Komentēšanas bezjēdzība ir sasniegusi kulmināciju. Vietējo politisko fīreru izteikumu komentēšana jau no paša sākuma nevarēja būt produktīva nodarbošanās, jo nebija nekādas izredzes uzlabot latviešu “politiķu” retorisko kvalitāti. Latvijas “politiķi” ir indivīdi bez spējas mācīties un labot pieļautās kļūdas. Tagad, kad uz politiskās skatuves ir uzlīdis ļoti aprobežots un profesionāli neizglītots ebrejs ar spēju vienīgi no sevis izdalīt pilnīgi aplamus un glamūrīgus pseidointelektuālos izdalījumus, Latvijā palikušo latviešu diagnosticētai oligofrēnijai ir masveida vēriens, interneta komentāri kļuvuši oligofrēnijas pacientu nacionālā klīnika, komentēšanas bezjēdzība ir sasniegusi galējo robežu un vispareizākais ir pārtraukt rakņāties “politiķu” atkritumu kalnā. Būtu labi, ja šī idiotiskā fragmenta komentārs būtu pēdējais, cenšoties no regulāras komentēšanas atturēties. No “Dienas” citētais idiotiskais fragments ir šāds: “Jaunievēlētais Valsts prezidents, kurš līdz šim pildīja Eiropas Savienības (ES) Tiesas tiesneša pienākumus, Egils Levits intervijā Latvijas Televīzijas raidījumam Rīta Panorāma dienā pēc ievēlēšanas norādīja: "Neraugoties uz to, ka daudzi cilvēki uzskata, ka Latvija nav tiesiska valsts, mēs esam tiesiska valsts. Ja mēs nebūtu tiesiska valsts mēs nevarētu būt ES. ES var būt tikai tiesiskas valstis." Tomēr Levits arī atzina - tiesiskumam ir dažādas kvalitātes, un "mums šī kvalitāte nav tā optimālākā". Pirmkārt, neviens normāls cilvēks XXI gs. nemēģinās pateikt, kas ir “tiesiska valsts”, jo šis salikums var noderēt tikai priekš filistriem kādā demagoģiskā izteikumā. Otrkārt, pilnīgas muļķības ir apgalvot, ka “tiesiska valsts” bija kritērijs LR uzņemšanai ES. Uzņemšana notika, izpildot ASV pavēli. Treškārt, tiesiskumam nevar būt “optimāla kvalitāte” un tiesiskums nedrīkst funkcionēt kā optimāls fenomens. Tātad izdevīgs (optimāls) attiecīgajos apstākļos; tātad tāds tiesiskums, kas kādam ir visizdevīgākais, visatbilstošākais, visefektīvākais tiesiskums. Ebreja tiesiskuma interpretācija liecina par dziļu amorālismu un profesionālo mežonību. Protams, liecina par manieri smalki, visgudri, eleganti izteikties, kas vienmēr ir totāli aprobežotu indivīdu mānija un atklāj viņu neizglītotību, neinteliģenci. Un pats par sevi saprotams, ka totāli aprobežots, neizglītots, neinteliģents tips valsts augstā amatā var būt tikai šīs valsts apkaunojums. Par tiesiskumu pēcpadomju Latvijā vispār nav vērts runāt, jo noziegumu brīvība triumfē jau 30 gadus.
ceturtdiena, 2019. gada 30. maijs
pirmdiena, 2019. gada 27. maijs
Vēlēšanas un globālisms
EP vēlēšanas notika globālisma kontekstā. Globālisms ir
cilvēces visjaunāko laiku vispopulārākais un visaktīvākais trends – tendence, kas
izpaužas visdažādākajos aspektos un raksturo fundamentālas izmaiņas dzīves
kārtībā un dzīves iespējās, kā arī apliecina kardinālas izmaiņas pasaules
uztverē un pasaules interpretācijā. Radies ir pilnīgi jauns skatījuma leņķis un
pilnīgi jauna dzīves prakses trajektorija. Globālismā, neskatoties uz tā
vispusīgo veidolu, nākas saskatīt divus galvenos aspektus. Viens aspekts ir
reālais globalizācijas process tirdzniecībā, ražošanā, tūrismā, informācijas
apmaiņā, kad cilvēkiem ir iespējams veikt darbību planetārā mērogā, apmeklēt
planētas jebkuru vietu, apmainīties ar informāciju cilvēces mērogā. Otrs
aspekts ir tieksme reālo globalizācijas procesu pārvērst par ideoloģisko
globālismu. Ideoloģiskā globālisma mērķis ir pasaulē ieviest visur vienādas
vērtības, normas, noteikumus, standartus ekonomikā, politikā, starptautiskajās
attiecībās, morālē, izglītībā, gala rezultātā panākot nacionālo kultūru,
nacionālo valstu suverenitātes, atšķirību un robežu izzušanu. Ideoloģiskais
globālisms ir universāla ideoloģija, kas kalpo vienpolāras pasaules
izveidošanai, kad uz Zemes ir viens noteikts centrs, viena noteikta valsts, kas
pārvalda cilvēci. Ideoloģiskā globālisma autors ir ASV, vēloties izveidot
vienpolāru pasauli un vēloties kļūt par vienīgo varas spēku uz Zemes. Ideoloģiskais
globālisms ir ieguvis globālu nepopularitāti. Planētas iedzīvotāji vēlas dzīvot
daudzpolārā pasaulē, kad reāli funkcionē ekonomiskā un cita veida
globalizācija, saglabājas kultūru daudzveidība, turpinās sociuma
informatizācija, nav zudusi valstu un kultūru savstarpējā cieņa
starptautiskajās attiecībās, tiek atzīta nepieciešamība nostiprināt atvērtību,
inkluzīvitāti, savstarpējo mācīšanos vienam no otra. Ideoloģiskais globālisms
ir ierocis cīņā par pasaules pārvaldīšanu, neslēpjot principu “America First”. Ideoloģiskā globālisma
oponents ir kļuvis nacionālistiskums – nacionālistiskuma ideoloģija, kas ir
suverēnas tautas/valsts/kultūras aizsardzības politikas idejiskais kodols. Uz
latviešiem tas neattiecas. Latvieši ir “America
First” sulaiņi (sinonīms – leviti). Latviešiem neviens latviešu valodā
neizskaidro, kas notiek pasaulē, kas notiek Eiropā, kādi spēki Eiropā grib
atbrīvoties no amerikāņu okupācijas un kāda loma šai cīņai pret okupantu varu
tiek atvēlēta EP vēlēšanām. Latvieši EP vēlēšanās balso kā amerikāņu leviti.
Pat Mamikins, cittautietis, sevi atklāja kā ASV levitu. Latvieši saglabā savu
līdzšinējo melno reputāciju Rietumeiropas sabiedrībā kā amerikāņu dedzīgi
laizītāji. No Latvijas EP tiks ievēlēti tikai amerikāņu laizītāji. Tautas negods
saglabāsies.
Postcilvēku prieki
2019.gada 27.maijā pēc EP vēlēšanām Pavļuts lepojas ar
partijas reputācijas pieaugumu latviešu sabiedrībā un lielām perspektīvām, par
ko liecinot vēlēšanu rezultāti. Saprotams, ka ir lielas perspektīvas, jo
sākusies postcilvēku ēra, kuru Latvijā prezentē "6.oktobra paaudze".
Pavļuta debilajam murgojumam "par-politikai" atbalsts ir liels, un
tas nekas, ka viņš ir pietaisījis viskroplāko politisko "konceptu"
latviešu tautas vēsturē. Debilisms tagad iet kopsolī ar daunismu, pederastību,
ēzeļekspertu levitiem, kad Latvija ir Eiropas reakcionārāko spēku sastāvdaļa un
tiek ienīsta "vecajā Eiropā", kura nekad nepieņems amerikāņu
okupāciju, "globālisma ideoloģiju", postmodernisma perversijas, kā
tas notiek Latvijā. EP latvieši ievēlēja tikai reakcionārus - Eiropas
okupēšanas atbalstītājus un Eiropas patriotu nosodītājus, kā to priekšvēlēšanu
dienās apliecināja slavenais latviešu ēzeļeksperts no Lomonosova ielā
izskolotajām nelgām.
ceturtdiena, 2019. gada 23. maijs
Atbilde Andrim un citiem
Sakarā ar tekstu “”Melnie maisi” un NATO” “Face book” draugs Andris jautāja:
“Artur, es nesapratu. Vot nesapratu, kam tev šo vispār vajadzēja rakstīt?”. Pēc
aicinājuma konkretizēt neskaidro, Andris atbildēja: “Vesela virkne neskaidrību,
divdomību un nesaprotamu motivāciju. Jautāšu tikai vienu. Vai jums rūp tas, ka
latviešus svešas varas negribēs izmantot darbiem, par kuriem nedrīkst atklāti runāt?”.
Lai viss būtu saprotamāks, atkārtoju tik tikko minēto tekstu. Atceroties
dažādas ievirzes publisko kņadu aizvadītajos gandrīz 30 gados sakarā ar
“melnajiem maisiem”, dzīvā atmiņā mutuļojot jaunākā laika kaislībām ap Melnā
Kangera “komisiju” un debilā Rokpeļņa blādīšanās, lasot publikācijas pēc
“maisu” atvēršanas un zinot par “Delfi” specprojektu TV žurnālistikas
pārpratuma Dombura priekšnesumā, iepazīstot aizvadīto dienu [2019.g.maijā]
medijos izplatītās ziņas par dažu rektoru sadarbību ar VDK un Stradiņa
universitātes rektora Pētersona reti dumjo uzstāšanos, aicinot “čekas maisos esošos
kolēģus publiski runāt par to vai tiesāties”, gribas uzdot vairākus jautājumus.
Vispirms jautājumi ir sakarā ar rektora Pētersona neadekvāto
attieksmi. Vai tiešām kungs ir tik dumjš, ka aicina kļūt par valsts
nodevējiem? Kungs aicina kļūt par tādiem pašiem izdzimteņiem kā tie VDK valsts
nodevēji, kuri pastrādāja visbriesmīgāko profesionālo noziegumu, nododot savus
aģentus un izveidojot "melnos maisus". Ja tā, tad "grēki"
jāizsūdz arī VDD aģentiem. Vai kungs to saprot? Vai viņš vēlas, ka par valsts
nodevējiem kļūst arī LR drošības sargātāji? Kaut kāda kosmiskā spēka sarūpētais
masveidīgais latviešu inteliģences prāta aptumsums gadu desmitiem ilgi neļauj
saprast, ka aģentūra ir ikviena specdienesta galvenā vērtība un galvenais
instruments. Savukārt nodevība aģentūras jomā ir vislielākā nodevība, kādu var
pastrādāt specdienests. Protams, Maskavā izvietotā VDK vadība, dodot pavēli
atstāt “melnos maisus”, pastrādāja milzīgu nodevību. Tie VDK aģenti, kuri tēlo
“svētas nevainības” vai stāsta krāsainas pasakas par savu sadarbību ar padomju
specdienestiem, visu vainu uzveļot “totalitārajam režīmam” un valsts iespējai
atriebties par nevēlēšanos “stučīt”, arī pastrādā milzīgu nodevību. Latvijā
tiekoties ar aģentu nodevības plūdiem, rodas jautājums “Vai “melno maisu”
galvenā funkcija nebija cilvēcei parādīt, kādi nodevēji var būt latvieši?”.
Aģentu nodevības plūdi taču ASV, NATO valstīm un visām pārējām pasaules valstīm
parāda, ka latviešiem nevar uzticēties, jo viņi ir potenciāli nodevēji. Vai par
tādu “melno maisu” funkciju ir padomāts? Vai ir saprasts, ka šī funkcija
praktiski realizējas pilnā mērā – aģentu nodevības plūdos? Vai tiešām kāds
uzskata, ka amerikāņi, rietumeiropieši neredz to, kas notiek ar latviešu
kontingenta aģentūru? Vai tiešām kāds tic, ka amerikāņi, rietumeiropieši gribēs
latviešiem uzticēties? Un vēl viens jautājums. Vai Melnā Kangera “komisijas”
uzdevums nebija aktivizēt pasaules sabiedriskajā domā priekšstatu par latviešu
nodevības māniju un nepiemērotību sadarbībai ar speciālajiem dienestiem? Sekas
tādai mānijai un nepiemērotībai ir zināmas: latviešu nodevība pamatīgi vājina
NATO stāvokli Latvijā (eventuāla kara priekšvakarā). Kam tas ir militāri
izdevīgi, nav speciāli jāpaskaidro. Atbilde Andrim un citiem ir šāda. Man,
Andri, rūp latviešu morālā reputācija kopumā un ne tikai valsts drošības
jautājumos, par kuriem tagad latviešu medijos dominē pilnīgi nepareizs
priekšstats, kas tiek speciāli tautai uzpotēts. Citās zemēs tā nav. Es lasu ne
tikai "Delfi"...Citās zemēs vienmēr ir bijis un tagad ir tā, ka darbs
speciālajos dienestos ir prestīža darbība. Es ļoti labi saprotu, ka uz mūsu
medijos sastopamā melu fona mani teksti daudziem var likties nepieņemami. Tajā
skaitā teksts “”Melnie maisi” un NATO”. Latviešiem tiek iestāstīts, ka
specdienests ir tikai "stučīšana". Bet tās ir pilnīgas muļķības, un
es to zinu ne tikai no lasītās literatūras. Specdienests pirmkārt un
galvenokārt ir intelektuālās analītikas sfēra. Tas ir izteikti konsekvents
intelektuālais placdarms, kurā rosās attiecīgā sociuma visgudrākie cilvēki un
kuru darbībai ir viscēlākie nacionālie, valstiskie mērķi – savas valsts
nosargāšana. Melojot latviešu sabiedrībai par specdienestiem, tiek ļoti
drausmīgi grauta latviešu griba un velme sargāt savu valsti – Latvijas
Republiku. Kam tas ir vajadzīgs? Kādiem melnajiem spēkiem tas ir izdevīgi? Un
vēl ir jāpiebilst sekojošais. Tautas morālās, intelektuālās, politiskās,
ekonomiskās un cita veida reputācijas sargāšana ne reti nonāk konfliktā ar tautu,
kurai nepatīk dzirdēt patiesību par sevi un kura agresīvi vēršas pret
patiesības paudējiem. Nevienu tautu nevar nosargāt ar meliem. Ikvienu tautu var
nosargāt tikai ar patiesību, skaudri apliecinot tautas reāli patieso stāvokli.
Vēsturē ir bijuši daudzi tādi gadījumi, kad tautai patiesība nepatīk. Arī mans
draugs Rainis rakstīja, ka, glābjot tautu, nākas sastrīdēties ar visu tautu,
kurai patiesība nepatīk. Tāda situācija ir arī tagad, jo LR ir pilnīgi
nevērtīgs valstiskums, bet tauta to negrib atzīt. Krievijā, kur ir tāda paša
tipa nevērtīgs valstiskums, tauta to atzīst un nepieņem. Pie mums tā nav, un
tas ir ļoti nepatīkami. Tie, kuri runā un raksta par LR fundamentālo nevērtību,
tiek apsaukāti par "kremliniem", “kangariem” utt. Es nebaidos
sastrīdēties ar visu tautu. Tas skan patētiski, bet šajā situācijā bez
patētikas neiztikt.
trešdiena, 2019. gada 22. maijs
“Melnie maisi” un NATO
Atceroties dažādas ievirzes publisko kņadu aizvadītajos gandrīz
30 gados sakarā ar “melnajiem maisiem”, dzīvā atmiņā mutuļojot jaunākā laika kaislībām
ap Melnā Kangera “komisiju” un debilā Rokpeļņa blādīšanās, lasot publikācijas
pēc “maisu” atvēršanas un zinot par “Delfi” specprojektu TV žurnālistikas
pārpratuma Dombura priekšnesumā, iepazīstot aizvadīto dienu medijos izplatītās
ziņas par dažu rektoru sadarbību ar VDK un Stradiņa universitātes rektora Pētersona
reti dumjo uzstāšanos, aicinot “čekas maisos esošos kolēģus publiski runāt par
to vai tiesāties”, gribas uzdot vairākus jautājumus. Vispirms jautājumi ir sakarā
ar rektora Pētersona neadekvāto attieksmi. Vai tiešām kungs ir tik dumjš,
ka aicina kļūt par valsts nodevējiem? Kungs aicina kļūt par tādiem pašiem
izdzimteņiem kā tie VDK valsts nodevēji, kuri pastrādāja visbriesmīgāko
profesionālo noziegumu, nododot savus aģentus un izveidojot "melnos maisus".
Ja tā, tad "grēki" jāizsūdz arī VDD aģentiem. Vai kungs to saprot?
Vai viņš vēlas, ka par valsts nodevējiem kļūst arī LR drošības sargātāji? Kaut
kāda kosmiskā spēka sarūpētais masveidīgais latviešu inteliģences prāta
aptumsums gadu desmitiem ilgi neļauj saprast, ka aģentūra ir ikviena
specdienesta galvenā vērtība un galvenais instruments. Savukārt nodevība
aģentūras jomā ir vislielākā nodevība, kādu var pastrādāt specdienests.
Protams, Maskavā izvietotā VDK vadība, dodot pavēli atstāt “melnos maisus”, pastrādāja
milzīgu nodevību. Tie VDK aģenti, kuri tēlo “svētas nevainības” vai stāsta krāsainas
pasakas par savu sadarbību ar padomju specdienestiem, visu vainu uzveļot “totalitārajam
režīmam” un valsts iespējai atriebties par nevēlēšanos “stučīt”, arī pastrādā
milzīgu nodevību. Latvijā tiekoties ar aģentu nodevības plūdiem, rodas
jautājums “Vai “melno maisu” galvenā funkcija nebija cilvēcei parādīt, kādi
nodevēji var būt latvieši?”. Aģentu nodevības plūdi taču ASV, NATO valstīm un
visām pārējām pasaules valstīm parāda, ka latviešiem nevar uzticēties, jo viņi
ir potenciāli nodevēji. Vai par tādu “melno maisu” funkciju ir padomāts? Vai ir
saprasts, ka šī funkcija praktiski realizējas pilnā mērā – aģentu nodevības
plūdos. Vai tiešām kāds uzskata, ka amerikāņi, rietumeiropieši neredz to, kas
notiek ar latviešu kontingenta aģentūru? Vai tiešām kāds tic, ka amerikāņi,
rietumeiropieši gribēs latviešiem uzticēties? Un vēl viens jautājums. Vai Melnā
Kangera “komisijas” uzdevums nebija aktivizēt pasaules sabiedriskajā domā
priekšstatu par latviešu nodevības māniju un nepiemērotību sadarbībai ar speciālajiem
dienestiem? Sekas tādai mānijai un nepiemērotībai ir zināmas: latviešu nodevība
pamatīgi vājina NATO stāvokli Latvijā (eventuāla kara priekšvakarā). Kam tas ir
militāri izdevīgi, nav speciāli jāpaskaidro.
otrdiena, 2019. gada 21. maijs
Tautas varas dienas
Latvijas Republikas konstitūcijas otrais pants skan šādi: “Latvijas valsts suverēnā vara
pieder Latvijas tautai.” Attieksme pret šo konstitucionālo normu sabiedrībā nav
vienāda. Latviešu sabiedrībā dominē nihilistiska (agresīvi noraidoša)
attieksme. Latviešu vairākums netic tam, ka vara pieder tautai. Viņuprāt vara
pieder oligarhu stutētai valdošajai kliķei. Latviešu vislielākie izdzimteņi ar nelietības
dinozauru Grantiņu (pamfleta “Stenetājs” varoni) priekšgalā stulbi rīstās, ka
valdošajā kliķē nemaz nav latviešu, bet ir vienīgi “krievžīdi”,
“komunisti-cionisti”, “hazāri”. Tāpēc Latvijā nevaldot latvieši, un latviešu
tauta nav pie tā vainīga. Jautājums par tautas vainu ir ļoti svarīgs, un nepieciešams
pareizi atbildēt uz šo jautājumu. Un pareiza atbilde var būt tikai viena
atbilde. Pie tā, ka latviešu sabiedrībā dominē kritiska un nihilistiska
attieksme, vainīga ir latviešu tauta, jo tā neprot pareizi izmantot Satversmes
2.pantā formulētās konstitucionālās tiesības. Latviešu tautai ir atvēlēts konkrēts
laiks, kad tai pilnā mērā pieder suverēnā vara. Tāds laiks ir konkrēti
fiksējams, jo tāds laiks ir parlamenta vēlēšanu dienas. Tajās dienās, kad tiek
ievēlēta Saeima, viss ir latviešu tautas elektorāta varā, gūstot iespēju šo
varu izmantot pilnā apjomā un tādējādi ievēlēt parlamentā tikai tos tautas
priekšstāvjus, kuriem var uzticēties un kuri atbildīgi sargās tautas vitālās
intereses. Tādas tautai dotās izvēles iespējas ir tautas milzīga politiskā
vara. Var teikt – maksimāla politiskā vara. Tas, kas reāli notiek otrajā dienā
vai pat jau naktī pēc vēlēšanām, ir cits jautājums. Jebkurā gadījumā viss ir
atkarīgs no tā, ko tauta ir ievēlējusi. Proti, viss ir atkarīgs no tā, kā tauta
ir izmantojusi maksimālo politisko varu vēlēšanu dienā. 2018.gada 6.oktobrī
tautai arī bija iespējas izmantot savu maksimālo politisko varu, un tas tika
izdarīts, ievēlot jaunus tautas priekšstāvjus un Saeimā atstājot strādāt tikai
35% no iepriekšējā sasaukuma. 2019.gada 29.maijā latviešu tautas priekšstāvji
ievēlēs jaunu Valsts prezidentu. Latviešu tauta ir atbildīga par parlamenta
deputātiem un tāpēc latviešu tauta ir atbildīga arī par Valsts prezidenta
vēlēšanu rezultātu, kas ir sekas tam, cik pilnvērtīgi latviešu tauta ir pratusi
izmantot Satversmē paredzēto tautas varu vēlēšanu laikā. Bet kādu attīstības
līmeni drīkstam gaidīt no tautas, ja tās bijušā Valsts prezidente, akadēmiķe, profesore,
zinātņu doktore dot tik dumju padomu savām avīm sakarā ar EP vēlēšanām: ""Ejam visi katrs uz savu reģistrēto
vēlēšanu iecirkni, izvēlamies rūpīgi, ievēlam cienīgus Latvijas pārstāvjus
Eiropas Parlamentā un pēc tam uzdodam savus jautājumus tiem, par kuriem
balsojām". Loģiski ir vispirms uzdot jautājumus un noskaidrot, kas
kandidātam ir prātā, bet nevis nobalsot un tikai pēc tam sākt iztaujāt.
sestdiena, 2019. gada 11. maijs
Ideoloģiskā kontinuitāte
Pēcpadomju Latvijā, protams, ir politiskās varas
kontinuitāte – PSKP/VDK varas nepārtrauktība un pēctecība. Taču noteikti ir arī
padomju laika ideoloģijas kontinuitāte, kaut gan jau no paša sākuma
sabiedriskajā domā tika musināta tēma par ideoloģijas nevajadzību un
ideoloģijas likvidēšanu Latvijas Republikā. Jau no 90.gadu sākuma Latvijas
tautai tika iestāstīts, ka turpmāk pie mums nevaldīs neviena ideoloģija.
Sabiedriskā apziņa tika pieradināta pie ideoloģiskā vakuuma. Tāda
pieradināšana, saprotams, pati par sevi jau ir noteikta ideoloģiskā stratēģija
– divkosīga un amorāla stratēģija atbilstoši kriminālā kapitālisma kroplajai
morālei un atbilstoši tām latviešu cilvēciskajām padibenēm no PSKP un VDK
nomenklatūras, kuras sagrāba varu un uzsāka sabiedrības īpašumu laupīšanu.
Neapšaubāmi, latviešu tautas stulbākā daļa (“miljons”) tādai sociāli nelietīgai
pieejai noticēja, un internetā joprojām laiku pa laikam kāds priecājas par
ideoloģijas atmešanu pretstatā “Maskavai” un “Putinam”. Taču pēcpadomju laikā
pie mums ir ne tikai šī bezjēdzīgā blādīšanās par ideoloģijas nevajadzību.
Pēcpadomju laikā noteikti eksistē kāda struktūra un tās rūdīti kadri, kuri
mērķtiecīgi un sistemātiski turpina izplatīt PSRS laika ideoloģisko saturu un reklamēt
padomju ideoloģiskās bazūnes; proti, eksistē PSKP/VDK ideoloģiskā kontinuitāte.
Praktiski tas izpaužas galvenokārt tādā veidā, ka regulāri tautai tiek
atgādināts par padomju laika “galvenajiem varoņiem” (ideoloģiskajām bazūnēm) –
VDK speciāli “uzpiārētajiem” dzejniekiem, rakstniekiem, zinātniekiem, kuri
kalpo kā piemērs visam pareizajam, labajam un vērtīgajam dzīvē. Jaunākais
gadījums ir 2019.gada maijā pieteiktā Petera sumināšana, par ko tiek savlaicīgi
iepriecināta tauta. Pirms tam bija daudzi analoģiski gadījumi ap tādiem padomju
laika “galvenajiem varoņiem” kā Ziedonis, Īvāns, Zālīte, Stradiņš. Viktors
Avotiņš regulāri atgādina par padomju laika ideoloģiskajiem “korifejiem” – bijušajiem
partorgiem, bet tagad “politologiem”. Viņš regulāri apjūsmo kādu no
“perestroikas”/”atmodas” līderiem – PSKP/VDK morālo kastrātu “levitiem”.
Interesants ir organizatoriskais aspekts. Kas tā ir par konkrētu struktūru,
organizējot un vadot PSKP/VDK ideoloģisko kontinuitāti “brīvajā” Latvijā? Vai
tiešām šo cēlo misiju realizē VDD? Izcili nekaunīgā Levita nodrošināšana līdz
mūža beigām ar tautas apmaksātu treknu maizi, mašīnu, apsardzi u.c. labumiem
noteikti ir PSKP/VDK morālo kastrātu pateicība par vareno ieguldījumu kriminālā
kapitālisma celtniecībā. Partija un specdienesti jau padomju laikā prata savus
cītīgākos sulaiņus materiāli nodrošināt tādā formā, lai nevienam nerastos
aizdomas par patiesajiem iemesliem attiecīgā indivīda aprūpei. Arī tagad gaišie
latvieši domās, ka ir ievēlēts Valsts prezidents, kaut gan tādā veidā tiek
atalgots PSKP/VDK morālo kastrātu ilggadējais sulainis. Ja tas tā notiks, tad
vārdiem “levits” un “leviti” latviešu valodā ir jākļūst par sinonīmiem vārdiem
“sulainis” un “sulaiņi”.
ceturtdiena, 2019. gada 9. maijs
“Laimīguma” epilogs
Latviešu “laimīgumu” dzelžaini apliecina
šāda ziņa: “Krišjāņa Kariņa (JV) Valdības rīcības plāns paredz konkrētus
darbus, to izpildes termiņus, kā arī prioritārās nozares. Dokumentu ar pavisam
583 darāmajiem darbiem otrdien, 23. aprīlī, skatīja valdība.” Tāda ziņa
noteikti ir unikāla ne tikai uz Zemes un cilvēces vēsturē. Nepieciešams ir
pieteikums Ginesa rekordu grāmatai. Kā ir jāvērtē parlaments, kurš apstiprināja
valdību ar latentiem “583 darāmajiem darbiem”? Kā ir jāvērtē valdība, kuras
ministri un premjerministrs visā nopietnībā un dziļā vienprātībā runā par “583
darāmajiem darbiem”? Vai “583 darāmie darbi” ir tikai neticama un nedzirdēta
muļķība? Vai tāda fantastiski bezjēdzīga valdība ir kaut kāds pārpratums?
Atbilde uz minētajiem jautājumiem var būt tikai viena: nekādā gadījumā nav
pārpratums un nav muļķība. Cēlā nopietnībā dīdīšanās ap “583 darāmajiem
darbiem” ir neapgāžams pierādījums latviešu tautas pēdējās fāzes epilogam. Nav
runa par mūždien neiztrūkstošo stulbumu, masveidīgo politisko neattīstību,
zagļu morāles slāpēto saprātu, pašcieņu, nacionālo godu, patriotismu. Runa nav
arī par neattīstītas tautas mentalitāti. Runa var būt tikai par tautas garīgo
nāvi. Aktuāli vairs nav tādi epiteti kā “muļķu tauta”, “zagļu tauta”,
“neizdevusies tauta”. Tagad vairs nav nekādas jēgas runāt par latviešu tautas
cilvēcisko kvalitāti, jo latviešu tauta vairs neeksistē. “583 darāmie darbi”
tam ir viskonkrētākais reāli sastopamais pierādījums. Ja tauta akceptē tādu
ārprātīgu muļķību (un tas jau ir noticis) un tādus ārprātīgus muļķus ar
psihiski atpalikušo Kariņu priekšgalā, tad tā vairs nav tauta kā vienots
organisms, kas spējīgs pašaizsargāties, lai saglabātu savu sistēmisko satvaru.
Tautai ir tautas statuss tikai tādā gadījumā, ja tā funkcionē kā sistēmisks
veselums ar vienotībā balstītu rīcību, kas pievērsta visa etniskā
kolektīva esībai un attīstībai. Tas, ka tika akceptēts odiozs rīcības plāns un
pēc tam nav sastopams kolosālās muļķības nosodījums, liecina par latviešu
tautas pēdējās fāzes epilogu. Latviešu tautas vietā tagad veģetē atomāras
antropoloģiskās būtnes: atsevišķi indivīdi, atsevišķas ģimenes, atsevišķas
profesionālās grupas, atsevišķi biznesa klani, politiskās koalīcijas, kuras
rūpējas tikai par savām interesēm. Tautas interešu aizstāvēšana tautas pēdējā
fāzē neeksistē. Ja kāds tomēr izjūt pazemojumu, tad to izjūt tikai atomāro
antropoloģisko būtņu sīkdaļas – atsevišķi cilvēki. Kolektīvi izjusts pazemojums
neeksistē. Visas latviešu tautas izjusts pazemojums neeksistē.
Pazemojums
Kā ir jāvērtē šāda ziņa: “Krišjāņa Kariņa (JV) Valdības
rīcības plāns paredz konkrētus darbus, to izpildes termiņus, kā arī prioritārās
nozares. Dokumentu ar pavisam 583 darāmajiem darbiem otrdien, 23. aprīlī,
skatīja valdība”? Kā ir jāvērtē parlaments, kurš apstiprināja valdību ar
latentiem “583 darāmajiem darbiem”? Kā ir jāvērtē valdība, kuras ministri un
premjerministrs visā nopietnībā un dziļā vienprātībā runā par “583 darāmajiem darbiem”?
Vai “583 darāmie darbi” ir tikai neticama un nedzirdēta muļķība? Vai tāda fantastiski
bezjēdzīga valdības pieeja ir kaut kāds pārpratums? Vai 23.aprīlī valdība
patiesībā nodarbojās ar kaut ko jēdzīgu, bet nevis pievērsās bezjēdzīgajam
rīcības plānam? Atbilde uz minētajiem jautājumiem var būt tikai viena: nekādā
gadījumā nav pārpratums un nav kaut kāda muļķība. Dīdīšanās ap “583 darāmajiem
darbiem” ir milzīgs pazemojums! Cita atbilde būs neprecīza atbilde. Precīza
atbilde ir tikai viena – milzīgs pazemojums! Tāda atbilde ir pareiza. Vienīgi
nav īsti skaidrs, kam ir adresēts šis milzīgais pazemojums. Loģiski būtu uzskatīt,
ka milzīgais pazemojums ir adresēts latviešu tautai un reizē tātad attiecas uz
katru latviešu tautas pārstāvi; proti, pazemots tiek katrs latvietis. Faktiski
tā tas arī ir noticis. Vienīgi tagad vairs nevaram runāt par visas latviešu
tautas pazemošanu, jo latviešu tauta vairs neeksistē. “583 darāmie darbi” tam
ir viskonkrētākais reāli sastopamais pierādījums. Ja tauta akceptē tādu
ārprātīgu muļķību ( un tas jau ir noticis) un tādus ārprātīgus muļķus ar acīmredzot
debilo Kariņu priekšgalā, tad tā vairs nav tauta kā vienots organisms, kas
spējīgs pašaizsargāties, lai saglabātu savu sistēmisko satvaru. Tautai ir tautas
statuss tikai tādā gadījumā, ja tā funkcionē kā sistēmisks veselums ar vienotībā balstītu rīcību, kas pievērsta
visa etniskā kolektīva attīstībai. Tas, ka tika akceptēts rīcības plāns un pēc
tam nav sastopams kolosālās muļķības nosodījums, liecina par latviešu tautas
pēdējās fāzes epilogu. Latviešu tautas vietā tagad veģetē atomoras
antropoloģiskās būtnes: atsevišķi indivīdi, atsevišķas ģimenes, atsevišķas
sociālās grupas, atsevišķi biznesa klani, politiskās koalīcijas, kas domā un
rūpējas tikai par savām interesēm. Tautas interešu aizstāvēšana tautas pēdējā
fāzē neeksistē. Acīmredzot atomāro antropoloģisko būtņu vairākumu apmierina “583
darāmie darbi”. Ja kāds tomēr izjūt pazemojumu, tad to izjūt tikai atomāro
antropoloģisko būtņu visniecīgākie elementi – atsevišķi cilvēki. Kolektīvi
izjusts pazemojums neeksistē.
piektdiena, 2019. gada 3. maijs
Apdullināšanas faktori
“4.maija republikas” svētku eiforijas sakarā ir vērts vēlreiz
atgādināt, kādā veidā izdevās tik pamatīgi apmuļķot latviešu tautu. Aktuāls ir jautājums, cik Latvijā un citās zemēs ir latviešu, kuri ar skaidru
prātu un skaidru sirdi apzinās, un ar dziļu naidu izturas pret
"4.maija" nacionālo noziegumu - tautas apkrāpšanu ar
"brīvību", "neatkarību", "suverenitāti",
"labklājību", "atgriešanos Eiropā", ko ļoti sekmīgi veica
PSKP/VDK morālie kastrāti? Atbildē uz šo jautājumu acīmredzot figurētu ļoti
niecīgs skaitlis. Latviešu tauta tika totāli apdullināta, un apdullinājuma varā
atrodas joprojām. Būtisks iemesls ir valdošās kliķes uzspiestā oficiālā pozīcija.
LR oficiālajā pozīcijā “4.maijs” nav nacionālā nozieguma diena. Taču vēl ir
divi kardināli faktori apdullināšanas sekmēšanā. Pirmais faktors ir saistīts ar
LR vēsturisko simboliku un vēsturisko institūtu pieļaušanu. PSKP/VDK morālie
kastrāti viltīgi atļauj lietot LR karogu, himnu, ģērboni, “pirmās republikas”
konstitūciju, valsts varas institūtu nosaukumus. Kādu laiku atļāva lietot latus
kā naudas vienības. Šim emocionāli simboliskajam faktoram ir milzīga loma,
latviešu tautas masu apziņā izraisot LR atjaunošanas ticamību. Pirmais faktors
ir garīgais, psiholoģiskais faktors. Tāpēc tam ir tik milzīga loma. Otrais
faktors ir materiālistiskais faktors, cilvēku apdullināšanā balstoties uz materiālistiskajiem
instinktiem, kaislībām, velmēm. Cilvēku masas tiek pievilinātas materiālistiskā
formā. Tam arī ir apdullināšanas milzīgas iespējas, jo materiālistiskās
intereses relatīvi ir katrā cilvēkā. Otro
faktoru vienā vārdā ir jāsauc par reketu jeb reketa tehnoloģiju. Kas ir rekets?
Rekets ir (pasvītroju) organizēta sistemātiska galvenokārt naudas izspiešana.
Latvijā u.c. rekets tika radīts jau padomju laikā. Reketu PSKP uzdevumā radīja
un kontrolēja VDK. Rekets tika radīts tādēļ, lai valsts varas pārstāvji gūtu
savu labumu, rupji sakot, no zagšanas, kas sākās pēc ekonomiskās un finansu
darbības liberalizācijas “perestroikas” laikā. Reketieru galvenais uzdevums
bija pieradināt jaunos biznesmeņus dalīties savos ienākumos. Kā zināms, rekets
pastāvēja neilgi, jo reketieru funkcijas pārņēma valsts institūtu nomeklatūra –
valdošā kliķe. Tā ātri parlamentā un valdībā radīja juridiski iestrādātu
noziegumu brīvību un organizētās noziedzības bandas, bet galvenais – valdošā kliķe
pati kļuva reketiere, likvidējot reketu, kas savā laikā kalpoja kā starpnieks
starp biznesu un varu. Pēc juridiski noformētās noziegumu brīvības un
organizētās noziedzības bandu izveides starpnieks (reketieri) vairs nebija
vajadzīgs, jo dalīšanās kļuva leģitīma izdarība un to nebaidījās veikt valdošā
kliķe. LR sākās masveida zagšana, kurā joprojām ir ievilinātas tautas plašas
masas. Saprotams, ka masveida zagšanas fani nekad nevērsīsies pret “4.maija
republiku”.
Pārbaudījums
Demogrāfiskās pārejas sekas ir dažādas. Ne tikai skolu slēgšana
un pašvaldību likvidācija iedzīvotāju trūkuma dēļ. Tautas izmiršana atsaucas
arī uz tirgotāju peļņu, komunālo pakalpojumu sniedzēju peļņu. Vārdu sakot, uz visa
veida biznesa peļņu. Ja tauta izmirst, tad ir loģiski, ka veikalos samazinās
pircēju skaits, samazinās komunālo pakalpojumu izmantotāju skaits utt. Loģiski
ir tas, ka tautas izmiršanas rezultātā samazinās peļņa visdažādākajām peļņu
gūstošajām struktūrām. Peļņas guvēji tātad tiekas ar savu ienākumu
samazināšanos. Viņiem negribas ar to samierināties. Psiholoģiski tas ir
pamatoti. Grūti ir atsacīties no gadiem ilgi pierastās peļņas. Noteikti būs arī
tādi biznesmeņi, kuri nemaz īsti nezina par vēsturisko procesu “demogrāfiskā pāreja”
un šī procesa fatālo trajektoriju – iedzīvotāju skaita samazināšanos līdz XXI
gs.vidum, kad planētas iedzīvotāju skaits stabilizēsies tolaik attiecīgajā
apjomā. Ņemot vērā peļņas samazināšanos, peļņas guvēji tiecas šim bēdīgajam
regresam pretoties. Un, lūk, galvenā (pašlaik vienīgā) forma ir cenu palielināšana.
Cenas nemitīgi palielinās veikalos, siltumtīklos u.c. struktūrās. Protams, cenu
palielināšana netiek godīgi izskaidrota ar elementāri cilvēcisko vēlēšanos ne
tikai saglabāt līdzšinējo peļņu, bet arī panākt peļņas kāpumu. Cenu kāpuma
argumentācija nav godīga. Patiesais iemesls netiek nosaukts. Tā vietā ir
dažādas atrunas, kuru pamatotību ir iespējams kaut cik izprast vienīgi
speciālistiem. Saprotams, cenu palielināšana ir vienota ar saimnieciskās
darbības sistēmiskumu; ja vieni paceļ cenas, tad arī citi ir spiesti to darīt.
Šajā darbībā analītiski interesentākais ir tas, cik vēsturiski ilgi turpināsies
cenu palielināšana tautas izmiršanas dēļ. Labi ir zināms, ka tauta ne tikai
izmirst, bet arī noveco. Samazinās darba spējīgo cilvēku proporcionālais apjoms
sabiedrībā. Interesanti būs redzēt, vai bizness izdomās kaut ko konstruktīvu
sakarā ar tautas izmiršanu jeb nemitīgi turpinās palielināt cenas, kas,
protams, ir zara zāģēšana, uz kura sēž bizness...
trešdiena, 2019. gada 1. maijs
Tāds laikmets
Viens EP deputāta kandidāts 2019.gada 1.maijā “Pietiek” publicēja
tekstu par VDK. Tas sākas ar aicinājumu izprast VDK lomu, jo pretējā gadījumā "..mēs
riskējam atkal nonākt līdzīgā murgu režīmā, pazaudēt brīvību, pašcieņu, visu,
kas mums svarīgs un svēts". Tālāk var nelasīt! Primāts nav sapratis, ka 30
gadus dzīvojam vēl drausmīgākā "murgu režīmā"; no brīvības latvieši
jau sen ar prieku ir atsacījušies, un brīvība latviešiem vispār nav nekāda
vērtība; kas ir pašcieņa, latviešu miljons nezina; tāpat nav zināms, kas
latviešiem ir svarīgs un svēts. Ja tas viss tā nebūtu, tad nebūtu tādi stulbeņi
un tādi viņu stulbi tekstuālie izdalījumi; ja tas viss tā nebūtu, tad neviens
medijs nepublicētu garīgi aprobežota un nekaunīga latvieša no enciklopēdijām
sakompilētu vāvuļojumu reti dumjā idejiskajā un faktoloģiskajā interpretācijā.
Bet tagad tāds laikmets - neliešu, stulbeņu, nacionālo nodevēju un laupītāju laikmets,
PSKP/VDK morālo kastrātu un viņu sulaiņu laikmets, tautas cilvēcisko atkritumu
laikmets, kad ir iespējama tēma "Ebrejs Rīgas pilī" un tautai bez
kauna var iestāstīt par valdības "583.darāmiem darbiem". Saprotams,
tādā laikmetā nevar būt konstruktīvs priekšstats par valsts aizsardzību, valsts
drošību un katra pilsoņa pienākumu valsts drošības sargāšanā. Tādā laikmetā
prevalē un bez bailēm no ASM turpina tēlot specus nodevēji valsts drošības
iestādēs, kuri ir pastrādājuši visbriesmīgāko profesionālo noziegumu, bet to
publikai pasniedz kā varoņdarbu.
Abonēt:
Ziņas (Atom)