Runa ir par vērtēšanas, svešvārdā – aksioloģisko,
impotenci latviešu inteliģencē. Labi zinot dažādu cilvēcisko negatīvo parādību
nomācošo klātbūtni aizvadītajos 30 un vairāk gados, tāpat zinot par cilvēcisko
negatīvo parādību kritikas trūkumu un necenšanos turpmāk nepieļaut cilvēciskās
negatīvās parādības, rodas jautājums “Vai mūsu inteliģence vispār ir spējīga
objektīvi novērtēt cilvēciskas negatīvas parādības?”. Nākas domāt, ka mūsu
inteliģence vispār nav spējīga atšķirt labo no sliktā, godīgo no negodīgā,
intelektuālo no pseidointelektuālā, karjerismu no nekarjerisma, kompetento no
nekompetentā, profesionālo no neprofesionālā, zinātnisko no šarlatāniskā utt.
Saprotams, tas visvairāk attiecas uz dažādu konkrētu indivīdu darbību. Viņu
darbība ir izteikti slikta. Tā balstās uz nelabām cilvēciskajām īpašībām –
aprobežotību, stulbumu, neinteliģenci, neizglītotību, neprofesionalitāti,
negodīgumu, nelietību, savtīgumu, konformismu, karjerismu utt. Nelabās
cilvēciskās īpašības nav grūti konstatēt, jo tās izpaužas regulāri un atklātā veidā. Taču nekas nemainās. Indivīda
nelabās īpašības netiek kritizētas, indivīds turpina tādā pašā garā darboties
un nekas neliecina par vēlēšanos to turpmāk nepieļaut. Secinājums var būt tikai
viens: aksioloģiskā impotence. Pie mums inteliģence nav spējīga izdarīt
adekvātus vērtējumus. Inteliģence nespēj adekvāti novērtēt cilvēciskās īpašības
un tāpēc ir tik daudz negatīvo parādību. Minēšu divus piemērus. Pirmais piemērs
– Domburs. Tas, ka šī tipa darbošanās TV žurnālistikā ir izteikti
neprofesionāla, antižurnālistiska un pat cilvēciski amorāla, bija zināms jau
90.gadu sākumā, kad mūsu sabiedrībā vēl bija stabili priekšstati par
žurnālistiku. Tolaik vēl zināja, ka TV žurnālists nedrīkst nekaunīgi un rupji
izturēties pret studijas viesi. Tolaik vēl zināja, ka TV žurnālists nedrīkst
uztiept savu viedokli, kas pie tam vēl ir klaji nekompetents un būtībā stulbs
viedoklis. 90.gadu sākumā Dombura antižurnālistiskums tika publiski kritizēts.
Taču, tā teikt, mainījās laiki. Latvijas TV tāpat kā citos medijos ieplūda
jauni cilvēki bez elementārām zināšanām par žurnālistiku, un Domburs varēja
turpināt apkaunot žurnālista profesiju. Viņš arī tagad to var darīt “Delfos”,
un to acīmredzot nodrošina ne tikai attiecīgā medija personāla, bet latviešu
inteliģences lielākās daļas aksioloģiskā impotence. Otrs piemērs – Nācijas
debilais tēvs (NDT). Nekādi nav saprotams, kā var neredzēt šī eksemplāra
neizglītotību, karjerismu, pseidointelektuālismu, konformismu. To var
nekonstatēt tikai akli, kurli cilvēki.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru