Jautājums par latviešu tautas kolektīvo garīgo procesu (“uzturu”) ir sarežģīts. Procesa ceļā ir drūms šķērslis. Turklāt tas kļūst ar katru dienu augstāks un traucējošāks. Nākas ņemt vērā to, ka 2017.gadā Latvijā uzskaitē bija 89 668 iedzīvotāji ar psihiskās saslimšanas un uzvedības traucējumiem – psihiskiem traucējumiem, šizofrēniju, garīgo atpalicību, šizotipiskiem traucējumiem. Turklāt ir briesmīga dinamika: 2009.-2014.g. psihiski slimo skaits palielinājies par 21%; skaits turpina augt arī pēc 2014.gada. Dati par 2018. gadu internetā vēl nav ievietoti. Skaidrs, ka nosauktajiem “legālajiem” tūkstošiem nākas pievienot “nelegālo” psihisko slimnieku tūkstošus. Tātad tos psihiski neveselos cilvēkus, kuri nav griezušies pēc ārsta palīdzības un neatspoguļojas dotajā statistikā. Latviešu tautas kolektīvā garīgā procesa drūmais šķērslis ir labi redzams publiskajā telpā. Tā kļūst arvien psihiski dīvaināka, psihiski neadekvātāka. Skaidrs, ka daudziem psihiskās veselības stāvoklis atļauj izmantot datoru. Viņi prot lasīt un rakstīt; prot arī sagatavot relatīvi sakarīgu tekstu. Viņu saprāta līmenis ļauj zināt, ka internetā nav jānorāda savs vārds, uzvārds. Kāda daļa no viņiem ir gājusi pamatskolā, smēlusies zināšanas no TV un pat no grāmatām. Piemēram, iesniedzot darbu portālā “Pietiek”, tagad katram autoram ir jārēķinās ar to, ka viņa tekstu momentā apspļaudīs psihiski slims trollis. Taču psihiski slimie tagad ir visur – “Delfos”, “Dienā”, “NRA”. Faktiski nav iespējams pateikt, kur viņu nav.
piektdiena, 2019. gada 29. marts
ceturtdiena, 2019. gada 28. marts
Terminoloģiskā nesaudzība
Jau labu laiku pirms “6.oktobra paaudzes” politiski
prioritārās pozīcijas ieņemšanas Latvijas nacionāli reakcionārais un krimināli
oligarhiskais valstiskums ar noziegumu brīvību nebija pelnījis terminoloģisko saudzību
– korektu, politkorektu, tolerantu, taktisku, pieklājīgu vārdu izvēli. Jau agrāk Latvijas kriminālā
kapitālisma vērtējumos neiederējās eifēmismi – vārdi vai teicieni, kurus lieto
kāda rupja vārda vietā. Tagad, kad bezjēdzīgajā praktiskajā darbībā katru dienu
sevi apliecina “6.oktobra paaudze”, konkrēti atspoguļojot savu fundamentālo
nevērtību valsts lietās un, visnepatīkamākais, nepārtraukti demonstrējot savu morāli
netikumisko seju, par elementāri pieklājīgu valodu vairs nekādā gadījumā nevar
būt runas. Lietas un parādības ir jāsauc visnesaudzīgākajos vārdos, kādus
drīkst lietot publiskajā telpā, neizmantojot vienīgi necenzētu leksiku. Tāpat
atklāti un nesaudzīgi ir jāraksturo latviešu tautas kolektīvais stāvoklis. To
liek darīt “6.oktobra paudze” un tās atbalstītāju masas. Nekādā gadījumā vairs
ilgāk nedrīkst ignorēt to apstākli, ka latviešu tauta tagad sastāv no vienas
pilnīgi nevērtīgas paaudzes, vienas pusnevērtīgas paaudzes un tikai no vienas paaudzes,
kuras darbībā, uzvedībā un komunikācijā ir saglabājusies cilvēciski cienījama stāja.
Terminoloģiskā divkosība, terminoloģiskā demagoģija, terminoloģiskā neprecizitāte
un amoralitāte var vienīgi pasliktināt latviešu tautas stāvokli.
ceturtdiena, 2019. gada 21. marts
Priecīgās atziņas antipods
Priecīgajai atziņai par fiziskās eksistences nodrošinājumu
ir pilnīgi pretēja atziņa par garīgās eksistences traģismu – bezizejas stāvokli,
bojāeju, radot ciešanas un sāpīgus pārdzīvojumus. Pilnīgi pretējā atziņa
(antipods) atkal tāpat kā priecīgā atziņa attiecas tikai uz latviešu saprātīgo
daļu, kurai nav sveša morālā skaidrība, tīrība, nevainojamība, bet galvenais –
garīguma un garīgās attīstības iespējamība. Latviešu eksistence ir atkarība no
fiziskās un garīgās pastāvēšanas, esības, dzīvošanas nosacījumiem. Tā tam ir
jābūt, un tas attiecas uz visiem cilvēkiem. Vienīgi latviešiem starp abiem
nosacījumiem ir aiza. Ar fizisko eksistenci, kuru Latvijā nodrošina ārzemnieki,
viss ir kārtībā. Bet to nevar teikt par garīgo eksistenci, kuru Latvijā
nodrošina paši latvieši. Garīgajā eksistencē ir pilnīgs traģisms. Latviešiem
nav elites. Elites vietā latviešiem ir reti kropla inteliģence. Tās rokās ir māksla
un literatūra, zinātne, filosofija, izglītība, politika, valodas kultūra, masu
komunikācijas saturs. Tā teikt, pārtikas uzturs latviešiem nav slikts. Taču
garīgais uzturs ir pilnīgs mēsls, jo to ražo latviešu inteliģences izdzimteņi.
Vienīgais labums ir tas, ka šie izdzimteņi lielā mērā vārtās vieni paši savos
mēslos un tautas saprātīgākajai daļai ir iespējams sevī uzturēt relatīvi labu
garīgo līmeni, balstoties uz citu zemju garīgo devumu. “Satoristi”, interneta
vājprātīgie troļļi, “Delfi” ūdensgalvas, Bruņinieku nama, valdības dauni,
pederasti, kretīnpūces, gobzemblēži, dagmārbeitneres šarlatānes, alkātīgo
rektoru un skolu direktoru mafijas, “jābūtības dimensijas” kūles, debilās “par-politikas”
muzikanti savos mēslos vārtās vieni paši un faktiski nav spējīgi aptaisīt visu sociumu.
Priecīgā atziņa
Priecīgā atziņa attiecas uz latviešu tautas vitālajām
eksistenciālajām interesēm. Priecīgā ziņa ir šāda. Tas pat ir ļoti labi, ka
Latvijā saimnieko ārzemnieki. Viņiem pieder aramzeme, meži, ūdeņi. Viņu rokās
ir latviešu tautas fiziskās eksistences nodrošinājuma galvenie instrumenti:
finansu sfēra (bankas), ražošana, tirdzniecība, komunikācijas līdzekļi. Tas
nozīmē, ka Latvijā materiālā sfēra funkcionē atbilstoši ārzemnieku racionalitātei
un darba organizācijai. Tātad praktiski tas nozīmē materiālās sfēras
funkcionēšanas stabilitāti un pozitīvu rezultātu, Latvijas ļaudīm garantējot
fizisko eksistenci. Labi ir arī tas, ka LR nav neatkarīga valsts, un Latvija ir
ES “dalībvalsts”. Tāds stāvoklis ir ļoti izdevīgs Latvijā saimniekošajiem
ārzemniekiem, jo visa juridikcija faktiski pamatā tiek veidota un kontrolēta
Briselē, bet nevis Rīgā. Ārzemnieki pamatā nav atkarīgi no vietējās juridikcijas
kaprīzēm un aplamībām. Latvieši var daudz nebēdāties par fiziskās eksistences
nodrošinājumu. To garantē ārzemnieku darbība Latvijā. Tādējādi pašlaik nav
liela nozīme “6.oktobra paaudzes” politiskajai varai. “6.oktobra paaudzes”
fundamentālā nevērtība nespēj ietekmēt latviešu fizisko eksistenci. Dauni,
pederasti, šarlatāni, gobzemblēži, muļķīši lingvisti, kretīni pūces var droši vārīties
48 stundas diennaktī savu vieplību katlā, jo šie primāti nespēj tautai atņemt
fiziskās eksistences līdzekļus. Protams un diemžēl, priecīgā atziņa attiecas
tikai uz latviešu tautas saprātīgāko saujiņu, kura nepiedalās masu zagšanā un
kurai patiešām rūp fiziskās eksistences iespējamība. Situācija ir savā ziņā
amizanta: ārzemnieku samaksātos nodokļus (valsts budžeta kodolu) latviešu
vienai daļai ir iespējams nozagt. Šo iespēju ārzemnieku racionalitāte un darba
organizācija nevar liegt. To var liegt tikai tautas inteliģence, kura Latvijā
ir sastopama, bet ļoti nelielā apjomā.
otrdiena, 2019. gada 19. marts
Unikālais bezprāts
Jāņa Erlata 2019.g. 18.III publicētais teksts portālā "Pietiek" nav atstājams bez vērtējuma. Visvieglāk
būtu teikt: tā ir ārprātīga latvieša izdarība, pret kuru ir adekvāti jāizturas.
Tas ir pareizi! Taču tekstā ir unikāla bezprātība. Kaut ko tādu nav nācies
sastapt. Bet pats galvenais – teksts ir latviešu publiskās telpas elements.
Tāpēc pret to ir jāizturas nopietni. Unikāli bezprāta produkti ir šādā
fragmentā: "Komunisma un fašisma vienādošana izraisīja sašutuma vētru
cilvēkos, kuri visu savu mūžu abus režīmus bija uzskatījuši par savstarpēji
ideoloģiski naidīgiem. Lai izvairītos no asām diskusijām, kuras varētu beigties
ar vardarbību, ļoti simpātisks šķita ieteikums visas zināšanas pasludināt par
meliem. Cilvēce savā attīstības gaitā bija radījusi tik daudz zināšanu, ka tās
vairs nevarēja atšķirt no meliem. Zināšanas un meli kļuva līdzvērtīgi. Tie,
kuri zināšanās meklēja patiesību, īstenībā aicināja uz vardarbību, līdz ar to
patiesības vārds kļuva par sinonīmu vardarbībai." Fašisms un
sociālisms ir ne tikai ideoloģiski, bet arī ontoloģiski naidīgi un
nesavienojami. Tas ir katram normālam cilvēkam zināms. Kurš ir simpātiskā
ieteikuma autors? Kā var būt simpātisks ieteikums zināšanas pasludināt par
meliem? Kā var rasties ieskats par
zināšanu un melu līdzvērtību? Kā var patiesības zinātāji aicināt uz
vardarbību? Kā var patiesības meklētāji aicināt uz vardarbību? Kā var patiesība
kļūt sinonīms vardarbībai? Un beidzot: vai tik tiešām latviešu kādas daļas garīgais
stāvoklis jau ir tik ārprātīgs, ka ārprātīgu hominīdu unikālā bezprāta
izgarojumi var kļūt publiskās telpas sastāvdaļa? Jānis Erlats nav viens ar savu
bezprātu. Viņa bezprātu publicē! Viņam ir atbalstoši lasītāji! Jānis Erlats ir
etniski kolektīvā bezprāta sastāvdaļa. Vai mums ir jābūt gataviem turpmāk
tikties ar vēl lielāku un unikālāku bezprātu?
sestdiena, 2019. gada 16. marts
Latvieši un nacisms. 16.marta sakarā
Jautājums par
latviešu attieksmi pret nacismu regulāri rodas katru gadu 16.marta pasākumu
kontekstā. Latviešu sabiedrības viena
daļa atbalsta leģionāru pasākumus, tos agresīvi naidīgi pretstatot padomju
armijas uzvaras pasākumiem. Latviešu cilvēciski nevērtīgā daļa ir veiksmīgi
nozombēta ar Rietumu “aukstā kara” tēzi par vācu nacisma un padomju sociālisma
identiskumu; respektīvi, starp Hitleru un Staļinu, nacismu un sociālismu nav
nekādas atšķirības. Tēze kalpo divējādi. Pirmkārt, tiek nomelnota padomju
valsts. Otrkārt, tiek iestāstīts, ka karā uzvarēja amerikāņi, bet nevis
krievi...
Nacismu un
padomju sociālismu pirmie vienādot sāka divi ebreji - Ērihs Fromms un Hanna
Ārente. Viņi arī šodien ir paraugs nelietīgajai "koncepcijai", kuru
pēc PSRS sabrukuma īpaši musina "eiroatlantisti".
Jocīgi ir tas, ka
nelietību izraisīja ebreji, kuri nevarēja nezināt atšķirību starp padomju
sociālisma attieksmi pret ebrejiem un vācu nacisma attieksmi pret ebrejiem. No
LR ebrejiem kara laikā izdzīvoja galvenokārt tikai tie, kuri kopā ar armiju
atkāpās no Latvijas.
Ebreju "zinātniskā" loma Rietumu civilizācijas morāli
psiholoģiskajā pagrimumā ir grandioza. Arī mūsu ūdensgalvas no nacisma
politiskās ideoloģijas atkladzina tikai viszemiskāko - antisemītismu un
rusofobiju, tādējādi uz vēsturi lūkojoties drausmīgi kropli un nelietīgi.
Turklāt mūsu ūdensgalvas ir centīgāki. Viņi nevienādo sociālismu un nacismu,
bet nacismu vērtē visaugstāk, pilnīgi noliedzot sociālismu un tajā skaitā
padomju armijas uzvaru.
Agresīvi naidīgā
nostāja (tātad vācu armijas un Hitlera reiha atbalsts) aicina pieņemt, ka
latvieši atbalsta arī Hitlera valsts nacionālsociālisma jeb (populārā
saīsinājumā) nacisma politisko ideoloģiju. Tiekoties ar latviešu sabiedrības
vienas daļas jūsmu par nacismu un naidu pret padomju laika sociālismu, var
domāt, ka latviešu attiecīgajai daļai ir tuva un dārga nacisma politiskā
ideoloģija. Nākas uzskatīt, ka latviešu agresīvi naidīgo nostāju diktē
nacistiskā idejiskā pārliecība, nacisma ideoloģijas determinētā cilvēku apziņa,
pasaules uztvere u.tml.
Tātad sanāk, ka
latviešu nacisma fani tāpat kā vācu nacisti vēlas dzīvot sociālismā ar
nacionālistisku satvaru. Latviešu nacisma fani tāpat kā vācu nacisti pretojas
kosmopolītismam, vēlas vispārēju labklājību, protestē pret parlamentāro
demokrātiju, vēlas nepieļaut bezdarbu, šķirisko iedalījumu un šķirisko
nevienlīdzību. Latviešu nacisma fani tāpat kā vācu nacisti atzīst tikai valsts
suverenitāti, valstisko brīvību un neatkarību, dara visu iespējamo savas valsts
drošības nostiprināšanā. Latviešu nacisma fani tāpat kā vācu nacisti nekad
neielaidīs savā zemē citas zemes karaspēku atbilstoši okupācijas kritērijiem,
kad šī svešā karaspēka karavīri ne tikai nepakļaujas vietējai jurisdikcijai,
bet regulāri apčurā vietējo svētumu – Brīvības pieminekli vai Reihstāgu.
Patiesībā reālā
aina ir pretēja: latviešu nacisma faniem nacisma politiskā ideoloģija ir pie
vienas vietas, un viņi nemaz nezina nacisma jēgu un mērķus. Latviešu nacisma
faniem nemaz nav vajadzīga nacisma politiskā ideoloģija, jo viņi ir savu dzīvi
iekārtojuši diametrāli pretēji nacisma konceptam un jūtas pilnā mērā ar to
apmierināti. Ja tas tā nebūtu, tad latviešu zemē tagad nesmirdētu kriminālais
kapitālisms, pie varas nebūtu kompradoru un kosmopolītu valdošā kliķe, tauta
neizmirtu un nepamestu Latviju, nebūtu aizas starp bagātajiem un nabagiem, bet
pats galvenais – Latvija būtu suverēna valsts un latvieši nebūtu atsacījušies
no brīvības, valstiskās neatkarības. Tas, ko demonstrē latviešu viena daļa
16.marta pasākumu kontekstā, faktiski ir visdziļākā neattīstība, tumsonība,
aprobežotība, cilvēciskā nevērtība, kam nav nekā kopēja ar nacismu. Latviešu
vienai daļai leģionāri kalpo vienīgi lai izšļāktu savu zemcilvēka vircu un
apliecinātu savu zemiskumu, nodevīgumu, nelietību, neizglītotību,
neinteliģenci, īsta patriotisma neizpratni, kā arī pretīgo nepateicību – latviešu
vēsturiski klasisko izpausmi, kas atspoguļojās attieksmē pret Uzvaras
pieminekli Pārdaugavā.
Principā nekā
jauna nav. Nelietīgā ideja likvidēt Uzvaras pieminekli ir kārtējā latviešu
nepateicības izpausme. Nepateicība ir sen novērota un sen diskursīvi fiksēta
latviešu identitātes izpausme. Saprotams, vēsturiski pirmā to novēroja un
literāri apcerēja vācbaltu inteliģence. Vācbaltus pirmo reizi latviešu nepateicība
acīmredzot vissāpīgāk pārsteidza sakarā ar I Dziesmu svētkiem 1873.gadā.
Dziedāt korī latviešu zemniekus iemācīja vācieši. Bez vācbaltu iniciatīvas
nebūtu kori, koru dziesmas, dziesmu svētki. Taču 1873.gadā latviešu runas vīri
izturējās ļoti nepateicīgi – publiski noliedza vācu ieguldījumu, aicināja vācus
turpmāk nejaukties latviešu dzīvē u.tml. Neapšaubāmi, vācbalti latviešu
nepateicību saistīja ne tikai ar koru dziedāšanu. Vācbalti izveidoja latviešu
literāro valodu, izdeva reliģiskos tekstus latviešu valodā, organizēja skolas
un sagatavoja mācību grāmatas, finansēja talantīgāko latviešu jaunekļu
augstākās izglītības iegūšanu. Pats par sevi ir saprotams, ka Latvijas
saimnieciskā sfēra bija vācbaltu devums. Latvieši pret to visu izturējās
nepateicīgi. Vācu naciķu lēmumu pēc uzvaras karā iznīcināt latviešu tautu
noteikti ietekmēja vairāki faktori. Latviešu nepateicībai noteikti bija būtiska
loma. Tagad jau 30 gadus tiekamies ar nepateicības dinamiku. Jau 30 gadus
latviešu varas inteliģence demonstrē klaju nepateicību pret padomju valsti,
krievu tautu. Latviešu nepateicība ir izteikti amorāla izdarība. Padomju laikā
latviešu kultūras attīstība 70.gados sasniedza kulmināciju gan garīgajā sfērā,
gan materiālajā sfērā. Padomju Latvija bija viena no visaugstāk attīstītajām
PSRS republikām. Aizvadīto 30 gadu latviešu nepateicības dinamikā visriebīgākā
izpausme ir nicīgā izturēšanās pret padomju armiju, tās uzvaru karā. Šausmīgi
amorāla rīcība ir padomju armijas vienādošana ar nacistu armiju, sociālistiskās
ideoloģijas vienādošana ar nacistisko ideoloģiju. Nepateicība kā tautas
identitātes izpausme saglabājas un progresē. Tas ir tāpēc, ka latviešiem nav
elites. Latviešiem ir vienīgi sapuvusi varas inteliģence – nepateicības
ģenerētāja un propagandētāja.
Uzvaras
piemineklim, Lestenes Brāļu kapiem tāpat kā Rīgas Brāļu kapiem latviešu tautai
ir jābūt svētai piemiņas vietai. Tāpat nav jākaunās un jāklusē par saviem
radiem leģionāriem. Ļoti svarīgi ir būt vēsturiski objektīviem. Nacisms ir labs
tikai līdz zināmai robežai. Tautas varenību nedrīkst kaldināt, atņemot masveidā
dzīvību citām tautām.
piektdiena, 2019. gada 15. marts
Latvieši un nacisms
Jautājums par latviešu attieksmi pret nacismu regulāri
rodas katru gadu 16.marta pasākumu kontekstā. Latviešu sabiedrības viena daļa atbalsta
leģionāru pasākumus, tos agresīvi naidīgi pretstatot padomju armijas uzvaras pasākumiem.
Agresīvi naidīgā nostāja (tātad vācu armijas un Hitlera reiha atbalsts) aicina
pieņemt, ka latvieši atbalsta arī Hitlera valsts nacionālsociālisma jeb
(populārā saīsinājumā) nacisma politisko ideoloģiju. Tiekoties ar latviešu
sabiedrības vienas daļas jūsmu par nacismu un naidu pret padomju laika
sociālismu, var domāt, ka latviešu attiecīgajai daļai ir tuva un dārga nacisma
politiskā ideoloģija. Nākas uzskatīt, ka latviešu agresīvi naidīgo nostāju
diktē nacistiskā idejiskā pārliecība, nacisma ideoloģijas determinētā cilvēku
apziņa, pasaules uztvere u.tml. Tātad sanāk, ka latviešu nacisma fani tāpat kā
vācu nacisti vēlas dzīvot sociālismā ar nacionālistisku satvaru. Latviešu
nacisma fani tāpat kā vācu nacisti pretojas kosmopolītismam, vēlas vispārēju
labklājību, protestē pret parlamentāro demokrātiju, vēlas nepieļaut bezdarbu,
šķirisko iedalījumu un šķirisko nevienlīdzību. Latviešu nacisma fani tāpat kā
vācu nacisti atzīst tikai valsts suverenitāti, valstisko brīvību un neatkarību,
dara visu iespējamo savas valsts drošības nostiprināšanā. Latviešu nacisma fani
tāpat kā vācu nacisti nekad neielaidīs savā zemē citas zemes karaspēku
atbilstoši okupācijas kritērijiem, kad šī svešā karaspēka karavīri ne tikai
nepakļaujas vietējai jurisdikcijai, bet regulāri apčurā vietējo svētumu –
Brīvības pieminekli vai Reihstāgu. Patiesībā reālā aina ir pretēja: latviešu
nacisma faniem nacisma politiskā ideoloģija ir pie vienas vietas, un viņi nemaz
nezina nacisma jēgu un mērķus. Latviešu nacisma faniem nemaz nav vajadzīga
nacisma politiskā ideoloģija, jo viņi ir savu dzīvi iekārtojuši diametrāli
pretēji nacisma konceptam un jūtas pilnā mērā ar to apmierināti. Ja tas tā
nebūtu, tad latviešu zemē tagad nesmirdētu kriminālais kapitālisms, pie varas
nebūtu kompradoru un kosmopolītu valdošā kliķe, tauta neizmirtu un nepamestu
Latviju, nebūtu aizas starp bagātajiem un nabagiem, bet pats galvenais – Latvija
būtu suverēna valsts un latvieši nebūtu atsacījušies no brīvības, valstiskās neatkarības.
Tas, ko demonstrē latviešu viena daļa 16.marta pasākumu kontekstā, faktiski ir
visdziļākā neattīstība, tumsonība, aprobežotība, cilvēciskā nevērtība, kam nav
nekā kopēja ar nacismu. Latviešu vienai daļai leģionāri kalpo vienīgi lai
izšļāktu savu zemcilvēka vircu un apliecinātu savu zemiskumu, nodevīgumu,
nelietību, neizglītotību, neinteliģenci, īsta patriotisma neizpratni.
ceturtdiena, 2019. gada 14. marts
Marta traģiskā bufonāde
2019.gada marta pirmā puse Latvijā bija pārbagāta smieklīgiem un reizē odioziem notikumiem. “6.oktobra
paaudzes” idiotiski šizofrēniskās izdarības, agrāko nelabo tendenču turpinājums
spieda bez zināma kritiskā vērtējuma neatstāt piedzīvoto realitāti.
Odiozo notikumu lielā koncentrācija neilgā laikā pamudināja
atsevišķās refleksijas apvienot zem viena tematiskā jumta ar nosaukumu “Marta traģiskā bufonāde”. Bufonāde ir ākstību un smieklīgu notikumu virkne. Mūsu dzīve ir kļuvusi bufonāde. Protams, ne visai adekvāta bufonāde, jo jautra smieklīguma vietā ir "smiekli caur asarām". Mums ir sava bufonādes specifika - traģiskā bufonāde.
Himēru klātbūtne
“NRA.lv” 2019.gada 1.III raksta: “Sekojot skandālam ap labklājības ministri Ramonu Petraviču un cerot
paskubināt premjeru šo situāciju atrisināt pēc iespējas ātrāk, opozīcijā esošā
Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) Saeimā Ministru prezidentam Krišjānim Kariņam
iesniegusi jautājumu Par valdības neiecietīgo attieksmi pret aplokšņu algas
maksājumiem. Taču ir skaidrs, ka ātrāk par šā gada budžeta pieņemšanu (!?)
virzības šajā jautājumā nebūs. K. Kariņš paudis, ka publiski izskanējusī informācija par
ministres vīra Aleksandra Petraviča uzņēmumā Monēta, kurā R. Petraviča,
savulaik, vadījusi finanšu lietas, it kā izmaksātajām aplokšņu algām jāvērtē
sadarbībā ar Valsts ieņēmumu dienestu (VID). Premjers aicinājis R. Petraviču
sadarboties ar VID. Savukārt uz jautājumiem par to, vai skandāls varētu kalpot
par pamatu R. Petravičas demisijas pieprasīšanai, premjers neatbild (!?).” Tā
ir tipiski smieklīga (protams, faktiski reti
riebīga un katru no mums apkaunojoša) aina Latvijas noziegumu brīvībā: zagli
ķersim tikai tad, kad sāks ziedēt ievas, atlidos stārķi...Šajā gadījumā -
apstiprinās budžetu! Vai tiešām latviešu varas inteliģence jau ir tik grandiozi
deģenerējusies, ka neviens vairs nesaprot, ka noziedznieks ir jāķer un
jāsoda nekavējoties, bet nevis jāgaida kaut kādas izmaiņas dabas apstākļos,
dzīves reālajos notikumos? Tāda pieeja jau vairs nav attiecināma uz cilvēkiem,
bet ir attiecināma uz kaut kādiem cilvēcei nezināmiem un antropoloģiski
neidentificējamiem briesmoņiem, pārdabiskiem nezvēriem, himērām...
Dzīvības
simbols
Interneta
medijs “nra.lv” 2019.gada 3.martā informē: “Sabiedrības iniciatīvu portālā "Manabalss.lv"
savākti nedaudz vairāk kā 10 000 parakstu tā dēvētā Uzvaras pieminekļa
demontāžai.” Vācu
fašisti plānoja pēc savas uzvaras II Pasaules karā iznīcināt latviešu tautu kā
nevērtīgu tautu. Vācu fašistu uzskatā latvieši bija nevērtīga tauta, kas ir
jāiznīcina. Lieki ir atgādināt, cik absurda ir latviešu vienas daļas attieksme
pret vācu fašistiem. Tā vietā, lai nosodītu un vienoti apliecinātu nacionālo
naidu pret vācu fašistu plānu iznīcināt latviešus kā nevērtīgu tautu, tautas
viena daļa nevēlas zināt un ņemt vērā drausmīgo vēsturisko patiesību. Daudzi
latvieši nevis nosoda vācu fašistus, bet nosoda savus glābējus!Tā ir neticama
situācija! Tā ir nenormāla situācija! Tā liecina par tautas nevērtību! Vēlēšanās
sagraut Uzvaras pieminekli ir viena no visspilgtākajām liecībām par latviešu
tautas kādas daļas amorāli kroplo seju. Tāda vēlēšanās apliecina vācu lēmuma
pareizību. Vai to latviešu stulbeņi ir spējīgi saprast? Uzvaras piemineklis
faktiski ir otrs svētākais piemineklis latviešu tautai. Pirmais piemineklis ir
Brāļu kapi, bet nevis Brīvības piemineklis, jo nevērtīgā latviešu tauta
2003.gadā uzspļāva valstiskajai brīvībai, neatkarībai, suverenitātei. Tagad
riebīgi nepateicīgā latviešu tauta grib uzspļaut savas dzīvības un pastāvēšanas
simbolam.
Piemineklis un algas
“Otrajā”
Latvijas Republikā ir skaista tradīcija: ja vairāk vai mazāk radikāli mainās
valdošās kliķes primātu sastāvs, tad katru reizi tūlīt tiek iedarbināti divi
procesi – 1) ebreji prasa atdot viņiem godīgā darbā iegūtos namīpašumus un 2)
skolotāji prasa palielināt algas. Ebrejus neaiztiksim. Latviešu jaunā himna
“Ebrejs Rīgas pilī” drīz izsvītros no skaistās tradīcijas pirmo procesu. Tam
tiks pielikts punkts, ebrejiem ar uzviju atdodot pusi Rīgas. Taču skolotājus
nākas aiztikt. Īpaši tagad sakarā ar kaislībām ap priekšlikumu iznīcināt
Uzvaras pieminekli Pārdaugavā. Priekšlikums ir nacionāli nelietīgs. Ja nebūtu
padomju armijas uzvaras karā un karā uzvarētu Vācija, tad šodien nebūtu latviešu
tautas, kuru vācieši atzina par nevērtīgu tautu un tāpēc iznīcināmu tautu. To
noskaidroja Kārlis Kangeris Vācijas arhīvos. Visjaunākās kaislības sakarā ar
priekšlikumu sagraut Uzvaras pieminekli gribot negribot atgādina par skaistās
tradīcijas otro procesu – skolotāju prasību palielināt algas. Vietā ir
nepolitkorekts jautājums “Vai skolotāji ir pelnījuši algas palielinājumu?”. Ap
piemineklim veltītajām publikācijām interneta komentāros tagad ārdās jaunās
paaudzes indivīdi, ar “visām četrām” atbalstot priekšlikumu un pie reizes
izsakot dažādas vēsturiskās muļķības, saprotams, lamājot krievus, padomju
iekārtu utt. Nav grūti saprast, ka jaunāko paaudžu tendenciozās, kroplās
zināšanas vēsturē ir skolotāju “nopelns”, rusofobijas smirdoņa jaunatnē tāpat
ir skolotāju “nopelns”. Bet ar to vien nebeidzas skolotāju “nopelni”. Skolotāju
“nopelnu” uzskaitījums ir plašs. Skolotāji ir līdzvainīgi tādos nedarbos kā
izglītība kā bizness, nemitīgās reformas izglītībā, mācību grāmatu gatavošana
kā bizness. Skolotāju “nopelns” ir “6.oktobra paaudzes” šarlatāni, idioti,
gobzemblēži, dauni, praida tūkstoši ar maziem bērniem pie rokas, interneta
neizglītotie un dziļi aprobežotie troļļu simti, pusizglītotie jaunie
“eksperti”, “Delfi” iluzoro versiju jaunie speciālisti, latviešu “radošās”
jaunatnes vislielākās mēslu bedres “Satori” pietaisītāji, jauno žurnālistu
antropie simulakri. Skolotāju “nopelns” noteikti ir morālie kastrāti valdībā un
parlamentā (“Petraviču [noziedznieci !?] sargā trauslais līdzsvars valdībā”).
Bez skolotāju līdzdalības latviešiem nebūtu tik pretīga attieksme pret tādām
cilvēcē svētām vērtībām kā brīvība, neatkarība, suverenitāte. Skolotāji
noteikti ir līdzvainīgi organizētās noziedzības plūdos, masveida zagšanā (to
vislabāk zina skolu direktoru mafijas). Nav nepieciešams runāt par izņēmumiem.
Nekādā gadījumā visi skolotāji vienādā mērā ir sastrādājuši tik tikko minētos
un citus “nopelnus”. Tas ir skaidrs. Jārunā ir par kopējo devumu, kas nosaka
latviešu tautas šodienas kolektīvo seju, uz kuru nav ieteicams skatīties
spogulī, ja nav vēlēšanās paģībt un vēl ir saglabājusies zināma pašcieņa.
Psihiskā
veselība un fobijas
Fobijas ir sastopamas katrā paaudzē. Latviešu katrā
paaudzē noteikti būs cilvēki, piemēram, ar naidīgu izturēšanos pret Krieviju,
krieviem. Latvijā pašlaik rusofobija visizteiktākā ir jaunākajā paaudzē. Tas
uzskatāmi atspoguļojas internetā sociālajos tīklos un komentāros. Rusofobijas
apjoms ir milzīgs. Turklāt tas ir, tā teikt, intelektuāli un idejiski haotisks.
Rusofobija nebalstās uz vairāk vai mazāk pamatotu priekšstatu, bet tajā valda
kaut kāda murgaina un pilnīgi nesakarīga vervelēšana. Tā vien liekas, ka mūsu
rusofobiem ir milzīgas problēmas ar psihisko veselību. Īpaši tas attiecas uz
t.s. troļļiem. Tie noteikti nav garīgi veseli jaunieši. Gribas pat domāt, ka
psihiski neveselos jauniešus apzināti ekpluatē portālu saimnieki. Citādāk tas
viss nav izskaidrojams. Te varbūt ir darbs varenajam tiesībsargam, jo psihiski
slimos cilvēkus aizsargā īpaša likumdošana, jo viņi paši var nebūt spējīgi aizstāvēt
sevi attiecībās ar darba devēju. 2017.gadā Latvijā uzskaitē bija 89668
iedzīvotāji ar psihiskās saslimšanas un uzvedības traucējumiem – psihiskiem
traucējumiem, šizofrēniju, garīgo atpalicību, šizotipiskiem traucējumiem.
Turklāt ir briesmīga dinamika: 2009.-2014.g. psihiski slimo skaits
palielinājies par 21%; skaits turpina augt arī pēc 2014.gada. Skaidrs, ka
daudziem psihiskās veselības stāvoklis atļauj izmantot datoru. Viņi prot lasīt
un rakstīt; prot arī sagatavot relatīvi sakarīgu tekstu. Viņu saprāta līmenis
ļauj zināt, ka internetā nav jānorāda savs vārds, uzvārds. Kāda daļa no viņiem
ir gājusi pamatskolā, smēlusies zināšanas no TV un pat no grāmatām.
Svētuma
deficīts
Vai kāds var paskaidrot, kas šodien latviešu miljonam ir
svēts? Labi ir zināms, ka svēta nav brīvība, neatkarība, suverenitāte,
taisnīgums, tiesiskums, gudrība, godīgums, izglītība, zinātne. Loģiski, ka tādā
gadījumā svēts nav arī Valsts prezidenta institūts, un parlaments par Rīgas
pils pieelpotāju ievēlēs ebreju, bet nevis latvieti. Turklāt ievēlēs aprobežotu
ebreju. Tātad kaut kādu imitāciju, kas savu juridisko neizglītotību pierādīja
preambulas kroplībās. Šim neadekvātajam ebrejam latvieši velta tādus epitetus
kā gudrs, erudīts, izglītots, inteliģents. Latviešus var saprast. Viņiem gribas
vismaz reizi mūžā lietot šos skaistos vārdus tāpat kā to dara citu tautu
cilvēki. Latvieši šos vārdus nekādā gadījumā nedrīkst attiecināt uz saviem
tautiešiem. Tāpēc tagad latvieši ir laimīgi, ka žogmalē ir atradies neizdevies
cittautietis, kuram var bez bailēm un, galvenais, skaudības adresēt skaistos
epitetus. Latvijā vairs nav ebreju. Pēdējais ebrejs Grigorijs Smirins mira
2017.gada 16.janvārī. Ja Latvijā būtu ebreji, tad viņi nekad neļautu šim
pseidojuristam apkaunot ebreju tautu. Ebreji ir gudri cilvēki. Viņi zina savu
vietu svešā zemē. Savu vietu vienmēr nezina tikai pilnīgi muļķi, kurus nākas
apvaldīt. Un ebreji to prot lieliski. Daudz labāk nekā latvieši, kuriem visur
pa priekšu iet muļķi.
Dieva
dāvana
Acīmredzot kā Dieva dāvanu nākas vērtēt
padomju neilgo periodu latviešu tautas dzīvē. XX gs. 70.gados latviešu tauta
savas kultūras vēsturiskajā attīstībā sasniedza kulmināciju visos esamības
segmentos – gan garīgajā segmentā, gan materiālajā segmentā. Latviešu radošais
potenciāls grandiozi (kā saka, pasaules līmenī) uzplauka mākslā, zinātnē,
ekonomikā. Pret to nākas izturēties kā pret Dieva dāvanu. Padomju periodā tika
pamatīgi ierobežota latviešu galvenā mentālā stihija – ienīst, necienīt,
neatbalstīt, nolamāt, nobīdīt malā savus gudrākos un godīgākos tautiešus.
Padomju periodā tika atbalstīti un sekmēti labākie latvieši. Tā tas notika
tāpēc, ka padomju periodā latviešu dzīve noritēja, metaforiski sakot, Maskavas
uzraudzībā un vērtību sistēmā. Tas bija ļoti svarīgi. Maskava pieprasīja dzīves
priekšgalā virzīt labākos, talantīgākos, godīgākos. Tāds pieprasījums tika
noformēts partijas varas visaugstākajā līmenī, tāpēc LPSR vadītāji cītīgi
sekoja Maskavas diktātam un vietējās sabiedrības cilvēciski vērtīgākā daļa tika
lolota jau visjaunākajā paaudzē, noskatot un atlasot kadrus studentu pirmajos
kursos. Pilnīgi cita aina ir bijusi un pastāv latviešu “brīvvalstī”, kā arī
cara laikā. Spilgtākie piemēri latviešu tradicionālajam naidam un tā
vēsturiskajam rezultātam pret saviem spējīgakajiem tautiešiem ir Purvīša,
Rozentāla, Valtera Latvijas pamešana sakarā ar viņu vajāšanu 1905.gadā. Spilgts
piemērs ir nelietīgā izturēšanās pret Raini pirmā Valsts prezidenta vēlēšanās,
LU akadēmisko pelēcību atsacīšanās atbalstīt Raiņa kandidatūru Nobela prēmijai.
Vēsturiski viens no pirmajiem spilgtākajiem piemēriem ir Nobela prēmijas
laureāta Ostvalda Latvijas pamešana un savā turpmākajā dzīvē vairs neko
nevēloties dzirdēt par Rīgu. Vispārzināms fakts ir tas, ka latviešu kultūrā
daudzas izcilas vērtības ir radītas ārpus Latvijas un bez tiešas saskares ar
latviešiem. Tā tas ir, sākot ar Pumpura daiļradi, Matveja daiļradi, Kluča
daiļradi un beidzot ar šodienas latviešu slavenajiem operdziedātājiem,
diriģentiem. Par “otrās” brīvvalsts latviešu attieksmi pret godīgiem un gudriem
cilvēkiem nevienam saprātīgam cilvēkam nav jāatgādina. Neapšaubāmi, arī tagad
latviešiem ir gudri un godīgi cilvēki. Kāda daļa no viņiem pat vēl ir
psiholoģiski spējīga uzturēties Latvijas vidē. Taču visu izšķir
proporcionalitāte. No 100 latviešiem gudri un godīgi varbūt ir 2-3 cilvēki,
kuri nav spējīgi pretoties intelektuāli un morāli neadekvātajai obskurantu
masai. Bet pats nepatīkamākais “otrajā” brīvvalstī ir tas, ka latviešu kultūrā
nomācoši draudīgi dominē tāds morālais noskaņojums un tādas garīgās tendences,
normas un vērtības, kurām nav nekāds sakars ar gudru un godīgu cilvēku ģenēzi,
attīstību un perspektīvām sevi dzīvē (Latvijas valstī) realizēt atbilstoši
talantam, prātam un sirdsapziņai. Nav ticams, ka Dievs gribēs otro reizi
latviešiem kaut ko dāvināt. Gluži pretēji: Dievs ir sodījis latviešu tautu ar
tādu nacionālo nelaimi kā "6.oktobra paaudze".
Boikots
Ideja boikotēt EP vēlēšanas ir laba ideja. Tā parādīs
tautas pašcieņas saglabāšanos. Parādīs, ka tautu neapmierina tagadējais
kriminālais kapitālisms. Tāpat parādīs, ka tauta neuzticas valdošajai kliķei,
tās partijām. Boikots būs apliecinājums ES/EP bezjēdzībai un bezatbildībai,
stingri nevēršoties pret ES/EP sistēmā ietvertās LR nacionāli reakcionāro un
krimināli oligarhisko režīmu, izmantojot subsidiaritātes principu. Taču
elektorāta kāda daļa nepiekrīt boikotam. Galvenais arguments – ja latvieši
nebalsos, tad EP iebalsos no Latvijas tikai Ždanoku, Mamikinu u.c.
cittautiešus, kuri realizēs Kremļa politiku. Tāds arguments ir aplams. Nekādi
nav aizmirstams, kas ir "otrā" LR. "Otrā" LR ir PSKP/VDK
projekts, kā rezultātā PSKP/VDK nomenklatūras kadri ekspropriē PSRS
sabiedriskos kopīpašumus un maskētā veidā saglabā visā bijušās PSRS teritorijā
politisko varu. Tas viss notiek ar vietējo kompradoru un nacionālo nodevēju
rokām un sirdi - vietējo valdošo kliķi. Ždanoka, Mamikins u.tml. nekad nav
bijuši LR pie varas. PSKP/VDK varas saglabāšanos realizē latvieši, kuri ir pie
varas. Tādējādi baidīt tautu ar Ždanoku u.c. ir aplami. Nelietības, nodevības
"Maskavas" labā pastrādā latviešu tautības izdzimteņi, par kuru
noziegumiem politiski, morāli un metafiziski ir atbildīgs latviešu elektorāts.
Sāpīgais
jautājums
Jautājums “Vai skolotāji ir pelnījuši algas pielikumu?” ir
sāpīgs, taču nav nepolitkorekts. Tāds jautājums ir objektīvi pamatots. Tautas
jaunākās paaudzes (“6.oktobra paaudzes”) attīstības līmenis ir viskonkrētākais
iegansts uzdot minēto jautājumu un pret to izturēties kā pret retorisko
jautājumu. Atbilde uz jautājumu ir zināma, un var būt tikai viena atbilde.
Aizvadītajos 30 gados Latvijas skolās masveidā ir prevalējis tāds mācību saturs
un tāda mācību satura didaktiskā izklāsta maniere, ka tas viss ir graujoši
veicinājis rusofobiju, primitīvas un kroplas vēstures zināšanas, vājas sociālās
zināšanas par valsti, politiku, ideoloģiju, nacionālajām attiecībām. Latvijas
skolās nav panākta cieņa pret brīvību, neatkarību, suverenitāti. Tāpat nav
panākta cieņa pret garīgumu, patiesīgumu, taisnīgumu, tiesiskumu. Latvijas
skolās nav iemācīts cienīt un atbalstīt gudrus un godīgus, talantīgus un
atbildīgus līdzcilvēkus. Latvijas skolās nav nostiprināta grāmatas un
lasīšanas, izglītotības un inteliģentuma autoritāte. Latvijas skolās izglītība
un audzināšana nav kļuvusi kritiskās domāšanas veicinātāja, nav iemācījusi
cienīt un izmantot kultūras mantojumu, balstīties uz vecāko paaudžu dzīves
pieredzi. Latvijas skolu darbība nav bijis pamats personību izaugsmei, nav
bijis pamats īstas un cienījamas elites izveidošanai. Latvijas skolu darbības
rezultāts nevar sekmēt nacionāli politiskā imperatīva nostiprināšanos jaunajā
paaudzē. Par nacionāli politisko imperatīvu iesaku dēvēt kategorisku prasību
kopumu cilvēku (jauniešu) attieksmē pret tautu, valsti un tās politiku. Runa ir
par cilvēku attieksmi pret nacionālo politiku. Tātad runa ir par to, kas
attiecas uz attiecīgo konkrēto tautu un valsti. Šajā ziņā cilvēku attieksmē ir
jāvalda stingrai morālajai pozīcijai. Cilvēkiem ir nekļūdīgi un stabili jāzina,
kādai ir jābūt tautai, kādai ir jābūt tautas valstij un kādai ir jābūt tautas
valsts politikai. Cilvēku attieksmē ir jāvalda stingriem kritērijiem. Cilvēkiem
ir jāvērtē tauta, valsts un tās politika atbilstoši šiem stingrajiem
kritērijiem. Tautas vērtējumā pats
svarīgākais ir tās attieksme pret brīvību, suverenitāti, neatkarību, valsti.
Tautā ir jābūt nelokāmai cieņai pret brīvību, suverenitāti, neatkarību, valsti.
Tautas apziņā ir jāvalda pārliecībai, ka tās dzīve ir cilvēciski pilnvērtīga
vienīgi brīvībā - savā neatkarīgā un suverēnā valstī. Pret neatkarīgu un suverēnu
valsti tautai ir jāizturas kā pret savas attīstības galveno mērķi un rezultātu.
Valsts vērtējumā pats svarīgākais ir
tautas suverēnās varas garantija, sociālā un tiesiskā taisnīguma nodrošināšana.
Valsts var iegūt pozitīvu vērtējumu vienīgi tad, ja tās pastāvēšanas laikā ir
iespējama tautas severēnā vara, kā arī valsts spēj nodrošināt sociālo un
tiesisko taisnīgumu. Politikas vērtējumā
pats svarīgākais ir tautas demogrāfiskais kāpums, nacionālo interešu
aizstāvēšana, tautas kultūras attīstība un kultūras mantojuma saglabāšana.
Cilvēkiem ir jāvērtē, kā valsts izturas pret tautas bioloģisko atražošanu,
tautas ekonomiskajām, izglītības, veselības aizsardzības, garīgās kultūras
vajadzībām, tautas tradīciju saglabāšanos un tautas etniskās identitātes
nostiprināšanu.
Traģēdiju
nasta
“Otrā” Latvijas Republika ir daudzu traģēdiju izraisītāja.
Pēcpadomju gados sākās latviešu tautas strauja izmiršana, ko padomju iekārta
aizkavēja vismaz par 20 gadiem un varēja aizkavēt (un vispār nepieļaut) arī
nākotnē. Latviešu tauta 90.-91.g. pievienojās Rietumeiropā izmirstošajai
“baltajai” rasei. Traģēdija ir tautas enerģiskākās daļas aizceļošana no
Latvijas darba un cilvēciski cienīgas dzīves meklējumos citās valstīs.
Traģēdija ir PSKP/VDK varas saglabāšanās, “prihvatizācija”, kriminālā
kapitālisma ieviešana, noziegumu brīvība kā tautas morāli tikumiskās traģēdijas
avots. Atsevišķa traģēdija ir “6.oktobra paaudze”, kas radās citu traģēdiju
rezultātā,- galvenokārt izglītības degradācijas un zinātnes iznīcināšanas
rezultātā. Milzīga (pati galvenā!?) traģēdija ir tautas elites deficīts, to
aizstājot ar pilnīgi sapuvušu varas inteliģenci – humanitātes noziedzniekiem.
Īpaši nākas izdalīt traģēdiju, kurai netiek pievērsta uzmanība. Uz “otrās”
Latvijas Republikas nacionāli reakcionārā un krimināli oligarhiskā fona
traģēdija kļūst to cilvēku ieguldījums, kuri cīnījās pret padomju iekārtu pēc
kara un ziedoja savu dzīvību “mežabrāļu” iznīcināšanas kaujās. Uz “otrās”
Latvijas Republikas nacionāli reakcionārā un krimināli oligarhiskā fona traģēdija
kļūst arī latviešu ziedotās dzīvības kara gados vācu armijas sastāvā. Tagad
redzam, ka Latviešu leģiona karavīri, kuri atdusas Lestenes Brāļu kapos,
dzīvības ziedoja, lai plauktu šodienas masveida zagšana, iedzīvotāju masveida
sadegšana, pie varas nonāktu fundamentāli kroplā “6.oktobra paaudze” – pašu
latviešu izglītības un audzināšanas kolosālais brāķis. Dzīvības tika ziedotas,
lai latviešu masām brīvība un valsts suverenitāte nebūtu nekāda vērtība.
16.marta pasākums noteikti ir jāapzinās no šodienas šausmīgās realitātes
viedokļa. Tiem, kuriem Latvijas Republika bija un joprojām ir brīvības un
neatkarības ideāls, tagadnes “ES dalībvalsts” ir pazemojošu, apkaunojošu,
smeldzīgu traģēdiju morālā nasta.
Nolādējuma
aktualitāte
Par Olaines lieluzņēmuma odiozo likteni nākas tikai
priecāties. Tas ir ļoti labi, ka Olaines lieluzņēmuma odiozais liktenis kā
konkrēta uvertīra analoģiskiem citiem likteņiem attiecas uz lielu uzņēmumu –
vienu no lielākajām Latvijas ekonomikas ražotnēm, kuru, saprotams, pilnā mērā
skāra PSKP/VDK nomenklatūras morālo kastrātu “prihvatizācija”. Respektīvi,
skāra tā noziedzība, kas tika veikta pret sabiedrību, ekspropriācijai pakļaujot
sabiedrības kopīpašumus. Tas bija zināms jau pašā sākumā, ka tāda mēroga
noziedzība, kas kļuva pēcpadomju jauno “valstu” pamats un tajā skaitā arī
“otrās” Latvijas Republikas pamats, agrāk vai vēlāk piedzīvos krahu. Noziegumi
nevar būt sākums jaunai dzīvei - nevar būt sākums jauna tipa valstiskumam un
jauna tipa sociālajām attiecībām. Tas bija jau no paša sākuma saprotams, ka
noziedzība kļūs lāsts - “prihvatizātoru”
mūžīgs nolādējums, viņu izveidotās noziegumu brīvības mūžīgs nolādējums un
personiskās dzīves mūžīgs nolādējums, ko tagad izjūt nelaimīgās sievietes,
pašas varbūt neapzinoties savas esamības atrašanos nolādējuma varā. Notikumi ap
Olaines lieluzņēmumu ir nolādējuma burvība. Tā ir ļoti vajadzīga nolādējuma
burvība, stimulējot sabiedrību atcerēties, ka jauna dzīve ir jāceļ uz godīgiem
pamatiem un jauns valstiskums ir jādibina ar godīgām rokām un godīgām sirdīm.
Nepateicības
dinamika
Principā nekā jauna nav. Nelietīgā ideja likvidēt Uzvaras
pieminekli ir kārtējā latviešu nepateicības izpausme. Nepateicība ir sen
novērota un sen diskursīvi fiksēta latviešu identitātes izpausme. Saprotams,
vēsturiski pirmā to novēroja un literāri apcerēja vācbaltu inteliģence.
Vācbaltus pirmo reizi latviešu nepateicība acīmredzot vissāpīgāk pārsteidza
sakarā ar I Dziesmu svētkiem 1873.gadā. Dziedāt korī latviešu zemniekus
iemācīja vācieši. Bez vācbaltu iniciatīvas nebūtu kori, koru dziesmas, dziesmu
svētki. Taču 1873.gadā latviešu runas vīri izturējās ļoti nepateicīgi –
publiski noliedza vācu ieguldījumu, aicināja vācus turpmāk nejaukties latviešu
dzīvē u.tml. Neapšaubāmi, vācbalti latviešu nepateicību saistīja ne tikai ar
koru dziedāšanu. Vācbalti izveidoja latviešu literāro valodu, izdeva reliģiskos
tekstus latviešu valodā, organizēja skolas un sagatavoja mācību grāmatas,
finansēja talantīgāko latviešu jaunekļu augstākās izglītības iegūšanu. Pats par
sevi ir saprotams, ka Latvijas saimnieciskā sfēra bija vācbaltu devums.
Latvieši pret to visu izturējās nepateicīgi. Vācu naciķu lēmumu pēc uzvaras
karā iznīcināt latviešu tautu noteikti ietekmēja vairāki faktori. Latviešu
nepateicībai noteikti bija būtiska loma. Tagad jau 30 gadus tiekamies ar
nepateicības dinamiku. Jau 30 gadus latviešu varas inteliģence demonstrē klaju
nepateicību pret padomju valsti, krievu tautu. Latviešu nepateicība ir izteikti
amorāla izdarība. Padomju laikā latviešu kultūras attīstība 70.gados sasniedza
kulmināciju gan garīgajā sfērā, gan materiālajā sfērā. Padomju Latvija bija
viena no visaugstāk attīstītajām PSRS republikām. Aizvadīto 30 gadu latviešu
nepateicības dinamikā visriebīgākā izpausme ir nicīgā izturēšanās pret padomju
armiju, tās uzvaru karā. Šausmīgi amorāla rīcība ir padomju armijas vienādošana
ar nacistu armiju, sociālistiskās ideoloģijas vienādošana ar nacistisko
ideoloģiju. Nepateicība kā tautas identitātes izpausme saglabājas un progresē.
Tas ir tāpēc, ka latviešiem nav elites. Latviešiem ir vienīgi sapuvusi varas
inteliģence – nepateicības ģenerētāja un propagandētāja.
Nepateicības dinamika
Principā nekā jauna nav. Nelietīgā ideja likvidēt Uzvaras
pieminekli ir kārtējā latviešu nepateicības izpausme. Nepateicība ir sen novērota
un sen diskursīvi fiksēta latviešu identitātes izpausme. Saprotams, vēsturiski
pirmā to novēroja un literāri apcerēja vācbaltu inteliģence. Vācbaltus pirmo
reizi latviešu nepateicība acīmredzot vissāpīgāk pārsteidza sakarā ar I Dziesmu
svētkiem 1873.gadā. Dziedāt korī latviešu zemniekus iemācīja vācieši. Bez
vācbaltu iniciatīvas nebūtu kori, koru dziesmas, dziesmu svētki. Taču 1873.gadā
latviešu runas vīri izturējās ļoti nepateicīgi – publiski noliedza vācu
ieguldījumu, aicināja vācus turpmāk nejaukties latviešu dzīvē u.tml.
Neapšaubāmi, vācbalti latviešu nepateicību saistīja ne tikai ar koru
dziedāšanu. Vācbalti izveidoja latviešu literāro valodu, izdeva reliģiskos
tekstus latviešu valodā, organizēja skolas un sagatavoja mācību grāmatas,
finansēja talantīgāko latviešu jaunekļu augstākās izglītības iegūšanu. Pats par
sevi ir saprotams, ka Latvijas saimnieciskā sfēra bija vācbaltu devums. Latvieši
pret to visu izturējās nepateicīgi. Vācu naciķu lēmumu pēc uzvaras karā
iznīcināt latviešu tautu noteikti ietekmēja vairāki faktori. Latviešu
nepateicībai noteikti bija būtiska loma. Tagad jau 30 gadus tiekamies ar
nepateicības dinamiku. Jau 30 gadus latviešu varas inteliģence demonstrē klaju
nepateicību pret padomju valsti, krievu tautu. Latviešu nepateicība ir izteikti
amorāla izdarība. Padomju laikā latviešu kultūras attīstība 70.gados sasniedza
kulmināciju gan garīgajā sfērā, gan materiālajā sfērā. Padomju Latvija bija
viena no visaugstāk attīstītajām PSRS republikām. Aizvadīto 30 gadu latviešu
nepateicības dinamikā visriebīgākā izpausme ir nicīgā izturēšanās pret padomju
armiju, tās uzvaru karā. Šausmīgi amorāla rīcība ir padomju armijas vienādošana
ar nacistu armiju, sociālistiskās ideoloģijas vienādošana ar nacistisko
ideoloģiju. Nepateicība kā tautas identitātes izpausme saglabājas un progresē. Tas
ir tāpēc, ka latviešiem nav elites. Latviešiem ir vienīgi sapuvusi varas
inteliģence – nepateicības ģenerētāja un propagandētāja.
trešdiena, 2019. gada 13. marts
Nolādējuma aktualitāte
Par Olaines lieluzņēmuma odiozo likteni nākas tikai priecāties.
Tas ir ļoti labi, ka Olaines lieluzņēmuma odiozais liktenis kā konkrēta
uvertīra analoģiskiem citiem likteņiem attiecas uz lielu uzņēmumu – vienu no
lielākajām Latvijas ekonomikas ražotnēm, kuru, saprotams, pilnā mērā skāra
PSKP/VDK nomenklatūras morālo kastrātu “prihvatizācija”. Respektīvi, skāra tā noziedzība,
kas tika veikta pret sabiedrību, ekspropriācijai pakļaujot sabiedrības kopīpašumus.
Tas bija zināms jau pašā sākumā, ka tāda mēroga noziedzība, kas kļuva
pēcpadomju jauno “valstu” pamats un tajā skaitā arī “otrās” Latvijas Republikas
pamats, agrāk vai vēlāk piedzīvos krahu. Noziegumi nevar būt sākums jaunai
dzīvei - nevar būt sākums jauna tipa valstiskumam un jauna tipa sociālajām
attiecībām. Tas bija jau no paša sākuma saprotams, ka noziedzība kļūs lāsts - “prihvatizātoru” mūžīgs nolādējums, viņu
izveidotās noziegumu brīvības mūžīgs nolādējums un personiskās dzīves mūžīgs nolādējums,
ko tagad izjūt nelaimīgās sievietes, pašas varbūt neapzinoties savas esamības atrašanos
nolādējuma varā. Notikumi ap Olaines lieluzņēmumu ir nolādējuma burvība. Tā ir
ļoti vajadzīga nolādējuma burvība, stimulējot sabiedrību atcerēties, ka jauna
dzīve ir jāceļ uz godīgiem pamatiem un jauns valstiskums ir jādibina ar godīgām
rokām un godīgām sirdīm.
otrdiena, 2019. gada 12. marts
Traģēdiju nasta
“Otrā” Latvijas Republika ir daudzu traģēdiju izraisītāja.
Pēcpadomju gados sākās latviešu tautas strauja izmiršana, ko padomju iekārta
aizkavēja vismaz par 20 gadiem un varēja aizkavēt (un vispār nepieļaut) arī
nākotnē. Latviešu tauta 90.-91.g. pievienojās Rietumeiropā no 70.gadiem izmirstošajai
“baltajai” rasei. Traģēdija ir tautas enerģiskākās daļas aizceļošana no
Latvijas darba un cilvēciski cienīgas dzīves meklējumos citās valstīs.
Traģēdija ir PSKP/VDK varas saglabāšanās, “prihvatizācija”, kriminālā
kapitālisma ieviešana, noziegumu brīvība kā tautas morāli tikumiskās traģēdijas
avots. Atsevišķa traģēdija ir “6.oktobra paaudze”, kas radās citu traģēdiju
rezultātā,- galvenokārt izglītības degradācijas un zinātnes iznīcināšanas
rezultātā. Milzīga (pati galvenā!?) traģēdija ir tautas elites deficīts, to
aizstājot ar pilnīgi sapuvušu varas inteliģenci – humanitātes noziedzniekiem.
Īpaši nākas izdalīt traģēdiju, kurai netiek pievērsta uzmanība. Uz “otrās”
Latvijas Republikas nacionāli reakcionārā un krimināli oligarhiskā fona
traģēdija kļūst to cilvēku ieguldījums, kuri cīnījās pret padomju iekārtu pēc
kara un ziedoja savu dzīvību “mežabrāļu” iznīcināšanas kaujās. Uz “otrās”
Latvijas Republikas nacionāli reakcionārā un krimināli oligarhiskā fona
traģēdija kļūst arī latviešu ziedotās dzīvības kara gados vācu armijas sastāvā.
Tagad redzam, ka Latviešu leģiona karavīri, kuri atdusas Lestenes Brāļu kapos,
dzīvības ziedoja, lai plauktu šodienas masveida zagšana, iedzīvotāju masveida
sadegšana, pie varas nonāktu fundamentāli kroplā “6.oktobra paaudze” – pašu latviešu
izglītības un audzināšanas kolosālais brāķis. Dzīvības tika ziedotas, lai
latviešu masām brīvība un valsts suverenitāte nebūtu nekāda vērtība. 16.marta
pasākums noteikti ir jāapzinās no šodienas šausmīgās realitātes viedokļa. Tiem,
kuriem Latvijas Republika bija un joprojām ir brīvības un neatkarības ideāls,
tagadnes “ES dalībvalsts” ir pazemojošu, apkaunojošu, smeldzīgu traģēdiju morālā
nasta.
pirmdiena, 2019. gada 11. marts
Sāpīgais jautājums
Jautājums “Vai skolotāji ir pelnījuši algas pielikumu?” ir
sāpīgs, taču nav nepolitkorekts. Tāds jautājums ir objektīvi pamatots. Tautas jaunākās
paaudzes (“6.oktobra paaudzes”) attīstības līmenis ir viskonkrētākais iegansts uzdot
minēto jautājumu un pret to izturēties kā pret retorisko jautājumu. Atbilde uz
jautājumu ir zināma, un var būt tikai viena atbilde. Aizvadītajos 30 gados
Latvijas skolās masveidā ir prevalējis tāds mācību saturs un tāda mācību satura
didaktiskā izklāsta maniere, ka tas viss ir graujoši veicinājis rusofobiju,
primitīvas un kroplas vēstures zināšanas, vājas sociālās zināšanas par valsti,
politiku, ideoloģiju, nacionālajām attiecībām. Latvijas skolās nav panākta cieņa
pret brīvību, neatkarību, suverenitāti. Tāpat nav panākta cieņa pret garīgumu,
patiesīgumu, taisnīgumu, tiesiskumu. Latvijas skolās nav iemācīts cienīt un atbalstīt
gudrus un godīgus, talantīgus un atbildīgus līdzcilvēkus. Latvijas skolās nav
nostiprināta grāmatas un lasīšanas, izglītotības un inteliģentuma autoritāte. Latvijas
skolās izglītība un audzināšana nav kļuvusi kritiskās domāšanas veicinātāja,
nav iemācījusi cienīt un izmantot kultūras mantojumu, balstīties uz vecāko
paaudžu dzīves pieredzi. Latvijas skolu darbība nav bijis pamats personību
izaugsmei, nav bijis pamats īstas un cienījamas elites izveidošanai. Latvijas
skolu darbības rezultāts nevar sekmēt nacionāli politiskā imperatīva
nostiprināšanos jaunajā paaudzē. Par nacionāli politisko imperatīvu iesaku
dēvēt kategorisku prasību kopumu cilvēku (jauniešu) attieksmē pret tautu, valsti
un tās politiku. Runa ir par cilvēku attieksmi pret nacionālo politiku. Tātad runa
ir par to, kas attiecas uz attiecīgo konkrēto tautu un valsti. Šajā ziņā
cilvēku attieksmē ir jāvalda stingrai morālajai pozīcijai. Cilvēkiem ir nekļūdīgi
un stabili jāzina, kādai ir jābūt tautai, kādai ir jābūt tautas valstij un kādai
ir jābūt tautas valsts politikai. Cilvēku attieksmē ir jāvalda stingriem
kritērijiem. Cilvēkiem ir jāvērtē tauta, valsts un tās politika atbilstoši šiem
stingrajiem kritērijiem. Tautas
vērtējumā pats svarīgākais ir tās attieksme pret brīvību, suverenitāti,
neatkarību, valsti. Tautā ir jābūt nelokāmai cieņai pret brīvību, suverenitāti,
neatkarību, valsti. Tautas apziņā ir jāvalda pārliecībai, ka tās dzīve ir
cilvēciski pilnvērtīga vienīgi brīvībā - savā neatkarīgā un suverēnā valstī.
Pret neatkarīgu un suverēnu valsti tautai ir jāizturas kā pret savas attīstības
galveno mērķi un rezultātu. Valsts vērtējumā
pats svarīgākais ir tautas suverēnās varas garantija, sociālā un tiesiskā taisnīguma
nodrošināšana. Valsts var iegūt pozitīvu vērtējumu vienīgi tad, ja tās
pastāvēšanas laikā ir iespējama tautas severēnā vara, kā arī valsts spēj
nodrošināt sociālo un tiesisko taisnīgumu. Politikas
vērtējumā pats svarīgākais ir tautas demogrāfiskais kāpums, nacionālo
interešu aizstāvēšana, tautas kultūras attīstība un kultūras mantojuma
saglabāšana. Cilvēkiem ir jāvērtē, kā valsts izturas pret tautas bioloģisko
atražošanu, tautas ekonomiskajām, izglītības, veselības aizsardzības, garīgās
kultūras vajadzībām, tautas tradīciju saglabāšanos un tautas etniskās
identitātes nostiprināšanu.
sestdiena, 2019. gada 9. marts
Boikots
Ideja boikotēt EP vēlēšanas ir laba ideja. Tā parādīs
tautas pašcieņas saglabāšanos. Parādīs, ka tautu neapmierina tagadējais
kriminālais kapitālisms. Tāpat parādīs, ka tauta neuzticas valdošajai kliķei,
tās partijām. Boikots būs apliecinājums ES/EP bezjēdzībai un bezatbildībai, stingri
nevēršoties pret ES/EP sistēmā ietvertās LR nacionāli reakcionāro un krimināli
oligarhisko režīmu, izmantojot subsidiaritātes principu. Taču elektorāta kāda
daļa nepiekrīt boikotam. Galvenais arguments – ja latvieši nebalsos, tad EP
iebalsos no Latvijas tikai Ždanoku, Mamikinu u.c. cittautiešus, kuri realizēs
Kremļa politiku. Tāds arguments ir aplams. Nekādi nav aizmirstams, kas ir
"otrā" LR. "Otrā" LR ir PSKP/VDK projekts, kā rezultātā
PSKP/VDK nomenklatūras kadri ekspropriē PSRS sabiedriskos kopīpašumus un
maskētā veidā saglabā visā bijušās PSRS teritorijā politisko varu. Tas viss
notiek ar vietējo kompradoru un nacionālo nodevēju rokām un sirdi - vietējo
valdošo kliķi. Ždanoka, Mamikins u.tml. nekad nav bijuši LR pie varas. PSKP/VDK
varas saglabāšanos realizē latvieši, kuri ir pie varas. Tādējādi baidīt tautu ar
Ždanoku u.c. ir aplami. Nelietības, nodevības "Maskavas" labā
pastrādā latviešu tautības izdzimteņi, par kuru noziegumiem politiski, morāli
un metafiziski ir atbildīgs latviešu elektorāts.
Dieva dāvana
Acīmredzot kā Dieva dāvanu nākas vērtēt padomju neilgo
periodu latviešu tautas dzīvē. XX gs. 70.gados latviešu tauta savas kultūras
vēsturiskajā attīstībā sasniedza kulmināciju visos esamības segmentos – gan garīgajā
segmentā, gan materiālajā segmentā. Latviešu radošais potenciāls grandiozi (kā
saka, pasaules līmenī) uzplauka mākslā, zinātnē, ekonomikā. Pret to nākas
izturēties kā pret Dieva dāvanu. Padomju periodā tika pamatīgi ierobežota
latviešu galvenā mentālā stihija – ienīst, necienīt, neatbalstīt, nolamāt,
nobīdīt malā savus gudrākos un godīgākos tautiešus. Padomju periodā tika
atbalstīti un sekmēti labākie latvieši. Tā tas notika tāpēc, ka padomju periodā
latviešu dzīve noritēja, metaforiski sakot, Maskavas uzraudzībā un vērtību
sistēmā. Tas bija ļoti svarīgi. Maskava pieprasīja dzīves priekšgalā virzīt
labākos, talantīgākos, godīgākos. Tāds pieprasījums tika noformēts partijas varas
visaugstākajā līmenī, tāpēc LPSR vadītāji cītīgi sekoja Maskavas diktātam un vietējās
sabiedrības cilvēciski vērtīgākā daļa tika lolota jau visjaunākajā paaudzē, noskatot
un atlasot kadrus studentu pirmajos kursos. Pilnīgi cita aina ir bijusi un pastāv
latviešu “brīvvalstī”, kā arī cara laikā. Spilgtākie piemēri latviešu tradicionālajam
naidam un tā vēsturiskajam rezultātam pret saviem spējīgākajiem tautiešiem ir Purvīša,
Rozentāla, Valtera Latvijas pamešana sakarā ar viņu vajāšanu 1905.gadā. Spilgts
piemērs ir nelietīgā izturēšanās pret Raini pirmā Valsts prezidenta vēlēšanās,
LU akadēmisko pelēcību atsacīšanās atbalstīt Raiņa kandidatūru Nobela prēmijai.
Vēsturiski viens no pirmajiem spilgtākajiem piemēriem ir Nobela prēmijas
laureāta Ostvalda Latvijas pamešana un savā turpmākajā dzīvē vairs neko
nevēloties dzirdēt par Rīgu. Vispārzināms fakts ir tas, ka latviešu kultūrā
daudzas izcilas vērtības ir radītas ārpus Latvijas un bez tiešas saskares ar
latviešiem. Tā tas ir, sākot ar Pumpura daiļradi, Matveja daiļradi, Kluča
daiļradi un beidzot ar šodienas latviešu slavenajiem operdziedātājiem,
diriģentiem. Par “otrās” brīvvalsts latviešu attieksmi pret godīgiem un gudriem
cilvēkiem nevienam saprātīgam cilvēkam nav jāatgādina. Neapšaubāmi, arī tagad
latviešiem ir gudri un godīgi cilvēki. Kāda daļa no viņiem pat vēl ir psiholoģiski
spējīga uzturēties Latvijas vidē. Taču visu izšķir proporcionalitāte. No 100
latviešiem gudri un godīgi varbūt ir 2-3 cilvēki, kuri nav spējīgi pretoties
intelektuāli un morāli neadekvātajai obskurantu masai. Bet pats nepatīkamākais “otrajā”
brīvvalstī ir tas, ka latviešu kultūrā nomācoši draudīgi dominē tāds morālais
noskaņojums un tādas garīgās tendences, normas un vērtības, kurām nav nekāds
sakars ar gudru un godīgu cilvēku ģenēzi, attīstību un perspektīvām sevi dzīvē
(Latvijas valstī) realizēt atbilstoši talantam, prātam un sirdsapziņai. Nav ticams, ka Dievs gribēs otro reizi latviešiem kaut ko dāvināt. Gluži pretēji: Dievs ir sodījis latviešu tautu ar tādu nacionālo nelaimi kā "6.oktobra paaudze".
otrdiena, 2019. gada 5. marts
Psihiskā veselība un fobijas
Fobijas ir sastopamas katrā paaudzē. Latviešu katrā
paaudzē noteikti būs cilvēki, piemēram, ar naidīgu izturēšanos pret Krieviju,
krieviem. Latvijā pašlaik rusofobija visizteiktākā ir jaunākajā paaudzē. Tas
uzskatāmi atspoguļojas internetā sociālajos tīklos un komentāros. Rusofobijas
apjoms ir milzīgs. Turklāt tas ir, tā teikt, intelektuāli un idejiski haotisks.
Rusofobija nebalstās uz vairāk vai mazāk pamatotu priekšstatu, bet tajā valda
kaut kāda murgaina un pilnīgi nesakarīga vervelēšana. Tā vien liekas, ka mūsu
rusofobiem ir milzīgas problēmas ar psihisko veselību. Īpaši tas attiecas uz
t.s. troļļiem. Tie noteikti nav garīgi veseli jaunieši. Gribas pat domāt, ka
psihiski neveselos jauniešus apzināti ekpluatē portālu saimnieki. Citādāk tas
viss nav izskaidrojams. Te varbūt ir darbs varenajam tiesībsargam, jo psihiski
slimos cilvēkus aizsargā īpaša likumdošana, jo viņi paši var nebūt spējīgi
aizstāvēt sevi attiecībās ar darba devēju. 2017.gadā Latvijā uzskaitē bija 89668
iedzīvotāji ar psihiskās saslimšanas un uzvedības traucējumiem – psihiskiem
traucējumiem, šizofrēniju, garīgo atpalicību, šizotipiskiem traucējumiem.
Turklāt ir briesmīga dinamika: 2009.-2014.g. psihiski slimo skaits
palielinājies par 21%; skaits turpina augt arī pēc 2014.gada. Skaidrs, ka
daudziem psihiskās veselības stāvoklis atļauj izmantot datoru. Viņi prot lasīt
un rakstīt; prot arī sagatavot relatīvi sakarīgu tekstu. Viņu saprāta līmenis
ļauj zināt, ka internetā nav jānorāda savs vārds, uzvārds. Kāda daļa no viņiem
ir gājusi pamatskolā, smēlusies zināšanas no TV un pat no grāmatām.
svētdiena, 2019. gada 3. marts
Piemineklis un algas
“Otrajā”
Latvijas Republikā ir skaista tradīcija: ja vairāk vai mazāk radikāli mainās
valdošās kliķes primātu sastāvs, tad katru reizi tūlīt tiek iedarbināti divi
procesi – 1) ebreji prasa atdot viņiem godīgā darbā iegūtos namīpašumus un 2)
skolotāji prasa palielināt algas. Ebrejus neaiztiksim. Latviešu jaunā himna “Ebrejs
Rīgas pilī” drīz izsvītros no skaistās tradīcijas pirmo procesu. Tam tiks pielikts
punkts, ebrejiem ar uzviju atdodot pusi Rīgas. Taču skolotājus nākas aiztikt.
Īpaši tagad sakarā ar kaislībām ap priekšlikumu iznīcināt Uzvaras pieminekli
Pārdaugavā. Priekšlikums ir nacionāli nelietīgs. Ja nebūtu padomju armijas
uzvaras karā un karā uzvarētu Vācija, tad šodien nebūtu latviešu tautas, kuru
vācieši atzina par nevērtīgu tautu un tāpēc iznīcināmu tautu. To noskaidroja
Kārlis Kangeris Vācijas arhīvos. Visjaunākās kaislības sakarā ar priekšlikumu
sagraut Uzvaras pieminekli gribot negribot atgādina par skaistās tradīcijas
otro procesu – skolotāju prasību palielināt algas. Vietā ir nepolitkorekts
jautājums “Vai skolotāji ir pelnījuši algas palielinājumu?”. Ap piemineklim
veltītajām publikācijām interneta komentāros tagad ārdās jaunās paaudzes
indivīdi, ar “visām četrām” atbalstot priekšlikumu un pie reizes izsakot
dažādas vēsturiskās muļķības, saprotams, lamājot krievus, padomju iekārtu utt. Nav
grūti saprast, ka jaunāko paaudžu tendenciozās, kroplās zināšanas vēsturē ir
skolotāju “nopelns”, rusofobijas smirdoņa jaunatnē tāpat ir skolotāju “nopelns”.
Bet ar to vien nebeidzas skolotāju “nopelni”. Skolotāju “nopelnu” uzskaitījums
ir plašs. Skolotāji ir līdzvainīgi tādos nedarbos kā izglītība kā bizness,
nemitīgās reformas izglītībā, mācību grāmatu gatavošana kā bizness. Skolotāju “nopelns”
ir “6.oktobra paaudzes” šarlatāni, idioti, gobzemblēži, dauni, praida tūkstoši
ar maziem bērniem pie rokas, interneta neizglītotie un dziļi aprobežotie troļļu
simti, pusizglītotie jaunie “eksperti”, “Delfi” iluzoro versiju jaunie speciālisti,
latviešu “radošās” jaunatnes vislielākās mēslu bedres “Satori” pietaisītāji, jauno
žurnālistu antropie simulakri. Skolotāju “nopelns” noteikti ir morālie kastrāti
valdībā un parlamentā (“Petraviču [noziedznieci !?] sargā trauslais līdzsvars
valdībā”). Bez skolotāju līdzdalības latviešiem nebūtu tik pretīga attieksme
pret tādām cilvēcē svētām vērtībām kā brīvība, neatkarība, suverenitāte.
Skolotāji noteikti ir līdzvainīgi organizētās noziedzības plūdos, masveida
zagšanā (to vislabāk zina skolu direktoru mafijas). Nav nepieciešams runāt par
izņēmumiem. Nekādā gadījumā visi skolotāji vienādā mērā ir sastrādājuši tik
tikko minētos un citus “nopelnus”. Tas ir skaidrs. Jārunā ir par kopējo devumu,
kas nosaka latviešu tautas šodienas kolektīvo seju, uz kuru nav ieteicams skatīties
spogulī, ja nav vēlēšanās paģībt un vēl ir saglabājusies zināma pašcieņa.
Dzīvības simbols
Interneta medijs “nra.lv” 2019.gada 3.martā informē: “Sabiedrības
iniciatīvu portālā "Manabalss.lv" savākti nedaudz vairāk kā 10 000
parakstu tā dēvētā Uzvaras pieminekļa demontāžai.” Vācu
fašisti plānoja pēc savas uzvaras II Pasaules karā iznīcināt latviešu tautu kā
nevērtīgu tautu. Vācu fašistu uzskatā latvieši bija nevērtīga tauta, kas ir
jāiznīcina. Lieki ir atgādināt, cik absurda ir latviešu vienas daļas attieksme
pret vācu fašistiem. Tā vietā, lai nosodītu un vienoti apliecinātu nacionālo
naidu pret vācu fašistu plānu iznīcināt latviešus kā nevērtīgu tautu, tautas
viena daļa nevēlas zināt un ņemt vērā drausmīgo vēsturisko patiesību. Daudzi
latvieši nevis nosoda vācu fašistus, bet nosoda savus glābējus!Tā ir neticama
situācija! Tā ir nenormāla situācija! Tā liecina par tautas nevērtību!
Vēlēšanās sagraut Uzvaras pieminekli ir viena no visspilgtākajām liecībām par
latviešu tautas kādas daļas amorāli kroplo seju. Tāda vēlēšanās apliecina vācu
lēmuma pareizību. Vai to latviešu stulbeņi ir spējīgi saprast? Uzvaras
piemineklis faktiski ir otrs svētākais piemineklis latviešu tautai. Pirmais
piemineklis ir Brāļu kapi, bet nevis Brīvības piemineklis, jo nevērtīgā
latviešu tauta 2003.gadā uzspļāva valstiskajai brīvībai, neatkarībai,
suverenitātei. Tagad riebīgi nepateicīgā latviešu tauta grib uzspļaut savas
dzīvības un pastāvēšanas simbolam.
piektdiena, 2019. gada 1. marts
Himēru klātbūtne
“NRA.lv” 2019.gada 1.III raksta: “Sekojot skandālam ap labklājības ministri Ramonu Petraviču un cerot paskubināt
premjeru šo situāciju atrisināt pēc iespējas ātrāk, opozīcijā esošā Zaļo un
zemnieku savienība (ZZS) Saeimā Ministru prezidentam Krišjānim Kariņam
iesniegusi jautājumu Par valdības neiecietīgo attieksmi pret aplokšņu algas
maksājumiem. Taču ir skaidrs, ka ātrāk par šā gada budžeta pieņemšanu (!?)
virzības šajā jautājumā nebūs. K. Kariņš paudis, ka publiski izskanējusī informācija par
ministres vīra Aleksandra Petraviča uzņēmumā Monēta, kurā R. Petraviča,
savulaik, vadījusi finanšu lietas, it kā izmaksātajām aplokšņu algām jāvērtē
sadarbībā ar Valsts ieņēmumu dienestu (VID). Premjers aicinājis R. Petraviču
sadarboties ar VID. Savukārt uz jautājumiem par to, vai skandāls varētu kalpot
par pamatu R. Petravičas demisijas pieprasīšanai, premjers neatbild (!?).” Tā
ir tipiski smieklīga (protams, faktiski reti
riebīga un katru no mums apkaunojoša) aina Latvijas noziegumu brīvībā: zagli
ķersim tikai tad, kad sāks ziedēt ievas, atlidos stārķi...Šajā gadījumā -
apstiprinās budžetu! Vai tiešām latviešu varas inteliģence jau ir tik grandiozi
deģenerējusies, ka neviens vairs nesaprot, ka noziedznieks ir jāķer un
jāsoda nekavējoties, bet nevis jāgaida kaut kādas izmaiņas dabas apstākļos,
dzīves reālajos notikumos? Tāda pieeja jau vairs nav attiecināma uz cilvēkiem,
bet ir attiecināma uz kaut kādiem cilvēcei nezināmiem un antropoloģiski
neidentificējamiem briesmoņiem, pārdabiskiem nezvēriem, himērām...
Abonēt:
Ziņas (Atom)