Komunikācija internetā veicina daudzas jaunas problēmas,
analītiskās tēmas, hipotēzes, prognozes, kā arī kognitīvos secinājumus. Komunikācija
internetā jau ir tik apjomīga, dinamiska, praktizējoši stabila, ka ir iespējami
noteikti kognitīvie (ar izziņu saistīti) secinājumi. Viens no secinājumiem
attiecas uz morālo parādību, kurai piestāv vārds “anonimitātes ētika”. Kā labi
visiem zināms, komunikācija internetā ir radījusi un praktiski tehnoloģiski nodrošina
visdažādākā veida iespējas cilvēku komunikabilitātei – cilvēku spējai nodibināt
un realizēt sociālos kontaktus. No vienas puses komunikācija internetā principā
nav devusi neko radikāli oriģinālu. Komunikācija internetā reāli ir cilvēku
sazināšanās, informācijas pārraide, domu, priekšstatu, jūtu apmaiņa starp
indivīdiem viņu darbības procesā. Tāda bija komunikācijas būtība arī pirms
interneta laikmeta. Bet tomēr ir viens spilgts jaunums. Interneta komunikācija
pirmo reizi cilvēces vēsturē ļaužu komunikabilitātē ievieš masveidīgu anonimitāti
– personas (piem., teksta autora) vārda neuzrādīšanu, turēšanu slepenībā.
Protams, anonīmi teksti ir bijuši arī agrāk. Anonimitāte kultūras vēsturē ir
sastopama vienmēr. Anonimitātei tika radīts kultūras īpašs institūts, kā
drīkstam dēvēt pseidonīmu lietošanu. Vienmēr ir bijuši informācijas autori,
kuri slēpa savu īsto vārdu un uzvārdu, to vietā izvēloties izdomāti pieņemtu
vārdu un uzvārdu. Pseidonīmu lietošana vienmēr ir bijusi plaši izplatīta mākslā,
literatūrā, žurnālistikā, publicistikā, slepeno dienestu darbībā. Piemēram, Jānis
Pliekšāns izvēlējās pseidonīmu “Rainis” (tikai uzvārdu). No neizglītotās
latviešu “6.oktobra paaudzes” daudzi pat var nezināt Raiņa īsto vārdu un uzvārdu.
Medijos bieži lasāma kroplība “Jānis Rainis”. Secinājums par anonimitāti
interneta komunikācijā nav patīkams. Anonimitāte tiek zemiski, gļēvi,
nelietīgi, ļaunprātīgi, denuncējoši izmantota cilvēku un viņu darba neobjektīvā
nomelnošanā, nolamāšanā, apsaukāšanā u.tml. Tādas amorālas rīcības masveidīgums
stimulē rūgtu sarunu par anonimitātes ētiku interneta komunikācijā. Kontrpasākumi
ir sastopami. Atsevišķos interneta resursos netiek pieļauta anonimitāte. Taču, piemēram,
Latvijā neeksistē kontrpasākumi valsts līmenī – valsts ideoloģijas līmenī, masu
komunikācijas politikas līmenī. Nacionāli visaptverošu kontrpasākumu prasību
neizvirza akadēmiskā inteliģence, partijas, žurnālisti, baznīcu virsvadība,
paši lielā mērā ciešot no interneta anonīmo komentāru smirdoņas. Tā vien liekas, ka interneta anonimitāte atbilst tautas ciklopisko
izdzimteņu melnajām dvēselēm un lieliski kalpo tradicionālajai patoloģiskajai
tieksmei nolādēt otru latvieti. Netieši iegūstam jaunu informāciju par etnosa
mentalitātes nevērtīgāko iezīmju izplatības apjomu un vitalitāti.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru