ceturtdiena, 2019. gada 18. jūlijs

Leksiskais barbarisms



Latvijā cīņa pret leksisko barbarismu ļoti aktuāla kļuva pēc PSRS sabrukuma. Padomju laikā publiskajā sfērā bija iespējams lietot tikai latviešu literāro valodu. Masu komunikācijas līdzekļos (avīzēs, žurnālos, radio, TV) tika lietota vienīgi latviešu literārā valoda. Radio un TV nevarēja uzrunāt auditoriju žurnālisti ar nepareizu izrunu – latviešu valodas labskaņai neatbilstošu dikciju. Netika pieļauti žargonismi, argo. Latviešu literārās valodas lietošanu medijos, kā arī jebkurā publiskajā pasākumā uzraudzīja “partija un valdība”. Tā saprata, ka leksiskais barbarisms veicina sociuma pagrimumu, kad valodas rupjība pārtop domāšanas, uzvedības rupjībā. Padomju laikā tika stingri sekots, lai latviešu valodu nepiesārņotu ar literārajai valodai nevēlamiem aizguvumiem (piem., no angļu, krievu val.). Pēc PSRS sabrukuma un nacionāli reakcionārās un krimināli oligarhiskās LR izveidošanas Latvijā sākās leksiskā barbarisma invāzija un var pat teikt – diktatūra. Leksiskais barbarisms kļuva ne tikai modes izpausme, bet valodas norma un vērtība. Neliterārās valodas lietošanu stulbi atzina par sava veida nosodošu vēršanos pret padomju “okupācijas” perioda valodas politiku. Tika kultivēts viedoklis, ka latviešiem ir jāatbrīvojas no padomu laika tradīcijas stingri reglamentēt un pieprasīt pareizas valodas lietošanu publiskajā telpā. Tādu viedokli kultivēt nebija grūti, jo pēc PSRS sabrukuma žurnālistikā ienāca pilnīgi nepiemērotu jauniešu jūra bez inteliģences, bez izglītības, bez profesionālā talanta un, protams, bez literārās valodas. Radio, TV sākās kroplas dikcijas ēra sintezē ar aloģismiem, idiotiskiem formulējumiem, glamūrīgu ākstību, nenormatīvu leksiku. Arī valsts institūtos (Rīgas pilī, Bruņinieku namā, MP/MK mājā, ministrijās) dominēja “jaunie politiķi” un “jaunie klerki” ar reti kroplu valodu, kas pirmajos gados sabiedrībā un akadēmiskajās aprindās izraisīja dziļu nosodījumu. Jau 1990.g. sākās samērā uzstājīga cīņa pret leksisko barbarismu, kas bija sastopams presē, radio, TV, valsts institūtos un īpaši radio translētajās Saeimas sēdēs. Šo cīņu vadīja filologi, tiecoties sargāt adekvātu valodas kultūru. Taču šī cīņa jau 90.gadu sākumā tika zaudēta. Šajā cīņa valodas kultūras patrioti nevarēja uzvarēt, jo leksiskais barbarisms faktiski pārklāja visu latviešu tautu, leksisko barbarismu klusu atbalstīja “jaunie politiķi”, kuri paši nebija spējīgi lietot literāro valodu un uzskatāmi par leksiskā barbarisma lobistiem. Pašlaik (2019.g.) jau ir izaugusi “6.oktobra paaudze”, kura nezina, ko nozīmē vārdi “valodas kultūra”, “latviešu literārā valoda”. Tā ir paaudze, kura ciena aizguvumus no angļu valodas un kurai leksiskais barbarisms ir ikdienas bauda. Neliels ieskats šodienas leksiskajā repertuārā, izmantojot latviešu žurnālistikas kloākas “Delfi” valodu: “cepiens”, “sieviešu stand-up”, “cepiena žanrs”, “pigorīgs”, “roast formāts”, “Evija Papule pēc cepiena ir spējusi savākties”, “personīgiem uzbraucieniem”, “politiķu cepiens”, “guglēju”, “nejūtos forši”. Minēto un citu valodisko kroplību lingvistiski profesionāla kritika Latvijā vairs nav sastopama masu medijos, kā tas bija padomju laikā un dažus gadus “otrajā” LR. Jau labu laiku latviešu sabiedrību klāj leksiskā migla, leksiskais tvans. Aizmirstas ir senas atziņas: neprecīza valoda liecina par neprecīzu domāšanu; cilvēka lietotā valoda liecina par viņa attieksmi pret sabiedrību un sevi; ja žurnālists lieto kroplu valodu, tad viņš necienīgi izturas pret auditoriju; pastāv smadzeņu degradācijas un leksiskās degradācijas vienotība; valoda ir cilvēka iekšējās pasaules spogulis.




Nav komentāru:

Komentāra publicēšana