Visjaunākais (2020.g. 12.II) drausmīgās tumsonības
apliecinājums (LKA un RTU studiju programma “Radošās industrijas un
izaugsmes menedžments”) atkal atgādina
tēmu par tumsonības aizbildņiem. Latviešu esamībā ir daudzas nelabas izdarības,
kuras visā košumā atklājās “brīvvalsts” aizvadītajos 30 gados. Jau tika
rakstīts par humanitātes noziegumiem un humanitātes noziedzniekiem. Relatīvi atsevišķa
nelaba izpausme ir tumsonības aizbildņu “institūcija”. Pie tam tā ir “institūcija”,
kura noteikti ir galvenā tumsonības veicinātāja un reizē arī galvenā tumsonības
aizbildne – patronese. Tas ir saprotams, - nepieciešams aizstāvēt savu
teritoriju, sava darba rezultātus, savu humanitātes noziegumu sekas, savu
eksistenciālo pastāvēšanu vispār. Galvenā tumsonības aizbildņu “institūcija” ir
augstskolu akadēmisko struktūru vadība – rektori, prorektori, institūtu direktori,
dekāni, katedru vadītāji, studiju programmu direktori. Šīs “institūcijas”
pastāvēšana ir galvenais faktors, kāpēc tiek ģenerēta tumsonība un kāpēc
tumsonība netiek apslāpēta. Minētā studiju programma ir iespējama vienīgi
pateicoties tumsonības aizbildņu “institūcijas” pastāvēšanai. Normālā situācijā
tāda tumsoniska programma nebūtu iespējama. Ja tomēr tai izdotos sevi publiski
prezentēt, tad pret to momentā vērstos citu augstskolu akadēmiskais personāls,
assi kritizējot tumsonību. Bet tas pie mums nenotiek! Pie mums tumsonība
nesastopas ne ar kādu organizēto pretestību - oficiālo akadēmisko institūciju un to
personāla pretestību. Pie mums pret tumsonību neviens publiski nevēršas. To
nedara tie, kuriem tas būtu svēts profesionālais pienākums. Viņi atklāti nenosoda
tumsonību un administratīvi nepieļauj tumsonību. Tā tas notiek nevis tāpēc, ka
netiktu konstatēta tumsonība. Tumsonība noteikti tiek konstatēta. Piemēram, visiem
labi ir zināms, ka garīgajai kultūrai nepiestāv vārds “industrija”. Visiem labi
ir zināms, ka “radošās industrijas” ir šausmīgs vulgārisms un vulgāra tumsonība.
Taču neviens neprotestē. Noteikti vajadzēja momentā publiski protestēt tiem
kadriem, kurus sen pazīstu un kurus ļoti necienu par viņu dziļi nosodāmo
pozīciju – tumsonības aizbildniecību. Tas attiecas uz Kūli, Rozenvaldu,
Druvieti, Visvalžu ielas tantukiem (Kursīti, Cimdiņu, Radzobi). Viņi ļoti labi
zina, kāda kariķējoša loma bija vārdam “industrija” XX gs. diskursā par masu
sabiedrību un masu kultūru. Taču viņi neiejaucas, kļūstot par tumsonības
aizbildņiem un humanitātes noziedzniekiem.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru