trešdiena, 2019. gada 31. jūlijs

Etniskās paškritikas apogejs



   Visa vaina ir latviešu tautas dziļajā neattīstībā, ko mūsdienās graujoši padziļina "baltās" rases kopējais liktenis - izmiršanas, degradācijas un deģenerācijas konteksts. Latviešu tauta nav tik attīstīta, lai spētu pretoties rases kopējām nelaimēm. Principā tas ir iespējams. Latviešu tautas neattīstības galvenais iemesls ir tautas mentalitātē ģenētiski nostiprinātais patoloģiskais naids pret sava etnosa gudriem un godīgiem pārstāvjiem, kas neļauj formēties elitei- nacionāli konstruktīvai inteliģencei. Latviešiem nav īstas inteliģences, nav personību tautas priekšgalā. Tā ir galvenā nelaime, kas nosaka latviešu populācijas veģetēšanu zem Saules. Latviešu tautas priekšgalā ir pelēkie zvirbuļi - cilvēciskās niecības, kuras tauta pati izvirza, atbalsta, ievēl parlamentā, pašvaldībās. Tauta pati "neatmodīsies". Tas ir skaidrs. Lai "atmostos", ir vajadzīgs modinātājs. Pašā tautā tas nav sastopams un nevar rasties tik tikko minētās galvenās nelaimes dēļ. Tauta ir pata stāvoklī.
   Latviešu etniskajā populācijā īpaši no XX gadsimta sākuma, kad latviešiem tika uzdāvināta iespēja pašiem valstiskā formā kārtot savu dzīvi bez cita etnosa organizatoriskā diktāta un kontroles, pamatīgi aktivizējās nacionāli specifiska iezīme, kas faktiski joprojām funkcionē kā bioloģiski nosacīts instinkts. Runa ir par latviešu instinktīvo tendenci agresīvi un nesaudzīgi vērsties pret savas populācijas vērtīgāko daļu – gudriem un godīgiem cilvēkiem, kādi ir sastopami latviešu vidē. Latvieši visvairāk ienīst gudrus un godīgus tautiešus. Latviešu vidē gudrība un godīgums tiek nesalīdzināmi kategoriskāk nosodīts nekā muļķība un negodīgums. Šo instinktu var droši uzskatīt par latviešu identitātes galveno iezīmi – identitātes centrālo nervu, etnosa mentalitātes dominējošo demiurgu. Pats par sevi ir saprotams, kā tāds instinkts izraisa drausmīgas sekas. Pirmkārt, neļauj formēt tautas eliti kā sociāli vadošo slāni. Otrkārt, neļauj tautai dzīvot cilvēciski, jo vadošā loma tautā ir vienīgi pelēkiem indivīdiem bez intelekta un morālās stabilitātes, nespējot nacionāli konstruktīvi iekārtot nevienu tautas esamības segmentu un visu pārvēršot bezjēdzībā, haosā un idiotismā. Šim slavenajam instinktam ir nepieciešams vārds. Tāds vārds varētu būt “Kronosa instinkts”. Kronoss ir sengrieķu dievs, kas pats apēd savus bērnus. Latvieši arī apēd tos, bez kuriem tautai nav nekādas nākotnes tāpat kā nekādas nākotnes nav cilvēkiem bez pēcnācējiem. Latvieši tāpat kā Kronoss likvidē konkurentus; latvieši likvidē tos, kuri var atņemt varu, jo vara latviešu populācijā nav gudriem un godīgiem cilvēkiem.





otrdiena, 2019. gada 30. jūlijs

Par mediju sakārtošanu



2019.gada jūlijā sakarā ar skandāliem radio, tiekamies ar loģiskās izpratnes trūkumu! Nacionāli reakcionārā un krimināli oligarhiskā iekārtā (ar 30 gados norūdītu noziegumu brīvību, masveida organizēto noziedzību, fundamentāli nevērtīgu "6.oktobra paaudzi", šarlatānismu žurnālistikas kadru gatavošanā Lomonosova ielā) nevar būt ne profesionāli adekvāta žurnālistika, ne valstiski un profesionāli adekvāta organizatoriskā vadība masu komunikācijā. Var būt tikai pseido žurnālisti un pseido masu komunikācijas vadītāji. Bezjēdzīgi un smieklīgi ir censties kaut ko sakārtot vidē, kurā ir iespējams vienīgi haoss, noziedzība, valdošās kliķes laizīšana, veidemaniska kolosāla nelietība, visu varu laizītāju avotiņu murgojumi, kā arī drausmīgi visaptveroša sociuma degradācija un deģenerācija. Vispirms ir jāmaina kriminālā kapitālisma iekārta un tikai pēc tam var domāt par dzīves sakārtošanu cilvēciski cienīgā līmenī. Iesnieguma rakstītāji Saeimas attiecīgajai komisijai, noteikti nav psihiski veseli! No kura viņi gaida palīdzību! Vai viņi nezina, ka "6.oktobra paaudzes" piesmirdinātajā Bruņinieku namā par masu komunikāciju atbild mīļais daunis no suņu būdas -žurnālistikas atbaidoša parodija!!! Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētājs ir Artuss Kaimiņš, priekšsēdētāja biedrs – Boriss Cilevičs un sekretāre – DagmāraBeitnere-Le Galla ("Nācijas tēva" izvēmēja). "Īpašu vietu komisijas darbā ieņem mediju lietas – mediju un vārda brīvības, apraides un preses izdevumu veicināšanas, kā arī Latvijas mediju telpas atbalstīšanas politikas jautājumi." Uzrakstīts lieliski! Bet tas arī viss! Masu komunikācijas haosa un humanitātes noziegumu autori faktiski nemaz nav ieinteresēti kaut ko sakārtot.





piektdiena, 2019. gada 26. jūlijs

Izglītība un glamūrs (Levita piemērs)



Glamūrīgs pseidointelektuālisms ir dziļi aprobežotu, neinteliģentu un pusizglītotu indivīdu privileģija. Prof. J.Bojārs par levitžīda izglītību: “Hamburgas universitātes juridiskajā fakultātē prof. Lēbera lekcijas esot klausījies arī Levits, atbilstoši viņa “Ziņām” gan bez īpašām sekmēm, jo viņš tur 1983. g. ieguvis tikai “Ref. iur.” un 1989. g. “Assessor iur.”, t.i. ne bakalaura vai maģistra grādu. Juridisko zinātņu doktora grāda un profesora viņam nav. Līdz ar to viņš nekādi nevar pretendēt uz izcila jurista statusu. Hamburgas universitātes Sociālo zinātņu un filozofijas fakultātē, Politisko zinātņu nodaļā 1986. g. atbilstoši “Ziņām” viņš ieguvis “Dipl. – Pol.” – t.i. diplomu politiskajās zinātnēs.Tā kā es ilgus gadus esmu bijis LU Juridiskās fakultātes Promocijas komisijas priekšsēdētāja vietnieks, Profesoru komisijas loceklis un LU mācībspēks kopš 1981. g. līdz šai dienai, tad zinu, ka Levits Latvijā nevar pretendēt ne uz profesoru, ne asociēto profesoru pat “par blatu”. Viņš pats saka, ka ir “pa pusei jurists, pa pusei politologs.” ā“Par blatu” viņš dabūja Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) goda doktoru. Viņš nevar būt LZA eksperts tiesību zinībās, jo viņam nav fundamentālu monogrāfiju tajās.”

Marasmatiskais mazohisms



Laiku pa laikam tiekamies ar kāda bijušā “politiķa” žēlabainām gaudām par LR nebūšanām un LR aplamo virzību. Bijušais “politiķis” ir aizmirsis par savu politisko lomu un savu konkrēto ieguldījumu LR valstiskajā nevērtībā. Viņa žēlabainajās gaudās nav ne kripatiņas paškritikas. Vainīgi ir visi pārējie “politiķi”. Bijušo “politiķu” tādu izpausmi nākas dēvēt par marasmatisko mazohismu. Tā ir garīgā anomālija, kur persona gūst morālo apmierinājumu no politisko procesu kritikas, tajā pašā laikā neizjuzdama nekādu atbildību par savu konstruktīvo līdzdalību politiskajos procesos. Tiekamies ar bijušā “politiķa” organisma vispārējo novājējumu un gandrīz pilnīgi zudušām prāta spējām, nespējot izjust nekādu pazemojumu par savu aktīvo līdzdalību LR valstiskās nevērtības radīšanā.



trešdiena, 2019. gada 24. jūlijs

Nelietības rezonanse



Nelietība nav noslēgta izpausme. Nelietība ir atvērta izpausme. Katrai nelietībai ir noteikta rezonanse. Nelietība vienmēr izraisa atskaņas, atbalsi. Saskarsme ar nelietību vienmēr izraisa noteiktu reakciju, kas parasti ir vērtējums. Vērtējums attiecas uz nelietības autoru, kā arī attiecas uz nelietības adresātu; proti, to subjektu, pret kuru nelietis izturas nelietīgi. Nelietības vērtējumā katra nelietība nonāk noteiktā sociālajā kontekstā, nelietību uztverot saistībā ar citām nelietībām un citu nelietību autoriem. Tas ir loģiski. Katrs nelietis ir zināma sociālā kolektīva pārstāvis. Bet tas nozīmē, ka viņa nelietībai ir zināma sociālā augsne, zināms sociālais atbalsts, morālā klimata piemērotība nelietības veikšanai. Veidemanes nelietīgais raksts par ministri nav izņēmums. Veidemanes nelietība izraisa noteiktu reakciju. Tiek ņemts vērā, ka Veidemane strādā medijā, kura kolektīvā ir arī citi nelieši – visu varu laizītāji avotiņi u.c. Tāpat tiek ņemts vērā, ka par ministri aizvadītajās dienās nelietīgi rakstīja arī citi nelieši, un Veidemane nav vienīgā ministres nelietīgā nomelnotāja. Bet tas liek ņemt vērā nelietības izplatību vispār šodienas inteliģencē, mediju darbinieku aprindās, sabiedrībā kopumā. Nākas acerēties nelietības LU, nelietīgā levitžīda stumšanu uz prezidenta troni.

Pseidointelektuālais glamūrs



Vārds “glamūrs” kļuva populārs Rietumos XX gs. beigās. Latvijā tas ieviesās pēcpadomju laikā. Vārds “glamūrs” ir cēlies no angļu “glamour” – burvīgums, valdzinājums, šarms. Mūsdienās ir izveidojusies glamūra subkultūra. Glamūrs ir masu kultūras industrijas elements. Tas ir adresēts masu patērēšanas sabiedrībai. Glamūru var uzskatīt par estētisko fenomenu, kura pamatā ir hēdonisma mentalitāte. Kā labi zināms, Rietumu civilizācijas mūsdienu sociumā hēdonisms ieņem ļoti būtisku vietu. Cilvēka (galvenokārt vidusmēra cilvēka/masu cilvēka/mietpilsoņa) rīcības vienīgais motīvs, augstākais dzīves mērķis un tikumības kritērijs ir kļuvusi bauda. Latviešu sabiedrības leksikā vārds “bauda” tagad ir viens no iecienītākajiem vārdiem, raksturojot cilvēku darbības, uzvedības un komunikācijas mērķi. Visi vēlas gūt baudu, un attiecīgā procesa izbaudīšana ir pats svarīgākais šodienas cilvēku esamībā. Ja attiecīgais process nesniedz baudu, tad tam nav nekādas vērtības. Vēsturiski glamūra subkultūras rašanās ir saistīta ar buržuāzijas māniju atdarināt aristokrātijas grezno dzīves veidu. Rietumu civilizācijā XX gs. beigās arī radās sava veida buržuāzijas atzars, kura pareizākais apzīmējums ir “jaunā buržuāzija”. Tās pamatā ir gados jaunu finansu spekulantu kontingents, kas sāka atdarināt “veco buržuāziju” un aristokrātiju, priekšplānā izvirzot ārējo spožumu, ārējo greznību. Tas izpaužas daudzējādi. Glamūra subkultūrā ietilpst gan t.s. glamūra žurnāli, apģērba standarti, dažādi pasākumi (“tusiņi”), modes industrijas atsevišķi segmenti, grāmatas, kulta mākslinieki, dzejnieki. Latviešu mietpilsoņu slānī spilgti glamūra pasākumi notiek Jūrmalā, pulcinot sabiedrības “krējumu”. Latvijā iznāk glamūra žurnāli, grāmatas, “Delfi” regulāri (katru dienu) informē par glamūra izdalījumiem pasaulē un, protams, Latvijas “krējuma” glamūrīgajā pulsēšanā. Glamūrs ir vietējās “jaunās buržuāzijas” būtisks garīgais elements, uzskatāmi atspoguļojot šaušalīgu vulgaritāti, primitīvismu, bezgaumīgumu, neinteliģenci, prāta un dvēseles tukšumu. Latvijas “brīvvalstī” “prihvatizācijas” laupīšanas un masveida organizētās noziedzības rezultātā radās vietējo parvēniju “miljonāru” slānis. Tā garīgajās interesēs faktiski ir tikai glamūra izdalījumi – greznības, šarma fabricēti simulakri. Par relatīvi atsevišķu glamūra segmentu var uzskatīt pseidointelektuālo glamūru, kā gribas apzīmēt pseidointelektuālisma izpausmes un baudīšanu filistru aprindās. Latvijā visjaunākajā laikā pseidointelektuālā glamūra līderis ir levitžīds, kura publiskā uzstāšanās sastāv tikai no pseidointelektuālas tarkšķēšanas. Latviešu mietpilsoņiem noteikti patīk levitžīda pseidointelektuālie izdalījumi: “brīvtelpa”, “valstsgriba”, “labklājības valsts”, “kopējais labums”, “nākotnes dimensija”, “ilgspējīga valsts”, “politikas fokuss”, “ilgtermiņa solidaritātes politika”, “izaicinājumi”, “riski”, "moderna Eiropas valsts", "reformas", "nacionālā identitāte", "tradīcijas", "diasporas politika", nespējot saprast, ka tieši viņa ielīšana Rīgas pilī tagad vispār apkauno visus un kauns ir palikt Latvijā. Mietpilsoņiem patīk pseidointelektuālais glamūrs, un vidusmēra pelēkie zvirbuļi (mietpilsoņi) mums ir visos krēslos, pašapmierināti baudot dzīves labumus.



ceturtdiena, 2019. gada 18. jūlijs

Par mediju likumu



2019.gada 18.VII internetā parādījās informācija par jauna mediju likuma nepieciešamību. Par to ierunājās dziedonis un reizē jaunais kultūras ministrs. Viņam operatīvi piebalsoja levitžīds Rīgas pilī, acīmredzot saskatot iespēju skaisti izrādīt “nācijas tēvam” cienīgu atbalstu svaigajai idejai. Svaigā ideja, visticamākais, ir radusies sakarā ar regulārajiem konfliktiem t.s. sabiedriskajos medijos un visjaunāko rīvēšanos Latvijas radio. Ņemot vērā mediju virzību pēcpadomju laikā, bet galvenais, ņemot vērā latviešu populācijas morāli tikumisko stāvokli kriminālā kapitālisma apstākļos, jauns likums neko nepanāks, jo Latvijā pašlaik nav adekvāti apstākļi masu komunikācijas elementāri profesionālai funkcionēšanai attiecīgajos formātos, kā arī masu komunikācijas elementārai funkcionēšanai ideoloģiskajā kontekstā, politiskajā ziņā, žurnālistikas vēsturiski tradicionālās misijas realizācijā. Neadekvātos apstākļus viskonkrētāk apliecina, pirmkārt, kadru sfēra un, otrkārt, kroplā attieksme pret masu komunikāciju valdošajā kliķē, varas inteliģencē un sociuma masās. Masu komunikācijas centrālais subjekts ir mediji, kuros savukārt centrālais subjekts ir žurnālisti. Žurnālistikā ir nepieciešams īpašs talants. Žurnālista talants nav tikai prasme sagatavot tekstus un prasme fotogrāfēt, filmēt. Žurnālista talanta pamatā ir gan noteikta sociālās komunikācijas cilvēciskā prasme, gan noteikta morāli tikumiskā pārliecība, jo vēsturiski tradicionāli žurnālists kalpo patiesībai sabiedrības labā. Žurnālists bez patiesības izjūtas un bez taisnīguma izjūtas nevar būt īsts savas profesijas pārstāvis. Tas pats attiecas uz žurnālista izjūtu godīgi un pašaizliedzīgi kalpot sabiedrībai. Par žurnālistu nedrīkst ļaut kļūt jebkuram indivīdam. Augstskolās ir jāveic iepriekšējā pārbaude, noskaidrojot reflektanta atbilstību žurnālista profesijai. Padomju laikā tāda iepriekšējā pārbaude tika veikta (esmu to “izbaudījis”). Žurnālistikā talantīgam cilvēkam nav obligāti jābūt attiecīgajai izglītībai. Diemžēl Latvijas medijus jau 90.gadu sākumā piepludināja acīmredzami žurnālistikai nepiemēroti jaunieši. Tādi kadri tagad ir sastopami “Delfos”, “Dienā”, “Nra.lv” un citos medijos, kā arī mediju valsts uzraudzības institūcijās. Par kroplo attieksmi pret masu komunikāciju, mediju lomu ideoloģijā, žurnālistikas tradicionālās misijas realizācijas trūkumu nav nepieciešams plaši izteikties. Izšķirošā nozīme ir drausmīgajam faktam, ka LR ir kriminālā kapitālisma zeme, kurā viss kalpo organizētajai noziedzībai un sociuma morālo tikumiskumu degradē noziegumu brīvība. Tādos apstākļos var būt vienīgi kropla un amorāla žurnālistika, kuru nevar glābt neviens mediju likums.




Leksiskais barbarisms



Latvijā cīņa pret leksisko barbarismu ļoti aktuāla kļuva pēc PSRS sabrukuma. Padomju laikā publiskajā sfērā bija iespējams lietot tikai latviešu literāro valodu. Masu komunikācijas līdzekļos (avīzēs, žurnālos, radio, TV) tika lietota vienīgi latviešu literārā valoda. Radio un TV nevarēja uzrunāt auditoriju žurnālisti ar nepareizu izrunu – latviešu valodas labskaņai neatbilstošu dikciju. Netika pieļauti žargonismi, argo. Latviešu literārās valodas lietošanu medijos, kā arī jebkurā publiskajā pasākumā uzraudzīja “partija un valdība”. Tā saprata, ka leksiskais barbarisms veicina sociuma pagrimumu, kad valodas rupjība pārtop domāšanas, uzvedības rupjībā. Padomju laikā tika stingri sekots, lai latviešu valodu nepiesārņotu ar literārajai valodai nevēlamiem aizguvumiem (piem., no angļu, krievu val.). Pēc PSRS sabrukuma un nacionāli reakcionārās un krimināli oligarhiskās LR izveidošanas Latvijā sākās leksiskā barbarisma invāzija un var pat teikt – diktatūra. Leksiskais barbarisms kļuva ne tikai modes izpausme, bet valodas norma un vērtība. Neliterārās valodas lietošanu stulbi atzina par sava veida nosodošu vēršanos pret padomju “okupācijas” perioda valodas politiku. Tika kultivēts viedoklis, ka latviešiem ir jāatbrīvojas no padomu laika tradīcijas stingri reglamentēt un pieprasīt pareizas valodas lietošanu publiskajā telpā. Tādu viedokli kultivēt nebija grūti, jo pēc PSRS sabrukuma žurnālistikā ienāca pilnīgi nepiemērotu jauniešu jūra bez inteliģences, bez izglītības, bez profesionālā talanta un, protams, bez literārās valodas. Radio, TV sākās kroplas dikcijas ēra sintezē ar aloģismiem, idiotiskiem formulējumiem, glamūrīgu ākstību, nenormatīvu leksiku. Arī valsts institūtos (Rīgas pilī, Bruņinieku namā, MP/MK mājā, ministrijās) dominēja “jaunie politiķi” un “jaunie klerki” ar reti kroplu valodu, kas pirmajos gados sabiedrībā un akadēmiskajās aprindās izraisīja dziļu nosodījumu. Jau 1990.g. sākās samērā uzstājīga cīņa pret leksisko barbarismu, kas bija sastopams presē, radio, TV, valsts institūtos un īpaši radio translētajās Saeimas sēdēs. Šo cīņu vadīja filologi, tiecoties sargāt adekvātu valodas kultūru. Taču šī cīņa jau 90.gadu sākumā tika zaudēta. Šajā cīņa valodas kultūras patrioti nevarēja uzvarēt, jo leksiskais barbarisms faktiski pārklāja visu latviešu tautu, leksisko barbarismu klusu atbalstīja “jaunie politiķi”, kuri paši nebija spējīgi lietot literāro valodu un uzskatāmi par leksiskā barbarisma lobistiem. Pašlaik (2019.g.) jau ir izaugusi “6.oktobra paaudze”, kura nezina, ko nozīmē vārdi “valodas kultūra”, “latviešu literārā valoda”. Tā ir paaudze, kura ciena aizguvumus no angļu valodas un kurai leksiskais barbarisms ir ikdienas bauda. Neliels ieskats šodienas leksiskajā repertuārā, izmantojot latviešu žurnālistikas kloākas “Delfi” valodu: “cepiens”, “sieviešu stand-up”, “cepiena žanrs”, “pigorīgs”, “roast formāts”, “Evija Papule pēc cepiena ir spējusi savākties”, “personīgiem uzbraucieniem”, “politiķu cepiens”, “guglēju”, “nejūtos forši”. Minēto un citu valodisko kroplību lingvistiski profesionāla kritika Latvijā vairs nav sastopama masu medijos, kā tas bija padomju laikā un dažus gadus “otrajā” LR. Jau labu laiku latviešu sabiedrību klāj leksiskā migla, leksiskais tvans. Aizmirstas ir senas atziņas: neprecīza valoda liecina par neprecīzu domāšanu; cilvēka lietotā valoda liecina par viņa attieksmi pret sabiedrību un sevi; ja žurnālists lieto kroplu valodu, tad viņš necienīgi izturas pret auditoriju; pastāv smadzeņu degradācijas un leksiskās degradācijas vienotība; valoda ir cilvēka iekšējās pasaules spogulis.




otrdiena, 2019. gada 16. jūlijs

Nevērtības modernizācija




Tiekamies ar etniskās populācijas negatīvo pazīmju papildināšanos; respektīvi, nevērtības modernizāciju. Aizvadītajās nedēļās tas vispamatīgāk izpaužas sakarā ar levitžīda bīdīšanu un LU rektora nelietībām. Abos melnajos notikumos priekšplānā izvirzās tāda etniskās nevērtības pazīme, kura agrāk bija konstatējama, taču nekādā gadījumā nevarēja pretendēt iekļūšanai pazīmju pamatkomplektā. Runa ir par nelietību. Nelietību agrāk nevarēja izvirzīt kā dominējošu etnisko pazīmi. Nelietība var zelt tikai tad, ja tiek pieņemti dažāda veida lēmumi. Latviešu dzimtcilvēki lēmumus nepieņēma gadsimtiem ilgi. Tā, piemēram, nav ticams, ka Alfrēda Rozenberga saskatītajā latviešu tautas pazīmju komplektā ietilpa nelietība. Visticamākais, priekšplānā bija citas pazīmes. Iespējams, nepateicība, neuzticamība, alkoholisms, slinkums, aprobežotība. Katrā ziņā ļoti daudz izšķīra latviešu parlamenta agrārā politika, kuras rezultātā vāciešiem atņēma zemi un pilis. Igauņu agrārā politika bija maigāka. Arī tagad tāpat kā toreiz XX gs. vidū tautas portretu glezno inteliģence. Tautu vienmēr vērtē pēc tās inteliģences rīcības, morāles, mentalitātes. Tautas vērtējumā tiek ņemts vērā t.s. vienkāršo cilvēku (zemniecības, strādniecības) līmenis. Taču katrs saprot, ka šis līmenis pamatā ir atkarīgs no inteliģences ieguldījuma vienkāršo cilvēku audzināšanā un izglītošanā. Inteliģence ir tautas kultūras vērtību un normu iedzimtības bāze. Ja inteliģences tautas audzināšanas un izglītošanas kompetence un potenciāls ir bezvērtīgs, tad arī tautas vienkāršo cilvēku vērtības līmenis nevar būt augsts. Kādu gan labu ieguldījumu var gaidīt no inteliģences, kura par valsts prezidentu tautai uzspieda ebreju nelietīgu simulakru? Kādu gan labu ieguldījumu var gaidīt no inteliģences, kuras nelietība plaukst un zied mācību iestādē? LU rektora vēlēšanās negaidīti uzplauka nelietība. Rektora vēlēšanās neviens kandidāts netika atbalstīts. Katrs no viņiem saņēma “pret” vairāk nekā “par”. Taču tas netiek ņemts vērā, un sākās nelietību plūdi, modernizējot latviešu tautas pazīmju komplektu. LU nav “Trulība”. LU ir tautas izglītības un zinātnes simbols. Ja tautas fundamentāls simbols iegūst nelietības godu, tad tas nevar neatsaukties uz visas tautas vērtējumu. Kāds nelietis izrādījās Muižnieks! Nelietis ne tikai rektora vēlēšanu sakarā, bet arī citos jautājumos. 2019.g. 18.VII viņš internetā lielās par LU celtniecības iepirkumu “kristālskaidrību”. Un tas notiek dienās, kad ir viņa vietnieces Brokas krimināllieta! Fantastiski! Uz ko viņš cer ar savu muldēšanu? Vai atkal patoloģiskā kretīne Druviete sāks blādīties, lai attaisnotu Muižnieka nelietības? Kāda gan mēslu bedre ir LU? Un vispār līdz kādam šausmīgam stāvoklim ir nonākusi latviešu inteliģence! Rektors ir nelietis, viņa LU notiek zādzības, korupcijā notverta rektora vietniece, valsts iestāde ierosina krimināllietu, bet vienalga rektors turpina melot, faktiski apvainojot "knābu" un valsti. Tomēr valdība nenosoda rektoru, jo normāli būtu LU nelieti momentā padzīt un tiesāt par valsts iestādes nomelnošanu. Tā tas viss ir iespējams tāpēc, ka visur ir tādi paši nelieši kā šis akadēmiskais nelietis un viņa nelietību stutētāji! Nelieši regulāri pastrādā nelietības un melo acīs skatīdamies, jo zina par sabiedrības vienaldzīgo attieksmi, – sabiedrība neiebilst pret tautas nevērtības modernizāciju.



sestdiena, 2019. gada 13. jūlijs

Sociālās revolūcijas sekas



Runa nav par sociālistisko, bet sociālo revolūciju. Runa ir par sabiedrības radikālām pārmaiņām, kas nav viens un tas pats, kas sociālistiskās pārmaiņas – uz sociālisma principiem balstītas pārmaiņas. Protams, sociālā revolūcija var būt sociālistiskā revolūcija, kā tas bija Krievijā u.c. XX gs. sākumā. Toreiz sabiedrības radikālajām pārmaiņām bija sociālistisks mērķis – nodibināt sociālistisko iekārtu, balstoties uz sociālisma politisko un filosofisko koncepciju. Sociālās (un tajā skaitā sociālistiskās) revolūcijas vienmēr cilvēces vēsturē ir bijušas sociuma zemāko slāņu sacelšanās pret sociuma augstākajiem slāņiem. Sociālā revolūcija vienmēr ir bijusi kvalitatīva transformācija, zemākajai kvalitātei gūstot vai negūstot uzvaru pār sociuma kvalitatīvi augstākajiem slāņiem. PSRS sagraušana arī bija sociālā revolūcija, un tā bija kvalitatīva transformācija, kuru noorganizēja sociuma kvalitatīvi zemākie slāņi – PSKP/VDK nomenklatūru morālie kastrāti, kā nākas dēvēt šīs sociālās revolūcijas demiurgus – cilvēciski nevērtīgos elementus. Tāpat nepatīkami atklājās “padomju cilvēku” zemā kvalitāte, liecinot par materiālistisko instinktu dziļo sakņojumu strādniekos un zemniekos. PSRS sagraušanas sociālās revolūcijas sekas nevarēja būt labas. Perspektīvā bija gaidāms regress. Tagad ir saprotams, ka šī regresa būtiskākā izpausme ir cilvēciskuma katastrofālā pazemināšanās. Cilvēciskums noslīdēja tik zemu, ka neveidojas sabiedrības sociālā kontrole pār politiskās varas institūtiem, nav nekādas pretestības visaptverošai kriminalizācijai, organizētajai noziedzībai, perversijām mākslinieciski radošajā darbībā, šarlatānismam zinātniski radošajā darbībā, bet inteliģence pašaizliedzīgi sniedz tehnisko un morālo atbalstu kriminālajai oligarhijai, latviešu sabiedrības masas nav politiski gatavas un arī nevēlas līdzdarboties racionāli veidotā dzīves praksē, vairāk vai mazāk atklāti atbalstot valdošās kliķes formēto pseidopolitisko sfēru, kurai jāmaskē masveida organizētā noziedzība, politiskās “elites” iracionālisms, debilitāte, nekompetence valsts darbā. Cilvēciskuma noslīdējuma liecība kļuva rusofobija kā daudzu latviešu vienīgais resurss pašidentifikācijai. Cilvēciskuma zemais līmenis nav spējīgs turpināt racionāli diskursīvo tradīciju, kas latviešu sabiedrībai nebija sveša pirms PSRS sagraušanas. Cilvēciskuma noslīdējums ir tik liels, ka pat ir pieklususi sociuma gaišākās daļas prasība pēc “vadāmās demokrātijas”, “disciplinētās demokrātijas”, “organizētās demokrātijas”, kā savā laikā (pirms II Pasaules kara) dēvēja autoritāri prezidentiskas varas nodibināšanu (“ulmaņlaiku” kārtības ieviešanu).




otrdiena, 2019. gada 9. jūlijs

TOTĀLĀ NOZIEDZĪBA UN TĀS IDEOLOĢISKĀS SEKAS



Tekstā par “Skonto” blēža aizturēšanu 2019.gada 9.VII jocīgi skan: "netiekot pieķērtam". Kas tad viņu var pieķērt? Kura institūcija gribēs viņu pieķērt? Tas taču nav iespējams organizētās noziedzības oāzē Latvijā ne teorētiski, ne praktiski. Tā taču ir noziedzība, kurā galvenais noziedzīgais spēks ir valsts institūcijas, bet nevis, teiksim, "bizness". Ja tagad kungs-lielzaglis ir patraucēts, tad acīmredzot kādam kādā organizētās noziedzības pamatelementā kaut kas nav paticis - nav vīrelis pareizi, godīgi padalījies u.tml. Latviešu "brīvvalsts" taču ir cilvēcisko padibeņu mēslu bedre ar noziegumu brīvību. Latviešu neattīstītā tauta savu statusu pilnā mērā attaisnoja pēcpadomju gados, par savas dzīves galveno misiju un vērtību uzskatot zagšanu. Lai vairāk būtu ko zagt, neattīstītā tauta pat ar entuziasmu atsacījās no suverenitātes, lai piekļūtu "Eiropas naudai". Zagšanas mānijas labā noteikti tagad izvēlējās levitžīdu Rīgas pils piesmirdināšanai. Šis mērglis noteikti aktīvi iejauksies organizētās noziedzības operatīvajos procesos, ko citi prezidenti maz darīja. Ebrejs mierīgi nedirnēs bezdarbībā. Ebrejs ir enerģisks cilvēks, ja ir iespējams "uzturēt ģimeni". Bet galvenais - jaunā latviešu izdzimteņu "6.oktobra paaudze" pašlaik cenšas pārņemt visu organizēto noziedzību, tāpēc katru dienu kaut kur kādu moca "Knābs". Pat nekaunējās LU pazemot, ko gudras tautas valstī neviens tik krasi nedarītu, jo tas taču atsaucas uz visas tautas reputāciju. Te nevienu neviens nevēlas "pieķērt". Te ir cilvēces atkritumu citadele - noziedzības paradīze, kura patīk latviešu "miljonam". Noziedzība reliģiskajās organizācijās, noziedzība mācību iestādēs, noziedzība valsts pārvaldes iestādēs, noziedzība garīgās kultūras iestādēs, noziedzība masu komunikācijas līdzekļos, noziedzība medicīnas iestādēs, noziedzība kapu saimniecībās...Nākas šaubīties par latviešu tautas spēju aptvert tādas noziedzības sekas; proti, nepieciešamību pret latviešu tautu izturēties kā pret noziedznieku tautu, ja pat baznīcās, skolās un augstskolās ir noziedzība. Tāda noziedzības izplatība, aptverot visas dzīves sfēras, liecina par tautas noziedzīgo būtību. Cits secinājums būtu meli vai pielīšana tiem, kuri nevēlas dzirdēt patiesību. Visjaunākie kriminālie notikumi baznīcās, LU latviešu noziedzības mērogu padara maksimālu - "tālāk vairs nav kur iet". Un vēl kas. Publikācijas par noziedzību pavada tik debili komentāri, visu novirzot groteskā atmosfērā; tā vien liekas, ka Latvijā ir ne tikai zagļu jūra, bet arī idiotu jūra. Par to liecina ne tikai "Pietiek" sastopamais, kur komentārus sasmērē viens psihiski nevesels puisis "Žulis". Citos portālos ir vēl debilāki komentāri nopietniem rakstiem.




pirmdiena, 2019. gada 8. jūlijs

Attieksme pret noziegumiem



Latvijas sabiedrībā attieksme pret noziegumiem ir vienaldzīga. Tā tas ir gan attieksmē pret organizēto noziedzību, gan attieksmē pret atsevišķu indivīdu veiktajiem noziegumiem. Tā, piemēram, 2019.g. 8.VII inaugurācijas fotoreportāžā ir redzams Jurašs, kura krimināllietu par valsts nodevību tajā dienā nodeva tiesai. Tātad valsts noziedznieks piedalījās valsts prezidenta gratulēšanā! Bagāta diena tautas kalpam (parlamenta deputātam) Jurašam: par valsts nodevību krimināllieta nodota tiesai, bet vakarā piedalīšanās kopā ar "savējiem" (citiem nacionālajiem noziedzniekiem) levitžīda inaugurācijā.  Tā tas ir iespējams tikai vienaldzības apstākļos. Jurašs ieradās pasākumā bez kauna un bailēm. Viņš lieliski zināja, ka visi viņam sniegs roku, pat paslavēs viņu, novēlēs izturību un aicinās daudz neuztraukties par gaidāmo tiesu, kā arī žurnālisti viņu nofotogrāfēs un publicēs fotoreportāžā. Vienaldzīgajai attieksmei pret noziegumiem ir stabils izskaidrojums. Latvijas sabiedrība, šīs sabiedrības “oficiālā” daļa (varas inteliģence) 100% sastāv no vidusmēra cilvēkiem (vēl drīkst teikt - masu cilvēkiem, mietpilsoņiem, filistriem, pelēcībām, viduvējībām). Labi ir zināma vidusmēra cilvēku cilvēciskā būtība. Šajā būtībā ietilpst vienīgi rūpes par savu bioloģisko esamību, materiālo labklājību, darbu, karjeru, varu, atalgojumu, slavu, publicitāti u.tml. Vidusmēra cilvēkā neeksistē ideālisms, idejiskā pārliecība, idejiskās intereses, garīgums, dzīves jēgas problemātika, garīgās vērtības. Neeksistē arī morāli tikumiskās prasības kā kategoriskais imperatīvs saskarsmē ar noziedzīgām vai amorālām izdarībām. Vidusmēra cilvēks saskarsmē ar noziedzīgām vai amorālām izdarībām nejūtas apdraudēts. Uz viņu tas tieši neattiecas. Tāpēc ir vienaldzība, un visbiežāk nemaskēta vienaldzība. Vidusmēra cilvēks nevienaldzīgi reaģēs tikai tad, ja saskatīs apdraudējumu sev, savai ģimenei.



No repertuāra par levitžīdu





·       Internetā vairāki cilvēki raksta par levitžīda dubulto pilsonību. Vai tiešām viņš nav atsacījies no Vācijas pilsonības? Kā par to pārliecināties? Satversmē teikts: "37. Par Valsts Prezidentu var ievēlēt pilntiesīgu Latvijas pilsoni, kurš sasniedzis četrdesmit gadu vecumu. Par Valsts Prezidentu nevar ievēlēt pilsoni ar dubultpilsonību". Noteiktais vecums izskaidro, kāpēc netika ievēlēts tautas garīgajam stāvoklim adekvātāks Valsts prezidents - Kaimiņa kungs. Viņš dzimis 1980.gadā. Tautai un daunim jāpaciešas līdz nākamajai reizei!
·       Gudri politiķi, valstsvīri zina par pārspīlētas retorikas un nelimitētas demagoģijas kaitīgumu. Viņi zina, ka pārspīlēta retorika un nelimitēta demagoģija var būt apvainojums - necienīga izturēšanās pret auditoriju. Saprātīgai auditorijai nepatīk pārspīlēta retorika un nelimitēta demagoģija. Taču auditorijas ir dažādas. Tajā skaitā tik aprobežotas, ka tām var adresēt vispārspīlētāko retoriku un pilnīgi neierobežotu demagoģiju. Tā tagad notiek ar levitžīda runām. Tajās ir tikai pārspīlēta retorika un nelimitēta demagoģija. Tā tas ir tāpēc, ka izcili aprobežotas ir abas puses - levitžīds un latviešu auditorija. Levitžīds nezina par nepieciešamību neapvainot auditoriju. Savukārt latviešu auditorija (levitžīdam par laimi) ir tik trula, ka tā sagremo jebkuru retoriku un demagoģiju. Latvieši gatavi klaisīties visu un acīmredzot valda princips: jo stulbāk, jo patīkamāk latviešu sirdīm un prātiņam.
·       Es to visu, ko saku par šo prasto cilvēku, zinu, tā teikt, no dzīves; biju pie viņa Minsterē mājās, kad nevarēja saprast, ko viņš saka, ko vēlas un visā viņa darbībā bija kaut kas dziļi jocīgs; tikos ar viņu tad, kad šis sēdēja ministra kabinetā; atkal bija sekluma, primitivitātes sajūta; klausījos viņa "referātus" Rīgā vairākās konferencēs par nacionālo politiku; redzēju viņu "brokastojam" Redisona viesnīcā (tā bija unikāla aina); "preambula" atklāja šausmīgu teorētisko nekompetenci vairākās zinātnēs; bet tas vēl nav viss. Vēl var runāt no ebreju etniskās specifikas viedokļa, morāles kategorisko imperatīvu viedokļa, elementāras cilvēciskās dzīves pozīcijas viedokļa...
·       Levitu ievēlēja 29.maijā; 4.jūlijā bija Ebreju tautas genocīda upuru piemieņas diena. Levitžīds šīs dienas pasākumos neieradās. Vismaz Rīgas medijos nebija informācijas par to. Tātad mērglis zina savu vietu. Zina, ka ebreji viņu neciena, neatzīst. Interesanti, kas notiks pēc gada 4.jūlijā: vai levitžīds atkal nevarēs piedalīties jeb priekš viņa latviešu mēsli noorganizēs speciālu pasākumu, kurā savukārt nebūs ebreju.
·       Inaugurācijas fotoreportāžā ir redzams Jurašs, kura krimināllietu par valsts nodevību 8.VII nodeva tiesai. Tātad valsts noziedznieks piedalās valsts prezidenta gratulēšanā! Bagāta diena (8.VII) tautas kalpam Jurašam: par valsts nodevību krimināllieta nodota tiesai, bet vakarā piedalīšanās kopā ar "savējiem" (citiem nacionālajiem noziedzniekiem) levitžīda inaugurācijā.  Kur vēl tā var būt uz Zemes? Vai Alfrēdam Rozenbergam nebija taisnība, ka latviešus vajag iznīcināt? Tādas odiozas izdarības ir spējīgi pastrādāt tikai kaut kādi briesmīgi atbaidoši izdzimteņi!







piektdiena, 2019. gada 5. jūlijs

Tikšanās ar postcilvēku



Sakarā ar informāciju par “Prāta vētras” un kāda krievu rēpera iedziedāto dziesmu “Par seksu” “Facebook” 2019.gada 5.jūlijā ierakstīju šādu komentāru: “Deģenerācijas vispusīgās izpausmes svaigs apliecinājums!”. Komentāru komentēja “Facebook” “draugs” vārdā Gatis Auziņš: “Artur, kas tur degeneratīvs? Vai ta jums Sekss nekad nav bijis un jūsu gimenē un pazinju lokā sekss nepastāv? Seksa nebija tikai padomju savienībā- un dziesmas piedziedājuma jautājums ir diezgan svarīgs un aktuals- jaunieši ir jāizglīto ar seksa tēmu- jo sit kaut dibenu pret zemi, bet sekss mūsdienās ir daudz ātrāk un biežāk nekā agrāk- un ko? Jaunatni neizglītosim- būs negribēti bērni, venēriskās slimības un vēl visadi brīnumi!!! Labāk ir nerunāt ja?”. Viņam atbildēju: “Tas nav nekad bijis mākslas uzdevums! Tā tas nebija antīkajā mākslā un arī nekad vēlāk, kad kaili cilvēki tika atspoguļoti glezniecībā, tēlniecībā, fotomākslā. Gunārs Binde, mūsu fotomākslas korifejs, Jums, Gati, "sadotu pa purnu", ja teiktu, ka viņa darbi ir veltīti izglītošanai seksā. Tie minētie "izglītotāji" taču sevi uzskata par māksliniekiem. Tās sievietes teiktais par seksu PSRS tika nelietīgi izkropļots TV "tiltā" starp ASV un PSRS. Jūsu komentārs atgādina par šodienas kādas jauniešu daļas necienīgo attieksmi pret mākslu, kad māksla nav nekāda vērtība, māksla ir bizness, prece, sava "viedokļa/koncepcijas" izrādīšana utt. Pie mums tādu deģeneratīvu attieksmi pret mākslu un literatūru propagandē "satori" viepļi. Vai esat "satori" autors, lasītājs? Ja esat, tad viss ir skaidrs!”. Vēl piebildu: “Par slaveno frāzi: "…Людмила произнесла: «Секса у нас нет, и мы категорически против этого», — после чего грянули смех и аплодисменты в обеих студиях и заглушили окончание фразы: «У нас есть любовь»." Sekoja Gata Auziņa komentārs: “nejauciet pautus ar āboliem- Kaupers nedzied pliku dirsu ar ābolu mutē un mazohista pātagu rokā! Māksla- kas ir māksla??? Kas ir māksla pirms 100,50, 20 gadiem un tagad! Bindem iedotu pretī bez vārdiem- varbūt pat ieplēstu ar kāju - ja šis dotu man pa seju! Nezinu kas ir “Satori vieplis” neesmu ne autors ne lasītājs! Pašam aug bērni- un šī tēma kljūst aktuāla- tādēł domāju, ka savus bērnus izglītošu, lai zin kas ir kas!!!! un neesmu nekāds te piderass kas fano par dumībām”.


ceturtdiena, 2019. gada 4. jūlijs

Aug kā sēnes!




Kāds saprātīgs lasītājs ir ievērojis, ka tukšrunātāji aug kā sēnes un viņu skaits strauji pieaug. Pareizi! Aug kā sēnes! No 2004.gada katru dienu iepazīstos ar Latvijas un citu zemju norisēm no tagadnes izpratnes un vērtējuma viedokļa. Respektīvi, 2004.g. sāku nodarboties ar tagadnes materiālu, ko agrāk nekad nedarīju. Aizvadītajos 15 gados pagrimuma pieaugums ir milzīgs. Tā tas ir ne tikai Latvijā. Vēl nesen par postcilvēku rašanos hipotētiski izsacījās tikai daži cilvēki. Tagad par to daudzi izsakās kā par faktu, bet nevis hipotēzi. Vārdi "debilitāte", "idiotisms", "degradācija", "deģenerācija" tagad ir analītiskās leksikas ikdienas elementi. Vēl nesen tā nebija. Sabrukums turpināsies. Tas turpināsies līdz gadsimta vidum, kad noslēgsies demogrāfiskā pāreja un stabilizēsies demogrāfiskā situācija uz planētas. Skaidrs, ka stabilizēsies kaut kas pavisam cits - mums pilnīgi šodien nesaprotams. Būs pilnīgi savādāki cilvēki, viņu uzvedība, morāle. Un noteikti "problēmu" nebūs, jo "tradicionālie" cilvēki līdz tam laikam būs miruši. Postcilvēkiem nebūs nekādas op        ozīcijas, kā tas ir pagaidām. Būs postcilvēku laikmets ar postcilvēku domāšanu, valodu utt. Izņēmumi (geto, relatīvi izolētas teritorijas ar “veco” kultūru) acīmredzot būs, jo pagrimuma progress ne visur turpinās vienādā ātrumā. Cilvēciskais saprāts saglabājas provincēs, stabilās un attīstītās tautās. Visstraujāk sabrūk neattīstītas tautas, kurās visu nosaka masu/vidusmēra cilvēki – postcilvēku bāze. Taču "inteliģence" Eiropā sabrūk vienādā tempā un vienādā veidā visās zemēs. Piem., akadēmiskā universitāšu vide ir normāla tikai dažās elitārās mācību iestādēs, kuras uzrauga aristokrātija, vecā buržuāzija.

Par tekstu ietekmi



Esmu saņēmis jautājumu “Vai varas cilvēki lasa un ņem vērā manus tekstus?”. Uzdrošinos teikt: lasa un pat gaida piektdienas vakaru, taču noklusē, uzvārds ir tabu - stingri aizliegts lietot; vēl uzdrošinos teikt, ka konstruktīva reakcija (vērā ņemšana) nav iespējama; tā ir iespējama tikai saprātīgās (attīstītās) smadzenēs; teksti neattiecas uz fizisko esamību; vidusmēra cilvēki praktiski reaģē tikai tad, ja teksti attiecas uz viņu fizisko esamību (ēšanu, mantu, ģimeni, labklājību utt.); ja teksti attiecas uz sociāli kolektīviem, idejiski vispārinošiem (nacionāliem, valstiskiem, politiskiem, ideoloģiskiem, filosofiskiem, zinātniskiem) jautājumiem, tad vidusmēra cilvēks tos var izlasīt, taču stratēģiski, taktiski, operatīvi nekad neņems vērā, jo ņem vērā (atkārtoju) tikai tādus tekstus, kas apdraud viņa eksistenci - darbu, algu, karjeru, īpašumus utt. Kas attiecas uz komentāru izdzēšanu, tad Jums taisnība - to dara konkrēti cilvēki. Tā kā padomju laikā man bija gods LPSR ZA Prezidijā pārzināt zinātniskās literatūras izdošanu republikā, tad nācās nedaudz tikties ar cenzūru un tās konkrētiem realizētājiem. Tie bija gudri cilvēki, un cenzūra tika veikta "ar galvu", bet nevis kā tagad "Delfos", kur manu komentāru izdzēš, bet atstāj komentārus par manu komentāru, kas ir milzīgs idiotisms un pilnīgi neprofesionāla ākstīšanās.

Sterilizācijas nacionālās perspektīvas




Latviešu tautu no visaptverošas etniskās deģenerācijas un infernālā ļaunuma var glābt vienīgi sterilizācija. Tas nav pārspīlējums. “6.oktobra paaudze” katru dienu apstiprina tās cilvēcisko nevērtību, kas izvēršas visas latviešu tautas cilvēciskajā nevērtībā. Jau pašlaik latviešu tautu nākas atzīt kā garīgi mirušu fenomenu. Latviešu tauta vairs nefunkcionē kā kolektīvs subjekts. “6.oktobra paaudzes” pēcnācēji var iedzimtības rezultātā mantot savu vecāku deģeneratīvo būtību, kas reizē noteikti būs manāms progress etniskajā deģenerācijā. Šo drausmīgo progresu var apturēt tikai sterilizācija. Maigākais variants ir valsts drastiski realizētās ģenētiskās konsultācijas jaunlaulātajiem, lai nepieļautu kroplību turpināšanos iedzimtības rezultātā. “6.oktobra paaudze” apliecina psihiskās novirzes. “583 darāmie darbi”, “Lampa”, “Ghetto Games”, levitžīda gratulācija, “praida” masveidības pieaugums, lingvistiskais barbarisms, “cehs.lv”, “satori.lv”, “Delfi”... Piemēru netrūkst. Rietumu valstīs (ASV, Kanādā, Zviedrijā u.c.) realizētās sterilizācijas programmas, izpildot eigēnikas oficiālos likumus, bija vēlēšanās atbrīvoties no psihiskajām novirzēm. Rietumu valstīs joprojām eksistē tas, ko tagad dēvē par medicīnas ģenētiku nacistu kompromitētās eigēnikas vietā. Medicīnas ģenētika tiecas nepieļaut kaitīgu iedzimtību. Valsts pienākums ir kontrolēt dzimstību. To joprojām saprot gudri politiķi. To saprot elite. Psihiskās un neiroloģiskās patoloģijas iedzimst. Kultūras normu un vērtību interiorizācija nav gaidāma no imbeciliem. Ja kultūra netiek galā ar tiem, kuri nav garīgi spējīgi apgūt normas un vērtības, tad attiecīgā kultūra iet bojā – degradējas barbarismā, mežonībā. “583 darāmie darbi”, “Lampa”, “Ghetto Games”, levitžīda gratulācija, “praida” masveidības pieaugums, lingvistiskais barbarisms, “cehs.lv”, “satori.lv”, “Delfi” ir barbarisma, mežonības izpausmes. Par sterilizācijas aktualitāti skat.: http://mozaikasocfilosrefl.blogspot.com/2019/07/tiksanas-ar-postcilveku.html


pirmdiena, 2019. gada 1. jūlijs

Levita seja


Levita sejas daži vaibsti jau bija skaidri saskatāmi agrāk. Gadiem ilgi regulārā līšana uz Rīgas pili liecināja par dziļu nekaunību, kuru noteikti cementē prāta trulums, neļaujot funkcionēt pat viselementārākajām morāles prasībām. Preambulas farss atklāja šausmīgu zinātnisko nekompetenci ne tikai juridiskajās zināšanās, bet arī etnoloģiskajās, politoloģiskajās, kulturoloģiskajās zināšanās. Satversme tika neprofesionāli pamatīgi piecūkota. Savukārt Levita izteikumi medijos atklāja šķebīgu pseidointelektuālismu, kad seklais prāts spēj izdalīt vienīgi kaut kādas glamūrīgi bezjēdzīgas frāzes. Neadekvātā attieksme pret latviešu idiotu apzīmējumiem “pravietis”, “nācijas tēvs” atklāja pašcieņas trūkumu, jo sevi cienošs cilvēks nekad neļautu pret viņu izturēties tik smieklīgā veidā, nekādā gadījumā nepieļaujot viņa raksturojumā izmantot odiozus formulējumus. Ja tomēr tas turpinātos (un tas turpinājās!!!), tad normāls cilvēks pagrieztu muguru viņa pazemotājiem (dotie odiozie apzīmējumi, protams, ir rupjš pazemojums), bet nevis pašapmierināti smaidītu un ar kaut kādu debilu repliku vēl vairāk stimulētu idiotus. Tagad izdarības ar ielūgumiem atklāj pilnīgu neaudzinātību, nesmalkjūtību, brutāli savtīga aprēķina pieļaušanu cilvēciski delikātos gadījumos. Levita sejas atbaidošie vaibsti ir skaidri redzami. Bet vai tos beidzot gribēs saskatīt un ņemt vērā latviešu inteliģence? Nav ticams! Levita fani principā ir ar vēl atbaidošākiem vaibstiem un nemaz nesaprot, par ko ir “cepiens”. 
Tagad šis reti pretīgais ebrejs visu apcūkos ar savu klātbūtni: Brīvības pieminekli, Brāļu kapus, tautas vadoņu kapus, pienāks laiks Dziesmu svētkiem, Līgo pasākumiem, Raiņa sumināšanas dienām..Vienas izjūtas ir tad, kad to dara ne visai cienījami latviešu prezidenti, bet pavisam citas izjūtas ir tad, kad to dara ļoti aprobežots un ļoti nekaunīgs ebrejs; tad tu jūties kā ar mēsliem apliets, apkaunots esi pats un apkaunota ir tava dzimtene un tās emocionāli simboliskās vērtības. Tā vien liekas, ka šis riebeklis cenšas pēc iespējas ātrāk apķēzīt to visu, kas ir dārgs latvietim.