Latviešu mentalitātē noteikti ir viena īpašība, kura
traucē organizēt nacionālajām interesēm adekvātu politisko darbību. Kā zināms,
„pirmās republikas” politisko postu izraisīja „politiskais plurālisms” valstī
un parlamentā – simts un vairāk politisko partiju nodibināšana. Tas traucēja
izveidot stabilu valdību un ļaut tai valdīt tādu laiku, lai tā spētu praktiski
realizēt konkrētus uzdevumus. Valsts apvērsums pielika punktu „politiskajam
plurālismam”. Pašlaik „otrajā republikā” par valsts apvērsumu nenākas sapņot,
jo latviešu politiskā apziņa ir pilnā mērā pakļauta mentalitātes vienai
īpašībai. „Perestroikas” morāli destruktīvākais nopelns ir tas, ka tā cilvēkos
uzjundīja „zvēru” – vissliktāko, kas var būt cilvēkā (alkātību, naudas varu,
baudas, bezatbildību, egocentrismu, sociālo darvinismu utt.). Saprotams, tas ir jāvērtē plašā kontekstā - "baltās" rases izmiršanas un pagrimuma kontekstā. Rietumos tolaik jau aktīvi kārpījās t.s. finansu kapitālims, kas principā arī balstās uz "zvēra" kompleksu. „Perestroika”
latviešos uzjundīja bez jau minētā vēl tādu mentalitātes klasisku īpašību kā
individuāli orientētās tieksmes. Ko tas nozīmē? Cilvēku tieksmes var būt
orientētas divējādi: 1) individuāli orientētas tieksmes, kuru centrā ir
attiecīgā cilvēka personiskās intereses, un 2) sociāli orientētas tieksmes,
kuru centrā ir kolektīvās intereses, sākot ar dažādiem minikolektīviem un
beidzot ar maksikolektīvu – tautu, valsts nāciju. Un, lūk, latviešu mentalitātē
prevalē individuāli orientētas tieksmes, kuras kolekcijā ar alkātību, naudas
varu, baudām, bezatbildību, egocenrismu, sociālo darvinismu un citām
„perestroikas” atmodinātā „zvēra” tieksmēm pēcpadomju laikā ir ieguvušas
kolosālus apgriezienus. Principā nekas jauns netiek konstatēts. Latviešu
individuāli orientētā esamība ir saskatīta jau sen analītiski grudrākajos
prātos. Teiksim, daiļliteratūrā „mana kaktiņa, mana stūrīša” motīvs ir plaši
sastopams. Pašlaik, XXI gs. sākumā, minētā mentalitātes īpašība iegūst dziļu
sociāli politisko jēgu, jo nepieciešams likvidēt Maskavas/Vašingtonas/Briseles
uzspiesto krimināli oligarhisko iekārtu, kā arī latviešu „miljonu” novirzīt no
masveida zagšanas smirdošā lielceļa uz cilvēciski cienīgu maģistrāli, būtiski
apvaldot „perestroikas” uzjundīto „zvēru”. Minētā mentalitātes īpašība noteikti
pašlaik neļauj izveidot politisko spēku nacionāli reakcionārās valdošās kliķes
padzīšanai. Pamodinātais „zvērs” domā tikai par sevi – savu materiālo stāvokli
u.tml. „Zvērā” neeksistē sociāli orientētas tieksmes – doma par tautu, valsti.
Turklāt ir vēl viens moments. Savu tieksmju realizācijā var būt kolektīva pretestība,
kolektīvs apdraudējums (piem., valsts). Var būt individuāla pretestība, individuāls
apdraudējums (piem., cita cilvēka). Latvietis tradicionāli vaino otru latvieti,
bet nevis kolektīvo spēku. Latvietim visbīstamākais subjekts ir otrs latvietis,
bet nevis kolektīvs (valsts, pašvaldība u.tml.). Tas negatīvi atsaucas uz
latviešu spēju savu dzīvi normāli iekārtot valsts (kolektīvā) līmenī. Latviešos egocentriskais ir vairāk izteikts nekā
socializējošais. Savukārt egocentriskais visos procesos un tajā skaitā
sociālajos un politiskajos procesos vairāk akcentē individuālo nekā kolektīvo.
Latviešiem dialektiskajā pretstatu cīņā galvenais ir citu indivīdu pretstati,
bet nevis kolektīvie sociālie un politiskie pretstati.
ceturtdiena, 2018. gada 29. marts
trešdiena, 2018. gada 28. marts
Šizofrēniķu diaspora
2018.gada 28.martā „Delfu” „versijās”
ievietoja Ārlietu ministrijas parlamentārās sekretāres Zandas Kalniņas-Lukaševicas
rakstu „Diasporas likums – saturīgs, ne deklaratīvs”. Raksts faktiski spilgti
apliecina valdošās kliķes cinismu un bezjēdzību. Raksts ir tieša ņirgāšanās par
tautu. Tā ir ņirgāšanās, kas ir iespējama vienīgi nacionāli reakcionārā
iekārtā. Dāma raksta: „Aptuveni 370 000
Latvijas valstspiederīgo mūsu valsts simtgadi sagaidīs ārpus Latvijas. Citās
valstīs dzīvo gan tie, kuri aizbraukuši, personīgās un karjeras izaugsmes
mudināti, gan tie, kuri devušies prom ekonomisku apsvērumu dēļ, kā arī tie,
kuru dzimtas saknes citās valstīs stiepjas jau gadu desmitiem. Latvijas valsts
ir vitāli ieinteresēta, lai daudzie tūkstoši mūsu pilsoņu nezaudētu saikni ar
dzimteni un saglabātu latviešu valodu, tradīcijas un Latvijas sajūtu. Tāpēc tik
aktuāli ir atbalstīt un uzturēt ciešu saikni ar tautiešiem ārzemēs.[..]Valsts
atbalsts ir nepieciešams abām šīm grupām. Vienlaikus atbalstam jābūt rūpīgi
pārdomātam, lai neradītu pretrunas sabiedrībā, lai Latvijā un ārvalstīs
dzīvojošie netiktu pretnostatīti”. Tiekamies ar latviešu varas inteliģences tipisku šizofrēniju: ar
vienu valdošās kliķes roku labākos pamudina atstāt mēslu bedri, ar otru
valdošās kliķes roku taisās palīdzēt viņiem atgriezties Tēvzemē. Dāma, protams,
nav spējīga aptvert sava vervelējuma šizofrēniju. Viņa nav spējīga saprast, ka
galvenā vaina ir nacionāli reakcionārajā krimināli oligarhiskajā iekārtā, kā
rezultātā katram normālam cilvēkam ir kauns par LR un viņš cenšas iekārtot
cilvēciski cienīgu dzīvi citā zemē. Vispirms ir jālikvidē noziedzīgais režīms,
jāsoda tā autori un tikai tad var lūgt kādu atgriezties dzimtenē. Cita ceļa
nav. Cita ceļa meklējumi ir varas kliķes jauna nelietība, kā arī jauna iespēja
tai nozagt "diasporai" paredzēto naudu. Valdošās kliķes loģikā ir
tikai viens dzineklis - zagšana. Teksta lielākā vērtība ir nosauktais skaitlis –
„aptuveni 370 000”. Skaitli nosauc „valsts” amatpersona. Tagad šo skaitli
drīkst visi izmantot kā oficiāli apstiprinātu informāciju. Skaitlis asociējas
ar diviem citiem skaitļiem – 15 400 un 42 149 (= 57 549).
Deportācijas nav tas pats, kas bēgšana no mēslu bedres. Tomēr dotie skaitļi
izsaka daudz. Tas ir tāpēc, ka „aptuveni 370 000” ir pašu latviešu nopelns
– tautas padibeņu nopelns. Un tas arī ir „šķiru cīņas” rezultāts: alkātīgu
izdzimteņu un normālu cilvēku „šķiru cīņas” rezultāts, kad tāpat kā senāk vienā
revolūcijā uzvaru gūst hominīdu nevērtības – antropoloģiskās pelavas.
Dezinformācija
2018.g. 28.III „Delfi” rakstīja: „Saeimas Aizsardzības,
iekšlietu un korupcijas novēršanas komisija trešdien uzklausīs tiesībsargājošās
un citas atbildīgās iestādes jautājumā par dezinformācijas ierobežošanu
elektroniskajos plašsaziņas līdzekļos. Komisija pārrunās iespējamos tiesiskos
risinājumus”. Tas ir absurds: pie mums
dezinformāciju nav iespējams likvidēt. Tā objektīvi pastāvēs tik ilgi, cik ilgi
pastāvēs nacionāli reakcionārais krimināli oligarhiskais režīms, par ko
nedrīkst teikt patiesību, bet nepieciešams tautai un cilvēcei nepārtraukti
melot - dezinformēt sociumu. Tāpēc centieni likvidēt dezinformāciju gūs
rezultātus tikai pēc tam, kad būs likvidēts nacionāli reakcionārais krimināli
oligarhiskais režīms ar tautas nodevējiem un tautas laupītājiem priekšgalā un
pakaļgalā. Ja tas nenotiek, meli-dezinformēšana turpināsies. Tas ir loģiski.
Tāpat ir loģiski tas, ka dezinformācija ir jebkura antisociālā, antihumānā,
antinacionālā režīma obligāts komponents. Tas, pirmkārt. Otrkārt,
dezinformācija (tajā drīkst iekļaut informācijas apzinātu noklusēšanu) var būt
vitāla sociālā, politiskā nepieciešamība visdažādākajā kontekstā. Tā tas var
būt ideoloģiskajā kontekstā; tā tas var būt, rūpējoties par sabiedrības, tā
teikt, psiholoģisko veselību. Milzīgi dumja ākstība ir deputātu vēlēšanās
vērsties pret procesu. Dezinformācija ir process. Kā liecina medija ziņa,
deputāti grib apkarot dezinformāciju kā procesu. Pret procesu nevar vērsties
juridiski. Tas ir nonsenss. Tāda ideja ir nepārprotama idiotija. Pret procesu
var vērsties vienīgi politiski, ideoloģiski, psiholoģiski, attiecīgi iedarbojoties
uz sabiedrisko apziņu un sabiedrisko domu, un tādējādi mazinot ļaužu interesi
par attiecīgo procesu. Problemātiska ir atsevišķu deputātu ideja policijā izveidot speciālu struktūru, kuras uzdevums būtu "brīdināt" viltus ziņu izplatītājus. Viltus ziņas tika vienmēr izplatītas. Bez tā nav iedomājama ideoloģija, militārā sfēra, kara notikumi. Mūsdienās viltus ziņu izplatīšana ir kļuvusi sociālā tendence, un tās rašanās un progresēšana ir jāskata sociuma deģenerācijas un degradācijas kontekstā "baltās" rases norieta laikmetā, kad valda "dzīres mēra" laikā un politiskā, sociālā, nacionālā bezatbildība ir kļuvusi norma.
pirmdiena, 2018. gada 26. marts
Salīdzinājumu stress
Vislielāko stresu izraisa salīdzinājumi. Ja šodienas
latviešu dzīvi salīdzina ar citu tautu un tajā skaitā vistuvāko kaimiņu tautu
dzīvi, tad sākas stress. Salīdzinājumi izraisa stresu, jo salīdzinājumi nav
izdevīgi latviešiem. Taču salīdzinājumi izraisa ne tikai stresu, bet arī
mazvērtības kompleksu. Ja nebūtu iespējams salīdzināt, tad mūsu dzīve liktos
laba un to nekas neapēnotu. Tiklīdz sākam savu dzīvi salīdzināt ar citu tautu dzīvi,
tūlīt rodas sarūgtinājumi, neapmierinātība, vainīgā meklēšana u.tml.
Salīdzinājumos dominē kritēriju identiskums. Mēs sev un citiem piemērojam
vienus un tos pašus kritērijus. Bet tas neko labu mums nedod. Kritēriju
identiskums mums nav izdevīgs, jo tas atklāj mūsu nevērtību, nepilnību, atpalicību,
nekompetenci, amoralitāti, bezsaimnieciskumu, intelektuālo pliekanību utt.
Faktiski no salīdzinājumu stresa ir iespējams izvairīties. Turklāt eksistē
teorija par salīdzinājumu nepamatotību. Tautu un to kultūras salīdzinājumi ir
neproduktīva un nekorekta darbība. Protams, runa ir par kultūru relatīvisma
teoriju, kas mums var būt sava veida morālais atbalsts un arguments mūsu
kultūras vērtībai, kas salīdzinājumos ar citām kultūrām momentā izplēn. Saskaņā
ar kultūru relatīvisma teoriju katra kultūra ir noteikta vērtība, noteikts ūnikums.
Kultūru relatīvisma teorija neatzīst kultūru salīdzinājumus, jo kultūras nevar
salīdzināt tāpēc, ka katra no tām ir oriģināls veidojums. Vērtējoši salīdzināt
oriģinālos veidojumus ir liela bezjēdzība un pat savā ziņā amorāla darbība. Kultūru
relatīvisma teorija var likvidēt salīdzinājumu stresu un mazvērtības kompleksu.
Tas tā reāli notiktu, ja kultūru salīdzinājums nebūtu sava veida cilvēcisks
instinkts. Cilvēkam neizdosies ierobežot instinktu sevi vērtējoši salīdzināt ar
citiem cilvēkiem. Tāpat neizdosies ierobežot salīdzinājumu apjomu. Piemēram,
sākot ar etniskās identitātes īpašību salīdzināšanu un beidzot ar tautas dzīves
prakses salīdzināšanu.
ceturtdiena, 2018. gada 8. marts
Salīdzinājums
Valdošās kliķes jaunākais šausmīgais cinisms un grandiozās
nelietības sakarā LB priekšnieka korupciju, LR banku starptautisko noziedzīgo darbību, OIK tautas
aplaupīšanu gribot negribot aicina salīdzināt cilvēku dzīvi LPSR ar cilvēku
dzīvi LR. Atšķirība ir milzīga. Faktiski atšķirība ir tik liela, ka nekorekti
ir kaut ko salīdzināt. Droši var teikt – atšķirība ir fundamentāla. Ja LPSR
cilvēku dzīves pamatā bija darbs, tad LR cilvēku dzīves pamatā visplašākajā
nozīmē ir zagšana, kad viena daļa domā tikai par zagšanu, bet otra daļa domā
tikai par aizsargāšanos pret zagšanu un izdzīvošanas iespējām vispārējās
zagšanas apstākļos. Ja LPSR cilvēku galvenais kurators bija valsts, tad LR valsts
ir galvenais cilvēku apzadzējs, briesmīgi negodīgi valsts organizēto zagšanu
nosaucot par „kļūdu”, kā tas nupat notika OIK laupīšanas sakarā. Ja LPSR darbs
bija organiski vienots ar valsts garantēto sociālo aizsardzību (nebija
bezdarbs, nosodoši izturējās pret nestrādāšanu, bezmaksas izglītība, medicīna,
pensijas), tad LR darbs ir organiski vienots ar valsts (valdošās kliķes) destruktīvo
sociālo aizsardzību (eksistē bezdarbs, eksistē „bomžu institūts”, maksas
izglītība, medicīna, pensionāru aplaupīšana). Ja LPSR darbs un ar to vienotā cilvēciskā
sociālā aizsardzība bija Maskavas krievu (PSRS vadības) politikas rezultāts,
tad LR darbs un ar to vienotā destruktīvā sociālā aizsardzība ir latviešu
valdošās kliķes politikas rezultāts. Katram ir saprotams, ka tās ir divas
radikāli pretējas politikas. Tāpat katram ir saprotams, ka latviešu valdošā
kliķe ir latviešu tautas vislielākais ienaidnieks. Un tā tas ir pirmo reizi
latviešu tautas pastāvēšanas vēsturē. Latviešu valdošā kliķe ir latviešu tautas
bende.
pirmdiena, 2018. gada 5. marts
Apcūkošana
Skaidrs, ka latviešu savvaļā palaistā "miljona"
attīstības līmenis ir atbilstošs gatavībai degradēt jebkuru kultūras elementu.
Kāpēc lai dziesmu svētki būtu izņēmums un tos neapsmirdinātu ar tipiski
latviskām izdarībām - stulbumu un zagšanu. Viss, kas notiek, organiski atbilst
latviešu "miljona" morālajam un intelektuālajam līmenim. Vācieši
velti iemācīja latviešiem kora dziedāšanu. Alfrēds Rozenbergs to saprata jau sen. Naiva ideja ir
biļešu tirdzniecību uzticēt ārzemniekiem. Latvieši ir ģenētiski talantīgi
apveltīti zagļi, un zagšana (visplašākajā nozīmē) ir latviešu kultūras stabils
elements. Noteikti apmānīs arī ārzemniekus, inovatīvi izdomājot jaunus
paņēmienus savas plebejiskās alkātības izbaudīšanai. Atceros 1973.gadu.
Strādāju Talsu muzejā. Tas man un muzejam bija dziesmu svētku gads. Līdz
lielajiem pasākumiem Rīgā staigāju pa lauku mājām un vācu dziesmu svētku
vēsturiskos materiālus. Atradu un muzejam cilvēki ar prieku nodeva pat vairākus
"ulmaņlaiku" koru karogus, kurus burtiski izcēla no pūra lādes. Mans
daudzu mēnešu vākums deva iespēju mūsu muzejā noorganizēt Dziesmu svētku
piemiņas izstādi. Tolaik bija pavisam cita atmosfēra ap Dziesmu svētkiem nekā
šodien. Protams, jāsaprot, ka vispārējā tautas/rases degradācija nesaucē
nevienu kultūras atzaru. Viss tiek apcūkots ar prastu mantkārību, „biznesu”,
stulbumu, nelietīgām mahinācijām. Latviešu „miljonam” nav nekas svēts, par ko „akadēmiķi”
turpina muldēt „latviskās identitātes” sakarā.
piektdiena, 2018. gada 2. marts
Muļķu mentalitāte
Tumsonību veicina arī muļķu īpatsvars. Muļķu mentalitāte
ir smalka tēma. Par muļķu mentalitāti nav viegli runāt, jo nav precīzi
definējams sarunas priekšmets. Nav skaidri zināms, kurus drīkst nekļūdīgi dēvēt
par muļķiem. Folklorā muļķi ir dzīvē veiksmīgi cilvēki un realizē visas
ieceres. Tāpēc Šklovskis ieteica ļoti rūpīgi pētīt muļķu būtību. Flobērs par
muļķiem asprātīgi atzina „brīvdomātājus”. Latviešu jaunaudzes par muļķiem
uzskata tos, kuri neprot zagt un iztiek bez stulbībām. Sena paruna rekomendē pret
lišķīgiem un pakalpīgiem muļķiem izturēties ar lielāku piesardzību nekā pret
ienaidniekiem. Dievs pret muļķību ir bezspēcīgs, un nekaunas par to atzīties
visai cilvēcei. Katrā gadījumā viens ir skaidrs. Muļķis ir sociāls tips, un
muļķim var būt liela sociālā loma. Muļķis ir sociālo procesu sastāvdaļa. Bet vēl
ir viens stabils novērojums. Tikai muļķim nepatīk, ka viņu nosauc par muļķi.
Tādā gadījumā muļķis agresīvi reaģē. Gudrs cilvēks parasti nereaģē, ja viņu
nosauc par muļķi. Gudrs cilvēks var par to priecāties. Tātad viņā ir gudrība,
kuru apskauž muļķis, un muļķis savas mazvērtības iespaidā nolamā gudru cilvēku.
Gudrs cilvēks ar muļķi nekad nepolimizē, lai pats nekļūtu muļķis. Komunikācija
ar muļķi ir garīgi neveselīga nodarbošanās. Muļķis vienmēr tiecās pēc
polemikas, ja kāds viņu nodēvē par muļķi. Smalkajai tēmai par muļķu mentalitāti
noteikti ir ne tikai individuāla amplitūda, bet arī kolektīva (etniskās,
sociālās grupas) amplitūda. Arī par to nav viegli runāt, un zinātne par muļķu
mentalitāti gandrīz neko nav pateikusi. Interesanti, ka pašlaik pie mums muļķu
lomai (mentalitātei) ir ļoti būtisks politiskais pavērsiens. Latviešu muļkiem
dārgā Maija Kūle teiktu – „politiskā jābūtības dimensija” ar noteiktu
scenāriju. Pēc kārtējās ievēlēšanas Putins aicinās Trampu izvest NATO no
Baltijas. Tātad arī no Latvijas. Visticamākais, Tramps to klusi izdarīs. Krievu
unikālais jaunais ierocis jau pašlaik ir galvenais un vienīgais arguments NATO
aizvākšanai. Ja Tramps to nedarīs, tad Krievija ilgi nedomās un Baltijā ievedīs
savu karaspēku. Militāro iemeslu precīzi raksturo Kedims. Jurkānam ir izredzes
tēlot Kirhenšteinu. Viņš tiek gatavots šai lomai. Tikai tā ir izskaidrojama 72
gadus veca no politiskās skatuves sen jau nogājušā vīrieša, bijušās VDK uzticamības
personas, aicināšana uz Valdāja klubu, sistemātiskā „piarēšana” ārzemju
žurnālistiem, Krievijas, Latvijas sabiedrībai.Taču latviešiem ir visas iespējas
minēto scenāriju novērst. Diemžēl tikai teorētiski. Praktiski šķērslis ir latviešu
„miljona” lielā politiskā tumsonība un vienaldzība, vitālā ieinteresētība
turpināt zagšanu, inteliģences deģenerācija un degradācija, kad ārpolitika
uzticēta garīgi kroplam pederastam un visādām Sarkanmatainajām Tumsonībām, bet
pēc 6.oktobra sāks valdīt postcilvēki.
Abonēt:
Ziņas (Atom)