Ģeopolitiskais determinants

Visjaunākie notikumi Venecuēlā, saprotams, pirmkārt un  galvenokārt attiecas uz šīs valsts iedzīvotājiem un nekorekti ir iejaukties ar saviem komentāriem viņu kultūras norisēs. Politika ir kultūras elements. Spriest par citas tautas politiku ir tikpat nepieklājīgi kā spriest par citas tautas jebkuru citu kultūras elementu. Taču jebkuras kultūras norises reizē ir vēsturiskās norises – pieder vēsturei visplašākajā nozīmē. Tā tas ir arī ar visjaunākajiem notikumiem Venecuēlā. Tie ir vēsturiski notikumi, un tie attiecas ne tikai uz dotās valsts vēsturi, bet attiecas uz visas cilvēces vēsturi, par kuru mēs drīkstam interesēties un faktiski par kuru interesēties ir mūsu pienākums, no vēstures mācoties un priekš sevis izdarot noteiktus secinājumus. Ņemot vērā Venecuēlas pieredzi, būtisks ir secinājums par ģeopolitisko determinantu; respektīvi, par ģeopolitiku kā determinantu – faktoru, kas kaut ko rada vai cēloniski nosaka, faktoru, no kā kaut kas ir atkarīgs. Ģeopolitika kā konstruktīvs, respektējams, formāli akceptēts determinants pasaules politikā eksistē, tā teikt, jau no laika gala, kad radās pirmie valstiskie veidojumi ar tām līdzās esošās ģeogrāfiskās telpas kontrolēšanas ambīcijām. Un tas nekas, ka šīs ambīcijas teorētiski pirmo reizi sāka izskaidrot tikai XIX gs. beigās un terminu “ģeopolitika” Rūdolfs Čellens (zviedru zinātnieks) ieteica tikai 1899.gadā [par “libido” cilvēki sāka zinātniski interesēties arī tikai XX gs. sākumā]. Venecuēlas visjaunākā laika pieredze liecina par savdabīgu evolūciju, kas ir konstatējama dota determinanta pārmaiņu procesā. Tiekamies ar ģeopolitisko ambīciju legalizāciju, leģitimāciju un pat sava veida propagandu. ASV neslēpj un nekaunas no ģeopolitiskajām ambīcijām savās spīlēs turēt visu planētu. Vēsturiski vēl nesen (XX gs. pirmajā pusē) valstis slēpa ģeopolitiskos plānus gan no savas valsts sabiedrības, gan Zemes sabiedrības. Ģeopolitiskās konstrukcijas tika uzskatītas par politiski zemisku izdarību un pat antihumānu izdarību. Tāds naidīgs viedoklis eksistēja masu sabiedrībā, kā arī elites kādā daļā. Rietumu civilizācijā spilgts piemērs ir slavenais Molotova-Ribentropa pakts. Kā zināms, PSRS sagraušanas arhitekti izmantoja masu sabiedrības naidīgo attieksmi pret fašistu varas un padomju varas slepeno vienošanos par Austrumeiropas telpas sadalījumu starp Vāciju un PSRS. PSRS sagraušanas arhitektiem tas izdevās tāpēc, ka Rietumu sabiedrībā pret ģeopolitiku tolaik joprojām bija naidīgs skatījums. Ģeopolitika asociējās (pamatoti) ar hitleriskās Vācijas zinātni. Pēc II Pasaules kara Rietumu (arī PSRS) universitātēs neeksistēja akadēmiskais diskurss par ģeopolitiku. Faktiski XX gs. beigās situācija bija ambivalenta, - tāda, kam ir iekšēji pretrunīgas jūtas un domas. No vienas puses ģeopolitika bija vēsturisks fakts cilvēces politiskajā pagātnē. Pirms Molotova-Ribentropa pakta Rietumeiropā bija Minhenes vienošanās 1938.gada 30.septembrī starp Lielbritāniju, Franciju, Itāliju un Vāciju. Par šo vienošanos rietumu ļaudis bija informēti. No otras puses ap Molotova-Ribentropa paktu 80.g. beigās tika uzpūsta manipulatīva aura, izmantojot jēdzienu “okupācija” un tā vienpusīgo (nezinātnisko) interpretāciju masu komunikācijā. PSRS sagraušanas arhitekti neņēma vērā, ka Čehoslovākijas Sudetu apgabala atdošana vāciešiem bija ne mazāk traģiska nelietība (“okupācija”) kā “okupācija” saskaņā ar Molotova-Ribentropa paktu. Venecuēlas visjaunākā laika notikumiem ir dziļa polittehnoloģiskā vērtība. Tagad skaidri un gaiši ir redzams, ka valsts jebkurš jaunais politiskais projekts ir obligāti ģeopolitiski jāsaskaņo. Teiksim, valsts apvērsums, velme likvidēt nacionāli reakcionāru un krimināli oligarhisku iekārtu, velme atbrīvoties no organizētās noziedzības, kriminālā kapitālisma var īstenoties tikai tad, ja ir saņemta, sacīsim, ģeopolitiskā atļauja. Jebkura jaunā nacionālā politiskā projekta realizācija ir jāsāk ar ģeopolitisko saskaņošanu.   

Polittehnoloģiski fragmenti (2)

v  Politiķa politiskā intelekta kapacitāti raksturo viņa spēja strikti nodalīt taktiskus projektus no stratēģiskiem projektiem. Citiem vārdiem sakot, spēja būt pacietīgam un saprast, ka politikā mēdz būt ne tikai operatīvi realizējami uzdevumi, bet arī tādi uzdevumi, kuru realizācijas panākumi var būt tikai pēc zināma laika – gada, desmit gadiem, 30 gadiem (vienas paaudzes laika), 60 gadiem (divu paaudžu laika), 100 gadiem (trīs paaudžu laika). Šī spēja strikti nodalīt abu minēto projektu veidus ir ļoti efektīvs politiķa politisko spēju kritērijs – politiķa politiskā intelekta kapacitātes mēraukla.

v  Tik tikko minētā politiķa spēja organiski attiecas uz politiķa prasībām t.s. polittehnoloģijas segmentam; proti, indivīdiem, kuri nodarbojas ar polittehnoloģiskiem jautājumiem un sniedz konkrētas polittehnoloģiskās rekomendācijas politiķiem, politiskajām organizācijām, valdībai, valsts pārvaldes institūcijām utt. Politiķim ir jāsaprot, ko viņš drīkst prasīt un ko viņš nedrīkst prasīt no polittehnoloģijas speciālistiem. Tā, piemēram, bezjēdzīgi ir prasīt 100% precīzu prognozi par masu sabiedrības reakciju, rīcību, emocionālo vērtējumu u.tml. Sociālā filosofija, zinātne (sociālā psiholoģija) jau sen ir pārliecinājusies, ka nav iespējams precīzi prognozēt masu attieksmi un šīs attieksmes nosacīto rīcību. To zina un ņem vērā arī mūsdienu polittehnologu kompetentākais slānis. Tas pats attiecas uz politiķiem. Politiski kompetenti politiķi nekad neprasa no polittehnologiem to, ko ir bezjēdzīgi prasīt.

v  Vissaprātīgākie mūsdienu polittehnologi pret savu nodarbošanos izturas ironiski, paškritiski apzinoties savu iespēju ierobežotību un tāpēc sevi raksturojot ar smalku un ārēju nopietnību maskētu izsmejošu zobgalību.

                                          

Epidēmija

Latviju ir pārklājusi organizētās noziedzības epidēmija. Latviešu tautu uz Saulaino tāli tagad bīda organizētās noziedzības bandas. Par to nevar būt ne mazāko šaubu. Kriminālais kapitālisms ir sasniedzis kulmināciju. PSKP/VDK morālie kastrāti nobāl jaunās paaudzes kolosālo neliešu priekšā. Padomju nomenklatūras alkātīgie veči nav salīdzināmi ar tādiem neliešiem kā bordāns, jurašs, strīķe, gobzems, kaimiņš, petraviča. Kā parasti, valdību neliešu okupācijas laikā nodod vadīt pilnīgam muļķim un organizatoriskajam vārgulim, kurš tagad muld par sekām, kaut gan no viņa gaida nesaudzīgu rīcību, likvidējot bordāna bandu, juraša bandu, kaimiņa bandu, mistera 20% bandu un citus mēslus-noziedzniekus, kuru skaits ir tūkstošos. Latvija kā noziedzības perēklis, latvieši kā noziedznieku kolonija. Vai to vēl kāds uzdrošinās noliegt, kad visi mediji ir pārpildīti ar latviešu noziedzības sižetiem?

Baltkvēle

Pasaules politisko notikumu vēsturē var sastapt daudzus gadījumus, kad kādā valstī destruktīvas darbības ir nonākušas līdz baltkvēlei un tāpēc ir nekavējoties jāpieņem radikāli mēri, lai izolētu, likvidētu postošos, ārdošos (svešvārdā – destruktīvos) procesus. Visbiežāk runa ir par politiskajām nesaskaņām, kuras draud izvērsties militārā konfrontācijā (pilsoņu karā). Patiesībā mēdz būt visdažādākie iegansti, kad nepieciešama stingra roka, stingrs spēks. Tā tas bija arī Latvijas Republikā XX gs. 30.gadu sākumā, kad politisko partiju skaits pārsniedza simtu, valdība bija nestabila, ja arī to ar lielām mokām sastādīja, tad tomēr tā noturējās tikai dažus mēnešus. Vārdu sakot, LR politiskā krīze destruktīvi atsaucās uz valsts dzīvi, un destrukcija bija nonākusi līdz baltkvēlei. 1934.gada 15.maijā notika valsts apvērsums, kas tika veikts ar armijas un aizsargu palīdzību. Vēsture atkārtojas! Latvijas Republikā atkal politiskie procesi ir nonākuši līdz baltkvēlei. Šoreiz tiekamies ar kriminālā kapitālisma sekām – masveidīgu noziedzību, no kuras lielākā daļa ir organizētā noziedzība. Turklāt pastāvošajam nacionāli reakcionārajam un krimināli oligarhiskajam valstiskumam aizvadītajos gadu desmitos ir izdevies radīt juridiski iestrādātu noziegumu brīvību, kas traucē tieši un atklāti vērsties pret noziedzību, kura ir sasniegusi grandiozu apjomu un ir izvērtusies par nacionālo katastrofu latviešu tautai. Latviešu tautas vēsturiskā virzība ir novesta līdz baltkvēlei, jo noziedzības ārdošais, graujošais vēriens ir sasniedzis maksimālo robežu, ja tā drīkstam izsacīties par noziedzību, kurai principā nedrīkst būt ne minimālā, ne maksimālā robeža, jo noziedzība vispār nedrīkst būt. Pašlaik stāvoklis ir tāds, ka ir nepieciešama radikāla rīcība – kādam spēkam ir jāizsludina ārkārtējs stāvoklis un jāpārņem vara, nekavējoties likvidējot noziedznieku bandas. Tas tā ir jādara, taču šajā ziņā acīmredzot ir nepārvarams šķērslis. Pašlaik Latvijā nav tāda spēka, kas varētu vērsties pret noziedzības biezo slāni. 1934.gadā bija Ulmanis, Balodis, bija armija, aizsargi. Tagad nav ne Ulmanis, Balodis, ne armijas, ne aizsargu. Tagad nav kam veikt valsts apvērsumu. Latviešu tauta jau ir pusmirusi un nav spējīga pretoties savas nāves veicinātājiem – masveida organizētajai noziedzībai.

                                          

Polittehnoloģiski fragmenti (1)

Ø  T.s. globalizācijas mērķis ir iznīcināt visa veida kopības – no ģimenes līdz valstij; tādējādi tiek iznīcinātas kolektīvās apziņas un kolektīvās identitātes visas formas; turklāt tās tiek sarīdītas viena pret otru; mērķi – sociuma virzībā izraisīt totālu haosu. Šo polittehnoloģisko instrumentu ģeopolitiskie analītiskie centri (institūti) jau pazina pirms globalizācijas vārda lietošanas, pirms globalizācijas fenomena rašanās. “Chatham House” ilggadējais vadītājs Arnolds Toinbijs par valstu suverenitātes sagraušanas nepieciešamību izsacījās jau pirms II Pasaules kara.

Ø  Globalizācijai ir vairāki aspekti; ne tikai tas aspekts, kas pašlaik (XXI gs.sākumā) asociējas ar amerikāņu planetārās hegemonijas māniju. Vēsturiski pirmais aspekts acīmredzot bija Trocka “pasaules revolūcija”, kas faktiski arī bija globalizācijas projekts. Ernesto Če Gevara 1965.gadā aicināja radīt “sociālistisko globalizāciju”, bet Bušs-jaunākais 2003.gada 6.novembrī savā runā lietoja jēdzienu “globāla demokrātiska revolūcija”, attiecinot to uz ASV iespiešanos arābu zemēs.

Ø  Rietumu civilizācijā biznesa oligarhija valda saskaņā ar principu “divas rokas pārvalda vienu galvu”. Runa ir par divpartiju sistēmu, laiku pa laikam pie varas pielaižot vienu vai otru partiju; “galva” nemainās, jo abu partiju programmas principāli kalpo vienai “galvai”. Par Rietumu oligarhijas divpartiju pārvaldīšanas principu jau rakstīja Markss XIX gs.vidū. Politiskā demokrātija ar ievēlētām marionetēm lieliski nomaskē biznesa oligarhijas reālo varu.

Ø  Rietumu civilizāciju nesen sāka dēvēt par “jūdu-kristiešu” civilizāciju. Jēdzienu nostiprināja Vatikāns 1962.-1965.g., formulējot “pasaules jaunās reliģijas” pamatus. Jēdziena prezentācija tiek izskaidrota ar Anglijas Lielās ložas un Vatikāna vienošanos par pasaules kārtības jautājumiem.

Ø  Katra liela un spēcīga civilizācija attīstības procesā formē savu projektu. Tā pamatā ir civilizācijas ideja (pastāvēšanas jēga, misija, mērķis). Savukārt civilizācijas ideja ir cieši saistīta ar tradicionālo reliģiju un dažādu vērtību sistēmu.

Ø  Katrai civilizācijai ir sava tikai tai raksturīga vērtību sistēma. Mūsdienās globalizācijas veicinātāji tāpēc vispirms tiecas sagraut attiecīgās civilizācijas vērtību sistēmu, to aizstājot ar utilitārām, materiālistiskām, t.s. vispārcilvēciskajām vērtībām.

Ø  Viens no lielākajiem globālistu realizētajiem projektiem ir ES izveidošana, kas konceptuāli aizsākās XX gs. sākumā un samērā veiksmīgi tika galā ar suverenitātes visu formu degradāciju.

Process viens, apzīmējumi vairāki

Tumsonības nostiprināšana, atzīšana, pieļaušana ir viens noteikts konkrēts process. Lietojot svešvārdus, šo procesu var saukt par obskurantisma aprobāciju. Taču var būt arī citi apzīmējumi: obskurantisma leģitimācija (oficiāla apstiprināšana), obskurantisma legalizācija (likuma spēka piešķiršana), obskurantisma socializācija (sabiedriskošana), obskurantisma ideoloģizācija (pārvēršana par idejisko kompleksu), obskurantisma radikalizācija (uzskatīšana par kaut ko tādu, kas skar pašus pamatus), obskurantisma glorifikācija (cildināšana). Doto riebīgo, pazemojošo, necienīgo, apkaunojošo procesu nākas izskaidrot; proti, nākas izskaidrot tā cēloņus, jo noteikti nav tikai viens cēlonis, bet ir vairāki (daudzi) cēloņi, no kuriem var izveidot zināmu hierarhiju. Tās augstākajā (praktiski nevērtīgi zemākajā) pakāpē katrā ziņā ir izglītības degradācija (satura primitivizācija un zinātniskā līmeņa kritums, satura neoliberālistiskās un postmodernistiskās kroplības, diplomu pirkšana, šarlatānisma izplatība docētāju kontingentā). Pēc tam seko akadēmiskās inteliģences profesionālās misijas satrūdēšana, nespējot pretoties obskurantisma aprobācijai un veikt tumsonības cenzora profesionāli funkcionāros elementāros pienākumus. Mūsu mietpilsoņu guru kūles, stradiņi, rozenvaldi, daukšti, skudras, ijābieši, druvietes, kursītes, cimdiņas klusē, baidās vērsties pret tumsonību. Bet tā tas Latvijā nebija vienmēr. Patiesībā latviešiem ir plaša pieredze tumsonības nepieļaušanā, jo padomju laikā jebkuru niecīgāko šarlatānisma iedīgli momentā apklusināja kāds pasniedzējs, zinātniskais līdzstrādnieks, profesors, akadēmiķis. Tagad tas tā nenotiek, un tāpēc pusizglītotie bordāni turpina staigāt ar lepni paceltu galvu pēc kārtējā viņu tumsonības apliecinājuma. Hierarhijas augstākajā pakāpē noteikti atrodas mediji. Īpaši to galvenie redaktori. Nelaime ir tā, ka mūsu medijos tagad strādā totāli neizglītots jauniešu slānis, kas nav spējīgs būt kognitīvais filtrs, nepieļaujot publiskajā telpā ziedēt obskurantismam. Ja medijos būtu adekvāti galvenie redaktori, dažādu redakciju vadītāji, tad viņi neļautu bordāniem laimīgi plunčāties tumsonības vannā. Pēcpadomju Latvijā tumsonība triumfē. Par to nav ne mazāko šaubu. Tagad vērsties pret tumsonību ir ļoti grūti. Turklāt mūsu šosdienas obskuranti ir arī ļoti nekaunīgi tipi. To pierāda Bordāna izcili nekaunīgā darbība, noziedzības izdzimteņiem cenšoties panākt starptautisku aizsardzību, it kā pasaulē neviens nezinātu, kas pašlaik ir Latvija un ko pašlaik var sagaidīt no latviešiem.

Negaidītais secinājums

“Negaidīto secinājumu” stimulēja “Delfos” 2019.gada 25.janvārī izlasītā ziņa: "Esam rekordisti ar publisko iepirkumu karteļiem, izskatās, ka visas nozares ir ar to inficētas," piektdien preses konferencē par Konkurences padomes (KP) pērn paveikto teica KP priekšsēdētāja Skaidrīte Ābrama”. Dotā ziņa nav pārsteigums. Bet vai tad varēja būt savādāk? Nevarēja! Kriminālajā kapitālismā, kas ļoti sajūsmina latviešu gaiši pelēko un pašlepno varas inteliģenci, var būt tikai organizētā noziedzība (karteļi). Kriminālajā kapitālismā noziedzība ir visu valstisko izdarību pamatā. Turklāt ir izdiedzēta jauna noziedznieku paaudze. "6.oktobra paaudzē", kura ir nākusi pie varas, ir ne tikai dauni, pederasti, šarlatāni, bet arī patoloģiski noziedznieki - bordāni, juraši, strīķvieples, kaimiņi, gobzemblēži, petravičblēdes. Var droši apgalvot, ka latvieši ir pelnījuši noziedznieku karteļus, jo latvieši nekad nav cienījuši un atbalstījuši gudrus un godīgus cilvēkus. Latvieši atbalsta tikai cilvēciskos atkritumus. Tāpēc pelnīti ir dzīvot atkritumu dižkartelī. Protams, nākas domāt par izeju no tāda stāvokļa. Un, lūk, šajās pārdomās ir radies “negaidītais secinājums”. Kriminālā kapitālisma iespējamību nodrošina inteliģences masveidīgais atbalsts. Savukārt tāds melns atbalsts ir iespējams vienīgi relatīvi neattīstītā populācijā – amorālā un intelektuāli bālā populācijā, kurai organizētā noziedzība (karteļi) nesagādā nekādus pašpārmetumus, vainas un kauna apziņu, bailes no soda. Faktiski organizēto noziedzību (vispār – masveida noziedzību) veicina LR pastāvošā “demokrātiskā” iekārta un tās funkcionēšanas formas. Šajā gadījumā valsts iepirkuma forma, kas pašlaik eksistē Latvijā un ko latvieši ir pārvērtuši par noziedzības placdarmu. Tāds noziedzības placdarms nebija padomju laikā – sociālistiskajā valstiskumā. Padomju laikā latvieši nevarēja lepoties ar masveida zagšanu, masveida organizēto noziedzību. “Negaidītais secinājums” ir šāds: relatīvi neattīstītai etniskajai populācijai piemērotākā pārvaldīšanas forma ir sociālistiskais valstiskums, kad visu kārto pati valsts – veic iepirkumus, organizē ražošanu utt. Relatīvi neattīstītām populācijām neder “demokrātiskais” valstiskums, kuru tagad imitē Latvijā. “Demokrātiskais” valstiskums ir veicinājis masveida noziedzību. Cilvēkiem nevar ļaut pašiem kārtot dažāda veida valstiskos darījumus bez pašas valsts tiešas līdzdalības. “Demokrātiskajā” valstiskumā cilvēki nespēj nodrošināt godīgu konkurenci valstisko funkciju realizācijā. Tātad loģisks ir šāds negaidīts secinājums: jo relatīvi neattīstītāka populācija, jo lielākai ir jābūt valsts tiešajai darbībai bez “demokrātiskuma” tēlošanas, kas nenotiek sociālistiskajā valstiskumā un tādējādi nepieļauj etnosa masveida morālo deģenerāciju. Relatīvi neattīstītai tautai piemērotāks ir sociālisms, bet nevis kapitālisms. Tas varētu būt valstiski nacionālais sociālisms; atšifrējumā tas būtu valsts realizēts sociālisms (kā sociālā taisnīguma doktrīna) nacionālo (tautas) interešu labā.

  

Kriminalitātes iluminācijas

Iluminācijas ir svētku atribūts. Ar spilgtām iluminācijām politiskā vara tautu iepriecina svētku vakaros. Iluminācijas nav ikdienišķa parādība, bet gan samērā reta parādība, jo svētki pat visprimitīvākajām tautām nav katru dienu. Iluminācijas ikdienišķa parādība ir tikai kriminālajā kapitālismā, kad kriminalitātes iluminācijas ir katru dienu, kā tas, piemēram, sastopams Latvijas Republikā, kur valda noziegumu brīvība, bet ne visa varas inteliģence vēlas respektēt noziegumu brīvības spēles noteikumus un tāpēc tiek apvaldīta, apvaldīšanas procesu nosaucot par kriminālvajāšanu. Latvijas Republikas titulnācijas jaunā pamatšķira “6.oktobra paaudze”, izrādās, ir pamatīgs iegansts kriminalitātes iluminācijām. Jaunā parlamenta un jaunās valdības dienas kārtībā pati valstiskākā tēma jau ir kļuvusi kriminalitātes iluminācijas. “6.oktobra paaudzē”, izrādās, prevalē ne tikai dauni, pederasti, šarlatāni, bet arī dažāda tipa jaunaudzes pārstāvji, kuru vērtīgais mūžs ir sācies ar Latvijas Republikas noziegumu brīvības spēles noteikumu neievērošanu. Pašlaik lepnākie kriminalitātes ilumināciju autori ir Kaimiņš, Gobzems, Jurašs. Viņiem pa vidu maisās pie siles netikušais tāds denunciācijas specs kā Māris Gulbis, savu “kolēģu” denuncēšanā neatpaliekot no Gobzema. Kriminalitātes ilumināciju propagandētāji mediji viszinoši rakstīja par sliktiem faktiem Petravičas biogrāfijā, bet savukārt Šmits neatbalstīja kaut kādu izrēķināšanos ar “knāba” komandieri. Bet tās ir aizvadītā laika kriminalitātes iluminācijas. Rīt, parīt, aizparīt Latvijas Republikā būs jaunas kriminalitātes iluminācijas. Un tas ir loģiski: muļķi arī noziegumu brīvību neprot izmantot bez muļķībām!

  

Demogrāfija jeb sterilizācija?

Tā vien liekas, ka Latvijā aktuāla ir nevis demogrāfija, bet sterilizācija. Cilvēce jau pārliecinājās, kāds labums ir no viņķeļu bērna, kura vecāki ir izteikti parvēniji. Vai ir vajadzīga “6.oktobra paaudzes” daunu, pederastu, šarlatānu, gobzemblēžu, jurašneliešu vairošanās? Vai ir vajadzīga interneta pievēmēju troļļu, “satori” un “delfi” perversiju fanu bioloģiskā atražošana? Parvēniju klātbūtne ir bijusi visos laikmetos. Katrā laikmetā ir bijuši iznireļi, no zemākiem sabiedrības slāņiem cēlušies indivīdi, kuri kaut kādu apstākļu sakritības rezultātā un savu morālo īpašību stimulēti ieguva bagātību, ieguva amatus un centās atdarināt tos, kuriem bagātība bija nākusi darba vai mantojuma rezultātā, bet amati bija nopelnīti, pateicoties attīstītajam prātam, stingrajai morālajai stājai un pamatīgajai profesionālajai pieredzei. Parvēniji, atkārtoju, bija vienmēr. Taču ne vienmēr ir sastopama parvēniju masveidība un parvēniju masveidības iespējamība kā sociāli determinēta dzīves kārtība, kā tas ir Latvijā. Ne vienmēr nākas tikties ar parvēniju masveida dzemdētavu, kā var dēvēt tik tikko minēto sociāli determinēto dzīves kārtību. Parvēniju valdīšana eksistēja līdz PSRS sabrukumam. Taču parvēniju valdīšana turpinās arī pēc PSRS sabrukuma. „Prihvatizācijas” rezultātā radās parvēniju kārta naudas un mantas segmentā. Tāpat turpinās parvēniju valdīšana politiskajā segmentā, kad valsts visaugstākie amati nonāk kaut kādu deklasētu elementu pārziņā. Tā tas turpina notikt pat valsts prezidenta posteņa līmenī. Acīmredzot tādu kārtību nav iespējams mainīt, kamēr pastāv nacionāli reakcionārs un krimināli oligarhisks valstiskums. Tāds valstiskums balstās uz parvēniju oligarhiju un parvēniju politisko varu. Noziedzīgais valstiskums bremzē adekvātu politiķu ģenēzi. 13.Saeimas vēlēšanas to pilnā mērā pierāda. Latvijā vara ir nonākusi jaunās paaudzes parvēnijiem. Latvijā parvēniju masveida dzemdētava strādā ar pilnu jaudu. Darba ražīgums ir apskaužami augsts. Tik augsts, ka varbūt sterilizācija nespēj glābt tautas sabrukumu. Latviešu jaunās paaudzes kolektīvais portrets ir šausmīgs. Kā tas varēja notikt? Vai patiešām latviešu tautas genofonds ir tik piesārņots un niecīgs, ka rada fundamentāli kroplus pēcnācējus? Kā ar tādu ģenētisko bāzi var kroplie primāti formāli nonākt inteliģences statusā? Lūk, uz kādiem jautājumiem ir nepieciešama objektīva atbilde, rūpējoties par latviešu tautas nākotni! Cilvēks veidojas no diviem komponentiem – ģenētiskā un kultūras. Deģenerātu kultūra var producēt tikai deģenerātus. Šodienas jauno paaudžu apjūsmotā deģeneratīvā kultūra var atstāt vienīgi sliktu ietekmi uz cilvēku.  

Tekstuālā šizofrēnija

Interesanta aina! Tiekamies ar odiozu parādību, kuru nākas dēvēt par tekstuālo šizofrēniju. Labi ir zināms, ka latviešu populācijā pieaug tādu antropomorfo radījumu skaits, kuri nav spējīgi pat 140 zīmes izlasīt līdz galam. Taču tajā pašā laikā varas inteliģence sacer "dokumentus" bībeliskā apjomā. Kuriem tādi nenormāli gari "palagi" ir adresēti? Taču ne "6.oktobra paaudzei", kuras smadzeņu darbība ir pamatīgi limitēta saskarsmē ar garīgo produkciju. Un vai paši "jauno partiju" visi biedri ir spējīgi izlasīt līdz galam 140 zīmju garus sacerējumus? Kā izskaidrojama šī tekstuālā šizofrēnija, ar kuru nākas tikties varas institūtos?

Tautas neapmierinātības strukturēšana

Krievijas - kriminālā kapitālisma saknes, citadeles, ideāltipa, paraugmodeļa - atmaskojošs portrets atšķiras no Krievijas klona Latvijas Republikas atmaskojošā portreta. Ja Krievijā visa centrā ir nauda un plēšanās ap naudu (neoliberālo ebreju salašņu nodevīgo rīcību var neakcentēt), tad Latvijā visa centrā ir dancošana ap varas inteliģences neizsmeļamo idiotiju. Dancošana ap idiotijas plūdiem ir tik liela, ka nauda/zagšana paliek ēnā pat vietējo parvēniju-oligarhu nacionāli reakcionārajās izdarībās. Bet tā tam ir jābūt. Abās kriminālā kapitālisma oāzēs tautas ir dažādas, un tāpēc dažāda ir arī varas inteliģence. Muļķu tautai arī varas inteliģence ir muļķe - svešvārdā "idiote" un spējīga tikai šļakstīties ar idiotiju. Idioti nav spējīgi projecēt valsts, tautas nākotnes tēlu. Idiotu reakcija, uzvedība, domāšana, rīcības motivācija saskarsmē ar dzīves realitāti var būt vienīgi idiotisma pārņemta. Idioti nav spējīgi veikt tautas neapmierinātības strukturēšanu. Un tas varbūt ir labi, jo varas inteliģences izšļakstītais idiotisms atsaucas uz visas sabiedrības mentālo stāvokli; arī pārējā tauta kļūst idiotiski domājoša un runājoša, ja tās varas inteliģence producē vienīgi idiotismu un bez idiotisma nekas nav sastopams. Par konceptuālu ideju klātbūtni tādos apstākļos nav ko sapņot. Tautas domāšanā peld vienīgi idiotija. Ja veiktu tautas neapmierinātības strukturēšanu, tad atklātos totāls haoss un totāls iracionālisms. Bet tas ir redzams bez speciālas intelektuālās procedūras – tautas neapmierinātības strukturēšanas. Latvijas diskursīvajā telpā prevalē tikai idiotisms bez minimālas konstruktīvas ievirzes par tādām tēmām kā valsts, valdība, parlaments, partijas, valsts prezidents, deputāti, valsts drošība, ideoloģija, ekonomika, suverenitāte, pilsoņu pienākumi pret valsti, izglītība, medicīna utt. Latviešu cilvēciskā kapitāla galvenais saturs ir idiotija.

Hipotēze par jauno paaudzi

Tā saucamo jauno partiju dibinātāji un viņu atbalstītāji (domubiedri, partijas biedru kontingents), 13.Saeimas vēlēšanu rezultāti, latviešu politiskajā vēsturē agrāk nesastaptās odiozās politiskās programmas, mēnešiem ilgā haotiskā valdības veidošana skaidri un nepārprotami liecina par radikālām izmaiņām ne tikai kriminālo oligarhiju apkalpojošajā valdošajā kliķē, bet galvenokārt liecina par latviešu jaunās paaudzes nostāšanos tautas kultūras priekšgalā. Latviešu tautas dzīve turpmāk būs atkarīga no jaunās paaudzes. 2018.gada 6.oktobrī (13.Saeimas vēlēšanu dienā) sākas jauns vēsturiskais etaps latviešu tautas gaitās. No vienas puses viss būtu saprotams un pieņemams. Paaudžu maiņa relatīvi krasā formā nav jaunums cilvēces vēsturē. Taču no otras puses mūsu paaudžu maiņa dara uzmanīgu un piesardzīgu. Faktiski tā teikt ir maigi teikt. Faktiski paaudžu maiņa liecina par tautas nākotnes fundamentālu apdraudējumu. Jaunās paaudzes vadībā tautas kultūra virzīsies pilnīgi pretējā virzienā. No kultūras līdzšinējā virziena nekas netiks saglabāts un turpināts. Tautu gaida jauns kultūras tips ar jauniem kultūras kodiem, simboliem, normām, vērtībām, jauniem kultūras virzības organizatoriskajiem mehānismiem, institūcijām, jaunu terminoloģiju, jaunu kultūras valodu vispār. Tā tas notiks tāpēc, ka latviešu jaunās paaudzes majoritāte (jauno partiju biedri, fani, atbalstītāji vēlēšanās, klerki valsts iestādēs u.c.) konsekventi, daudzpusīgi, bezbailīgi, pašlepni, pašpārliecināti demonstrē tādu morālo un intelektuālo līmeni, kas spēj izraisīt vienīgi dziļu satraukumu. Jaunās paaudzes majoritātes garīgajā esamībā prevalē aloģiskums, dogmātisms, iracionālisms, ideoloģiskā sensibilitāte – pilnīga nespēja pretoties zombēšanai un cita veida psihiskajai ietekmēšanai. Tātad prevalē tādas iezīmes, kuras liecina par garīgo atpalicību kā bioloģiskās transformācijas sekas latviešu tautas evolūcijā. Jaunajā paaudzē ietilpst 70.gadu beigās un 80.gados dzimušie indivīdi. Acīmredzot minētajā laikā latviešu tautā bija kaut kas tāds, kas sekmēja “6.oktobra paaudzes” rašanos, piespiežot lietot tādus apzīmējumus kā dauni, idioti, pederasti, šarlatāni, gobzemblēži. Jēdzieniskais ieteikums “6.oktobra paaudze” ir tik tikko uzskaitīto apzīmējumu summa. “6.oktobra paaudzes” cēlonis ir jānoskaidro. Iespējams, cēlonis ir šādā hipotēzē. Hipotētiski var pieņemt, ka “6.oktobra paaudzes” rašanos nosacīja fenilketonūrija (speciālisti lieto abreviatūru FKU). Tas ir medicīnas termins. Citēju skaidrojumu internetā: “Fenilketonūrija ir reta iedzimta vielmaiņas slimība, kam raksturīga traucēta organisma spēja fenilalanīnu pārveidot tirozīnā, izraisot fenilalanīna un fenilpirovīnogskābes uzkrāšanos audos, kas var izraisīt smadzeņu bojājumus vai galējā gadījumā pat plānprātību”. Vēl ir šāds priekš latviešiem ļoti būtisks paskaidrojums: “Eiropā tā sastopama vidēji 1 no 10 000 jaundzimušo.  Latvijā FKU biežums ir ap 1 no 8000 jaundzimušo. Aptuveni diviem procentiem Eiropas iedzīvotāju viena no divām FAH gēna kopijām ir bojāta. Šie cilvēki ir fenilketonūrijas nēsātāji. Ja divi nēsātāji izveido ģimeni, pastāv divdesmit piecu procentu [ceturtā daļa !!!] iespējamība, ka viņiem piedzims bērns ar FKU”. Citiem vārdiem sakot, fenilketonūrija (prāta atpalicība) ir atkarīga no lietotā uztura. Internetā par to viena sieviete stāsta: “Kopš dzimšanas nedrīkstu lietot uzturā gaļu, soju, pienu, sieru, maizi un riekstus, jo tie satur daudz olbaltumvielu. Rīsus, griķus, brokastu pārslas un citus produktus, kur to ir mazāk, varu ēst ierobežotā daudzumā. Cik tīk, man ļauts mieloties vien ar dārzeņiem un augļiem, taču arī ne visiem. Dienā drīkstu notiesāt tikai divus vidēja izmēra kartupeļus vai vienu prāvu banānu”. Kā redzam, runa ir par produktiem, bez kuriem nav iedomājama latviešu ēdienkarte. Noteikti var skanēt jautājums: "Bet kā tas saistās ar jaunās paaudzes piedzimšanas gadiem?". Saistās vienkārši! XX gadsimta 70.-80.gados latviešu tauta dzīvoja lielā pārticībā. Latvieši nekad savā vēsturē masveidā tik pārticīgi nebija dzīvojuši. Materiālā labklājība bija masveidīga. Materiālā labklājība būtiski atsaucās uz latviešu uztura sastāvu un apjomu. Gaļa, piens, siers, maize, kartupeļi bija lēti un bija pieejami ikdienā visiem sociālajiem stratiem. Un, lūk, vēl kas! Citāts no kāda medija par tipisku parādību XX gs. nogalē un tagad: “Cilvēki ēd, piemēram, milzīgas porcijas ar ceptu gaļu un kartupeļiem, kas peld taukos, un pa virsu vēl uzlej treknu miltu mērci, lai gan nestrādā smagu fizisku darbu ["6.oktobra paaudze" kā inteliģences atvases !?], kurā uzņemtās kalorijas varētu sadedzināt. Tad nav jābrīnās, ka ķermeņa svars pieaug un piemeklē citas nedienas”.

Magma

Vai tiešām ir tik grūti šajā antropoloģiskajā populācijā saprast, ka "prihvatizācijas" noziegumu magma līdz pasaules galam vienmēr pārņems tautas, valstis, ģimenes, atsevišķus primātus savā varā, visu un visus sanaidojot un nolādot par veiktajiem noziegumiem. Tas ir tāds drausmīgs lāsts, kas cilvēciskos radījumus padara aklus, agresīvus, alkātīgus, nelietīgus, nekaunīgus. Vai tiešām šajā antropoloģiskajā populācijā kāds tic, ka izdosies dzīvot priecīgi pēc pastrādātajiem noziegumiem un pastrādātie noziegumi kļūs skaistas dzīves pamats? Nākas tikai priecāties, ka noziedznieku atvases tagad izjūt fundamentālā nolādējuma magmas spēku. Labi ir redzams, cik lielā mērā "prihvatizāzija" ir morāli degradējusi visāda veida viepļus-juristus un citus mēslus, kuri nemierīgi dīdās ap sazagtajiem medus podiem.

Neprognozētās sekas

Visinteresantākais ir tas, ka "melno maisu" atvēršanai ir vairākas maisu autoru neprognozētas sekas: 1) tauta uzzina, ka ir kolosāli piekrāpta ar "atmodu", "brīvību", "neatkarību", "vispārējo labklājību"; 2) tauta uzzina, ka PSRS sagrāva apzināti PSKP/VDK morālie kastrāti; 3) jaunā paaudze ir histērijā, jo redz, ka specdienestiem ir vajadzīgi tikai talantīgi un gudri cilvēki un tāpēc jaunā paaudze pat nebūs vajadzīga "SABam": 4) PSKP/VDK morālajiem kastrātiem tagad nākas pievērsties pašaizsardzībai/pašslavināšanai, lai tautā nezaudētu savu Lāčplēša oreolu (skat. Jurkāna, Avotiņa pašslavināšanos). Liekas, minētās sekas neparedzēja arī mana drauga Melnā Kangera saimnieki, iesākot jaunu projektu latviešu tautas debilizācijā. Saprotams, izrāde "Melnie maisi" atspoguļo tautas politisko analfabētību valsts drošības jautājumos un pilsoņa pienākumos pret savu valsti. Latviešu stulbeņi domā, ka tagad neviens nesadarbojas ar VDK mantiniecēm DP, SAB u.c. Tautas neattīstību var atklāt dažādā veidā. "Melno maisu" autori deva iespēju atklāt dotajā veidā.

Etniskā bezcerība

13.Saeimas vēlēšanas sevi pieteica ne tikai kā politiski vēsturisku pavērsienu latviešu etnosa gaitās. 13.Saeimas vēlēšanas sevi pieteica arī kā etniskās bezcerības ieganstu. “6.oktobra paaudzes” uzvara 13.Saeimas vēlēšanās liecina par fiziski un garīgi infantilu masu īpatsvaru latviešu etnosā. Tā jau ir masa, kura ir spējīga diktēt dzīves noteikumus visai tautai, nesniedzot sociumam nekādas manevrēšanas un pretestības iespējas. Kļūst redzams, ka latviešiem nākotnē nebūs ne dzejnieku, ne strēlnieku. Saprotams, nebūs arī elites. Būs vienīgi kaut kāds mežonīgs hominīdu bars minotauru izskatā, kura likvidācijai negribēs smērēt rokas neviens Tēsejs uz Zemes. Elites neiespējamība ir etniskās bezcerības svarīgākais moments. Etnoss bez elites ir akls, kurls, mēms. Etnoss bez elites faktiski nav etnoss, bet ir tikai molusks-bezmugurkaulnieks. Elite ir etnosa mugurkauls, kas balsta etnosu tā esamības visos parametros. Etnosam bez elites nav ne gribas, ne mobilizācijas spējas, tiecoties izrauties no sava stagnantā un mizerablā (nožēlojamā, niecīgā, nenozīmīgā) stāvokļa. Tas viss, kas pēc 2018.gada 6.oktobra Saeimas vēlēšanām notiek ar valdības sastādīšanu pilnā mērā attiecas uz latviešu etnisko eliti. Proti, liecina ne tikai par elites neesamību, bet, galvenais, bezcerīgi liecina par elites rašanās neiespējamību ne tuvākajā laikā (XXI gs. pirmajā pusē), ne vēlākajā laikā (pēc apm. trijām latviešu paaudzēm). Ja stāvoklis ar elites esamību un turpmāko ģenēzi nebūtu tik bezcerīgs, tad pašlaik (2019.g.janvārī) Latvijā būtu sastopams pilnīgi cits politiskais diskurss. Respektīvi, būtu pilnīgi savādāka politiskā diskursa tematika un terminoloģija. Ja Latvijā būtu elite, tad pašlaik Latvijā būtu domu apmaiņa par valsts elites arhitektūru, politisko kadru rotācijas institūtu un tā metodoloģiju, politisko kadru rotācijas principiem un kritērijiem. Ja Latvijā būtu elite, tad Latvijā pastāvētu stingri noteikti mehānismi iekļūšanai elitē, būtu stingri noteiktas elites mobilitātes prasības. Tāpat tiktu analizēta meritokrātijas prakse utt. Ja Latvijā būtu elite, tad katrā ziņā Latvijā būtu noteikta politiskā kultūra, un latviešu etnoss varētu lepoties ar stabilu un gudru politisko apziņu, ko savā tautā ir mērķtiecīgi un nesavtīgi formējusi etniskā elite.

Dialektika saglabājas

Pieejams apkopojums par “6.oktobra paaudzes” izmantotajiem interneta resursiem – “Facebook” lapām un portāliem. Tiek nosauktas tādas “FB” lapas kā “101.kilometrs”, “Urlas”, “Esi atbildīgs”, “Nozagts”, “Toma joki”, “Skandāli”, portāls “Focus”. Minētie resursi tiek uzskatīti par “propagandas aparātu”. Tā ir laba informācija par to, ka "6.oktobra paaudzes", faktiski daunu, pederastu, gobzemblēžu paaudzes, "propagandas aparāts" ir adekvāts tā autoru antropoloģiskajai kvalitātei un krasi atšķiras no normālo cilvēku sociāli politiskās propagandas instrumentārija un satura. Anormāliem primātiem arī "propaganda" ir anormāla, un savādāk nevar būt, jo "propaganda" ir adresēta tādiem pašiem kropļiem kā "propagandas" autori. Skaidri ir redzams, kā latviešu jaunaudzē degradējas tāds politiskās darbības klasisks elements kā propaganda. Jāpriecājas par satura un formas vienotību: saturs ir debils un arī forma ir debila. Tātad pat garīgajiem kropļiem neizdodas atbrīvoties no dialektikas, kas katrā ziņā ir amizanti.

Neprognozētais kontruzbrukums

“Melno maisu” melnā enerģija Latvijā ir izraisījusi jaunu neprognozētu procesu – piespiedusi PSKP/VDK morālos kastrātus (“melno maisu” autorus) un viņu centīgos izpalīgus sāk sava veida kontruzbrukumu – sākt aktīvi taisnoties un visā frontē izvērst pašslavināšanos. “Stukaču” kartotēkas publicēšana milzīgā apmērā atver acis sabiedrībai par to, kas patiesībā bija “atmoda”, “perestroika”, PSRS sagraušana, “neatkarīgas” Latvijas Republikas atjaunošana, iestāšanās ES. Nav ticams, ka “melno maisu” autori to paredzēja un gribēja stimulēt. Tagad pēc “melno maisu” satura publicēšanas sabiedrība ir ieguvusi lietišķus pierādījumus par unikālo afēru bijušajā sociālisma lielvalstī. Sabiedrībā ir sācies nesaudzīgi nosodošs uzbrukums PSKP/VDK morālajiem kastrātiem – latviešu šodienas dzīves saimniekiem. Tāpēc nav nekāds brīnums tikšanās ar PSKP/VDK morālo kastrātu kontruzbrukumu, kuru pagaidām (2019.g.janv.sākumā) visspilgtāk iezīmē Jurkāna un Avotiņa publikācijas. Latvijas sabiedrībai vēsturisko patiesību par visjaunāko laiku odiozajiem sociāli politiskajiem notikumiem sāka izskaidrot no 2013.gada oktobra interneta portālos “Informācijas aģentūra” un “Pietiek”. Publikācijās galvenā uzmanība tika pievērsta trim faktiem. Sabiedrība tika aicināta saprast, ka 1) “atmoda” un “perestroika” bija PSKP/VDK vadības amorālākās daļas projekts, 2) LR atjaunošana ir simulakrs, 3) pēc PSRS sabrukuma varu saglabāja PSKP/VDK nomeklatūras kadri, kuri nekavējoties piesavinājās sabiedriskos īpašumus. Publikācijām internetā noteikti bija zināma rezonanse patstāvīgi un kritiski domājošo cilvēku apziņā. Katrā ziņā ir jāņem vērā tas, ka grūti ir ticēt tik viltīgu sociāli politisko mahināciju iespējamībai, jo viss taču bija tik skaisti pasniegts – “brīvība”, “neatkarība”, “demokrātija”, “pašiem sava valsts”, “atgriešanās Eiropā”. Obligāti jāņem vērā latviešu inteliģences (“varas inteliģences”) nacionālā nodevība, atbalstot krimināli oligarhisko valstiskumu ar noziegumu brīvību. Turklāt mūsdienās vārdam vairs nav tāds spēks, kāds bija senāk. Cita lieta ir ieraudzīt “aģenta kartiņas”, kuras ir visiem “brīvības”, “neatkarības”, “demokrātijas” utt. solītājiem, LTF, “atmodas” lāčplēšiem un “gaišajiem  spēkiem”, “brīvvalsts” vadītājiem, ministriem, deputātiem, šodienas miljonāriem. Nav ne mazāko šaubu, ka turpināsies sabiedrības uzbrukums oligarhiem, valdošajai kliķei. Nav ne mazāko šaubu, ka izvērtīsies arī PSKP/VDK morālo kastrātu organizētais kontruzbrukums, cenšoties saglabāt līdz šim veiksmīgi iezombēto priekšstatu par saviem varoņdarbiem latviešu tautas un Latvijas valsts labā. Turpmāk viss būs atkarīgs no latviešu sabiedrības pašcieņas, pieļaujot vai nepieļaujot jaunas krāpšanās plūdus. PSKP/VDK morālo kastrātu un viņu atbalstītāju stāvoklis ir ļoti nopietns, jo runa ir par viņu varas leģitimitāti, varas apdraudētību. Tāpēc nav izslēgta fiziskā izrēķināšanās ar tiem, kuri uzdrošinās atklāti vērsties pret tautas nodevējiem un tautas laupītājiem. Latvijā ir sākusies specifiska “šķiru cīņa”, kas reizē ir cīņa par varu.

Reputācijas katastrofas gads

2018.gads kļuva latviešu tautas starptautiskās reputācijas katastrofas gads. Protams, mazajām baltu tautām jau agrāk bija noteikta reputācija Rietumu sabiedrības tajā daļā, kura labi pārzin Eiropas XX gadsimta vēsturi un XX gadsimta ģeopolitisko sadalījumu lomu baltu tautu liktenī. Izglītoti cilvēki pret baltu tautām vienmēr izturējās ar zināmu līdzcietību, novēlot tām pēc valstiskās neatkarības “uzdāvināšanas” patstāvīgi stabilu attītības gaitu un cēlu iespēju papildināt Eiropas kultūras tautu kopumu. Raiņa slavenais vēlējums kļūt “kultūras tautai” ir pārņemts no rietumeiropiešu leksikas. Rainis bija teicami izglītots cilvēks. Viņš lieliski zināja no lasītajiem tekstiem Rietumos dominējošo attieksmi pret Baltiju un baltu tautām. Rietumos izglītoti cilvēki saprata, ka runa ir par tipiskām mazām un samērā arhaiskām zemnieku tautām, kuras vienmēr ir izjutušas svešzemju apspiestību un kuru apgaismošana bija Apgaismības ideoloģijas praktiskā sastāvdaļa, pateicoties vācu un krievu elites humanitāri orientētās grupas aktivitātēm. 2018.gadu par reputācijas katastrofas gadu padarīja divi notikumi: 1) LR banku organizētā noziedzība planetārā mērogā un 2) kaislības ap “melnajiem maisiem”. Pirmajā notikumā ir iejaukti ne tikai latvieši, un tas noteikti kaut kādā mērā amortizē latviešu reputāciju. Taču otrais notikums ir izteikti latviska izdarība un uz latviešu tautas reputāciju atsaucas daudz dziļāk, graujošāk, neaizmirstamāk nekā Rīgas līdzdalība finansu afērās. Latviešu attieksme pret “melnajiem maisiem” demonstrē joprojām eksistējošo piederību arhaiskai un vāji apgaismotai Eiropas iedzīvotāju daļai, kurai nav nekāds priekšstats par eiropeiskajām vērtībām, kura joprojām nesaprot, kas ir valsts, kas ir valsts aizsardzība un kas ietilpst katra pilsoņa pienākumos. Latviešu inteliģencē neatradās neviens, kurš gribētu apvaldīt tautas aprobežoto masu apkaunojošās kaislības. Proti, izskaidrot to, ka Rietumu sabiedrībā un īpaši tās elitārajā daļā (aristokrātijā, “vecajā” buržuāzijā) darbs valsts speciālajos dienestos ir visprestižākais darbs. Tā tas ir Anglijā, Francijā,  Vācijā, Spānijā. Tā tas ir ASV. Eiropas aristokrātija, ASV “vecās ģimenes” vienmēr priekšroku dod prestižajam darbam valsts drošības iestādēs, bet nevis bankās, firmu ofisos, valsts pārvaldes iestādēs, parlamentos, valdībā. Tādējādi latvieši apsmej to, kas Rietumu sabiedrības vērtīgākajā daļā ir svēta nostādne. Tā netiek afišēta, bet tas nekādā ziņā nemazina tās būtību.

Anonimitātes ētika

Komunikācija internetā veicina daudzas jaunas problēmas, analītiskās tēmas, hipotēzes, prognozes, kā arī kognitīvos secinājumus. Komunikācija internetā jau ir tik apjomīga, dinamiska, praktizējoši stabila, ka ir iespējami noteikti kognitīvie (ar izziņu saistīti) secinājumi. Viens no secinājumiem attiecas uz morālo parādību, kurai piestāv vārds “anonimitātes ētika”. Kā labi visiem zināms, komunikācija internetā ir radījusi un praktiski tehnoloģiski nodrošina visdažādākā veida iespējas cilvēku komunikabilitātei – cilvēku spējai nodibināt un realizēt sociālos kontaktus. No vienas puses komunikācija internetā principā nav devusi neko radikāli oriģinālu. Komunikācija internetā reāli ir cilvēku sazināšanās, informācijas pārraide, domu, priekšstatu, jūtu apmaiņa starp indivīdiem viņu darbības procesā. Tāda bija komunikācijas būtība arī pirms interneta laikmeta. Bet tomēr ir viens spilgts jaunums. Interneta komunikācija pirmo reizi cilvēces vēsturē ļaužu komunikabilitātē ievieš masveidīgu anonimitāti – personas (piem., teksta autora) vārda neuzrādīšanu, turēšanu slepenībā. Protams, anonīmi teksti ir bijuši arī agrāk. Anonimitāte kultūras vēsturē ir sastopama vienmēr. Anonimitātei tika radīts kultūras īpašs institūts, kā drīkstam dēvēt pseidonīmu lietošanu. Vienmēr ir bijuši informācijas autori, kuri slēpa savu īsto vārdu un uzvārdu, to vietā izvēloties izdomāti pieņemtu vārdu un uzvārdu. Pseidonīmu lietošana vienmēr ir bijusi plaši izplatīta mākslā, literatūrā, žurnālistikā, publicistikā, slepeno dienestu darbībā. Piemēram, Jānis Pliekšāns izvēlējās pseidonīmu “Rainis” (tikai uzvārdu). No neizglītotās latviešu “6.oktobra paaudzes” daudzi pat var nezināt Raiņa īsto vārdu un uzvārdu. Medijos bieži lasāma kroplība “Jānis Rainis”. Secinājums par anonimitāti interneta komunikācijā nav patīkams. Anonimitāte tiek zemiski, gļēvi, nelietīgi, ļaunprātīgi, denuncējoši izmantota cilvēku un viņu darba neobjektīvā nomelnošanā, nolamāšanā, apsaukāšanā u.tml. Tādas amorālas rīcības masveidīgums stimulē rūgtu sarunu par anonimitātes ētiku interneta komunikācijā. Kontrpasākumi ir sastopami. Atsevišķos interneta resursos netiek pieļauta anonimitāte. Taču, piemēram, Latvijā neeksistē kontrpasākumi valsts līmenī – valsts ideoloģijas līmenī, masu komunikācijas politikas līmenī. Nacionāli visaptverošu kontrpasākumu prasību neizvirza akadēmiskā inteliģence, partijas, žurnālisti, baznīcu virsvadība, paši lielā mērā ciešot no interneta anonīmo komentāru smirdoņas. Tā vien liekas, ka interneta anonimitāte atbilst tautas ciklopisko izdzimteņu melnajām dvēselēm un lieliski kalpo tradicionālajai patoloģiskajai tieksmei nolādēt otru latvieti. Netieši iegūstam jaunu informāciju par etnosa mentalitātes nevērtīgāko iezīmju izplatības apjomu un vitalitāti.