ceturtdiena, 2019. gada 9. maijs

“Laimīguma” epilogs



Latviešu “laimīgumu” dzelžaini apliecina šāda ziņa: “Krišjāņa Kariņa (JV) Valdības rīcības plāns paredz konkrētus darbus, to izpildes termiņus, kā arī prioritārās nozares. Dokumentu ar pavisam 583 darāmajiem darbiem otrdien, 23. aprīlī, skatīja valdība.” Tāda ziņa noteikti ir unikāla ne tikai uz Zemes un cilvēces vēsturē. Nepieciešams ir pieteikums Ginesa rekordu grāmatai. Kā ir jāvērtē parlaments, kurš apstiprināja valdību ar latentiem “583 darāmajiem darbiem”? Kā ir jāvērtē valdība, kuras ministri un premjerministrs visā nopietnībā un dziļā vienprātībā runā par “583 darāmajiem darbiem”? Vai “583 darāmie darbi” ir tikai neticama un nedzirdēta muļķība? Vai tāda fantastiski bezjēdzīga valdība ir kaut kāds pārpratums? Atbilde uz minētajiem jautājumiem var būt tikai viena: nekādā gadījumā nav pārpratums un nav muļķība. Cēlā nopietnībā dīdīšanās ap “583 darāmajiem darbiem” ir neapgāžams pierādījums latviešu tautas pēdējās fāzes epilogam. Nav runa par mūždien neiztrūkstošo stulbumu, masveidīgo politisko neattīstību, zagļu morāles slāpēto saprātu, pašcieņu, nacionālo godu, patriotismu. Runa nav arī par neattīstītas tautas mentalitāti. Runa var būt tikai par tautas garīgo nāvi. Aktuāli vairs nav tādi epiteti kā “muļķu tauta”, “zagļu tauta”, “neizdevusies tauta”. Tagad vairs nav nekādas jēgas runāt par latviešu tautas cilvēcisko kvalitāti, jo latviešu tauta vairs neeksistē. “583 darāmie darbi” tam ir viskonkrētākais reāli sastopamais pierādījums. Ja tauta akceptē tādu ārprātīgu muļķību (un tas jau ir noticis) un tādus ārprātīgus muļķus ar psihiski atpalikušo Kariņu priekšgalā, tad tā vairs nav tauta kā vienots organisms, kas spējīgs pašaizsargāties, lai saglabātu savu sistēmisko satvaru. Tautai ir tautas statuss tikai tādā gadījumā, ja tā funkcionē kā sistēmisks veselums ar vienotībā balstītu rīcību, kas pievērsta visa etniskā kolektīva esībai un attīstībai. Tas, ka tika akceptēts odiozs rīcības plāns un pēc tam nav sastopams kolosālās muļķības nosodījums, liecina par latviešu tautas pēdējās fāzes epilogu. Latviešu tautas vietā tagad veģetē atomāras antropoloģiskās būtnes: atsevišķi indivīdi, atsevišķas ģimenes, atsevišķas profesionālās grupas, atsevišķi biznesa klani, politiskās koalīcijas, kuras rūpējas tikai par savām interesēm. Tautas interešu aizstāvēšana tautas pēdējā fāzē neeksistē. Ja kāds tomēr izjūt pazemojumu, tad to izjūt tikai atomāro antropoloģisko būtņu sīkdaļas – atsevišķi cilvēki. Kolektīvi izjusts pazemojums neeksistē. Visas latviešu tautas izjusts pazemojums neeksistē.


Nav komentāru:

Komentāra publicēšana