Alkātīgā tipa dzīves kriminālā noslēguma
atspoguļojums medijos 2018.gada 30.maijā spilgti liecina par pēcpadomju Latvijā
valdošās kriminalitātes noteikumu ievērošanu visplašākajās sabiedrības masās.
Sabiedriskās domas tēmas, saturu, prioritātes, akcentus, vērtējumus, versijas,
viedokļus pamatā nosaka kriminalitātes iedibinātā faktūra. Kriminalitāte ir
pieradinājusi (nozombējusi) Latvijas tautu uz dzīvi lūkoties kā uz dzīvi
normālā valstī, bet nevis kriminālā mēslu bedrē. Alkātīgā tipa nošaušana tiek
analizēta, apspriesta tādā pašā veidā, it kā runa būtu par kaut kādu konstruktīvu
notikumu valsts norisēs. Kriminalitātes smirdoņa tiek uztverta un interpretēta,
it kā tā būtu sabiedrībai, valstij normāla un cienīga parādība. Gandrīz nekas
neliecina, ka sociums izturētos pret alkātīgā tipa nāvi kā noziedznieka nāvi noziedzīgā
valstiskumā. Tātad nošaušanu Meža parkā vērtētu pastāvošā noziedzīgā režīma kontekstā,
bet nevis it kā normālas valsts kontekstā. Iespējams, jānošauj kādi 100
tūkstoši, lai vietējā sabiedrība sāktu domāt, kādā mēslu bedrē tā dzīvo, un
pārtrauktu analizēt notikumus LR kā notikumus normālā valstī.
trešdiena, 2018. gada 30. maijs
otrdiena, 2018. gada 29. maijs
Nacionālais patriotisms
Nacionālajam patriotismam var būt divi
varianti. Latviešiem masveidā un konsekventi piemīt tikai viens variants. Ja
arī ir sastopams otrs variants, tad vienalga tam nav nekāda atbalss tautas
dzīvē. Pat sliktāk – otro variantu var ļauni nosodīt atbilstoši pirmā varianta bezjēdzīgajām
prasībām. Viens variants ir nacionālais patriotisms ar aizsietām acīm.
Praktiski tas nozīmē atsacīšanos no jebkāda veida pašanalīzes un paškritikas. Nākas
novērot, ka latvieši masveidā nemaz nesaprotot, kas ir pašanalīze un kas ir paškritika.
Šī varianta adepti atzīst un pieļauj tikai latviešu tautas glorificēšanu –
vienpusīgu un nekritisku tautas slavināšanu. Ja tas nenotiek un šī varianta
adepti sastopas ar paškritikas izpausmēm, tad paškritika momentā tiek noraidīta
un tās autors naidīgi nosodīts, viņam pārmetot nacionālā naida kurināšanu,
tautas mazvērtības kompleksa musināšanu, nezināšanu un neizpratni, tautas
necieņu un nacionālā patriotisma trūkumu. Neapšaubāmi, ar aizsietām acīm dzīvo latviešu
tautas neattīstītākā, neizglītotākā, neinteliģentākā, aprobežotākā, dumjākā,
stulbākā daļa šo īpašību pamatbūtībā, jo nekādas nozīmes nav formālajai
izglītotībai, akadēmiskajiem un cita veida tituliem un amatiem. Latviešu
aprindās ar aizsietām acīm dzīvo skolotāji, inženieri, politiķi, valsts
ierēdņi, profesori, rektori, prorektori, akadēmiķi, ministri, valsts
prezidenti. Ar neaizsietām acīm galvenokārt dzīvo cilvēki bez augstas formālās
izglītības un augstiem amatiem. Pašanalīze un paškritika dominē t.s.
vienkāršajos cilvēkos nesalīdzināmi vairāk nekā latviešu inteliģencē. Otrs
variants ir nacionālais patriotisms ar atvērtām acīm, uz tautu lūkojoties analītiski
un kritiski. Šo variantu latviešu tautas nomācošais vairākums neakceptē un pret
to izturas naidīgi, kategoriski pieprasot tautas glorificēšanu. Pirmā varianta
adepti nav spējīgi apjēgt, ka tautai var būt noderīgs vienīgi cilvēks ar
atvērtām acīm, kurš nebaidās uz tautu lūkoties atklāti un godīgi. Tikai cilvēks
ar atvērtām acīm ir patiesi īsts nacionālais patriots, jo lūkojums uz tautu ar
aizvērtām acīm ir lišķība, pieglaimīgums, konformistiska nodevība, šizofrēniska
fetišizēšana, kas vienmēr tautai nodara lielu ļaunumu. Bez pašanalīzes un
paškritikas nav iespējama latviešu tautas attīstība, kļūstot par „kultūras
tautu” (Rainis).
pirmdiena, 2018. gada 28. maijs
Apziņas menedžments un PPP
Tautas masu apziņas menedžments vienmēr
ir pastāvējis cilvēces vēsturē. Vienmēr ir bijis tā, ka tautas masas kāds
ietekmē vēlamā virzienā, tautas apziņu piepildot ar attiecīgo saturu. Saturs
varēja mainīties, taču pats process, tautas masu apziņas menedžments, nekad nav
mainījies, un tā metodoloģijas centrā vienmēr ir bijusi zombēšana,
manipulēšana, iedvesmošana, propaganda, pārliecināšana, garīgā ietekmēšana,
ideoloģiskā audzināšana, ideoloģiskā pārliecināšana, morālā pilnveidošana,
apgaismošana u.tml. Droši var teikt, ka bez tautas masu apziņas menedžmenta
cilvēce nekad neiztiks. Arī turpmāk būs tautas masu apziņas piepildīšana ar
noteiktu saturu. Tam ir objektīvs iemesls. Iemesls ir tautas masu apziņas specifika:
PPP (idejiskās attīstības Pakāpe,
analītiskās domāšanas Pakāpe un idejiskās
patstāvības Pakāpe). Visas trīs Pakāpes
ir tādā garīgās attīstības līmenī, ka nevar patstāvīgi idejiski refleksēt,
nevar patstāvīgi idejas analītiski apstrādāt un nevar patstāvīgi akceptēt
noteiktas idejas kā savu uzskatu, savu viedokli, savu attieksmi, savu lēmumu
u.tml. Tautas masu apziņai ir vajadzīga garīgā palīdzība PPP visos segmentos.
Šī palīdzība tad arī ir slavenais tautas masu apziņas menedžments. Neapšaubāmi,
menedžments var būt ar „+” zīmi un var būt ar „ – „ zīmi. Tautas masu apziņu
var piepildīt ar pozitīvu saturu, tautas masas orientējot konstruktīvai,
saprātīgai, etniski vajadzīgai, cilvēciski labvēlīgai, valstiski nepieciešamai
darbībai. Tautas masu apziņu var piepildīt ar tādu saturu, kas tautai principā
neko nedod, bet dod tikai kādai tautas elites daļai – slānim, grupai,
korporācijai, partijai, oligarhijai, valdošajai kliķei u.tml. Tautas masu
apziņas menedžmentam nav obligāti jābūt tautai kaitīgam. Tautas masu apziņu var
piepildīt ar audzinošu, izglītojošu, morāli tikumiski nostiprinošu saturu. Tādā
gadījumā tautas masu apziņas menedžmenta metodoloģija nemainās, un tiek lietoti
tie paši paņēmieni un līdzekļi, kurus tautas elites kāda daļa lieto politiski,
ekonomiski, finansiāli savtīgā nolūkā. Mūsdienās dominē tautas masu apziņas
piepildīšana ar savtīgu saturu. Piemēram, tehnokrātiskā liberālisma fani tautas
masu apziņā iznīcina nacionālā patriotisma jūtas, diskreditē valstiskās nacionālās
neatkarības kategorisko imperatīvu, cenšas panākt tautas masu morālās enerģijas
un pilsoniskā ideālisma degradāciju. Tautas masu apziņas menedžments tāpat kā
visas pārējās vadībzinības ir atkarīgs no vairākām likumsakarībām. Piemēram, jo
talantīgāki ideologi nodarbojas ar tautas masu apziņas menedžmentu, jo
bīstamākas ir viņu pieļautās kļūdas. Vajadzīgas un vērtīgas idejas tautas masu apziņas
menedžmentā var izkropļot bezjēdzīga un nesaprātīga vide, jo tikai intelektuāli
pilnvērtīgā vidē var gūt panākumus vajadzīgas un vērtīgas idejas. Tautas masu apziņas
menedžmentā tāpat kā citos procesos ir jābūt noteiktām prioritātēm. Tautas masu
apziņas menedžmenta māksla un profesionālā meistarība atspoguļojas optimālu pritoritāšu
izvēlē.
pirmdiena, 2018. gada 21. maijs
Atgriešanās neiespējamība
Atbildu tiem, kuri regulāri aicina
atgriezties pie Raiņa un turpināt viņa mantojuma izpēti. Tādu aicinājumu laiku
pa laikam dzirdu no bijušajiem kolēģiem, ģimenes locekļiem un tiem, kuriem nav
sveša mana agrākā nodarbošanās un kuri lasa ierakstus „Facebook”. Normāli cilvēki joprojām visaugstāk vērtē "Manu
Raini". Samsona dzīvoklī viņa grāmatplauktā šī grāmata atradās ar seju (vāku)
pret cilvēkiem. Tā parasti apliecina īpašu godu attiecīgajai grāmatai. Bija
patīkami to izjust Samsona mājās. Bez Samsona nebūtu akadēmiskais izdevums.
Ļoti skaidri apzinos, ka „Manā Rainī” ir tikai kripatiņa no tā, ko var pateikt
un kas ir jāpasaka par Raini. Nopietna, īsta saruna par Raiņa intelektuālo un
māksliniecisko devumu nav vēl bijusi. Grīnuma, Zālītis (mani dārgie kolēģi) tipina
tikai ap sadzīves faktiem un daiļrades faktoloģiju, bet nevis Raiņa daiļrades
un uzskatu metafiziku. Augstskolās (LU) vispār nav neviena īsta Raiņa pazinēja.
Tāpēc nav nekāds brīnums par dažādu kropļu kroplībām ap Raini pat ar
filoloģijas doktora grādu un darbu akadēmiskā iestādē. Kādreiz gatavojos
sacerēt lielāku darbu par Raiņa intelektuālo pasauli. Pat krāju materiālus,
fiksēju dažādas refleksijas. Taču viss ir izmainījies. Pat nezinu, kam ir
jānotiek, lai rastos vēlēšanās atgriezties pie Raiņa un viņa laikmeta. Jau
ilgus gadus esmu ļoti ļoti iemīlējies mūsdienu globāli sociālo problēmu
analītikā, kur varu daudz mācīties un uzzināt priekš sevis daudz jauna. Raiņa
laikmets, viņš pats mani šajā ziņā vairs nevilina. Vilināja apmēram 15 gadus,
kad daudz iemācījos un uzzināju jaunu priekš sevis. Ja nav tāda iespēja
gaidāma, tad nekas nevar notikt un atgriešanās pie Raiņa nav iespējama. Tā ir
izteikti subjektīva nostādne. Taču ar to nevaru nerēķināties. Turklāt uzdrošinos
teikt, ka mūsdienu pārejas laikmets ir daudz interesantāks nekā iepriekšējais
pārejas laikmets – XIX gs. beigas un XX gs. sākums, kad dzīvoja Rainis.
svētdiena, 2018. gada 20. maijs
Bušmeņa spļāviens
Jansona un saita īpašnieku nelietībai nav tāds vēriens kā
Busuļa izdalītajai „dziesmai” ar nosaukumu „Rainis”. Tai ir latviešu tautas
masu vēriens, apliecinot tautas masu deģenerāciju un nelietības masveida
atbalstīšu. Busulis nav viens uz skatuves. Viņa darbība ietilpst masu kultūrā,
popmūzikā. Viņu klausās tauta daudzās Latvijas vietās. Nav dzirdēts, ka kaut
kur Busuli apmētātu ar olām un aplietu ar vircu. Viņš un viņa kompanjoni zina,
ka drīkst ņirgāties par Raini, tautai patiks ņirgāšanās par Raini, Latvijā var
droši izpildīt nelietīgu dziesmu par Tautas dzejnieku. Busulis, kurš savu galvu
ir noformējis kā bušmenis, hotentots-mežu cilvēks, izdala „Raini”, kuram vārdus
ir sacūkojis Kārlis Vērdiņš – filoloģijas doktors, tā institūta darbinieks, kas
izdeva Raiņa Kopotu rakstu akadēmisko izdevumu!!! Negribas ticēt, ka institūtā var
strādāt tāds mēsls – Raiņa apspļāvējs. Protams, „dzejnieks” Vērdiņš ir
pederastu „Satori” autors. Lūk, ko saka šis latviešu jaunlops: "Manas
attiecības ar Raini ir diezgan sarežģītas: no vienas puses viņa nozīmi
noliegt nevar - tas būtu vienkārši muļķīgi. Bet no otras - diezgan nekritiski
esam pārmantojuši padomju gados iedibināto sistēmu, ka ir Rainis un pēc viņa -
visi pārējie. Ja kā mūsdienu cilvēks lasu Raini, nevaru teikt, ka ik rinda
viņam ir ģeniāla. Lasu Friča Bārdas, Edvarda Virzas, Kārļa Skalbes dzejoļus un
redzu, ka Rainis ir tikai viena balss mūsu kopīgajā talantīgo dzejnieku barā. Nedomāju, ka vajadzētu kultivēt tādu liekulīgu Raiņa
mīlēšanu pāri visam. Arī apaļā jubileja ir laiks, kad top konjunktūras
projekti, kas piesaistīti šim gadam un finansējumam; kas "brauc uz
astes" Raiņa vecajai slavai. Rainis ir vajadzīgs tad, kad
nepieciešamas jaunas, mūsdienīgas interpretācijas - teātrī tas ik pa laikam
notiek. Ir vēl vairāki piemēri, kad Rainis ir aktuāls un dzīvs arī
mūsdienās, taču negribētos, lai Raiņa mīlēšana būtu oficiāls, liekulīgs
pasākums, kurā obligāti vajadzētu atzīmēties, sak', jā, es arī mīlu Raini.
Šobrīd es viņu nemaz tik ļoti nemīlu! Un grūti arī iedomāties, ka viens
padsmitgadnieks caur Raini sāktu iepazīt dzejas jaukumu. Domāju, ka jaunietim
dzīvais pamudinājums lasīt dzeju ir vienaudžu dzejoļi un hiphopa teksti, kas
ļauj saskatīt viņa paša pieredzi." Tādu vienveidīgi
lopisku attieksmi pret Raini masveidā izdala latviešu jaunie intelbeņķi. Tas
vispār ir interesanti: kas viņus ir tik stereotipiski nozombējis? Bet varbūt tas
nav zombēts stereotipiskums? Stereotipiska ir vispārējās neattīstības,
neizglītotības, aprobežotības, stulbuma izpausme, vienveidīgi atspoguļojoties
pseidointeliģentās jaunatnes izdalījumos. Jaunlops Vērdiņš, protams, nav ne
zinātnieks, ne dzejnieks. Taču viņam LU ir iešķiebts doktora grāds. Un viņš nav
vienīgais jaunais pseidozinātnieks, kurš uz pasauli lūkojas „kā mūsdienu
cilvēks”. Tādi vērdiņi tagad masveidā piesmirdina Latvijas akadēmisko vidi. Par
to atbildība ir jāuzņemas latviešu t.s. humanitārajai vecgvardei – kūlēm,
kursītēm, druvietēm, cimdiņām, radzobēm, rozenvaldiem, skudrām, šuvajeviem.
Viņi ir izaudzinājuši deģenerātu baru, kas nekaunīgi pietaisa publisko telpu.
Cik gan zemu ir kritušas latviešu tautas masas, akceptējot tādu ņirgāšanos par
vienu no tautas izcilākajām personībām! Kurš gan gribēs cienīt tautu, kura
masveidā ņirgājas par savu izcilāko dzejnieku un dramaturgu!
piektdiena, 2018. gada 18. maijs
Konceptu liktenis
Cilvēktiesības un kultūru relatīvisms nevarēja izvairīties
no „balto” inteliģences vispārējā morālā un intelektuālā pagrimuma,
iracionālisma, bezjēdzības, absurda, idiotisma plūdiem, politiskās, morālās,
sociālās, zinātniskās bezatbildības. Visvairāk ir cietušas cilvēktiesības,
kuras droši ierindojamas šodienas devalvētāko konceptu rindā kopā ar
demokrātiju, liberālismu, plurālismu, politkorektumu, toleranci un citiem
konceptiem, kļūstot par neuzticības un izsmiekla objektiem. Grūti ir pateikt,
kurš vēl tic patiesi godīgam nodomam ievērot cilvēktiesības. Vārds
„cilvēktiesības” tagad momentā asociējas ar neadekvātu politisko retoriku,
demagoģiju, nepamatotiem pārmetumiem, dubultiem standartiem, atsevišķu indivīdu
politisko karjeru. Zīmīgi, ka galvenie cilvēktiesību eksperti un aizstāvji ir
cilēviči. Tā tas ir ne tikai pēcpadomju Latvijā. Cilēviči ir visur, kur ir
publiskā blādīšanās par cilvēktiesībām. Tas ir saprotams. Cilvēktiesības ir
dāsni saistītas ar lielu naudu, labu karjeru, masu popularitāti. Tas viss ir
iegūstams bez zināšanām, balstoties uz nekaunību un reprezentācijas drosmi.
Cilēviči grozās ap cilvēktiesībām tāpat kā cilēviči vienmēr ir grozījušies ap
visu, kur ir nauda, karjera, slava, vētrainas sociālās cīņas imitācija; tas
vēsturiski attiecas uz „dzelteno presi”, Holivudu, TV, masu kultūras
industriju, komerciālo mākslu, postmodernisma filosofiju. Tās ir naudīgas
sfēras un reizē arī masu degradācijas sfēras. Pelnot naudu ar masu degradēšanu,
cilēviči ir godam pelnījuši monogrāfiju „Ebreju ieguldījums cilvēces masu
degradācijā”. Cilēviči cīņu neimitē tikai Izraēlā, kur vadās no Vecās derības
pamācībām. Tas ir labi, un šajā ziņā Jaunās derības fani latvieši varētu
mācīties no cilēvičiem aizsargāt dzimteni. Pārējās valstīs dzīvojošie cilēviči
tikai imitē cīņu, jo patiesībā vienmēr laiza vietējo varu vai laiza stiprāko,
kā to dara cilēviči Krievijā, veidojot nodevīgu 5.kolonnu. Savukārt kultūru
relatīvisma prakse ir atkarīga no etnoloģiskā konstruktīvisma – elites
radītajām politiskajām un ideoloģiskajām nostādnēm atkarībā no situācijas,
atkarībā no noteiktiem politiskajiem mērķiem attiecīgajā laika periodā.
Latviešiem tas ir labi zināms. Latviešu nacionālisms ir etnoloģiskā
konstruktīvisma izgarojums. Latvieši sistemātiski jau 30 gadus izpilda ārzemju politiskās
elites uzdevumu noriet krievus, Krieviju, Putinu. Latviešu inteliģencē kultūru
relatīvisma konceptam nav nekādas vērtības. Latviešu inteliģencē funkcionē
kultūru relatīvisma antikoncepts: nemitīga citu kultūru kritika, ko nepieļauj
kultūru relatīvisms. Latviešu inteliģencē dominē nevis pašanalīze un
pašvērtējums, bet citu tautu kultūras histēriska nolamāšana. Viena jaunatnes
daļa tagad ir pievērsusies musulmaņu nolamāšanai. Deģenerāti lamā ebrejus.
Latvijā burbuļojošo masveida zagšanu un masveida stulbumu inteliģence nelamā.
ceturtdiena, 2018. gada 17. maijs
Tautas gars
Latviešu tautas gars ir individuālistiskas
tautas gars. Tas ir tautas gars ar pasvītroti egocentrisku orientāciju.
Latviešu tautas garu caurvij egocentrisms – indivīda ilūzijas, ka visi uz pasauli
un tās problēmām raugās ar viņa paša acīm. Egocentrisms ir sevis uzskatīšana
par ikviena domu un rīcības centrālo objektu – „visa pasaule riņķo ap mani”.
Egocentrismam nav svešs priekšstats par sevi kā par dzīves un pasaules centru.
Ne velti ētikā egocentrisms ir krasākais individuālisma un egoisma veids.
Sastopams vēl viens būtisks moments. Latviešu populācijā nedarbojas etniskais
stereotips, ka cilvēks pret „svešajiem” izturas sliktāk nekā pret „savējiem”.
Uz latviešu populāciju šis stereotips neattiecas. Tāpēc nav jābrīnas, ka katrs
latvietis pret otru latvieti izturas piesardzīgi, neuzticīgi, pat naidīgi un
neslēpti agresīvi. Ar to visvairāk saskaras gudri un godīgi latvieši – katra
latvieša galvenie konkurenti. Individuālistiskajā mūsu tautas garā valda stulba
ambīcija un tās iekustinātā aprobežotā pašpārliecinātība ir lielāka nekā
zināšanas, kompetence, inteliģence, tolerance, paškritika, profesionalitāte.
Tas ir tautas gars ar nestabilu ētosu. Šī ētosa centrā ir nodevības,
pielīšanas, verdziskas padevības, denunciācijas kāruma izbaudīšanas tieksme.
Tas ir tautas gars, kurā visnekomfortablāk jūtas godīgi, pašaizliedzīgi,
patriotiski noskaņoti, gudri, izglītoti, morāli atbildīgi, nacionāli atbildīgi
latvieši, kuriem nekad nav izdevies un nekad acīmredzot neizdosies ieņemt
idejiski, politiski, ideoloģiski dominējošo stāvokli inteliģencē, sabiedrībā,
tautā, valstī. Gadsimtiem ilgi pastāvošā fatālā situācija ir radījusi
paradoksu: tautas vērtīgākā daļa ir klusi un pieticīgi samierinājusies ar savu
visos laikos tradicionālo marginālo vietu Tēvzemē. Vienmēr un visur
pirmajās rindās ar lepni paceltu galvu auļo nekauņas, nelieši, pašlabuma
meklētāji, karjeristi, neinteliģenti un neizglītoti latvieši.
svētdiena, 2018. gada 6. maijs
Nākotnes idejas devalvācija
2018.gada maija sākuma dienās portālā „Pietiek”
publicēti trīs fantastiki neadekvāti teksti par Latvijas nākotni. Ko tas
nozīmē? Vai tā ir apzināti organizēta provokācija? Vai tā ir apzināti
organizēta kampaņa degradēt, devalvēt, izsmiet Latvijas nākotnes ideju? Bet
varbūt tā ir tikai nejauša sagadīšanās, kad bez speciāla nolūka vienā nelielā
laika posmā koncentrējas diletantisma un šarlatānisma potenciāls? Tāds
potenciāls mums vienmēr ir bijis nevajadzīgi liels. Šī potenciāla grandiozums
vienmēr ir atklājies izdzertā šnabja, izdzertā alus rezultātā. Pēcpadomju laikā
šo potenciālu noteikti ir vairojis ne tikai masveida alkoholisms, bet arī
kroplības izglītības iestādēs, „uzskatu plurālisms”, iespēja internetā anonīmi
murgot par politiku, valsti, izplatīt dzērumā sasmērētus uzsaukumus. Visos
trijos tekstos ir šausmīgi kroplas zināšanas par Latvijas vēsturi,
Rietumeiropas valstu vēsturi, Rietumu kultūru, Krievijas vēsturi un kultūru. Ne
mazāk kropls ir priekšstats par šodienas Latviju. Piemēram, naivā paļaušanās uz
Valsts prezidentu, Valsts prezidenta institūtu. Vai tiešām cilvēks nezina par
visu Valsts prezidentu organisko saistību ar nacionāli reakcionāro un krimināli
oligarhisko režīmu? Vai tiešām cilvēks nezina, ka Valsts prezidents ir viens no
lielākajiem likumu pārkāpējiem? Par to „Pietiek” raksta regulāri. Ja arī tas
nav speciāls uzbrukums valsts nākotnes idejai, tad tomēr tāda tumsonības un
šarlatānisma invāzija nelabvēlīgi atsaucas uz sabiedrisko domu.
sestdiena, 2018. gada 5. maijs
Diletantisma posts
2018.gada 5.maijā portālā „pietiek” tika publicēts Ivara
Prūša ārprātīgi diletantisks darbs „Latvija ģeopolitiskajās krustcelēs
14+laikmetā”. Par darbu ievietoju šādu komentāru. Tikšanās ar diletantismu
patīkama ir tikai pašam diletantam – diletantiskās produkcijas autoram.
Nodarbošanās ar zinātni, mākslu bez pietiekamām zināšanām, profesionālās
sagatavotības, talanta vienmēr izraisa nepatīkamu reakciju. Izņēmumu nemēdz
būt. Mēdz būt vienīgi gadījumi, kad gribas tikai vienu reizi nosodoši konstatēt
„Kādas šausmas!”, un mēdz būt gadījumi,
kad ar vienu reizi nepietiek un nākas dziļā nepatikā vairākkārt dusmoties
„Kādas šausmas! Kādas šausmas! Kādas šausmas!”. Ar diletantismu nav iespējams
komunicēt. Diletants nav pārliecināms. Naivi ir sākt atspēkot diletantiskajā
ražojumā sastopamās aplamības. Diletants paliek diletants līdz mūža beigām.
Diletants nekad nekļūst profesionālis. Diletantam jau no paša sākuma ir
diletanta liktenis tāpat kā profesionālim jau no paša sākuma ir profesionāļa
liktenis. Diletantu no diletantiskās darbības var apturēt tikai pats diletants.
Dotājā tekstā nepieciešams komentēt vienīgi Surkova rakstu, jo to internetā var
viegli iepazīt katrs interesents. Surkova raksts ir pasniegts pilnīgi greizi.
2014. gads ir Krimas pievienošanas gads. Rietumi draud nekad neakceptēt
Krievijas rīcību, un tāpēc Krievijai zūd izredzes brāļoties ar Rietumiem.
Surkovs šo Krievijai drūmo perspektīvu izmanto, lai skeptiski raksturotu
Krievijas vēsturē sastopamo agrāko tieksmi saplūst ar Eiropu, kā arī agrāko
tieksmi saplūst ar Āziju. Surkova rakstā faktiski nekas jauns nav pateikts. Oriģināli
ir tikai tas, ka Krimas pievienošanas starptautiskais nosodījums ir autoram
iegansts ģeopolitiskām retrospekcijām un prognozēm. Turklāt dīvaina ir autora
vēlēšanās mistificēt formulu „14+”. Surkovs ļoti labi zina, ka Krievijai tika
atteikta vieta pie Rietumu galda jau krietni agrāk – ap 2004.-2005.gadu.
Krievijas oligarhijai Rietumu elites elite lika skaidri un gaiši saprast, ka
viņi nekad netiks uzņemti Rietumu sabiedrībā. „Perestroika” taču Krievijas
priekšgalā izbīdīja nacionālos noziedzniekus. Rietumu elite to ļoti labi zina.
Nacionālais paradokss
Individuālajā līmenī LR nevērtību saprot
ļoti daudzi cilvēki pat varas inteliģencē un tās dāsni zombētajā jaunatnē. Taču
individuālā izpratne nav tas pats, kas kolektīvā izpratne. No individuālās
izpratnes var summēties virtuāla kolektīvā izpratne, taču tāda summa vēl nav
dzenulis sākt kolektīvo darbību. Pie tam individuālā izpratne var bremzēt
kolektīvās darbības rašanos. Cilvēku sociāli psiholoģiskajā domāšanā vienmēr eksistē atbildības difūzija. Sociālajā psiholoģijā tā sauc plaši izplatītu
parādību: ja nav individuālās atbildības, tad cilvēki neveltī tik lielu
enerģiju kolektīvo interešu aizstāvēšanai. Nejūtot savu atbildību, cilvēki
kļūst sociāli remdeni. Viņu atbildība par kolektīvo likteni aizplūst žogmalē.
Latviešu sabiedrībā šī parādība ir ļoti raksturīga. Tam ir konkrēts iemesls.
Parādības izplatību nosaka tautas mentalitāte. Ne visās tautās atbildības
difūzija ir tik izteikta kā pie mums. Runa ir par atbildības „aizplūšanu” (lat.
Diffusio). Praktiski tas nozīmē
atbildības devalvāciju, neskaidrību, nenoteiktību, nekonkrētību. Sabiedrībā ir
notikumi, parādības, procesi, par kuriem nav kam prasīt atbildību. Padomju
laikā teica: „kolektīvs vainīgs”. Tas nozīmēja – neviens nav vainīgs. Ja
neviens nav vainīgs, tad katrs atviegloti uzelpoja un pagrieza muguru. Ar
atbildības difūziju ir cieši saistīts sociālais
slinkums: individuāli personiskās intereses ir svarīgākas par kolektīvajām
interesēm. Priekš sevis cilvēki parasti nav tik slinki kā priekš kolektīva. Atkal
viss ir atkarīgs no tautas mentalitātes. Latviešu mentalitāte ir individuālistu
mentalitāte. Tā ir mentalitāte, pret otru latvieti izturoties piesardzīgi,
neuzticīgi, pat ar naidu un neslēptu agresiju, kuru visvairāk izjūt gudri un
godīgi latvieši. Tā ir mentalitāte, kurā stulba ambīcija un tās iekustinātā
aprobežotā pašpārliecinātība ir lielāka nekā zināšanas, kompetence,
inteliģence, tolerance, paškritika, profesionalitāte. Tā ir mentalitāte ar
nestabilu ētosu, kurā centrā ir nodevības, pielīšanas, verdziskas padevības,
denunciācijas kāruma izbaudīšanas tieksme. Tā ir mentalitāte, kurā
visnekomfortablāk jūtas godīgi, pašaizliedzīgi, patriotiski noskaņoti, gudri,
izglītoti, morāli atbildīgi, nacionāli atbildīgi latvieši, kuriem nekad nav
izdevies un nekad acīmredzot neizdosies ieņemt idejiski, politiski, ideoloģiski
dominējošo stāvokli inteliģencē, sabiedrībā, tautā, valstī. Gadsimtiem ilgi
pastāvošā fatālā situācija ir radījusi paradoksu: tautas vērtīgākā daļa ir
klusi un pieticīgi samierinājusies ar savu visos laikos tradicionālo marginālo
vietu Tēvzemē. Vienmēr un visur pirmajās
rindās ar lepni paceltu galvu auļo nekauņas, nelieši, pašlabuma meklētāji,
karjeristi, neinteliģenti un neizglītoti latvieši.
piektdiena, 2018. gada 4. maijs
Divgalvainais pūķis
Valdošā elite vienmēr ir realizējusi informatīvi psiholoģisko uzbrukumu
sabiedrībai, zombējot sabiedrības apziņu valdošajai elitei vēlamā virzienā.
Tāpēc vienmēr ir bijusi pretestība informatīvi psiholoģiskajam uzbrukumam.
Vēsturiski šī pretestība ir mainījusies, jo ir mainījies informatīvi
psiholoģiskā uzbrukuma tehnoloģiskais arsenāls – komunikācijas līdzekļi, žanri,
komunikācijas poētika, retoriskie paņēmieni utt. Saprotams, ir mainījušās valdošās
elites idejiski politiskās nostādnes un mainījās ideoloģiskie mērķi. Piemēram,
XX gadsimta vidū zombēšanas jaunas iespējas pavēra televīzija. Savā laikā notika
plaša cīņa pret televīziju. Tā tas spilgti izvērtās ASV. Amerikāņu sabiedrība enerģiski
cīnījās pret televīzijas graujošo lomu bērnu garīgajā attīstībā. Arī šodien
atsevišķās zemēs turpinās cīņa pret TV graujošo ietekmi uz sabiedrības apziņu. Taču
šodien centrā ir internets un tā sociālie tīkli. Šodien centrā ir metafiziskā
pakāpe – patiesības slēpšana, būtības, jēgas slēpšana. Cīņa pret informatīvi
psiholoģisko uzbrukumu ļoti lielā mērā ir atkarīga no cilvēka cilvēciskuma
pakāpes. Runa ir par cilvēka garīgumu, morāli, ideāliem, dzīves jēgu, nākotnes cerībām.
Informatīvi psiholoģiskā uzbrukuma galvenais objekts ir cilvēks. Kas šodien
cilvēkiem traucē pretoties informatīvi psiholoģiskajam uzbrukumam? Tiek
uzskatīts, ka reāla pretestība nepastāv, un sabiedrība ir samierinājusies ar
uzbrukumu, to atzīstot par īstenības organisku sastāvdaļu. Tagad cilvēkiem ir
grūti atšķirt „savējos” (godīgos un gudros) no „svešajiem” (amorālajiem un
muļķiem). Cilvēki ir apjukuši. Viņi vairs nevar ne uz vienu paļauties un galu
galā zaudē interesi par politiku, ekonomiku, valsts attīstību, sociālajām
problēmām. Vēl ir viens moments, kāpēc nav konstatējama pretestība informatīvi
psiholoģiskajam uzbrukumam. Lieta ir tā, ka uzbrukumā tiek izmantotas abstraktas
dogmas: vienlīdzība, līdztiesība, veselība, izglītība, labklājība,
pašrealizācijas iespējas, uzskatu plurālisms, demokrātija, liberālisms,
cilvēktiesības. Šīs dogmas tiek iepītas propagandas materiālā tādā manierē, lai
liecinātu par valdošās elites milzīgām humānām rūpēm, nemitīgu domāšanu par
cilvēku labklājību un labsajūtu. Uzbrukums ir tā noformēts, ka iemidzina cilvēku
uzmanību un nomierina cilvēkus, jo, lūk, par viņiem nepārtraukti kāds rūpējas.
Tātad informatīvi psiholoģiskajā uzbrukumā demagoģiski izmanto cilvēku dzīvē
viscēlākās izpausmes, graujot cilvēku esamības metafiziskos pamatus. Cilvēki
strauji pārvēršas bioloģiskā masā, jo viņu garīgajā pasaulē valda totāla
destrukcija. Jauna sociālā nelaime ir iespēja internetu izmantot cilvēces
atkritumiem – idiotiem, deģenerātiem, muļķiem, stulbeņiem, dzērājiem,
deklasētiem tipiem, šarlatāniem, morāli pagrimušiem indivīdiem, pusvājprātīgiem
dauniem u.tml. Viņi var sludināt savu „patiesību”. Piemēram, latviešu
deģenerāti grantiņi, gedroici, žuļi regulāri sludina savu „patiesību” par
„Latviju”, „nacionālismu”, „neatkarību”. „Satori” postcilvēki sludina savu
„patiesību” par homoseksuālismu, dažādām perversijām. Kaut kādi dzērāji
internetā regulāri izplata „latviešu tautas glābšanas uzsaukumus”. Tādējādi
šodien tiekamies ar informatīvi psiholoģisko uzbrukumu no divām pusēm: 1)
valdošās elites un 2) sabiedrības padibenēm. Tā ir jauna situācija cilvēces
vēsturē. Līdz interneta laikmetam smadzenes grozīja tikai valdošā elite. Vēl
nav īsti saprotams, kā cilvēce adaptēsies jaunajā situācijā, kad šausmīgi plašu
uzbrukumu veic dažādi izdzimteņi. Patiesības ceļā ir nostājies pūķis ar divām
galvām.
Abonēt:
Ziņas (Atom)