Tekstos par „perestroiku” ne reti ir sastopama viena
apšaubāma tēze; proti, apgalvojums, ka Baltijas valstīm tika paredzēta brīvība
un neatkarība no „Maskavas”. Pat Gorbačovs esot teicis, ka viņš jau pašā sākumā
esot prognozējis Baltijas valstu dumpošanos un vēlēšanos atgūt „neatkarību”.
Minētais apgalvojums ir pretrunā ar „perestroikas” sagatavošanās darbību, kā
arī reālo rezultātu pēc PSRS sabrukuma. Ja „Maskava” patiešām plānoja Baltijas
valstu īstu neatkarību, tad nav saprotams, kāpēc savlaicīgi gatavoja „pēcperestroikas”
krimināli oligarhiskā valstiskuma „valdniekus”, kā arī savlaicīgi gatavoja „oligarhus”,
kuru pārziņā „prihvatizācijas” veidā nodeva sabiedrības kopīpašumus, nacionālās
dabas bagātības. Labi ir zināms, ka ārzemēs (īpaši Austrijā) tika radīti
speciāli apmācību centri „perestroikas” kadriem. Šos centrus radīja PSRS kopā
ar ASV un citām Rietumu valstīm. Tādu kadru vidū bija ne tikai krievi, kuri
tika paredzēti valdīšanai Krievijā pēc PSRS sabrukuma. Tādi kadri tika atlasīti
arī Latvijā. Populārākais – nacionālais noziedznieks un nacionālais nodevējs Godmanis.
Tātad jau pašā sākumā „perestroikas” „arhitekti” paredzēja Baltijas valstu
palikšanu Krievijas ietekmes zonā. Bijušajās PSRS republikās tika paredzēts viena tipa valstiskums, ko realizēja VDK
atlasīti „valdnieki”. Kā labi zināms, tā arī notika. „Maskava” klonēja LR u.c. „neatkarīgās”
valstis. Spilgts piemērs ir naudas atmazgāšana LR bankās, par ko masu
komunikācijas līdzekļiem atļāva informēt sabiedrību 2018.gadā. Tāda darbība ir
iespējama vienīgi tāpēc, ka nekas nav mainījies un PSRS turpina eksistēt
maskētā formā. „Perestroikas” projekts tika realizēts pilnā apjomā.
trešdiena, 2018. gada 29. augusts
Absurda hierarhija
Hierarhija var būt jebkurai ontoloģiskajai realitātei –
attiecīgajā realitātes jomā eksistējošajām lietām un parādībām. Hierarhijai var
būt kolektīvistiski akceptēts statuss un var būt individuālistiski akceptēts
statuss, kad lietu un parādību pakārtotību izveido nevis kāds kolektīvs, bet
tikai viens cilvēks atbilstoši savai gribai, kuru savukārt nosaka šī cilvēka
zināšanas, priekšstati, vērtības, intereses, attieksme, dzīves pieredze un
dzīves perspektīvās prasības. Hierarhija var būt ne tikai racionāli loģiskām
lietām un parādībām, bet arī absurdām lietām un parādībām. Tātad bezjēdzīgām,
aplamām lietām un parādībām. Tas tā ir tāpēc, ka ne visas bezjēdzīgās, aplamās
lietas un parādības ir vienādā mērā bezjēdzīgas, aplamas. Manuprāt, šodienas
(2018.gada vasaras) latviešu varas inteliģences sastrādātais absurds
pakārtojams šādā secībā. Pirmajā vietā, hierarhijas topā, protams, ir latviešu
varas inteliģences atsacīšanās atzīt LR nacionāli reakcionārā un krimināli
oligarhiskā valstiskuma absurdu. Otrajā vietā ir politiskās „elites” vēlēšanās
palīdzēt „diasporai”; proti, vēlēšanās palīdzēt latviešu tautas vērtīgākajai
daļai, kuru šī politiskā „elite” ar savu nacionāli noziedzīgo rīcību ir
izstūmusi no Latvijas. Faktiski tiekamies ar absurdu kvadrātā. Pirmkārt,
absurds ir pati vēlēšanās palīdzēt „diasporai”. Otrkārt, absurda ir politiskās „elites”
nesapratne, ka „diaspora” dzīvo cilvēciski siltās zemēs un tāpēc loģiski bezjēdzīga,
aplama ir necilvēciskos apstākļos smirdošas „elites” vēlēšanās palīdzēt.
Absurda hierarhijā trešajā vietā ir jebkuri solījumi LR panākt ekonomisko un
cita veida izaugsmi. Tādi solījumi ir absurds. LR nekad netiks panākta jebkura
veida izaugsme. Izaugsme būs, bet tā būs regresīva izaugsme. Izaugsme, kura ir
jāliek pēdiņās – „izaugsme”. LR pēc PSRS sabrukuma tika radīts kapitālisma
vissliktākais variants – kriminālais kapitālisms. Tādā kapitālismā ir vienīgi
negatīvā dinamika.
otrdiena, 2018. gada 28. augusts
Intellectuals strata aktualitāte
Tautas garīgā pagrimuma vai attīstības vājā līmeņa
pārvarēšana nav iespējama bez intellectuals sociālā strata
palīdzības. Pie mums terminoloģiski tradicionāli tas skan – bez inteliģences
palīdzības. Ja tautas garīgais pagrimums vai attīstības vājais līmenis ir tik
liels, ka inteliģences konstruktīva klātbūtne nav konstatējama un konstatējama
ir vienīgi kaut kādas nacionāli reakcionāras pseidointeliģences klātbūtne, tad
vispirms ir jāveicina īsta nacionāli svētīga šī strata rašanās. Tas nav
vienkāršs uzdevums, jo nav saistīts tikai ar kaut kādu elitāro privilēģiju
nodrošināšanu, bet lielā mērā ir atkarīgs no ģenētiskā procesa – cilvēciskās
kvalitātes mantošanas ģenētiskā ceļā. Milzīga problēma ir tā, ka nav
skaidrs, kas izglītos īstu nacionāli svētīgu inteliģenci. Ja nav nacionāli
svētīgas inteliģences, tad nevar būt normāla izglītība, jo izglītības iestādēs
rosās neadekvāti kadri. Tātad nacionāli svētīgas inteliģences strata
izveidošana ir saistīta ar zināma „burvju loka” pārvarēšanu. Jārada ir sākuma
potenciāls, bet nav saprotams, kā to izdarīt. Acīmredzot var noderēt vēsturiskā
pieredze, kad savas inteliģences izveidošanai sākumā pieaicina svešzemju
kadrus, kuri sāk izglītot vietējos cilvēkus un ar laiku no viņiem formējas
vietējās inteliģences slānis. Praktiski tādu slāni var izveidot vienas paaudzes
laikā [Starp citu, Klāra Priedīte savā laikā piedalījās tāda slāņa veidošanā
Kubā]. Inteliģence sociumā vienmēr ir augstāko ideju un ideālu ģenerētāja un reprezentētāja.
Inteliģencei ir refleksijas augstākā pakāpe un spējas radīt zināšanas, un
pieredzi. Vienmēr pastāv inteliģences egalitārā brālība – ļoti stabila
solidaritāte, konsolidācija. Tautas antropoloģiskais izrāviens nav
iespējams bez intelektuālās elites, proti, inteliģences. Nākas to vēlreiz
atkārtot. Intelektuālās elites izveidē svarīgs faktors ir cilvēcisko spēju
pašrealizācija. Svarīgi, lai cilvēks varētu kaut ko saņemt savā dzīvē,
pateicoties savam prātam, erudīcijai, talantam, bet nevis dzīves labumus gūt ar
spēku – partejisko piederību, naudu, intrigām, konformistiskām un karjeriskām
mahinācijām. Apdāvināti radoši cilvēki viens otru papildina. Ja inteliģences
blīvums attiecīgajā vidē ir liels, tad tas var dot sinerģisma efektu –
līdzdarbošanās efektu, savstarpējās papildināšanās efektu. Latviešu tauta tagad
ir noslīdējusi līdz tādai pakāpei, ka īstas inteliģences izveidošanai ir
nepieciešams svešzemju izglītības un zinātnes potenciāls. Zinātne ir sagrauta,
un augstākā izglītība ir nonākusi mietpilsoņu, šarlatānu, alkātīgu
„biznesmeņu”, neoliberālisma un postmodernisma nozombētu aprobežotu un nekaunīgu tipu pārziņā. Pie tam stāvoklis
ir tik drūms, ka nav jūtams sociālais pieprasījums pēc īstas nacionāli svētīgas
inteliģences. Bet tā varētu būt. Nekur nav teikts, ka cilvēku kāda daļa
nedrīkstētu transformēties postcilvēkos. Tāpat nekur nav teikts, ka
postcilvēkiem nedrīkstētu būt viņiem piemērota postizglītība, kuru kurbulē
postinteliģence. Un nekādā ziņā nekur nav teikts, ka visiem etnosiem ir jāpārvar
attīstības vājais līmenis vai jāpārvar garīgais pagrimums. Ne velti cilvēces
liela bagātība ir etniskā daudzveidība. Daudzveidības parametri var būt dažādi.
Tajā skaitā arī attīstības jomā.
piektdiena, 2018. gada 24. augusts
Atmaskošanas bezperspektivitāte
Sakarā ar vēlēšanām ir pastiprinājusies dažādu reālu vai
izfantazētu nebūšanu publiskā fiksēšana - sūdzību rakstīšana, atmaskojošu
tekstu sacerēšana un publicēšana, deputātu kandidātu apsūdzēšana dažādos
nedarbos. To dara gan, piemēram, anonīmie „Pietiek lasītāji”, gan arī valdošās
kliķes atsevišķi eksemplāri, tādējādi cenšoties elektorātam atgādināt par savu
godīgumu, taisnīguma un tiesiskuma dievināšanu. Principā tam visam nav nekādas
vērtības. Iemesli vairāki. Līdz galam vienalga netiks izmeklēta attiecīgā nebūšana.
Bet pats galvenais ir tas, ka pret atsevišķām nebūšanām ir bezjēdzīgi vērsties,
ja noziedzīgs ir pats valstiskums, tā institūtos rosās zagļi un LR valstiskuma
veidotāji ir kolektīvie noziedznieki - tauta kā kolektīvais noziedznieks. Tauta
masveidā atbalsta nacionāli reakcionāro un krimināli oligarhisko valstiskumu ar
noziegumu brīvību. Ja tā nebūtu un LR būtu īsta valsts, tad, pirmkārt, nebūšanu
(noziegumu) apjoms nebūtu masveidīgs, un, otrkārt, katra nebūšana tiktu
objektīvi izmeklēta un tiktu sodīti vainīgie. LR noziegumu brīvībā tas nav
iespējams. Tāpēc tagad aktīvā nebūšanu atmaskošana var būt vienīgi zināms
morālais gandarījums, morālā kompensācija tiem indivīdiem, kuri grib par kaut
ko atriebties kādam citam tautietim un pirmsvēlēšanu kašķīgo atmosfēru
enerģiski izmanto denunciāciju izplatīšanai un varbūt pat kaut kādā ziņā patiesu
sliktu faktu uzrādīšanai, lai nomelnotu, nokauninātu, iebiedētu kādu deputātu
kandidātu. Ja arī fakti ir patiesi, tad vienalga tos neizmeklēs. Dažkārt tikai
tēlos izmeklēšanu. Noziedzīgs valstiskums ir sistēmisks veidojums. Tā pamatā ir
noziedzības struktūra un tās elementu sakarības. Ja pilnā mērā atmasko vienu
noziegumu, tad faktiski tiek atmaskoti arī citi noziegumi un visa noziedzīgā
sistēma. Kā zināms, latviešu vairākums nevēlas sistēmas sabrukumu.
Reitingmānija
Reitingi ir ļoti jauna kultūras
parādība. Tai ir transnacionāls vēriens – ar reitingiem aizraujas daudzas
valstis. Reitingu sastādīšana sākās XX gs. beigās un strauji aptvēra cilvēku
dzīves visas sfēras. XXI gs. sākumā reitingus sāka sastādīt arī augstākajā
izglītībā. Droši var runāt par globālā mēroga jaunu māniju – reitingmāniju. Tā
ir eiropeīdu rases vispārējā pagrimuma spoža izpausme. Rietumu civilizācijā ir
izveidojusies reitingu industrija. Diemžēl šī mānija netiek pilnā mērā
atmaskota. Kritika eksistē, taču tā ir margināla – skar niecīgu sociuma daļu.
Lai atmaskotu reitingmāniju, nepieciešams izprast tās būtību un lomu mūsdienu
sabiedrībā, kultūrā. Reitingus var uzskatīt par masu kultūras attīstības
noteiktu pakāpi, kad tiek tarificēti masu kultūras produkti, tiem piešķirta
kvalifikācija un veidota masu kultūras produktu noteikta hierarhija. Reitingu
veidošana ir masu kultūras panākums, masu kultūras industrijas panākums, jo
reitingi visā sociumā nostiprina masu kultūras produktu reputāciju un
autoritāti. Taču reitingiem ir arī fundamentāla ideoloģiskā loma. Tāpēc
reitingmāniju nekādi neapklusina, neierobežo, nekritizē politiskā, ekonomiskā,
finansiālā elite. Gluži pretēji. Elite izmanto reitingus savās interesēs. Pret
reitingmāniju faktiski nākas izturēties kā pret ideoloģisko instrumentu, tautu
pārvaldīšanas mehānismu, propagandas līdzekli, pasaules pārvaldīšanas formu.
Reitingmānija ir kolonizācijas jauna sistēma, jo paver iespēju planētas
iedzīvotāju apziņā iezombēt noteiktu hierarhiju – pasaules galveno valstu
uzskaitījumu. Reitingi planētas iedzīvotājiem, piemēram, iestāsta, ka ASV ir
pati labākā, spēcīgākā, varenākā valsts uz Zemes. Tās jebkura veida darbībai,
preču produkcijai ir visaugstākie reitingi. To pasludina tādas reitingu firmas
kā „Moody’s”, „Standart&Poor”, „Fitch”.
2016.g. „Moody’s” peļņa bija 3,6
miljardi dolāru. Reitingmānija nodara
milzīgu ļaunumu, jo unificē ontoloģisko realitāti un reizē veido dažāda tipa
pseidoharhijas masu apziņā. Reitingi vada tagadni un vada arī nākotni. Cilvēki
zaudē intelektuālo patstāvību un sāk uzticēties tikai reitingiem, bet nevis
paši savam saprātam, savām zināšanām, gaumei, pieredzei, kā arī patiesi
profesionālam vērtējumam. Ar „partiju” reitingiem pirms 6.X jau tiek dullināts
Latvijas elektorāts. Taču reitingiem nevar būt kaut kāda jēga. Neviena
„partija” nesola aizslaucīt nacionāli reakcionāro un krimināli oligarhisko
valstiskumu ar tās noziedzniekiem. Tāpēc jebkurš reitings kalpo minētajam
noziedzīgajam valstiskumam, un vēlēšanas ir pilnīgi bezjēdzīgas.
piektdiena, 2018. gada 17. augusts
Antropoloģiskais neadekvātums
Tiem, kuri vēl ir spējīgi kaut ko
saprast un arī vēlas kaut ko saprast, pašlaik ir jāapzinās sekojošais: latvieši
strauji zaudē antropoloģisko adekvātumu; proti, strauji zaudē precīzo
atbilstību Homo sapiens būtībai un
uzdevumam. Vēl var teikt: latvieši strauji zaudē cilvēcisko seju. Notikumi
2018.gada vasarā sakarā ar gaidāmajām parlamenta vēlēšanām 6.oktobrī spiež
secināt šo jauno stadiju – antropoloģiskā adekvātuma zudumu. Konkrēti par to
liecina masveidīgā fizioloģiski slimu cilvēku izvirzīšanās darbam valsts
galvenajā institūtā – parlamentā. Tauta ir nonākusi līdz tādai stadijai, ka
nākas valsts pārvaldīšanā deleģēt fizioloģiski nepilnvērtīgas būtnes.
Respektīvi, būtnes, kuru organismā dzīvības procesi neatbilst Homo sapiens normai un liecina par
patoloģiju jeb, latviešu valodā sakot, slimu organismu un organisma norišu
novirzi no vesela cilvēka stāvokļa. Idiotu pavļutu, kaimiņdaunu, pederastu
putnu, noziedznieku sudrabu, strīķu, jurašu, bordānu, intelektuāli neadekvāto
dombrovsku masveidīgā velme būt Saeimā un šo antropoloģiski neadekvāto būtņu
masveidīgais atbalsts tautā ir ļoti satraucoša izpausme. Protams, novirzes no
prāta un morāles elementāra līmeņa bija konstatējamas arī agrāk latviešu tautas
politisko priekšstāvju kontingentā. Taču vēl nekad nebija fizioloģiski neveselu
būtņu masveidība un šo būtņu masveidīga atbalstīšana ceļā uz Bruņinieku namu.
Vai nākas brīnīties par satraucošo izpausmi – jauno stadiju tautas virzībā?
Saprotams, tas viss bija prognozējams, jo nemitīgā intelektuālā un morāla
degradācija nevarēja stāvēt uz vietas un ar laiku nedemonstrēt pagrimuma jaunu
stadiju. Degradācija ir progresējoša parādība. Tai piemīt progresējoša regresivitāte.
Pašlaik šī progresējošā regresivitāte ir novedusi pie tā, ka no 16 deputātu
kandidātu sarakstiem kaut kāda cilvēciskā un politiskā uzticība nevar būt
nevienam sarakstam. Neapšaubāmi, sarakstos ne visi ir fizioloģiski neveseli.
Taču arī viņi nevieš uzticību, ja ir saistījušies ar neadekvātiem „partiju”
barvežiem un vēlas kalpot nacionāli reakcionāram un krimināli oligarhiskam
valstiskumam.
svētdiena, 2018. gada 12. augusts
Nelabā specifika
Krimināli oligarhiskais valstiskums ir
jauna parādība cilvēces vēsturē. To XX gs. nogalē radīja PSKP/VDK nelietīgākie
prāti Krievijā, Latvijā, Ukrainā, tam gatavojoties jau labu laiku pirms PSRS
formālās likvidācijas. Savlaicīgi apmācīja kadrus no specdienestu atlasītiem
attiecīgi piemērotiem indivīdiem. Viņus speciālās mācību iestādēs gatavoja
darbībai krimināli oligarhiskā valstiskumā. No Latvijas apmācīja Godmani un
noteikti vēl dažus. Tā kā tiekamies ar jaunu parādību un neko par to nezinām, šo
unikālo valstiskumu nākas iepazīt, tā teikt, procesā. Publikācijas portālā „Pietiek”
un vēl dažos portālos, kā arī vairāku grāmatu („Bailes”, „Vara”) saturs vedina
pieņemt, ka krimināli oligarhiskajā valstiskumā politiskās varas institūtos praktiski
eksistē tikai dažāda veida nelietības un neeksistē nekas labs, kas eksistē
parastā oligarhijā. Kriminālā oligarhijā eksistē tikai sliktais. Tas acīmredzot
ir tāpēc, ka parastajā oligarhijā oligarhi un viņu ielikteņi principā domā arī
par valsti, sabiedrību. Viņi jūt zināmu atbildību un pienākumu pret tautu,
kurai paši pieder. Turpretī oligarhija ar unikālo epitetu "kriminālā"
balstās tikai uz cilvēciskajām padibenēm, kuras nav spējīgas darīt kaut ko
labu. Padibenes tikai spēj pastrādāt nelietības. Kriminālajā oligarhijā nekas
labs nav sastopams. Bet tāpēc nezūd analītiskā interese par unikālo parādību.
Kriminālās oligarhijas prakse ir jāfiksē, jāapkopo, jāanalizē tāpat kā jebkura
cita tipa valstiskums ir ticis fiksēts, apkopots, analizēts cilvēces
politiskajā vēsturē. Tas nav neinteresants darbs. Tā, piemēram, interesanti ir
saskatīt atšķirības kriminālās oligarhijas praksē Krievijā un Latvijā. Tāpat
interesanti ir atšķirības konfrontēt ar etniskajām, vēsturiskajām, mentālajām,
intelektuālajām atšķirībām krievos un latviešos. Gribas pat teikt, ka unikālais
krimināli oligarhiskais valstiskums ir viens no interesantākajiem pētnieciskajiem
priekšmetiem mūsdienu globālo sociālo problēmu analītikā.
sestdiena, 2018. gada 11. augusts
Jauns pavērsiens
2018.gada augusta sākumā Kremlī radās
ideja atņemt milzīgo virspeļņu lielām firmām saskaņā ar bandītiskā reketa
principu „Nepieciešams dalīties!”. Izstrādāta rīcības argumentācija, veikti
konkrēti aprēķini par atņemtajām summām un to izmantošanas iespējām sabiedrības
labā. Tas ir jauns pavērsiens nacionāli reakcionārajā un krimināli
oligarhiskajā valstiskumā. Jaunumu sagādā šī unikāli noziedzīgā valstiskuma
dzimtene Krievija. Vai latviešu varas viepļi atdarinās savus vecākus? Ļoti
iespējams, jo intelektuālā darbība latviešu inteliģencē pamatā izmanto atdarināšanas
metodi. Latviešu inteliģence neko jaunu parasti nerada, bet kopā citu kultūru
paraugus. Latviešu t.s. humanitārajā inteliģencē tā notiek vienmēr. Minētais
valstiskums noteikti ir interesanta analītiskā tēma; tāds valstiskums ir
unikāls cilvēces vēsturē. Tas ir Krievijā un tās klonā Latvijā. Latvieši atkal
pieliek roku kaut kam unikālam tāpat kā 1917.g. pielika roku unikāla
valstiskuma radīšanā. Laimīga tauta! Vienmēr ir bijusi iespēja kaut ko unikāli
nevērtīgu ģenerēt cilvēces mērogā. Krievijas noziedznieki-oligarhi pelna labi,
jo valstī ir neizsmeļamas dabas bagātības. Ebreji-oligarhi, krievu tautas
laime, nedodas uz savu tēvzemi, jo vēl ir ko zagt Krievijā. Latvieši saskaņā ar
savu smirdošo mentalitāti visu ir atdevuši ārzemju "oligarhiem", lai
nekas netiktu savējiem. Tas klonēto LR var apgrūtināt atdarināt Krieviju naudas
atņemšanā. Arī ASV, ES neļaus Latvijā to darīt. Krievija nav tik atkarīga no
ASV, ES. Bet tagad padomāsim, kas ir faktiski noticis? Noticis ir tas, ka sadumpojušies
ir oligarhijas sargsuņi Kremlī. Krievijā tāpat kā Latvijā oligarhija ir
izvietojusi savus sargsuņus visās valsts institūcijās – parlamentā, valdībā.
Sargsunis ir arī valsts prezidents. Sargsuņi tiek baroti ar kauliem, bet tagad
sargsuņiem ir sagribējusies arī gaļa. Interesanti, kas notiks turpmāk. Vai
sargsuņus Krievijā oligarhija nomainīs? Jeb varbūt Kremļa sargsunis ir tik
stiprs tagad, ka oligarhija piekāpsies un dalīsies ar saviem sargsuņiem? Katrā
gadījumā situācija ir interesanta. Katrā gadījumā Krievijas oligarhijai ir
nopietni jādomā par sargsuņu uzticamību, potenciālo apdraudējumu. Latvijas
oligarhijai tādu problēmu nav, jo tās sargsuņi ir maniakāli paklausīgi un viņus
pilnā mērā apmierina oligarhijas atmestie kauli. Latvijas oligarhijas sargsuņi
gaļu neprasa. Neprasīs arī pēc 6.oktobra. Latviešu oligarhi par sargsuņiem izvēlas apdauzītus muļķus un ambiciozas pussieviešu dzimtes nekauņas kā Āboltiņu, Mūrnieci, Druvieti, Kursīti-Pakuli, Čigāni, Melnbārdi, Laizāni, Rībenu, Reiznieci-Ozolu, Viņķeli, Sudrabu. Tagad ir pienākusi kārta pilnīgiem idiotiem kā Pavļuts un legālajiem pederastiem kā Putnis, kas piebiedrosies Rīgas daunu mīlulim daunim Kaimiņam. Latviešu oligarhu sargsuņi ir ļoti zemas kvalitātes dzīvnieki, kurus pat ar kauliem nav jābaro, jo viņi barojas ar atkritumiem no oligarhu sētām.
ceturtdiena, 2018. gada 9. augusts
Patiesības brīvība
Par patiesības brīvību iespējami divi jautājumi. Mulsinoši
un intriģējoši divi jautājumi. Mulsinoši tāpēc, ka patiešām izraisa zināmu
apmulsumu. Intriģējoši tāpēc, ka rodas pamatota ziņkāre. Jautājumi ir šādi. 1)
Kad vēsturiski latviešu inteliģence drīkstēja runāt patiesību? 2) Kad
vēsturiski latviešu inteliģence gribēja runāt patiesību? Saprotams, „drīkstēt”
un „gribēt” nav viens un tas pats. Var būt visdažādākās situācijas. Var
drīkstēt runāt patiesību, un patiesība tiek droši izklāstīta. Var drīkstēt
runāt patiesību, bet patiesība netiek droši izklāstīta. Var nedrīkstēt runāt
patiesību, un patiesība tiek paklausīgi noklusēta. Var nedrīkstēt runāt
patiesību, taču patiesība tiek drosmīgi izklāstīta un netiek noklusēta.
Atbildot uz pirmo jautājumu, nākas atcerēties vēsturi. Un, lūk, vēsture
liecina, ka latviešu inteliģence pirmo reizi pilnā mērā drīkst runāt patiesību
tikai pēcpadomju periodā – aizvadītajos 30 gados. Agrāk nekad tas nebija
iespējams. Tas nebija iespējams ne cara laikos, kad radās latviešu inteliģence,
ne arī pirmajā „republikā”, kurā, piemēram, vēsturnieki tendenciozi sacerēja
vēsturi atbilstoši „nacionālajām interesēm”. Pirmajā „republikā” principā
latviešu inteliģence drīkstēja runāt patiesību, bet reāli to nedarīja, veidojot
nacionālistisku ideoloģisko, politisko, zinātnisko diskursu. Padomju periodā,
saprotams, latviešu inteliģence nedrīkstēja runāt patiesību. Nedrīkstēja runāt
patiesību pat par marksismu, kas padomju periodā tika pamatīgi izkropļots. Padomju
periodā latviešu inteliģence nedrīkstēja runāt patiesību un paklausīgi nerunāja
patiesību. Padomju periodā latviešu inteliģence rīkojās līdzīgi Dribinam, kurš
par sevi saka: „Es neslēpju, ka padomju laikā
biju konformists un kalpoju padomju ideoloģijai”. Padomju periodā latviešu
inteliģencei nebūt obligāti bija „jākalpo padomju ideoloģijai”. Piemēram,
rakstnieki, filosofi, literatūrzinātnieki, vēsturnieki varēja rakstīt
„rakstāmgaldam”, neslēpjot patiesību. Latviešu inteliģencei patiesības brīvība
pirmo reizi pilnā apmērā sākās reizē ar PSRS sabrukumu. Taču latviešu
inteliģence neizmanto patiesības brīvību. Jau 30 gadus ir situācija, kad drīkst
runāt patiesību, bet patiesība netiek droši izklāstīta. Latviešu inteliģence,
tās vairākums – varas inteliģence, cītīgi noklusē patiesību par sevi, tautu,
valsti, notikumiem pārējā pasaulē. Nav sastopama paškritika. Turklāt paškritika
par galveno un vissāpīgāko – nespēju izveidot cienījamu valsti, bet tās vietā
kārpoties nacionāli reakcionārā un krimināli oligarhiskā valstiskumā ar
noziegumu brīvību. Loģisks ir jautājums „Kāpēc tā ir noticis?”. Svarīgi ir divi
faktori: 1) latviešu inteliģences šausmīgā kvalitāte un 2) represijas. Lieta ir
tā, ka ap patiesības brīvību LR turpinās tas pats viss, kas bija PSRS/LPSR.
Proti, turpinās represijas pret tiem latviešu inteliģentiem, kuri uzdrošinās
runāt patiesību. Tātad latviešu inteliģenci tikai nākotnē gaida situācija, kad
drīkstēs runāt patiesību, un patiesība tiks droši izklāstīta. Laimīga tauta: to gaida patiesība, garīgās un
intelektuālās brīvības aura, tiekot vaļā no pašu organizētās savas
sirdsapziņas, dvēseles un domu melīguma okupācijas.
ceturtdiena, 2018. gada 2. augusts
Zagšanas lepnums
2018.g. 1. augustā latviešu „politiķis” Šadurskis kārtējo
reizi šļupstēja par nepieciešamību skolotājiem palielināt algas. Tika nosauktas
konkrētas summas, kuras vajadzīgas skaistajam mērķim turpmākajos divos gados.
Šīs summas iespējams salīdzināt ar tām summām, kuras dāsnā un saprātīgā
latviešu tauta atvēl Melnbārdes ministrijai nozagt, tēlojot „integrāciju” un
citas ērtas zagšanas formas latviešu stulbeņu, zagļu un pederastu valstsbedrē. Salīdzinot
2019.-2020.g. „integrācijai” nozagto summu ar nepieciešamo summu skolotāju
algām 2019.-2020.g., iegūstam šādu ainu. 1. „Delfi” par „integrāciju”:
„Ministru kabinets otrdien apstiprināja Kultūras
ministrijas (KM) izstrādāto "Nacionālās identitātes, pilsoniskās
sabiedrības un integrācijas politikas plānu 2019. – 2020. gadam." Plāna
īstenošanai paredzētais valsts budžeta finansējums 2019. gadā ir 14 773 795
eiro, bet 2020. gadā – 7 081 376 eiro. Dažādu pasākumu īstenošanai nākamajos
divos gados papildu nepieciešams rast vēl 4 021 103 eiro”. Tātad abos gados kopējā
summa ir 25 876 274 eiro [14 773 795 eiro 2019.g. +
7 081 376 eiro 2020.g. + 4 021 103 eiro (papildus tiks
rasti) 2. „Delfi” par skolotāju algām: „Kā skaidroja IZM, iesniedzot prioritāro
pasākumu sarakstu 2019.-2020. gadam, kā pirmā prioritāte izvēlēts pedagogu
darba samaksas pieauguma grafiks un vispārējās izglītības iestāžu pedagogu
piemaksu, prēmiju un naudas balvu kā vienreizēja maksājuma nodrošināšana. Šim
mērķim vairākiem resoriem kopumā 2019. gadā nepieciešami 5,834 miljoni eiro,
2020. gadā - 10,265 miljoni eiro”. Tātad abos gados kopējā summa ir 16 099 000
eiro [5 834 000 eiro 2019.g. + 10 265 000 eiro 2020.g.]. Tātad
ir šāds secinājums: ja „integrācijai” paredzēto summu nepiešķir Melnbārdei zagšanai,
bet novirza skolotāju algu palielināšanai, tad pāri paliek 9 777 274
eiro [25 876 274 eiro – 16 099 000 eiro=
9 777 274 eiro]. Skaisti, vai ne! Bet ko tādi aprēķini dod gaišajiem
latviešiem? Atbilde ir zināma. Viena daļa teiks: „Par ko ir cepiens!”. Viena
daļa teiks: „Man tas neinteresē!”. Vislielākā (naudas zadzēju) daļa teiks:
„Integrācija ir vajadzīga, jo viņi joprojām nedzied latviski”. Latviešu
deģenerātu ģenerālisumuss Grantiņš teiks, ka zagļi nav latvieši, bet žīdi. Komentārā
runa ir tikai par diviem gadiem. Esejā „Miljoni tumsonības ambīcijai jeb
nacionālās aptaurētības kumoss” minu, ka aizvadītajos 30 gados „integrācijai”
nozagts apmēram miljards. Nu un tad! 6.oktobrī latviešu elektorāts atkal kvēli
ievēlēs savus dārgos neliešus, masveida zagšanas kuratorus brigmaņus,
šadurskus, melnbārdes, kučinskus. Nu un tad! „Integrācijas” zagšana ir sīkums,
salīdzinot ar kopējo zagšanas apjomu, no budžeta katru gadu nozogot vairāk kā
50% - apm. 5 miljardus. Lūk, kur ir latviešu tautas vislielākais lepnums un
visuzskatāmākais regresīvais sasniegums tautas vēsturiskajā evolūcijā! Lūk, kas
nosaka latviešu neapskaužamo reputāciju Latvijas cilvēcē un pārējā cilvēcē!
Abonēt:
Ziņas (Atom)