Runa ir par vērtēšanas, svešvārdā – aksioloģisko,
impotenci latviešu inteliģencē. Labi zinot dažādu cilvēcisko negatīvo parādību
nomācošo klātbūtni aizvadītajos 30 un vairāk gados, tāpat zinot par cilvēcisko
negatīvo parādību kritikas trūkumu un necenšanos turpmāk nepieļaut cilvēciskās
negatīvās parādības, rodas jautājums “Vai mūsu inteliģence vispār ir spējīga
objektīvi novērtēt cilvēciskas negatīvas parādības?”. Nākas domāt, ka mūsu
inteliģence vispār nav spējīga atšķirt labo no sliktā, godīgo no negodīgā,
intelektuālo no pseidointelektuālā, karjerismu no nekarjerisma, kompetento no
nekompetentā, profesionālo no neprofesionālā, zinātnisko no šarlatāniskā utt.
Saprotams, tas visvairāk attiecas uz dažādu konkrētu indivīdu darbību. Viņu
darbība ir izteikti slikta. Tā balstās uz nelabām cilvēciskajām īpašībām –
aprobežotību, stulbumu, neinteliģenci, neizglītotību, neprofesionalitāti,
negodīgumu, nelietību, savtīgumu, konformismu, karjerismu utt. Nelabās
cilvēciskās īpašības nav grūti konstatēt, jo tās izpaužas regulāri un atklātā veidā. Taču nekas nemainās. Indivīda
nelabās īpašības netiek kritizētas, indivīds turpina tādā pašā garā darboties
un nekas neliecina par vēlēšanos to turpmāk nepieļaut. Secinājums var būt tikai
viens: aksioloģiskā impotence. Pie mums inteliģence nav spējīga izdarīt
adekvātus vērtējumus. Inteliģence nespēj adekvāti novērtēt cilvēciskās īpašības
un tāpēc ir tik daudz negatīvo parādību. Minēšu divus piemērus. Pirmais piemērs
– Domburs. Tas, ka šī tipa darbošanās TV žurnālistikā ir izteikti
neprofesionāla, antižurnālistiska un pat cilvēciski amorāla, bija zināms jau
90.gadu sākumā, kad mūsu sabiedrībā vēl bija stabili priekšstati par
žurnālistiku. Tolaik vēl zināja, ka TV žurnālists nedrīkst nekaunīgi un rupji
izturēties pret studijas viesi. Tolaik vēl zināja, ka TV žurnālists nedrīkst
uztiept savu viedokli, kas pie tam vēl ir klaji nekompetents un būtībā stulbs
viedoklis. 90.gadu sākumā Dombura antižurnālistiskums tika publiski kritizēts.
Taču, tā teikt, mainījās laiki. Latvijas TV tāpat kā citos medijos ieplūda
jauni cilvēki bez elementārām zināšanām par žurnālistiku, un Domburs varēja
turpināt apkaunot žurnālista profesiju. Viņš arī tagad to var darīt “Delfos”,
un to acīmredzot nodrošina ne tikai attiecīgā medija personāla, bet latviešu
inteliģences lielākās daļas aksioloģiskā impotence. Otrs piemērs – Nācijas
debilais tēvs (NDT). Nekādi nav saprotams, kā var neredzēt šī eksemplāra
neizglītotību, karjerismu, pseidointelektuālismu, konformismu. To var
nekonstatēt tikai akli, kurli cilvēki.
ceturtdiena, 2020. gada 27. februāris
otrdiena, 2020. gada 25. februāris
PĀRSLAVĒŠANA
Interneta un tā sociālo instrumentu iespējas ietekmēt publisko vidi ir pārslavētas. Jūs variet būt Hēgelis, Kants, Tolstojs, Džoiss, Puškins, Šekspīrs, Bzežinskis, Dugins, Hazins, Svasjans un ierakstīt savā soc. tīkla kontā visgrandiozākās gudrības vai poētiskos valdzinājumus, taču tie nonāks publiskajā vidē pa īstam tikai tad, ja būs kāds starpnieks starp jums un internetu, kas apzināti atvērs jūsu kontu un tā saturu pārpublicēs masu medijā. Un praktiski tā tas arī notiek. Mediji propagandē tikai tos cilvēkus, kurus uzskata par nepieciešamu propagandēt masu sabiedrībā. Latvijā, Krievijā u.c. var nosaukt veselu rindu cilvēku, kuru ierakstus sistemātiski pārpublicē masu mediji. Tas tiek darīts ar noteiktu ideoloģisko un politisko mērķi. Viņi ir vajadzīgi, un viņu tekstus izmanto. Ja nebūtu vajadzīgi, tad gandrīz neviens nezinātu par viņu intelektuālo vai māksliniecisko darbību. Soc. tīklu individuālo kontu satura masu publiskošanu nebūt nosaka idejiskā vai estētiskā kvalitāte. Nosaka pavisam citi apsvērumi. Un šajā ziņā nekas nav mainījies. Interneta soc. instrumenti funkcionē tāpat kā agrāk masu komunikācijā funkcionēja avīzes, radio, TV, speciāli nodrošinot tikai vajadzīgo cilvēku publicitāti.
pirmdiena, 2020. gada 17. februāris
“LĪDZTAUTIEŠU” DEVUMS
“Līdztautiešu” loma pēcpadomju laikā ir interesanta.
Krievijā “līdztautieši” ir 5.kolonnas kodols, nacionāli nodevīgi vēršoties pret
savu valsti. Taču Krievijā krievi “līdztautiešu” nodevību publiski assi nosoda
un “līdztautiešus” neaicina “glābt” valsti un krievu tautu. Latvijā ir savādāk.
Vispirms Latvijas krievi savu interešu aizstāvību atļāva realizēt tādiem
“līdztautiešiem” kā Ždanoka, Cilēvičs, Lindermans, Giļmans, Plīners. Protams,
“līdztautiešu” patoloģiskie konformisti neko neizdarīja krievu interešu aizstāvībā, visas
galvenās problēmas pārvēršot bezjēdzīgos procesos. Kā zināms, tagad arī
latviešu inteliģences kāda daļa ir aicinājusi “līdztautieti” glābt valsti un
tautu, izvēloties “Nācijas debilo tēvu” (NDT) valsts prezidenta lomai. Un atkal
jāsaka, protams, patoloģiskais konformists tikai vazā aiz deguna stulbos
latviešu inteliģentus, jo neviens viņu neuzdrošināsies publiski nosodīt un
vispār padzīt no Rīgas pils. No akadēmiskajiem kadriem tikai prof. J.Bojārs
nebaidās atklāt patieso ainu – NDT neizglītotību, alkātību, karjerismu,
konformismu, melošanu. Nekas neliecina, ka NDT pseidoaktivitātēm tiks pielikts
punkts.
svētdiena, 2020. gada 16. februāris
Ābeces nezināšana
“Nācijas debilais tēvs” (NDT) 2020.gada 7.februārī savā runā diskusijā par
valsts padomi pieļāva ļoti nopietnu kognitīvo (ar zināšanām saistīto) kļūdu. Tā
ir metafiziska jeb ābeces tipa kļūda. Tā attiecas uz dzīves īstenības pamatiem.
Šī kļūda liecina par dzīves īstenības fundamentālu neizpratni un nezināšanu, jo
normāla satura izglītība sniedz pareizas zināšanas. Izglītoti cilvēki tādu kļūdu
nekad nepieļaus. Ja tāda kļūda ir piedodama “parastajiem mirstīgajiem cilvēkiem”,
tad tāda kļūda nekādi nav piedodama valsts darbiniekiem un kur nu vēl valsts
prezidentam, kurš nedrīkst būt fundamentāli neizglītots indivīds un kropli
izprast dzīves īstenību. Kļūda ir tik nopietna, ka to ir vērts apspriest. NDT
runā saka: “Satversmes sastāvdaļa, kas ir tikpat
svarīga, ir vērtības un šo dažādo vērtību īpatnējā un unikālā sasaiste vienotā
vērtību sistēmā, ko dara Satversme ar savu tekstu, ar saviem principiem.
Vērtības parasti ir stabilas, taču ne nemainīgas un stagnējošas. Tās tiek
formētas sabiedrības prakses un tiesību regulējuma mijiedarbībā.” Citāta pirmo
un otro teikumu neapspriedīsim. Abus teikumus citēju konteksta ieskicēšanai.
Pirmo divu teikumu saturs ir atsevišķa saruna par kaut kādu tikai NDT zināmu Satversmes
svarīgu “sastāvdaļu” un Satversmes abstrakto spēju “ar savu tekstu, ar saviem
principiem” izvērsties “īpatnējā un unikālā sasaistē vienotā vērtību sistēmā”.
Tāpat pašlaik nav vērts iedziļināties idiotijā, ka vērtības vienlaicīgi “parasti
ir stabilas, taču ne nemainīgas un stagnējošas”. Nopietnā kognitīvā kļūda
atspoguļojas trešajā teikumā: “Tās [vērtības – A.P.] tiek formētas sabiedrības
prakses un tiesību regulējuma mijiedarbībā”. Konstitūcijas sakarā runa ir par
sociālām vērtībām. Tātad NDT pārliecībā sociālās vērtības formē
dzīves prakse kopā ar “tiesību regulējumu”, ar ko acīmredzot ir domāti likumi.
Tātad tas viss, kas sabiedrības gaitās ir idejiski nozīmīgs, derīgs, svarīgs,
veidojas dzīves praksē. Tātad sabiedrības estētiskie un morālie ideāli
izkristalizējas mājās, uz ielas, veikalos, darba vietās, kafejnīcās utt. Tātad
primārā ir dzīves prakse, kura ģenerē sekundāro - sociālās vērtības. Un, lūk,
tā ir pilnīgi aplama izpratne! Sociālās vērtības formē attiecīgā sociuma elite,
bet nevis “tauta”, “masu sabiedrība”, “masu cilvēki”, “sabiedrības prakse”, “tiesību
regulējums”. Elite sociālās vērtības vienmēr iekļauj valsts politiskajās un
ideoloģiskajās programmās, politisko partiju dokumentos. Nevis dzīves prakse ir
primārā, bet gan elites ideoloģiskā darbība ir primārā. Turklāt elite sociālās vērtības
var iekļaut arī valsts konstitūcijā. Vai NDT ir aizmirsis preambulas afēru? Šis
pretīgais pasākums taču bija latviešu “elites” vēlēšanās Satversmē nostiprināt
sociālās (galvenokārt nacionālistiskās) vērtības kā latviešu tautas dzīves
idejiskos orientierus. No tā nekas labs nesanāca, jo latviešu “elite” ar NDT
priekšgalā ir pamatīgs brāķis. Secinājums ir nepatīkams: Rīgas pilī tagad knosās neglābjams tumsonis
- apkaunojoši neizglītots tips.
ceturtdiena, 2020. gada 13. februāris
Tumsonības aizbildņi
Visjaunākais (2020.g. 12.II) drausmīgās tumsonības
apliecinājums (LKA un RTU studiju programma “Radošās industrijas un
izaugsmes menedžments”) atkal atgādina
tēmu par tumsonības aizbildņiem. Latviešu esamībā ir daudzas nelabas izdarības,
kuras visā košumā atklājās “brīvvalsts” aizvadītajos 30 gados. Jau tika
rakstīts par humanitātes noziegumiem un humanitātes noziedzniekiem. Relatīvi atsevišķa
nelaba izpausme ir tumsonības aizbildņu “institūcija”. Pie tam tā ir “institūcija”,
kura noteikti ir galvenā tumsonības veicinātāja un reizē arī galvenā tumsonības
aizbildne – patronese. Tas ir saprotams, - nepieciešams aizstāvēt savu
teritoriju, sava darba rezultātus, savu humanitātes noziegumu sekas, savu
eksistenciālo pastāvēšanu vispār. Galvenā tumsonības aizbildņu “institūcija” ir
augstskolu akadēmisko struktūru vadība – rektori, prorektori, institūtu direktori,
dekāni, katedru vadītāji, studiju programmu direktori. Šīs “institūcijas”
pastāvēšana ir galvenais faktors, kāpēc tiek ģenerēta tumsonība un kāpēc
tumsonība netiek apslāpēta. Minētā studiju programma ir iespējama vienīgi
pateicoties tumsonības aizbildņu “institūcijas” pastāvēšanai. Normālā situācijā
tāda tumsoniska programma nebūtu iespējama. Ja tomēr tai izdotos sevi publiski
prezentēt, tad pret to momentā vērstos citu augstskolu akadēmiskais personāls,
assi kritizējot tumsonību. Bet tas pie mums nenotiek! Pie mums tumsonība
nesastopas ne ar kādu organizēto pretestību - oficiālo akadēmisko institūciju un to
personāla pretestību. Pie mums pret tumsonību neviens publiski nevēršas. To
nedara tie, kuriem tas būtu svēts profesionālais pienākums. Viņi atklāti nenosoda
tumsonību un administratīvi nepieļauj tumsonību. Tā tas notiek nevis tāpēc, ka
netiktu konstatēta tumsonība. Tumsonība noteikti tiek konstatēta. Piemēram, visiem
labi ir zināms, ka garīgajai kultūrai nepiestāv vārds “industrija”. Visiem labi
ir zināms, ka “radošās industrijas” ir šausmīgs vulgārisms un vulgāra tumsonība.
Taču neviens neprotestē. Noteikti vajadzēja momentā publiski protestēt tiem
kadriem, kurus sen pazīstu un kurus ļoti necienu par viņu dziļi nosodāmo
pozīciju – tumsonības aizbildniecību. Tas attiecas uz Kūli, Rozenvaldu,
Druvieti, Visvalžu ielas tantukiem (Kursīti, Cimdiņu, Radzobi). Viņi ļoti labi
zina, kāda kariķējoša loma bija vārdam “industrija” XX gs. diskursā par masu
sabiedrību un masu kultūru. Taču viņi neiejaucas, kļūstot par tumsonības
aizbildņiem un humanitātes noziedzniekiem.
sestdiena, 2020. gada 8. februāris
Drausmīgā realitāte
“Nācijas tēva”/”nācijas tumsoņas” noslīdēšana par “nācijas
debilo tēvu” (NDT), kas notiek viņa šizofrēniskajā murgojumā par valsts padomi,
apstiprina Latvijas drausmīgo realitāti, kas tika prognozēta jau agrāk. 2018.g.
6.oktobrī latviešu elektorāts savai pārvaldībai izvēlējās latviešu tautas
vēsturē cilvēciski visnevērtīgākās paaudzes neadekvātus tipus un tādējādi
latviešu dzīvē sākās jauns laikmets – debilitātes laikmets. Latvijā ir
nepārprotami debila Saeima un debila valdība ar saviem "583 darāmajiem
darbiem" (debilitāte ir kaut kas tāds,
kam ir iedzimtas psihiskās atpalicības forma; debilitātes diagnozes
īpašnieki parasti netiek izolēti no sabiedrības). Tagad ir pilnīgi
skaidrs, ka arī NDT atbilst laikmeta kopējai tonalitātei – debilitātes tonalitātei.
Debilitāte ir visaptveroša, un par to liecina ne tikai “Pietiek” publikācijas,
bet arī materiāli citos Rīgas medijos. Visās norisēs ir saskatāms kaut kas
iracionāls, intelektuāli haotisks, šarlatānisks, leksiski šizofrēnisks. Tā tas
ir pat medijos reklametās organizētās noziedzības sižetos, jo zagšanas shēmas
kļūst arvien jocīgākas. Debili un pusdebili kadri pat zagt vairs neprot “sakarīgā”,
“loģiskā” formā.
Abonēt:
Ziņas (Atom)