Salīdzinājumu stress

Vislielāko stresu izraisa salīdzinājumi. Ja šodienas latviešu dzīvi salīdzina ar citu tautu un tajā skaitā vistuvāko kaimiņu tautu dzīvi, tad sākas stress. Salīdzinājumi izraisa stresu, jo salīdzinājumi nav izdevīgi latviešiem. Taču salīdzinājumi izraisa ne tikai stresu, bet arī mazvērtības kompleksu. Ja nebūtu iespējams salīdzināt, tad mūsu dzīve liktos laba un to nekas neapēnotu. Tiklīdz sākam savu dzīvi salīdzināt ar citu tautu dzīvi, tūlīt rodas sarūgtinājumi, neapmierinātība, vainīgā meklēšana u.tml. Salīdzinājumos dominē kritēriju identiskums. Mēs sev un citiem piemērojam vienus un tos pašus kritērijus. Bet tas neko labu mums nedod. Kritēriju identiskums mums nav izdevīgs, jo tas atklāj mūsu nevērtību, nepilnību, atpalicību, nekompetenci, amoralitāti, bezsaimnieciskumu, intelektuālo pliekanību utt. Faktiski no salīdzinājumu stresa ir iespējams izvairīties. Turklāt eksistē teorija par salīdzinājumu nepamatotību. Tautu un to kultūras salīdzinājumi ir neproduktīva un nekorekta darbība. Protams, runa ir par kultūru relatīvisma teoriju, kas mums var būt sava veida morālais atbalsts un arguments mūsu kultūras vērtībai, kas salīdzinājumos ar citām kultūrām momentā izplēn. Saskaņā ar kultūru relatīvisma teoriju katra kultūra ir noteikta vērtība, noteikts ūnikums. Kultūru relatīvisma teorija neatzīst kultūru salīdzinājumus, jo kultūras nevar salīdzināt tāpēc, ka katra no tām ir oriģināls veidojums. Vērtējoši salīdzināt oriģinālos veidojumus ir liela bezjēdzība un pat savā ziņā amorāla darbība. Kultūru relatīvisma teorija var likvidēt salīdzinājumu stresu un mazvērtības kompleksu. Tas tā reāli notiktu, ja kultūru salīdzinājums nebūtu sava veida cilvēcisks instinkts. Cilvēkam neizdosies ierobežot instinktu sevi vērtējoši salīdzināt ar citiem cilvēkiem. Tāpat neizdosies ierobežot salīdzinājumu apjomu. Piemēram, sākot ar etniskās identitātes īpašību salīdzināšanu un beidzot ar tautas dzīves prakses salīdzināšanu.