ceturtdiena, 2020. gada 27. februāris

Aksioloģiskā impotence




Runa ir par vērtēšanas, svešvārdā – aksioloģisko, impotenci latviešu inteliģencē. Labi zinot dažādu cilvēcisko negatīvo parādību nomācošo klātbūtni aizvadītajos 30 un vairāk gados, tāpat zinot par cilvēcisko negatīvo parādību kritikas trūkumu un necenšanos turpmāk nepieļaut cilvēciskās negatīvās parādības, rodas jautājums “Vai mūsu inteliģence vispār ir spējīga objektīvi novērtēt cilvēciskas negatīvas parādības?”. Nākas domāt, ka mūsu inteliģence vispār nav spējīga atšķirt labo no sliktā, godīgo no negodīgā, intelektuālo no pseidointelektuālā, karjerismu no nekarjerisma, kompetento no nekompetentā, profesionālo no neprofesionālā, zinātnisko no šarlatāniskā utt. Saprotams, tas visvairāk attiecas uz dažādu konkrētu indivīdu darbību. Viņu darbība ir izteikti slikta. Tā balstās uz nelabām cilvēciskajām īpašībām – aprobežotību, stulbumu, neinteliģenci, neizglītotību, neprofesionalitāti, negodīgumu, nelietību, savtīgumu, konformismu, karjerismu utt. Nelabās cilvēciskās īpašības nav grūti konstatēt, jo tās izpaužas regulāri un  atklātā veidā. Taču nekas nemainās. Indivīda nelabās īpašības netiek kritizētas, indivīds turpina tādā pašā garā darboties un nekas neliecina par vēlēšanos to turpmāk nepieļaut. Secinājums var būt tikai viens: aksioloģiskā impotence. Pie mums inteliģence nav spējīga izdarīt adekvātus vērtējumus. Inteliģence nespēj adekvāti novērtēt cilvēciskās īpašības un tāpēc ir tik daudz negatīvo parādību. Minēšu divus piemērus. Pirmais piemērs – Domburs. Tas, ka šī tipa darbošanās TV žurnālistikā ir izteikti neprofesionāla, antižurnālistiska un pat cilvēciski amorāla, bija zināms jau 90.gadu sākumā, kad mūsu sabiedrībā vēl bija stabili priekšstati par žurnālistiku. Tolaik vēl zināja, ka TV žurnālists nedrīkst nekaunīgi un rupji izturēties pret studijas viesi. Tolaik vēl zināja, ka TV žurnālists nedrīkst uztiept savu viedokli, kas pie tam vēl ir klaji nekompetents un būtībā stulbs viedoklis. 90.gadu sākumā Dombura antižurnālistiskums tika publiski kritizēts. Taču, tā teikt, mainījās laiki. Latvijas TV tāpat kā citos medijos ieplūda jauni cilvēki bez elementārām zināšanām par žurnālistiku, un Domburs varēja turpināt apkaunot žurnālista profesiju. Viņš arī tagad to var darīt “Delfos”, un to acīmredzot nodrošina ne tikai attiecīgā medija personāla, bet latviešu inteliģences lielākās daļas aksioloģiskā impotence. Otrs piemērs – Nācijas debilais tēvs (NDT). Nekādi nav saprotams, kā var neredzēt šī eksemplāra neizglītotību, karjerismu, pseidointelektuālismu, konformismu. To var nekonstatēt  tikai akli, kurli cilvēki.




otrdiena, 2020. gada 25. februāris

PĀRSLAVĒŠANA

Interneta un tā sociālo instrumentu iespējas ietekmēt publisko vidi ir pārslavētas. Jūs variet būt Hēgelis, Kants, Tolstojs, Džoiss, Puškins, Šekspīrs, Bzežinskis, Dugins, Hazins, Svasjans un ierakstīt savā soc. tīkla kontā visgrandiozākās gudrības vai poētiskos valdzinājumus, taču tie nonāks publiskajā vidē pa īstam tikai tad, ja būs kāds starpnieks starp jums un internetu, kas apzināti atvērs jūsu kontu un tā saturu pārpublicēs masu medijā. Un praktiski tā tas arī notiek. Mediji propagandē tikai tos cilvēkus, kurus uzskata par nepieciešamu propagandēt masu sabiedrībā. Latvijā, Krievijā u.c. var nosaukt veselu rindu cilvēku, kuru ierakstus sistemātiski pārpublicē masu mediji. Tas tiek darīts ar noteiktu ideoloģisko un politisko mērķi. Viņi ir vajadzīgi, un viņu tekstus izmanto. Ja nebūtu vajadzīgi, tad gandrīz neviens nezinātu par viņu intelektuālo vai māksliniecisko darbību. Soc. tīklu individuālo kontu satura masu publiskošanu nebūt nosaka idejiskā vai estētiskā kvalitāte. Nosaka pavisam citi apsvērumi. Un šajā ziņā nekas nav mainījies. Interneta soc. instrumenti funkcionē tāpat kā agrāk masu komunikācijā funkcionēja avīzes, radio, TV, speciāli nodrošinot tikai vajadzīgo cilvēku publicitāti.

pirmdiena, 2020. gada 17. februāris

“LĪDZTAUTIEŠU” DEVUMS



“Līdztautiešu” loma pēcpadomju laikā ir interesanta. Krievijā “līdztautieši” ir 5.kolonnas kodols, nacionāli nodevīgi vēršoties pret savu valsti. Taču Krievijā krievi “līdztautiešu” nodevību publiski assi nosoda un “līdztautiešus” neaicina “glābt” valsti un krievu tautu. Latvijā ir savādāk. Vispirms Latvijas krievi savu interešu aizstāvību atļāva realizēt tādiem “līdztautiešiem” kā Ždanoka, Cilēvičs, Lindermans, Giļmans, Plīners. Protams, “līdztautiešu” patoloģiskie konformisti neko  neizdarīja krievu interešu aizstāvībā, visas galvenās problēmas pārvēršot bezjēdzīgos procesos. Kā zināms, tagad arī latviešu inteliģences kāda daļa ir aicinājusi “līdztautieti” glābt valsti un tautu, izvēloties “Nācijas debilo tēvu” (NDT) valsts prezidenta lomai. Un atkal jāsaka, protams, patoloģiskais konformists tikai vazā aiz deguna stulbos latviešu inteliģentus, jo neviens viņu neuzdrošināsies publiski nosodīt un vispār padzīt no Rīgas pils. No akadēmiskajiem kadriem tikai prof. J.Bojārs nebaidās atklāt patieso ainu – NDT neizglītotību, alkātību, karjerismu, konformismu, melošanu. Nekas neliecina, ka NDT pseidoaktivitātēm tiks pielikts punkts.

svētdiena, 2020. gada 16. februāris

Ābeces nezināšana



“Nācijas debilais tēvs” (NDT) 2020.gada 7.februārī savā runā diskusijā par valsts padomi pieļāva ļoti nopietnu kognitīvo (ar zināšanām saistīto) kļūdu. Tā ir metafiziska jeb ābeces tipa kļūda. Tā attiecas uz dzīves īstenības pamatiem. Šī kļūda liecina par dzīves īstenības fundamentālu neizpratni un nezināšanu, jo normāla satura izglītība sniedz pareizas zināšanas. Izglītoti cilvēki tādu kļūdu nekad nepieļaus. Ja tāda kļūda ir piedodama “parastajiem mirstīgajiem cilvēkiem”, tad tāda kļūda nekādi nav piedodama valsts darbiniekiem un kur nu vēl valsts prezidentam, kurš nedrīkst būt fundamentāli neizglītots indivīds un kropli izprast dzīves īstenību. Kļūda ir tik nopietna, ka to ir vērts apspriest. NDT runā saka: “Satversmes sastāvdaļa, kas ir tikpat svarīga, ir vērtības un šo dažādo vērtību īpatnējā un unikālā sasaiste vienotā vērtību sistēmā, ko dara Satversme ar savu tekstu, ar saviem principiem. Vērtības parasti ir stabilas, taču ne nemainīgas un stagnējošas. Tās tiek formētas sabiedrības prakses un tiesību regulējuma mijiedarbībā.” Citāta pirmo un otro teikumu neapspriedīsim. Abus teikumus citēju konteksta ieskicēšanai. Pirmo divu teikumu saturs ir atsevišķa saruna par kaut kādu tikai NDT zināmu Satversmes svarīgu “sastāvdaļu” un Satversmes abstrakto spēju “ar savu tekstu, ar saviem principiem” izvērsties “īpatnējā un unikālā sasaistē vienotā vērtību sistēmā”. Tāpat pašlaik nav vērts iedziļināties idiotijā, ka vērtības vienlaicīgi “parasti ir stabilas, taču ne nemainīgas un stagnējošas”. Nopietnā kognitīvā kļūda atspoguļojas trešajā teikumā: “Tās [vērtības – A.P.] tiek formētas sabiedrības prakses un tiesību regulējuma mijiedarbībā”. Konstitūcijas sakarā runa ir par sociālām vērtībām. Tātad NDT pārliecībā sociālās vērtības formē dzīves prakse kopā ar “tiesību regulējumu”, ar ko acīmredzot ir domāti likumi. Tātad tas viss, kas sabiedrības gaitās ir idejiski nozīmīgs, derīgs, svarīgs, veidojas dzīves praksē. Tātad sabiedrības estētiskie un morālie ideāli izkristalizējas mājās, uz ielas, veikalos, darba vietās, kafejnīcās utt. Tātad primārā ir dzīves prakse, kura ģenerē sekundāro - sociālās vērtības. Un, lūk, tā ir pilnīgi aplama izpratne! Sociālās vērtības formē attiecīgā sociuma elite, bet nevis “tauta”, “masu sabiedrība”, “masu cilvēki”, “sabiedrības prakse”, “tiesību regulējums”. Elite sociālās vērtības vienmēr iekļauj valsts politiskajās un ideoloģiskajās programmās, politisko partiju dokumentos. Nevis dzīves prakse ir primārā, bet gan elites ideoloģiskā darbība ir primārā. Turklāt elite sociālās vērtības var iekļaut arī valsts konstitūcijā. Vai NDT ir aizmirsis preambulas afēru? Šis pretīgais pasākums taču bija latviešu “elites” vēlēšanās Satversmē nostiprināt sociālās (galvenokārt nacionālistiskās) vērtības kā latviešu tautas dzīves idejiskos orientierus. No tā nekas labs nesanāca, jo latviešu “elite” ar NDT priekšgalā ir pamatīgs brāķis. Secinājums ir nepatīkams: Rīgas pilī tagad knosās neglābjams tumsonis - apkaunojoši neizglītots tips.


ceturtdiena, 2020. gada 13. februāris

Tumsonības aizbildņi




Visjaunākais (2020.g. 12.II) drausmīgās tumsonības apliecinājums (LKA un RTU studiju programma “Radošās industrijas un izaugsmes menedžments”) atkal atgādina tēmu par tumsonības aizbildņiem. Latviešu esamībā ir daudzas nelabas izdarības, kuras visā košumā atklājās “brīvvalsts” aizvadītajos 30 gados. Jau tika rakstīts par humanitātes noziegumiem un humanitātes noziedzniekiem. Relatīvi atsevišķa nelaba izpausme ir tumsonības aizbildņu “institūcija”. Pie tam tā ir “institūcija”, kura noteikti ir galvenā tumsonības veicinātāja un reizē arī galvenā tumsonības aizbildne – patronese. Tas ir saprotams, - nepieciešams aizstāvēt savu teritoriju, sava darba rezultātus, savu humanitātes noziegumu sekas, savu eksistenciālo pastāvēšanu vispār. Galvenā tumsonības aizbildņu “institūcija” ir augstskolu akadēmisko struktūru vadība – rektori, prorektori, institūtu direktori, dekāni, katedru vadītāji, studiju programmu direktori. Šīs “institūcijas” pastāvēšana ir galvenais faktors, kāpēc tiek ģenerēta tumsonība un kāpēc tumsonība netiek apslāpēta. Minētā studiju programma ir iespējama vienīgi pateicoties tumsonības aizbildņu “institūcijas” pastāvēšanai. Normālā situācijā tāda tumsoniska programma nebūtu iespējama. Ja tomēr tai izdotos sevi publiski prezentēt, tad pret to momentā vērstos citu augstskolu akadēmiskais personāls, assi kritizējot tumsonību. Bet tas pie mums nenotiek! Pie mums tumsonība nesastopas ne ar kādu organizēto pretestību  - oficiālo akadēmisko institūciju un to personāla pretestību. Pie mums pret tumsonību neviens publiski nevēršas. To nedara tie, kuriem tas būtu svēts profesionālais pienākums. Viņi atklāti nenosoda tumsonību un administratīvi nepieļauj tumsonību. Tā tas notiek nevis tāpēc, ka netiktu konstatēta tumsonība. Tumsonība noteikti tiek konstatēta. Piemēram, visiem labi ir zināms, ka garīgajai kultūrai nepiestāv vārds “industrija”. Visiem labi ir zināms, ka “radošās industrijas” ir šausmīgs vulgārisms un vulgāra tumsonība. Taču neviens neprotestē. Noteikti vajadzēja momentā publiski protestēt tiem kadriem, kurus sen pazīstu un kurus ļoti necienu par viņu dziļi nosodāmo pozīciju – tumsonības aizbildniecību. Tas attiecas uz Kūli, Rozenvaldu, Druvieti, Visvalžu ielas tantukiem (Kursīti, Cimdiņu, Radzobi). Viņi ļoti labi zina, kāda kariķējoša loma bija vārdam “industrija” XX gs. diskursā par masu sabiedrību un masu kultūru. Taču viņi neiejaucas, kļūstot par tumsonības aizbildņiem un humanitātes noziedzniekiem.







sestdiena, 2020. gada 8. februāris

Drausmīgā realitāte



“Nācijas tēva”/”nācijas tumsoņas” noslīdēšana par “nācijas debilo tēvu” (NDT), kas notiek viņa šizofrēniskajā murgojumā par valsts padomi, apstiprina Latvijas drausmīgo realitāti, kas tika prognozēta jau agrāk. 2018.g. 6.oktobrī latviešu elektorāts savai pārvaldībai izvēlējās latviešu tautas vēsturē cilvēciski visnevērtīgākās paaudzes neadekvātus tipus un tādējādi latviešu dzīvē sākās jauns laikmets – debilitātes laikmets. Latvijā ir nepārprotami debila Saeima un debila valdība ar saviem "583 darāmajiem darbiem" (debilitāte ir kaut kas tāds, kam ir iedzimtas psihiskās atpalicības forma; debilitātes diagnozes īpašnieki parasti netiek izolēti no sabiedrības). Tagad ir pilnīgi skaidrs, ka arī NDT atbilst laikmeta kopējai tonalitātei – debilitātes tonalitātei. Debilitāte ir visaptveroša, un par to liecina ne tikai “Pietiek” publikācijas, bet arī materiāli citos Rīgas medijos. Visās norisēs ir saskatāms kaut kas iracionāls, intelektuāli haotisks, šarlatānisks, leksiski šizofrēnisks. Tā tas ir pat medijos reklametās organizētās noziedzības sižetos, jo zagšanas shēmas kļūst arvien jocīgākas. Debili un pusdebili kadri pat zagt vairs neprot “sakarīgā”, “loģiskā” formā.