Patiesības brīvība

Par patiesības brīvību iespējami divi jautājumi. Mulsinoši un intriģējoši divi jautājumi. Mulsinoši tāpēc, ka patiešām izraisa zināmu apmulsumu. Intriģējoši tāpēc, ka rodas pamatota ziņkāre. Jautājumi ir šādi. 1) Kad vēsturiski latviešu inteliģence drīkstēja runāt patiesību? 2) Kad vēsturiski latviešu inteliģence gribēja runāt patiesību? Saprotams, „drīkstēt” un „gribēt” nav viens un tas pats. Var būt visdažādākās situācijas. Var drīkstēt runāt patiesību, un patiesība tiek droši izklāstīta. Var drīkstēt runāt patiesību, bet patiesība netiek droši izklāstīta. Var nedrīkstēt runāt patiesību, un patiesība tiek paklausīgi noklusēta. Var nedrīkstēt runāt patiesību, taču patiesība tiek drosmīgi izklāstīta un netiek noklusēta. Atbildot uz pirmo jautājumu, nākas atcerēties vēsturi. Un, lūk, vēsture liecina, ka latviešu inteliģence pirmo reizi pilnā mērā drīkst runāt patiesību tikai pēcpadomju periodā – aizvadītajos 30 gados. Agrāk nekad tas nebija iespējams. Tas nebija iespējams ne cara laikos, kad radās latviešu inteliģence, ne arī pirmajā „republikā”, kurā, piemēram, vēsturnieki tendenciozi sacerēja vēsturi atbilstoši „nacionālajām interesēm”. Pirmajā „republikā” principā latviešu inteliģence drīkstēja runāt patiesību, bet reāli to nedarīja, veidojot nacionālistisku ideoloģisko, politisko, zinātnisko diskursu. Padomju periodā, saprotams, latviešu inteliģence nedrīkstēja runāt patiesību. Nedrīkstēja runāt patiesību pat par marksismu, kas padomju periodā tika pamatīgi izkropļots. Padomju periodā latviešu inteliģence nedrīkstēja runāt patiesību un paklausīgi nerunāja patiesību. Padomju periodā latviešu inteliģence rīkojās līdzīgi Dribinam, kurš par sevi saka: „Es neslēpju, ka padomju laikā biju konformists un kalpoju padomju ideoloģijai”. Padomju periodā latviešu inteliģencei nebūt obligāti bija „jākalpo padomju ideoloģijai”. Piemēram, rakstnieki, filosofi, literatūrzinātnieki, vēsturnieki varēja rakstīt „rakstāmgaldam”, neslēpjot patiesību. Latviešu inteliģencei patiesības brīvība pirmo reizi pilnā apmērā sākās reizē ar PSRS sabrukumu. Taču latviešu inteliģence neizmanto patiesības brīvību. Jau 30 gadus ir situācija, kad drīkst runāt patiesību, bet patiesība netiek droši izklāstīta. Latviešu inteliģence, tās vairākums – varas inteliģence, cītīgi noklusē patiesību par sevi, tautu, valsti, notikumiem pārējā pasaulē. Nav sastopama paškritika. Turklāt paškritika par galveno un vissāpīgāko – nespēju izveidot cienījamu valsti, bet tās vietā kārpoties nacionāli reakcionārā un krimināli oligarhiskā valstiskumā ar noziegumu brīvību. Loģisks ir jautājums „Kāpēc tā ir noticis?”. Svarīgi ir divi faktori: 1) latviešu inteliģences šausmīgā kvalitāte un 2) represijas. Lieta ir tā, ka ap patiesības brīvību LR turpinās tas pats viss, kas bija PSRS/LPSR. Proti, turpinās represijas pret tiem latviešu inteliģentiem, kuri uzdrošinās runāt patiesību. Tātad latviešu inteliģenci tikai nākotnē gaida situācija, kad drīkstēs runāt patiesību, un patiesība tiks droši izklāstīta. Laimīga tauta: to gaida patiesība, garīgās un intelektuālās brīvības aura, tiekot vaļā no pašu organizētās savas sirdsapziņas, dvēseles un domu melīguma okupācijas.