svētdiena, 2019. gada 6. janvāris

Anonimitātes ētika



Komunikācija internetā veicina daudzas jaunas problēmas, analītiskās tēmas, hipotēzes, prognozes, kā arī kognitīvos secinājumus. Komunikācija internetā jau ir tik apjomīga, dinamiska, praktizējoši stabila, ka ir iespējami noteikti kognitīvie (ar izziņu saistīti) secinājumi. Viens no secinājumiem attiecas uz morālo parādību, kurai piestāv vārds “anonimitātes ētika”. Kā labi visiem zināms, komunikācija internetā ir radījusi un praktiski tehnoloģiski nodrošina visdažādākā veida iespējas cilvēku komunikabilitātei – cilvēku spējai nodibināt un realizēt sociālos kontaktus. No vienas puses komunikācija internetā principā nav devusi neko radikāli oriģinālu. Komunikācija internetā reāli ir cilvēku sazināšanās, informācijas pārraide, domu, priekšstatu, jūtu apmaiņa starp indivīdiem viņu darbības procesā. Tāda bija komunikācijas būtība arī pirms interneta laikmeta. Bet tomēr ir viens spilgts jaunums. Interneta komunikācija pirmo reizi cilvēces vēsturē ļaužu komunikabilitātē ievieš masveidīgu anonimitāti – personas (piem., teksta autora) vārda neuzrādīšanu, turēšanu slepenībā. Protams, anonīmi teksti ir bijuši arī agrāk. Anonimitāte kultūras vēsturē ir sastopama vienmēr. Anonimitātei tika radīts kultūras īpašs institūts, kā drīkstam dēvēt pseidonīmu lietošanu. Vienmēr ir bijuši informācijas autori, kuri slēpa savu īsto vārdu un uzvārdu, to vietā izvēloties izdomāti pieņemtu vārdu un uzvārdu. Pseidonīmu lietošana vienmēr ir bijusi plaši izplatīta mākslā, literatūrā, žurnālistikā, publicistikā, slepeno dienestu darbībā. Piemēram, Jānis Pliekšāns izvēlējās pseidonīmu “Rainis” (tikai uzvārdu). No neizglītotās latviešu “6.oktobra paaudzes” daudzi pat var nezināt Raiņa īsto vārdu un uzvārdu. Medijos bieži lasāma kroplība “Jānis Rainis”. Secinājums par anonimitāti interneta komunikācijā nav patīkams. Anonimitāte tiek zemiski, gļēvi, nelietīgi, ļaunprātīgi, denuncējoši izmantota cilvēku un viņu darba neobjektīvā nomelnošanā, nolamāšanā, apsaukāšanā u.tml. Tādas amorālas rīcības masveidīgums stimulē rūgtu sarunu par anonimitātes ētiku interneta komunikācijā. Kontrpasākumi ir sastopami. Atsevišķos interneta resursos netiek pieļauta anonimitāte. Taču, piemēram, Latvijā neeksistē kontrpasākumi valsts līmenī – valsts ideoloģijas līmenī, masu komunikācijas politikas līmenī. Nacionāli visaptverošu kontrpasākumu prasību neizvirza akadēmiskā inteliģence, partijas, žurnālisti, baznīcu virsvadība, paši lielā mērā ciešot no interneta anonīmo komentāru smirdoņas. Tā vien liekas, ka interneta anonimitāte atbilst tautas ciklopisko izdzimteņu melnajām dvēselēm un lieliski kalpo tradicionālajai patoloģiskajai tieksmei nolādēt otru latvieti. Netieši iegūstam jaunu informāciju par etnosa mentalitātes nevērtīgāko iezīmju izplatības apjomu un vitalitāti.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru