sestdiena, 2019. gada 16. marts

Latvieši un nacisms. 16.marta sakarā



   Jautājums par latviešu attieksmi pret nacismu regulāri rodas katru gadu 16.marta pasākumu kontekstā.  Latviešu sabiedrības viena daļa atbalsta leģionāru pasākumus, tos agresīvi naidīgi pretstatot padomju armijas uzvaras pasākumiem. Latviešu cilvēciski nevērtīgā daļa ir veiksmīgi nozombēta ar Rietumu “aukstā kara” tēzi par vācu nacisma un padomju sociālisma identiskumu; respektīvi, starp Hitleru un Staļinu, nacismu un sociālismu nav nekādas atšķirības. Tēze kalpo divējādi. Pirmkārt, tiek nomelnota padomju valsts. Otrkārt, tiek iestāstīts, ka karā uzvarēja amerikāņi, bet nevis krievi...
   Nacismu un padomju sociālismu pirmie vienādot sāka divi ebreji - Ērihs Fromms un Hanna Ārente. Viņi arī šodien ir paraugs nelietīgajai "koncepcijai", kuru pēc PSRS sabrukuma īpaši musina "eiroatlantisti".
   Jocīgi ir tas, ka nelietību izraisīja ebreji, kuri nevarēja nezināt atšķirību starp padomju sociālisma attieksmi pret ebrejiem un vācu nacisma attieksmi pret ebrejiem. No LR ebrejiem kara laikā izdzīvoja galvenokārt tikai tie, kuri kopā ar armiju atkāpās no Latvijas.
   Ebreju "zinātniskā" loma Rietumu civilizācijas morāli psiholoģiskajā pagrimumā ir grandioza. Arī mūsu ūdensgalvas no nacisma politiskās ideoloģijas atkladzina tikai viszemiskāko - antisemītismu un rusofobiju, tādējādi uz vēsturi lūkojoties drausmīgi kropli un nelietīgi. Turklāt mūsu ūdensgalvas ir centīgāki. Viņi nevienādo sociālismu un nacismu, bet nacismu vērtē visaugstāk, pilnīgi noliedzot sociālismu un tajā skaitā padomju armijas uzvaru.
   Agresīvi naidīgā nostāja (tātad vācu armijas un Hitlera reiha atbalsts) aicina pieņemt, ka latvieši atbalsta arī Hitlera valsts nacionālsociālisma jeb (populārā saīsinājumā) nacisma politisko ideoloģiju. Tiekoties ar latviešu sabiedrības vienas daļas jūsmu par nacismu un naidu pret padomju laika sociālismu, var domāt, ka latviešu attiecīgajai daļai ir tuva un dārga nacisma politiskā ideoloģija. Nākas uzskatīt, ka latviešu agresīvi naidīgo nostāju diktē nacistiskā idejiskā pārliecība, nacisma ideoloģijas determinētā cilvēku apziņa, pasaules uztvere u.tml.
   Tātad sanāk, ka latviešu nacisma fani tāpat kā vācu nacisti vēlas dzīvot sociālismā ar nacionālistisku satvaru. Latviešu nacisma fani tāpat kā vācu nacisti pretojas kosmopolītismam, vēlas vispārēju labklājību, protestē pret parlamentāro demokrātiju, vēlas nepieļaut bezdarbu, šķirisko iedalījumu un šķirisko nevienlīdzību. Latviešu nacisma fani tāpat kā vācu nacisti atzīst tikai valsts suverenitāti, valstisko brīvību un neatkarību, dara visu iespējamo savas valsts drošības nostiprināšanā. Latviešu nacisma fani tāpat kā vācu nacisti nekad neielaidīs savā zemē citas zemes karaspēku atbilstoši okupācijas kritērijiem, kad šī svešā karaspēka karavīri ne tikai nepakļaujas vietējai jurisdikcijai, bet regulāri apčurā vietējo svētumu – Brīvības pieminekli vai Reihstāgu.
   Patiesībā reālā aina ir pretēja: latviešu nacisma faniem nacisma politiskā ideoloģija ir pie vienas vietas, un viņi nemaz nezina nacisma jēgu un mērķus. Latviešu nacisma faniem nemaz nav vajadzīga nacisma politiskā ideoloģija, jo viņi ir savu dzīvi iekārtojuši diametrāli pretēji nacisma konceptam un jūtas pilnā mērā ar to apmierināti. Ja tas tā nebūtu, tad latviešu zemē tagad nesmirdētu kriminālais kapitālisms, pie varas nebūtu kompradoru un kosmopolītu valdošā kliķe, tauta neizmirtu un nepamestu Latviju, nebūtu aizas starp bagātajiem un nabagiem, bet pats galvenais – Latvija būtu suverēna valsts un latvieši nebūtu atsacījušies no brīvības, valstiskās neatkarības. Tas, ko demonstrē latviešu viena daļa 16.marta pasākumu kontekstā, faktiski ir visdziļākā neattīstība, tumsonība, aprobežotība, cilvēciskā nevērtība, kam nav nekā kopēja ar nacismu. Latviešu vienai daļai leģionāri kalpo vienīgi lai izšļāktu savu zemcilvēka vircu un apliecinātu savu zemiskumu, nodevīgumu, nelietību, neizglītotību, neinteliģenci, īsta patriotisma neizpratni, kā arī pretīgo nepateicību – latviešu vēsturiski klasisko izpausmi, kas atspoguļojās attieksmē pret Uzvaras pieminekli Pārdaugavā.
   Principā nekā jauna nav. Nelietīgā ideja likvidēt Uzvaras pieminekli ir kārtējā latviešu nepateicības izpausme. Nepateicība ir sen novērota un sen diskursīvi fiksēta latviešu identitātes izpausme. Saprotams, vēsturiski pirmā to novēroja un literāri apcerēja vācbaltu inteliģence. Vācbaltus pirmo reizi latviešu nepateicība acīmredzot vissāpīgāk pārsteidza sakarā ar I Dziesmu svētkiem 1873.gadā. Dziedāt korī latviešu zemniekus iemācīja vācieši. Bez vācbaltu iniciatīvas nebūtu kori, koru dziesmas, dziesmu svētki. Taču 1873.gadā latviešu runas vīri izturējās ļoti nepateicīgi – publiski noliedza vācu ieguldījumu, aicināja vācus turpmāk nejaukties latviešu dzīvē u.tml. Neapšaubāmi, vācbalti latviešu nepateicību saistīja ne tikai ar koru dziedāšanu. Vācbalti izveidoja latviešu literāro valodu, izdeva reliģiskos tekstus latviešu valodā, organizēja skolas un sagatavoja mācību grāmatas, finansēja talantīgāko latviešu jaunekļu augstākās izglītības iegūšanu. Pats par sevi ir saprotams, ka Latvijas saimnieciskā sfēra bija vācbaltu devums. Latvieši pret to visu izturējās nepateicīgi. Vācu naciķu lēmumu pēc uzvaras karā iznīcināt latviešu tautu noteikti ietekmēja vairāki faktori. Latviešu nepateicībai noteikti bija būtiska loma. Tagad jau 30 gadus tiekamies ar nepateicības dinamiku. Jau 30 gadus latviešu varas inteliģence demonstrē klaju nepateicību pret padomju valsti, krievu tautu. Latviešu nepateicība ir izteikti amorāla izdarība. Padomju laikā latviešu kultūras attīstība 70.gados sasniedza kulmināciju gan garīgajā sfērā, gan materiālajā sfērā. Padomju Latvija bija viena no visaugstāk attīstītajām PSRS republikām. Aizvadīto 30 gadu latviešu nepateicības dinamikā visriebīgākā izpausme ir nicīgā izturēšanās pret padomju armiju, tās uzvaru karā. Šausmīgi amorāla rīcība ir padomju armijas vienādošana ar nacistu armiju, sociālistiskās ideoloģijas vienādošana ar nacistisko ideoloģiju. Nepateicība kā tautas identitātes izpausme saglabājas un progresē. Tas ir tāpēc, ka latviešiem nav elites. Latviešiem ir vienīgi sapuvusi varas inteliģence – nepateicības ģenerētāja un propagandētāja.
   Uzvaras piemineklim, Lestenes Brāļu kapiem tāpat kā Rīgas Brāļu kapiem latviešu tautai ir jābūt svētai piemiņas vietai. Tāpat nav jākaunās un jāklusē par saviem radiem leģionāriem. Ļoti svarīgi ir būt vēsturiski objektīviem. Nacisms ir labs tikai līdz zināmai robežai. Tautas varenību nedrīkst kaldināt, atņemot masveidā dzīvību citām tautām.



Nav komentāru:

Komentāra publicēšana