ceturtdiena, 2018. gada 29. marts

Tieksmju orientācija




Latviešu mentalitātē noteikti ir viena īpašība, kura traucē organizēt nacionālajām interesēm adekvātu politisko darbību. Kā zināms, „pirmās republikas” politisko postu izraisīja „politiskais plurālisms” valstī un parlamentā – simts un vairāk politisko partiju nodibināšana. Tas traucēja izveidot stabilu valdību un ļaut tai valdīt tādu laiku, lai tā spētu praktiski realizēt konkrētus uzdevumus. Valsts apvērsums pielika punktu „politiskajam plurālismam”. Pašlaik „otrajā republikā” par valsts apvērsumu nenākas sapņot, jo latviešu politiskā apziņa ir pilnā mērā pakļauta mentalitātes vienai īpašībai. „Perestroikas” morāli destruktīvākais nopelns ir tas, ka tā cilvēkos uzjundīja „zvēru” – vissliktāko, kas var būt cilvēkā (alkātību, naudas varu, baudas, bezatbildību, egocentrismu, sociālo darvinismu utt.). Saprotams, tas ir jāvērtē plašā kontekstā - "baltās" rases izmiršanas un pagrimuma kontekstā. Rietumos tolaik jau aktīvi kārpījās t.s. finansu kapitālims, kas principā arī balstās uz "zvēra" kompleksu. „Perestroika” latviešos uzjundīja bez jau minētā vēl tādu mentalitātes klasisku īpašību kā individuāli orientētās tieksmes. Ko tas nozīmē? Cilvēku tieksmes var būt orientētas divējādi: 1) individuāli orientētas tieksmes, kuru centrā ir attiecīgā cilvēka personiskās intereses, un 2) sociāli orientētas tieksmes, kuru centrā ir kolektīvās intereses, sākot ar dažādiem minikolektīviem un beidzot ar maksikolektīvu – tautu, valsts nāciju. Un, lūk, latviešu mentalitātē prevalē individuāli orientētas tieksmes, kuras kolekcijā ar alkātību, naudas varu, baudām, bezatbildību, egocenrismu, sociālo darvinismu un citām „perestroikas” atmodinātā „zvēra” tieksmēm pēcpadomju laikā ir ieguvušas kolosālus apgriezienus. Principā nekas jauns netiek konstatēts. Latviešu individuāli orientētā esamība ir saskatīta jau sen analītiski grudrākajos prātos. Teiksim, daiļliteratūrā „mana kaktiņa, mana stūrīša” motīvs ir plaši sastopams. Pašlaik, XXI gs. sākumā, minētā mentalitātes īpašība iegūst dziļu sociāli politisko jēgu, jo nepieciešams likvidēt Maskavas/Vašingtonas/Briseles uzspiesto krimināli oligarhisko iekārtu, kā arī latviešu „miljonu” novirzīt no masveida zagšanas smirdošā lielceļa uz cilvēciski cienīgu maģistrāli, būtiski apvaldot „perestroikas” uzjundīto „zvēru”. Minētā mentalitātes īpašība noteikti pašlaik neļauj izveidot politisko spēku nacionāli reakcionārās valdošās kliķes padzīšanai. Pamodinātais „zvērs” domā tikai par sevi – savu materiālo stāvokli u.tml. „Zvērā” neeksistē sociāli orientētas tieksmes – doma par tautu, valsti. Turklāt ir vēl viens moments. Savu tieksmju realizācijā var būt kolektīva pretestība, kolektīvs apdraudējums (piem., valsts). Var būt individuāla pretestība, individuāls apdraudējums (piem., cita cilvēka). Latvietis tradicionāli vaino otru latvieti, bet nevis kolektīvo spēku. Latvietim visbīstamākais subjekts ir otrs latvietis, bet nevis kolektīvs (valsts, pašvaldība u.tml.). Tas negatīvi atsaucas uz latviešu spēju savu dzīvi normāli iekārtot valsts (kolektīvā) līmenī. Latviešos egocentriskais ir vairāk izteikts nekā socializējošais. Savukārt egocentriskais visos procesos un tajā skaitā sociālajos un politiskajos procesos vairāk akcentē individuālo nekā kolektīvo. Latviešiem dialektiskajā pretstatu cīņā galvenais ir citu indivīdu pretstati, bet nevis kolektīvie sociālie un politiskie pretstati. 

Nav komentāru:

Komentāra publicēšana