Unikālais bezprāts

Jāņa Erlata 2019.g. 18.III publicētais teksts portālā "Pietiek" nav atstājams bez vērtējuma. Visvieglāk būtu teikt: tā ir ārprātīga latvieša izdarība, pret kuru ir adekvāti jāizturas. Tas ir pareizi! Taču tekstā ir unikāla bezprātība. Kaut ko tādu nav nācies sastapt. Bet pats galvenais – teksts ir latviešu publiskās telpas elements. Tāpēc pret to ir jāizturas nopietni. Unikāli bezprāta produkti ir šādā fragmentā: "Komunisma un fašisma vienādošana izraisīja sašutuma vētru cilvēkos, kuri visu savu mūžu abus režīmus bija uzskatījuši par savstarpēji ideoloģiski naidīgiem. Lai izvairītos no asām diskusijām, kuras varētu beigties ar vardarbību, ļoti simpātisks šķita ieteikums visas zināšanas pasludināt par meliem. Cilvēce savā attīstības gaitā bija radījusi tik daudz zināšanu, ka tās vairs nevarēja atšķirt no meliem. Zināšanas un meli kļuva līdzvērtīgi. Tie, kuri zināšanās meklēja patiesību, īstenībā aicināja uz vardarbību, līdz ar to patiesības vārds kļuva par sinonīmu vardarbībai." Fašisms un sociālisms ir ne tikai ideoloģiski, bet arī ontoloģiski naidīgi un nesavienojami. Tas ir katram normālam cilvēkam zināms. Kurš ir simpātiskā ieteikuma autors? Kā var būt simpātisks ieteikums zināšanas pasludināt par meliem? Kā var rasties ieskats par  zināšanu un melu līdzvērtību? Kā var patiesības zinātāji aicināt uz vardarbību? Kā var patiesības meklētāji aicināt uz vardarbību? Kā var patiesība kļūt sinonīms vardarbībai? Un beidzot: vai tik tiešām latviešu kādas daļas garīgais stāvoklis jau ir tik ārprātīgs, ka ārprātīgu hominīdu unikālā bezprāta izgarojumi var kļūt publiskās telpas sastāvdaļa? Jānis Erlats nav viens ar savu bezprātu. Viņa bezprātu publicē! Viņam ir atbalstoši lasītāji! Jānis Erlats ir etniski kolektīvā bezprāta sastāvdaļa. Vai mums ir jābūt gataviem turpmāk tikties ar vēl lielāku un unikālāku bezprātu?