo devumu, kas nosaka latviešu tautas šodienas kolektīvo seju, uz kuru nav ieteicams skatīties spogulī, ja nav vēlēšanās paģībt un vēl ir saglabājusies zināma pašcieņa.
Psihiskā veselība un fobijas
Fobijas ir sastopamas katrā paaudzē. Latviešu katrā paaudzē noteikti būs cilvēki, piemēram, ar naidīgu izturēšanos pret Krieviju, krieviem. Latvijā pašlaik rusofobija visizteiktākā ir jaunākajā paaudzē. Tas uzskatāmi atspoguļojas internetā sociālajos tīklos un komentāros. Rusofobijas apjoms ir milzīgs. Turklāt tas ir, tā teikt, intelektuāli un idejiski haotisks. Rusofobija nebalstās uz vairāk vai mazāk pamatotu priekšstatu, bet tajā valda kaut kāda murgaina un pilnīgi nesakarīga vervelēšana. Tā vien liekas, ka mūsu rusofobiem ir milzīgas problēmas ar psihisko veselību. Īpaši tas attiecas uz t.s. troļļiem. Tie noteikti nav garīgi veseli jaunieši. Gribas pat domāt, ka psihiski neveselos jauniešus apzināti ekpluatē portālu saimnieki. Citādāk tas viss nav izskaidrojams. Te varbūt ir darbs varenajam tiesībsargam, jo psihiski slimos cilvēkus aizsargā īpaša likumdošana, jo viņi paši var nebūt spējīgi aizstāvēt sevi attiecībās ar darba devēju. 2017.gadā Latvijā uzskaitē bija 89668 iedzīvotāji ar psihiskās saslimšanas un uzvedības traucējumiem – psihiskiem traucējumiem, šizofrēniju, garīgo atpalicību, šizotipiskiem traucējumiem. Turklāt ir briesmīga dinamika: 2009.-2014.g. psihiski slimo skaits palielinājies par 21%; skaits turpina augt arī pēc 2014.gada. Skaidrs, ka daudziem psihiskās veselības stāvoklis atļauj izmantot datoru. Viņi prot lasīt un rakstīt; prot arī sagatavot relatīvi sakarīgu tekstu. Viņu saprāta līmenis ļauj zināt, ka internetā nav jānorāda savs vārds, uzvārds. Kāda daļa no viņiem ir gājusi pamatskolā, smēlusies zināšanas no TV un pat no grāmatām.
Svētuma deficīts
Vai kāds var paskaidrot, kas šodien latviešu miljonam ir svēts? Labi ir zināms, ka svēta nav brīvība, neatkarība, suverenitāte, taisnīgums, tiesiskums, gudrība, godīgums, izglītība, zinātne. Loģiski, ka tādā gadījumā svēts nav arī Valsts prezidenta institūts, un parlaments par Rīgas pils pieelpotāju ievēlēs ebreju, bet nevis latvieti. Turklāt ievēlēs aprobežotu ebreju. Tātad kaut kādu imitāciju, kas savu juridisko neizglītotību pierādīja preambulas kroplībās. Šim neadekvātajam ebrejam latvieši velta tādus epitetus kā gudrs, erudīts, izglītots, inteliģents. Latviešus var saprast. Viņiem gribas vismaz reizi mūžā lietot šos skaistos vārdus tāpat kā to dara citu tautu cilvēki. Latvieši šos vārdus nekādā gadījumā nedrīkst attiecināt uz saviem tautiešiem. Tāpēc tagad latvieši ir laimīgi, ka žogmalē ir atradies neizdevies cittautietis, kuram var bez bailēm un, galvenais, skaudības adresēt skaistos epitetus. Latvijā vairs nav ebreju. Pēdējais ebrejs Grigorijs Smirins mira 2017.gada 16.janvārī. Ja Latvijā būtu ebreji, tad viņi nekad neļautu šim pseidojuristam apkaunot ebreju tautu. Ebreji ir gudri cilvēki. Viņi zina savu vietu svešā zemē. Savu vietu vienmēr nezina tikai pilnīgi muļķi, kurus nākas apvaldīt. Un ebreji to prot lieliski. Daudz labāk nekā latvieši, kuriem visur pa priekšu iet muļķi.
Dieva dāvana
Acīmredzot kā Dieva dāvanu nākas vērtēt padomju neilgo periodu latviešu tautas dzīvē. XX gs. 70.gados latviešu tauta savas kultūras vēsturiskajā attīstībā sasniedza kulmināciju visos esamības segmentos – gan garīgajā segmentā, gan materiālajā segmentā. Latviešu radošais potenciāls grandiozi (kā saka, pasaules līmenī) uzplauka mākslā, zinātnē, ekonomikā. Pret to nākas izturēties kā pret Dieva dāvanu. Padomju periodā tika pamatīgi ierobežota latviešu galvenā mentālā stihija – ienīst, necienīt, neatbalstīt, nolamāt, nobīdīt malā savus gudrākos un godīgākos tautiešus. Padomju periodā tika atbalstīti un sekmēti labākie latvieši. Tā tas notika tāpēc, ka padomju periodā latviešu dzīve noritēja, metaforiski sakot, Maskavas uzraudzībā un vērtību sistēmā. Tas bija ļoti svarīgi. Maskava pieprasīja dzīves priekšgalā virzīt labākos, talantīgākos, godīgākos. Tāds pieprasījums tika noformēts partijas varas visaugstākajā līmenī, tāpēc LPSR vadītāji cītīgi sekoja Maskavas diktātam un vietējās sabiedrības cilvēciski vērtīgākā daļa tika lolota jau visjaunākajā paaudzē, noskatot un atlasot kadrus studentu pirmajos kursos. Pilnīgi cita aina ir bijusi un pastāv latviešu “brīvvalstī”, kā arī cara laikā. Spilgtākie piemēri latviešu tradicionālajam naidam un tā vēsturiskajam rezultātam pret saviem spējīgakajiem tautiešiem ir Purvīša, Rozentāla, Valtera Latvijas pamešana sakarā ar viņu vajāšanu 1905.gadā. Spilgts piemērs ir nelietīgā izturēšanās pret Raini pirmā Valsts prezidenta vēlēšanās, LU akadēmisko pelēcību atsacīšanās atbalstīt Raiņa kandidatūru Nobela prēmijai. Vēsturiski viens no pirmajiem spilgtākajiem piemēriem ir Nobela prēmijas laureāta Ostvalda Latvijas pamešana un savā turpmākajā dzīvē vairs neko nevēloties dzirdēt par Rīgu. Vispārzināms fakts ir tas, ka latviešu kultūrā daudzas izcilas vērtības ir radītas ārpus Latvijas un bez tiešas saskares ar latviešiem. Tā tas ir, sākot ar Pumpura daiļradi, Matveja daiļradi, Kluča daiļradi un beidzot ar šodienas latviešu slavenajiem operdziedātājiem, diriģentiem. Par “otrās” brīvvalsts latviešu attieksmi pret godīgiem un gudriem cilvēkiem nevienam saprātīgam cilvēkam nav jāatgādina. Neapšaubāmi, arī tagad latviešiem ir gudri un godīgi cilvēki. Kāda daļa no viņiem pat vēl ir psiholoģiski spējīga uzturēties Latvijas vidē. Taču visu izšķir proporcionalitāte. No 100 latviešiem gudri un godīgi varbūt ir 2-3 cilvēki, kuri nav spējīgi pretoties intelektuāli un morāli neadekvātajai obskurantu masai. Bet pats nepatīkamākais “otrajā” brīvvalstī ir tas, ka latviešu kultūrā nomācoši draudīgi dominē tāds morālais noskaņojums un tādas garīgās tendences, normas un vērtības, kurām nav nekāds sakars ar gudru un godīgu cilvēku ģenēzi, attīstību un perspektīvām sevi dzīvē (Latvijas valstī) realizēt atbilstoši talantam, prātam un sirdsapziņai. Nav ticams, ka Dievs gribēs otro reizi latviešiem kaut ko dāvināt. Gluži pretēji: Dievs ir sodījis latviešu tautu ar tādu nacionālo nelaimi kā "6.oktobra paaudze".
Boikots
Ideja boikotēt EP vēlēšanas ir laba ideja. Tā parādīs tautas pašcieņas saglabāšanos. Parādīs, ka tautu neapmierina tagadējais kriminālais kapitālisms. Tāpat parādīs, ka tauta neuzticas valdošajai kliķei, tās partijām. Boikots būs apliecinājums ES/EP bezjēdzībai un bezatbildībai, stingri nevēršoties pret ES/EP sistēmā ietvertās LR nacionāli reakcionāro un krimināli oligarhisko režīmu, izmantojot subsidiaritātes principu. Taču elektorāta kāda daļa nepiekrīt boikotam. Galvenais arguments – ja latvieši nebalsos, tad EP iebalsos no Latvijas tikai Ždanoku, Mamikinu u.c. cittautiešus, kuri realizēs Kremļa politiku. Tāds arguments ir aplams. Nekādi nav aizmirstams, kas ir "otrā" LR. "Otrā" LR ir PSKP/VDK projekts, kā rezultātā PSKP/VDK nomenklatūras kadri ekspropriē PSRS sabiedriskos kopīpašumus un maskētā veidā saglabā visā bijušās PSRS teritorijā politisko varu. Tas viss notiek ar vietējo kompradoru un nacionālo nodevēju rokām un sirdi - vietējo valdošo kliķi. Ždanoka, Mamikins u.tml. nekad nav bijuši LR pie varas. PSKP/VDK varas saglabāšanos realizē latvieši, kuri ir pie varas. Tādējādi baidīt tautu ar Ždanoku u.c. ir aplami. Nelietības, nodevības "Maskavas" labā pastrādā latviešu tautības izdzimteņi, par kuru noziegumiem politiski, morāli un metafiziski ir atbildīgs latviešu elektorāts.
Sāpīgais jautājums
Jautājums “Vai skolotāji ir pelnījuši algas pielikumu?” ir sāpīgs, taču nav nepolitkorekts. Tāds jautājums ir objektīvi pamatots. Tautas jaunākās paaudzes (“6.oktobra paaudzes”) attīstības līmenis ir viskonkrētākais iegansts uzdot minēto jautājumu un pret to izturēties kā pret retorisko jautājumu. Atbilde uz jautājumu ir zināma, un var būt tikai viena atbilde. Aizvadītajos 30 gados Latvijas skolās masveidā ir prevalējis tāds mācību saturs un tāda mācību satura didaktiskā izklāsta maniere, ka tas viss ir graujoši veicinājis rusofobiju, primitīvas un kroplas vēstures zināšanas, vājas sociālās zināšanas par valsti, politiku, ideoloģiju, nacionālajām attiecībām. Latvijas skolās nav panākta cieņa pret brīvību, neatkarību, suverenitāti. Tāpat nav panākta cieņa pret garīgumu, patiesīgumu, taisnīgumu, tiesiskumu. Latvijas skolās nav iemācīts cienīt un atbalstīt gudrus un godīgus, talantīgus un atbildīgus līdzcilvēkus. Latvijas skolās nav nostiprināta grāmatas un lasīšanas, izglītotības un inteliģentuma autoritāte. Latvijas skolās izglītība un audzināšana nav kļuvusi kritiskās domāšanas veicinātāja, nav iemācījusi cienīt un izmantot kultūras mantojumu, balstīties uz vecāko paaudžu dzīves pieredzi. Latvijas skolu darbība nav bijis pamats personību izaugsmei, nav bijis pamats īstas un cienījamas elites izveidošanai. Latvijas skolu darbības rezultāts nevar sekmēt nacionāli politiskā imperatīva nostiprināšanos jaunajā paaudzē. Par nacionāli politisko imperatīvu iesaku dēvēt kategorisku prasību kopumu cilvēku (jauniešu) attieksmē pret tautu, valsti un tās politiku. Runa ir par cilvēku attieksmi pret nacionālo politiku. Tātad runa ir par to, kas attiecas uz attiecīgo konkrēto tautu un valsti. Šajā ziņā cilvēku attieksmē ir jāvalda stingrai morālajai pozīcijai. Cilvēkiem ir nekļūdīgi un stabili jāzina, kādai ir jābūt tautai, kādai ir jābūt tautas valstij un kādai ir jābūt tautas valsts politikai. Cilvēku attieksmē ir jāvalda stingriem kritērijiem. Cilvēkiem ir jāvērtē tauta, valsts un tās politika atbilstoši šiem stingrajiem kritērijiem. Tautas vērtējumā pats svarīgākais ir tās attieksme pret brīvību, suverenitāti, neatkarību, valsti. Tautā ir jābūt nelokāmai cieņai pret brīvību, suverenitāti, neatkarību, valsti. Tautas apziņā ir jāvalda pārliecībai, ka tās dzīve ir cilvēciski pilnvērtīga vienīgi brīvībā - savā neatkarīgā un suverēnā valstī. Pret neatkarīgu un suverēnu valsti tautai ir jāizturas kā pret savas attīstības galveno mērķi un rezultātu. Valsts vērtējumā pats svarīgākais ir tautas suverēnās varas garantija, sociālā un tiesiskā taisnīguma nodrošināšana. Valsts var iegūt pozitīvu vērtējumu vienīgi tad, ja tās pastāvēšanas laikā ir iespējama tautas severēnā vara, kā arī valsts spēj nodrošināt sociālo un tiesisko taisnīgumu. Politikas vērtējumā pats svarīgākais ir tautas demogrāfiskais kāpums, nacionālo interešu aizstāvēšana, tautas kultūras attīstība un kultūras mantojuma saglabāšana. Cilvēkiem ir jāvērtē, kā valsts izturas pret tautas bioloģisko atražošanu, tautas ekonomiskajām, izglītības, veselības aizsardzības, garīgās kultūras vajadzībām, tautas tradīciju saglabāšanos un tautas etniskās identitātes nostiprināšanu.
Traģēdiju nasta
“Otrā” Latvijas Republika ir daudzu traģēdiju izraisītāja. Pēcpadomju gados sākās latviešu tautas strauja izmiršana, ko padomju iekārta aizkavēja vismaz par 20 gadiem un varēja aizkavēt (un vispār nepieļaut) arī nākotnē. Latviešu tauta 90.-91.g. pievienojās Rietumeiropā izmirstošajai “baltajai” rasei. Traģēdija ir tautas enerģiskākās daļas aizceļošana no Latvijas darba un cilvēciski cienīgas dzīves meklējumos citās valstīs. Traģēdija ir PSKP/VDK varas saglabāšanās, “prihvatizācija”, kriminālā kapitālisma ieviešana, noziegumu brīvība kā tautas morāli tikumiskās traģēdijas avots. Atsevišķa traģēdija ir “6.oktobra paaudze”, kas radās citu traģēdiju rezultātā,- galvenokārt izglītības degradācijas un zinātnes iznīcināšanas rezultātā. Milzīga (pati galvenā!?) traģēdija ir tautas elites deficīts, to aizstājot ar pilnīgi sapuvušu varas inteliģenci – humanitātes noziedzniekiem. Īpaši nākas izdalīt traģēdiju, kurai netiek pievērsta uzmanība. Uz “otrās” Latvijas Republikas nacionāli reakcionārā un krimināli oligarhiskā fona traģēdija kļūst to cilvēku ieguldījums, kuri cīnījās pret padomju iekārtu pēc kara un ziedoja savu dzīvību “mežabrāļu” iznīcināšanas kaujās. Uz “otrās” Latvijas Republikas nacionāli reakcionārā un krimināli oligarhiskā fona traģēdija kļūst arī latviešu ziedotās dzīvības kara gados vācu armijas sastāvā. Tagad redzam, ka Latviešu leģiona karavīri, kuri atdusas Lestenes Brāļu kapos, dzīvības ziedoja, lai plauktu šodienas masveida zagšana, iedzīvotāju masveida sadegšana, pie varas nonāktu fundamentāli kroplā “6.oktobra paaudze” – pašu latviešu izglītības un audzināšanas kolosālais brāķis. Dzīvības tika ziedotas, lai latviešu masām brīvība un valsts suverenitāte nebūtu nekāda vērtība. 16.marta pasākums noteikti ir jāapzinās no šodienas šausmīgās realitātes viedokļa. Tiem, kuriem Latvijas Republika bija un joprojām ir brīvības un neatkarības ideāls, tagadnes “ES dalībvalsts” ir pazemojošu, apkaunojošu, smeldzīgu traģēdiju morālā nasta.
Nolādējuma aktualitāte
Par Olaines lieluzņēmuma odiozo likteni nākas tikai priecāties. Tas ir ļoti labi, ka Olaines lieluzņēmuma odiozais liktenis kā konkrēta uvertīra analoģiskiem citiem likteņiem attiecas uz lielu uzņēmumu – vienu no lielākajām Latvijas ekonomikas ražotnēm, kuru, saprotams, pilnā mērā skāra PSKP/VDK nomenklatūras morālo kastrātu “prihvatizācija”. Respektīvi, skāra tā noziedzība, kas tika veikta pret sabiedrību, ekspropriācijai pakļaujot sabiedrības kopīpašumus. Tas bija zināms jau pašā sākumā, ka tāda mēroga noziedzība, kas kļuva pēcpadomju jauno “valstu” pamats un tajā skaitā arī “otrās” Latvijas Republikas pamats, agrāk vai vēlāk piedzīvos krahu. Noziegumi nevar būt sākums jaunai dzīvei - nevar būt sākums jauna tipa valstiskumam un jauna tipa sociālajām attiecībām. Tas bija jau no paša sākuma saprotams, ka noziedzība kļūs lāsts  - “prihvatizātoru” mūžīgs nolādējums, viņu izveidotās noziegumu brīvības mūžīgs nolādējums un personiskās dzīves mūžīgs nolādējums, ko tagad izjūt nelaimīgās sievietes, pašas varbūt neapzinoties savas esamības atrašanos nolādējuma varā. Notikumi ap Olaines lieluzņēmumu ir nolādējuma burvība. Tā ir ļoti vajadzīga nolādējuma burvība, stimulējot sabiedrību atcerēties, ka jauna dzīve ir jāceļ uz godīgiem pamatiem un jauns valstiskums ir jādibina ar godīgām rokām un godīgām sirdīm.
Nepateicības dinamika
Principā nekā jauna nav. Nelietīgā ideja likvidēt Uzvaras pieminekli ir kārtējā latviešu nepateicības izpausme. Nepateicība ir sen novērota un sen diskursīvi fiksēta latviešu identitātes izpausme. Saprotams, vēsturiski pirmā to novēroja un literāri apcerēja vācbaltu inteliģence. Vācbaltus pirmo reizi latviešu nepateicība acīmredzot vissāpīgāk pārsteidza sakarā ar I Dziesmu svētkiem 1873.gadā. Dziedāt korī latviešu zemniekus iemācīja vācieši. Bez vācbaltu iniciatīvas nebūtu kori, koru dziesmas, dziesmu svētki. Taču 1873.gadā latviešu runas vīri izturējās ļoti nepateicīgi – publiski noliedza vācu ieguldījumu, aicināja vācus turpmāk nejaukties latviešu dzīvē u.tml. Neapšaubāmi, vācbalti latviešu nepateicību saistīja ne tikai ar koru dziedāšanu. Vācbalti izveidoja latviešu literāro valodu, izdeva reliģiskos tekstus latviešu valodā, organizēja skolas un sagatavoja mācību grāmatas, finansēja talantīgāko latviešu jaunekļu augstākās izglītības iegūšanu. Pats par sevi ir saprotams, ka Latvijas saimnieciskā sfēra bija vācbaltu devums. Latvieši pret to visu izturējās nepateicīgi. Vācu naciķu lēmumu pēc uzvaras karā iznīcināt latviešu tautu noteikti ietekmēja vairāki faktori. Latviešu nepateicībai noteikti bija būtiska loma. Tagad jau 30 gadus tiekamies ar nepateicības dinamiku. Jau 30 gadus latviešu varas inteliģence demonstrē klaju nepateicību pret padomju valsti, krievu tautu. Latviešu nepateicība ir izteikti amorāla izdarība. Padomju laikā latviešu kultūras attīstība 70.gados sasniedza kulmināciju gan garīgajā sfērā, gan materiālajā sfērā. Padomju Latvija bija viena no visaugstāk attīstītajām PSRS republikām. Aizvadīto 30 gadu latviešu nepateicības dinamikā visriebīgākā izpausme ir nicīgā izturēšanās pret padomju armiju, tās uzvaru karā. Šausmīgi amorāla rīcība ir padomju armijas vienādošana ar nacistu armiju, sociālistiskās ideoloģijas vienādošana ar nacistisko ideoloģiju. Nepateicība kā tautas identitātes izpausme saglabājas un progresē. Tas ir tāpēc, ka latviešiem nav elites. Latviešiem ir vienīgi sapuvusi varas inteliģence – nepateicības ģenerētāja un propagandētāja.



Nepateicības dinamika


Principā nekā jauna nav. Nelietīgā ideja likvidēt Uzvaras pieminekli ir kārtējā latviešu nepateicības izpausme. Nepateicība ir sen novērota un sen diskursīvi fiksēta latviešu identitātes izpausme. Saprotams, vēsturiski pirmā to novēroja un literāri apcerēja vācbaltu inteliģence. Vācbaltus pirmo reizi latviešu nepateicība acīmredzot vissāpīgāk pārsteidza sakarā ar I Dziesmu svētkiem 1873.gadā. Dziedāt korī latviešu zemniekus iemācīja vācieši. Bez vācbaltu iniciatīvas nebūtu kori, koru dziesmas, dziesmu svētki. Taču 1873.gadā latviešu runas vīri izturējās ļoti nepateicīgi – publiski noliedza vācu ieguldījumu, aicināja vācus turpmāk nejaukties latviešu dzīvē u.tml. Neapšaubāmi, vācbalti latviešu nepateicību saistīja ne tikai ar koru dziedāšanu. Vācbalti izveidoja latviešu literāro valodu, izdeva reliģiskos tekstus latviešu valodā, organizēja skolas un sagatavoja mācību grāmatas, finansēja talantīgāko latviešu jaunekļu augstākās izglītības iegūšanu. Pats par sevi ir saprotams, ka Latvijas saimnieciskā sfēra bija vācbaltu devums. Latvieši pret to visu izturējās nepateicīgi. Vācu naciķu lēmumu pēc uzvaras karā iznīcināt latviešu tautu noteikti ietekmēja vairāki faktori. Latviešu nepateicībai noteikti bija būtiska loma. Tagad jau 30 gadus tiekamies ar nepateicības dinamiku. Jau 30 gadus latviešu varas inteliģence demonstrē klaju nepateicību pret padomju valsti, krievu tautu. Latviešu nepateicība ir izteikti amorāla izdarība. Padomju laikā latviešu kultūras attīstība 70.gados sasniedza kulmināciju gan garīgajā sfērā, gan materiālajā sfērā. Padomju Latvija bija viena no visaugstāk attīstītajām PSRS republikām. Aizvadīto 30 gadu latviešu nepateicības dinamikā visriebīgākā izpausme ir nicīgā izturēšanās pret padomju armiju, tās uzvaru karā. Šausmīgi amorāla rīcība ir padomju armijas vienādošana ar nacistu armiju, sociālistiskās ideoloģijas vienādošana ar nacistisko ideoloģiju. Nepateicība kā tautas identitātes izpausme saglabājas un progresē. Tas ir tāpēc, ka latviešiem nav elites. Latviešiem ir vienīgi sapuvusi varas inteliģence – nepateicības ģenerētāja un propagandētāja.


trešdiena, 2019. gada 13. marts

Nolādējuma aktualitāte


Par Olaines lieluzņēmuma odiozo likteni nākas tikai priecāties. Tas ir ļoti labi, ka Olaines lieluzņēmuma odiozais liktenis kā konkrēta uvertīra analoģiskiem citiem likteņiem attiecas uz lielu uzņēmumu – vienu no lielākajām Latvijas ekonomikas ražotnēm, kuru, saprotams, pilnā mērā skāra PSKP/VDK nomenklatūras morālo kastrātu “prihvatizācija”. Respektīvi, skāra tā noziedzība, kas tika veikta pret sabiedrību, ekspropriācijai pakļaujot sabiedrības kopīpašumus. Tas bija zināms jau pašā sākumā, ka tāda mēroga noziedzība, kas kļuva pēcpadomju jauno “valstu” pamats un tajā skaitā arī “otrās” Latvijas Republikas pamats, agrāk vai vēlāk piedzīvos krahu. Noziegumi nevar būt sākums jaunai dzīvei - nevar būt sākums jauna tipa valstiskumam un jauna tipa sociālajām attiecībām. Tas bija jau no paša sākuma saprotams, ka noziedzība kļūs lāsts  - “prihvatizātoru” mūžīgs nolādējums, viņu izveidotās noziegumu brīvības mūžīgs nolādējums un personiskās dzīves mūžīgs nolādējums, ko tagad izjūt nelaimīgās sievietes, pašas varbūt neapzinoties savas esamības atrašanos nolādējuma varā. Notikumi ap Olaines lieluzņēmumu ir nolādējuma burvība. Tā ir ļoti vajadzīga nolādējuma burvība, stimulējot sabiedrību atcerēties, ka jauna dzīve ir jāceļ uz godīgiem pamatiem un jauns valstiskums ir jādibina ar godīgām rokām un godīgām sirdīm.


otrdiena, 2019. gada 12. marts

Traģēdiju nasta



“Otrā” Latvijas Republika ir daudzu traģēdiju izraisītāja. Pēcpadomju gados sākās latviešu tautas strauja izmiršana, ko padomju iekārta aizkavēja vismaz par 20 gadiem un varēja aizkavēt (un vispār nepieļaut) arī nākotnē. Latviešu tauta 90.-91.g. pievienojās Rietumeiropā no 70.gadiem izmirstošajai “baltajai” rasei. Traģēdija ir tautas enerģiskākās daļas aizceļošana no Latvijas darba un cilvēciski cienīgas dzīves meklējumos citās valstīs. Traģēdija ir PSKP/VDK varas saglabāšanās, “prihvatizācija”, kriminālā kapitālisma ieviešana, noziegumu brīvība kā tautas morāli tikumiskās traģēdijas avots. Atsevišķa traģēdija ir “6.oktobra paaudze”, kas radās citu traģēdiju rezultātā,- galvenokārt izglītības degradācijas un zinātnes iznīcināšanas rezultātā. Milzīga (pati galvenā!?) traģēdija ir tautas elites deficīts, to aizstājot ar pilnīgi sapuvušu varas inteliģenci – humanitātes noziedzniekiem. Īpaši nākas izdalīt traģēdiju, kurai netiek pievērsta uzmanība. Uz “otrās” Latvijas Republikas nacionāli reakcionārā un krimināli oligarhiskā fona traģēdija kļūst to cilvēku ieguldījums, kuri cīnījās pret padomju iekārtu pēc kara un ziedoja savu dzīvību “mežabrāļu” iznīcināšanas kaujās. Uz “otrās” Latvijas Republikas nacionāli reakcionārā un krimināli oligarhiskā fona traģēdija kļūst arī latviešu ziedotās dzīvības kara gados vācu armijas sastāvā. Tagad redzam, ka Latviešu leģiona karavīri, kuri atdusas Lestenes Brāļu kapos, dzīvības ziedoja, lai plauktu šodienas masveida zagšana, iedzīvotāju masveida sadegšana, pie varas nonāktu fundamentāli kroplā “6.oktobra paaudze” – pašu latviešu izglītības un audzināšanas kolosālais brāķis. Dzīvības tika ziedotas, lai latviešu masām brīvība un valsts suverenitāte nebūtu nekāda vērtība. 16.marta pasākums noteikti ir jāapzinās no šodienas šausmīgās realitātes viedokļa. Tiem, kuriem Latvijas Republika bija un joprojām ir brīvības un neatkarības ideāls, tagadnes “ES dalībvalsts” ir pazemojošu, apkaunojošu, smeldzīgu traģēdiju morālā nasta.

pirmdiena, 2019. gada 11. marts

Sāpīgais jautājums



Jautājums “Vai skolotāji ir pelnījuši algas pielikumu?” ir sāpīgs, taču nav nepolitkorekts. Tāds jautājums ir objektīvi pamatots. Tautas jaunākās paaudzes (“6.oktobra paaudzes”) attīstības līmenis ir viskonkrētākais iegansts uzdot minēto jautājumu un pret to izturēties kā pret retorisko jautājumu. Atbilde uz jautājumu ir zināma, un var būt tikai viena atbilde. Aizvadītajos 30 gados Latvijas skolās masveidā ir prevalējis tāds mācību saturs un tāda mācību satura didaktiskā izklāsta maniere, ka tas viss ir graujoši veicinājis rusofobiju, primitīvas un kroplas vēstures zināšanas, vājas sociālās zināšanas par valsti, politiku, ideoloģiju, nacionālajām attiecībām. Latvijas skolās nav panākta cieņa pret brīvību, neatkarību, suverenitāti. Tāpat nav panākta cieņa pret garīgumu, patiesīgumu, taisnīgumu, tiesiskumu. Latvijas skolās nav iemācīts cienīt un atbalstīt gudrus un godīgus, talantīgus un atbildīgus līdzcilvēkus. Latvijas skolās nav nostiprināta grāmatas un lasīšanas, izglītotības un inteliģentuma autoritāte. Latvijas skolās izglītība un audzināšana nav kļuvusi kritiskās domāšanas veicinātāja, nav iemācījusi cienīt un izmantot kultūras mantojumu, balstīties uz vecāko paaudžu dzīves pieredzi. Latvijas skolu darbība nav bijis pamats personību izaugsmei, nav bijis pamats īstas un cienījamas elites izveidošanai. Latvijas skolu darbības rezultāts nevar sekmēt nacionāli politiskā imperatīva nostiprināšanos jaunajā paaudzē. Par nacionāli politisko imperatīvu iesaku dēvēt kategorisku prasību kopumu cilvēku (jauniešu) attieksmē pret tautu, valsti un tās politiku. Runa ir par cilvēku attieksmi pret nacionālo politiku. Tātad runa ir par to, kas attiecas uz attiecīgo konkrēto tautu un valsti. Šajā ziņā cilvēku attieksmē ir jāvalda stingrai morālajai pozīcijai. Cilvēkiem ir nekļūdīgi un stabili jāzina, kādai ir jābūt tautai, kādai ir jābūt tautas valstij un kādai ir jābūt tautas valsts politikai. Cilvēku attieksmē ir jāvalda stingriem kritērijiem. Cilvēkiem ir jāvērtē tauta, valsts un tās politika atbilstoši šiem stingrajiem kritērijiem. Tautas vērtējumā pats svarīgākais ir tās attieksme pret brīvību, suverenitāti, neatkarību, valsti. Tautā ir jābūt nelokāmai cieņai pret brīvību, suverenitāti, neatkarību, valsti. Tautas apziņā ir jāvalda pārliecībai, ka tās dzīve ir cilvēciski pilnvērtīga vienīgi brīvībā - savā neatkarīgā un suverēnā valstī. Pret neatkarīgu un suverēnu valsti tautai ir jāizturas kā pret savas attīstības galveno mērķi un rezultātu. Valsts vērtējumā pats svarīgākais ir tautas suverēnās varas garantija, sociālā un tiesiskā taisnīguma nodrošināšana. Valsts var iegūt pozitīvu vērtējumu vienīgi tad, ja tās pastāvēšanas laikā ir iespējama tautas severēnā vara, kā arī valsts spēj nodrošināt sociālo un tiesisko taisnīgumu. Politikas vērtējumā pats svarīgākais ir tautas demogrāfiskais kāpums, nacionālo interešu aizstāvēšana, tautas kultūras attīstība un kultūras mantojuma saglabāšana. Cilvēkiem ir jāvērtē, kā valsts izturas pret tautas bioloģisko atražošanu, tautas ekonomiskajām, izglītības, veselības aizsardzības, garīgās kultūras vajadzībām, tautas tradīciju saglabāšanos un tautas etniskās identitātes nostiprināšanu.


sestdiena, 2019. gada 9. marts

Boikots





Ideja boikotēt EP vēlēšanas ir laba ideja. Tā parādīs tautas pašcieņas saglabāšanos. Parādīs, ka tautu neapmierina tagadējais kriminālais kapitālisms. Tāpat parādīs, ka tauta neuzticas valdošajai kliķei, tās partijām. Boikots būs apliecinājums ES/EP bezjēdzībai un bezatbildībai, stingri nevēršoties pret ES/EP sistēmā ietvertās LR nacionāli reakcionāro un krimināli oligarhisko režīmu, izmantojot subsidiaritātes principu. Taču elektorāta kāda daļa nepiekrīt boikotam. Galvenais arguments – ja latvieši nebalsos, tad EP iebalsos no Latvijas tikai Ždanoku, Mamikinu u.c. cittautiešus, kuri realizēs Kremļa politiku. Tāds arguments ir aplams. Nekādi nav aizmirstams, kas ir "otrā" LR. "Otrā" LR ir PSKP/VDK projekts, kā rezultātā PSKP/VDK nomenklatūras kadri ekspropriē PSRS sabiedriskos kopīpašumus un maskētā veidā saglabā visā bijušās PSRS teritorijā politisko varu. Tas viss notiek ar vietējo kompradoru un nacionālo nodevēju rokām un sirdi - vietējo valdošo kliķi. Ždanoka, Mamikins u.tml. nekad nav bijuši LR pie varas. PSKP/VDK varas saglabāšanos realizē latvieši, kuri ir pie varas. Tādējādi baidīt tautu ar Ždanoku u.c. ir aplami. Nelietības, nodevības "Maskavas" labā pastrādā latviešu tautības izdzimteņi, par kuru noziegumiem politiski, morāli un metafiziski ir atbildīgs latviešu elektorāts.

Dieva dāvana



Acīmredzot kā Dieva dāvanu nākas vērtēt padomju neilgo periodu latviešu tautas dzīvē. XX gs. 70.gados latviešu tauta savas kultūras vēsturiskajā attīstībā sasniedza kulmināciju visos esamības segmentos – gan garīgajā segmentā, gan materiālajā segmentā. Latviešu radošais potenciāls grandiozi (kā saka, pasaules līmenī) uzplauka mākslā, zinātnē, ekonomikā. Pret to nākas izturēties kā pret Dieva dāvanu. Padomju periodā tika pamatīgi ierobežota latviešu galvenā mentālā stihija – ienīst, necienīt, neatbalstīt, nolamāt, nobīdīt malā savus gudrākos un godīgākos tautiešus. Padomju periodā tika atbalstīti un sekmēti labākie latvieši. Tā tas notika tāpēc, ka padomju periodā latviešu dzīve noritēja, metaforiski sakot, Maskavas uzraudzībā un vērtību sistēmā. Tas bija ļoti svarīgi. Maskava pieprasīja dzīves priekšgalā virzīt labākos, talantīgākos, godīgākos. Tāds pieprasījums tika noformēts partijas varas visaugstākajā līmenī, tāpēc LPSR vadītāji cītīgi sekoja Maskavas diktātam un vietējās sabiedrības cilvēciski vērtīgākā daļa tika lolota jau visjaunākajā paaudzē, noskatot un atlasot kadrus studentu pirmajos kursos. Pilnīgi cita aina ir bijusi un pastāv latviešu “brīvvalstī”, kā arī cara laikā. Spilgtākie piemēri latviešu tradicionālajam naidam un tā vēsturiskajam rezultātam pret saviem spējīgākajiem tautiešiem ir Purvīša, Rozentāla, Valtera Latvijas pamešana sakarā ar viņu vajāšanu 1905.gadā. Spilgts piemērs ir nelietīgā izturēšanās pret Raini pirmā Valsts prezidenta vēlēšanās, LU akadēmisko pelēcību atsacīšanās atbalstīt Raiņa kandidatūru Nobela prēmijai. Vēsturiski viens no pirmajiem spilgtākajiem piemēriem ir Nobela prēmijas laureāta Ostvalda Latvijas pamešana un savā turpmākajā dzīvē vairs neko nevēloties dzirdēt par Rīgu. Vispārzināms fakts ir tas, ka latviešu kultūrā daudzas izcilas vērtības ir radītas ārpus Latvijas un bez tiešas saskares ar latviešiem. Tā tas ir, sākot ar Pumpura daiļradi, Matveja daiļradi, Kluča daiļradi un beidzot ar šodienas latviešu slavenajiem operdziedātājiem, diriģentiem. Par “otrās” brīvvalsts latviešu attieksmi pret godīgiem un gudriem cilvēkiem nevienam saprātīgam cilvēkam nav jāatgādina. Neapšaubāmi, arī tagad latviešiem ir gudri un godīgi cilvēki. Kāda daļa no viņiem pat vēl ir psiholoģiski spējīga uzturēties Latvijas vidē. Taču visu izšķir proporcionalitāte. No 100 latviešiem gudri un godīgi varbūt ir 2-3 cilvēki, kuri nav spējīgi pretoties intelektuāli un morāli neadekvātajai obskurantu masai. Bet pats nepatīkamākais “otrajā” brīvvalstī ir tas, ka latviešu kultūrā nomācoši draudīgi dominē tāds morālais noskaņojums un tādas garīgās tendences, normas un vērtības, kurām nav nekāds sakars ar gudru un godīgu cilvēku ģenēzi, attīstību un perspektīvām sevi dzīvē (Latvijas valstī) realizēt atbilstoši talantam, prātam un sirdsapziņai. Nav ticams, ka Dievs gribēs otro reizi latviešiem kaut ko dāvināt. Gluži pretēji: Dievs ir sodījis latviešu tautu ar tādu nacionālo nelaimi kā "6.oktobra paaudze".



 


otrdiena, 2019. gada 5. marts

Psihiskā veselība un fobijas






Fobijas ir sastopamas katrā paaudzē. Latviešu katrā paaudzē noteikti būs cilvēki, piemēram, ar naidīgu izturēšanos pret Krieviju, krieviem. Latvijā pašlaik rusofobija visizteiktākā ir jaunākajā paaudzē. Tas uzskatāmi atspoguļojas internetā sociālajos tīklos un komentāros. Rusofobijas apjoms ir milzīgs. Turklāt tas ir, tā teikt, intelektuāli un idejiski haotisks. Rusofobija nebalstās uz vairāk vai mazāk pamatotu priekšstatu, bet tajā valda kaut kāda murgaina un pilnīgi nesakarīga vervelēšana. Tā vien liekas, ka mūsu rusofobiem ir milzīgas problēmas ar psihisko veselību. Īpaši tas attiecas uz t.s. troļļiem. Tie noteikti nav garīgi veseli jaunieši. Gribas pat domāt, ka psihiski neveselos jauniešus apzināti ekpluatē portālu saimnieki. Citādāk tas viss nav izskaidrojams. Te varbūt ir darbs varenajam tiesībsargam, jo psihiski slimos cilvēkus aizsargā īpaša likumdošana, jo viņi paši var nebūt spējīgi aizstāvēt sevi attiecībās ar darba devēju. 2017.gadā Latvijā uzskaitē bija 89668 iedzīvotāji ar psihiskās saslimšanas un uzvedības traucējumiem – psihiskiem traucējumiem, šizofrēniju, garīgo atpalicību, šizotipiskiem traucējumiem. Turklāt ir briesmīga dinamika: 2009.-2014.g. psihiski slimo skaits palielinājies par 21%; skaits turpina augt arī pēc 2014.gada. Skaidrs, ka daudziem psihiskās veselības stāvoklis atļauj izmantot datoru. Viņi prot lasīt un rakstīt; prot arī sagatavot relatīvi sakarīgu tekstu. Viņu saprāta līmenis ļauj zināt, ka internetā nav jānorāda savs vārds, uzvārds. Kāda daļa no viņiem ir gājusi pamatskolā, smēlusies zināšanas no TV un pat no grāmatām.

svētdiena, 2019. gada 3. marts

Piemineklis un algas



“Otrajā” Latvijas Republikā ir skaista tradīcija: ja vairāk vai mazāk radikāli mainās valdošās kliķes primātu sastāvs, tad katru reizi tūlīt tiek iedarbināti divi procesi – 1) ebreji prasa atdot viņiem godīgā darbā iegūtos namīpašumus un 2) skolotāji prasa palielināt algas. Ebrejus neaiztiksim. Latviešu jaunā himna “Ebrejs Rīgas pilī” drīz izsvītros no skaistās tradīcijas pirmo procesu. Tam tiks pielikts punkts, ebrejiem ar uzviju atdodot pusi Rīgas. Taču skolotājus nākas aiztikt. Īpaši tagad sakarā ar kaislībām ap priekšlikumu iznīcināt Uzvaras pieminekli Pārdaugavā. Priekšlikums ir nacionāli nelietīgs. Ja nebūtu padomju armijas uzvaras karā un karā uzvarētu Vācija, tad šodien nebūtu latviešu tautas, kuru vācieši atzina par nevērtīgu tautu un tāpēc iznīcināmu tautu. To noskaidroja Kārlis Kangeris Vācijas arhīvos. Visjaunākās kaislības sakarā ar priekšlikumu sagraut Uzvaras pieminekli gribot negribot atgādina par skaistās tradīcijas otro procesu – skolotāju prasību palielināt algas. Vietā ir nepolitkorekts jautājums “Vai skolotāji ir pelnījuši algas palielinājumu?”. Ap piemineklim veltītajām publikācijām interneta komentāros tagad ārdās jaunās paaudzes indivīdi, ar “visām četrām” atbalstot priekšlikumu un pie reizes izsakot dažādas vēsturiskās muļķības, saprotams, lamājot krievus, padomju iekārtu utt. Nav grūti saprast, ka jaunāko paaudžu tendenciozās, kroplās zināšanas vēsturē ir skolotāju “nopelns”, rusofobijas smirdoņa jaunatnē tāpat ir skolotāju “nopelns”. Bet ar to vien nebeidzas skolotāju “nopelni”. Skolotāju “nopelnu” uzskaitījums ir plašs. Skolotāji ir līdzvainīgi tādos nedarbos kā izglītība kā bizness, nemitīgās reformas izglītībā, mācību grāmatu gatavošana kā bizness. Skolotāju “nopelns” ir “6.oktobra paaudzes” šarlatāni, idioti, gobzemblēži, dauni, praida tūkstoši ar maziem bērniem pie rokas, interneta neizglītotie un dziļi aprobežotie troļļu simti, pusizglītotie jaunie “eksperti”, “Delfi” iluzoro versiju jaunie speciālisti, latviešu “radošās” jaunatnes vislielākās mēslu bedres “Satori” pietaisītāji, jauno žurnālistu antropie simulakri. Skolotāju “nopelns” noteikti ir morālie kastrāti valdībā un parlamentā (“Petraviču [noziedznieci !?] sargā trauslais līdzsvars valdībā”). Bez skolotāju līdzdalības latviešiem nebūtu tik pretīga attieksme pret tādām cilvēcē svētām vērtībām kā brīvība, neatkarība, suverenitāte. Skolotāji noteikti ir līdzvainīgi organizētās noziedzības plūdos, masveida zagšanā (to vislabāk zina skolu direktoru mafijas). Nav nepieciešams runāt par izņēmumiem. Nekādā gadījumā visi skolotāji vienādā mērā ir sastrādājuši tik tikko minētos un citus “nopelnus”. Tas ir skaidrs. Jārunā ir par kopējo devumu, kas nosaka latviešu tautas šodienas kolektīvo seju, uz kuru nav ieteicams skatīties spogulī, ja nav vēlēšanās paģībt un vēl ir saglabājusies zināma pašcieņa.


 





Dzīvības simbols



Interneta medijs “nra.lv” 2019.gada 3.martā informē: “Sabiedrības iniciatīvu portālā "Manabalss.lv" savākti nedaudz vairāk kā 10 000 parakstu tā dēvētā Uzvaras pieminekļa demontāžai.” Vācu fašisti plānoja pēc savas uzvaras II Pasaules karā iznīcināt latviešu tautu kā nevērtīgu tautu. Vācu fašistu uzskatā latvieši bija nevērtīga tauta, kas ir jāiznīcina. Lieki ir atgādināt, cik absurda ir latviešu vienas daļas attieksme pret vācu fašistiem. Tā vietā, lai nosodītu un vienoti apliecinātu nacionālo naidu pret vācu fašistu plānu iznīcināt latviešus kā nevērtīgu tautu, tautas viena daļa nevēlas zināt un ņemt vērā drausmīgo vēsturisko patiesību. Daudzi latvieši nevis nosoda vācu fašistus, bet nosoda savus glābējus!Tā ir neticama situācija! Tā ir nenormāla situācija! Tā liecina par tautas nevērtību! Vēlēšanās sagraut Uzvaras pieminekli ir viena no visspilgtākajām liecībām par latviešu tautas kādas daļas amorāli kroplo seju. Tāda vēlēšanās apliecina vācu lēmuma pareizību. Vai to latviešu stulbeņi ir spējīgi saprast? Uzvaras piemineklis faktiski ir otrs svētākais piemineklis latviešu tautai. Pirmais piemineklis ir Brāļu kapi, bet nevis Brīvības piemineklis, jo nevērtīgā latviešu tauta 2003.gadā uzspļāva valstiskajai brīvībai, neatkarībai, suverenitātei. Tagad riebīgi nepateicīgā latviešu tauta grib uzspļaut savas dzīvības un pastāvēšanas simbolam.


 





piektdiena, 2019. gada 1. marts

Himēru klātbūtne



“NRA.lv” 2019.gada 1.III raksta: “Sekojot skandālam ap labklājības ministri Ramonu Petraviču un cerot paskubināt premjeru šo situāciju atrisināt pēc iespējas ātrāk, opozīcijā esošā Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) Saeimā Ministru prezidentam Krišjānim Kariņam iesniegusi jautājumu Par valdības neiecietīgo attieksmi pret aplokšņu algas maksājumiem. Taču ir skaidrs, ka ātrāk par šā gada budžeta pieņemšanu (!?) virzības šajā jautājumā nebūs. K. Kariņš paudis, ka publiski izskanējusī informācija par ministres vīra Aleksandra Petraviča uzņēmumā Monēta, kurā R. Petraviča, savulaik, vadījusi finanšu lietas, it kā izmaksātajām aplokšņu algām jāvērtē sadarbībā ar Valsts ieņēmumu dienestu (VID). Premjers aicinājis R. Petraviču sadarboties ar VID. Savukārt uz jautājumiem par to, vai skandāls varētu kalpot par pamatu R. Petravičas demisijas pieprasīšanai, premjers neatbild (!?).” Tā ir tipiski smieklīga (protams, faktiski reti riebīga un katru no mums apkaunojoša) aina Latvijas noziegumu brīvībā: zagli ķersim tikai tad, kad sāks ziedēt ievas, atlidos stārķi...Šajā gadījumā - apstiprinās budžetu! Vai tiešām latviešu varas inteliģence jau ir tik grandiozi deģenerējusies, ka neviens vairs nesaprot, ka noziedznieks ir jāķer un jāsoda nekavējoties, bet nevis jāgaida kaut kādas izmaiņas dabas apstākļos, dzīves reālajos notikumos? Tāda pieeja jau vairs nav attiecināma uz cilvēkiem, bet ir attiecināma uz kaut kādiem cilvēcei nezināmiem un antropoloģiski neidentificējamiem briesmoņiem, pārdabiskiem nezvēriem, himērām...