2019.gada 18.VII internetā parādījās informācija par jauna
mediju likuma nepieciešamību. Par to ierunājās dziedonis un reizē jaunais
kultūras ministrs. Viņam operatīvi piebalsoja levitžīds Rīgas pilī, acīmredzot
saskatot iespēju skaisti izrādīt “nācijas tēvam” cienīgu atbalstu svaigajai
idejai. Svaigā ideja, visticamākais, ir radusies sakarā ar regulārajiem
konfliktiem t.s. sabiedriskajos medijos un visjaunāko rīvēšanos Latvijas radio.
Ņemot vērā mediju virzību pēcpadomju laikā, bet galvenais, ņemot vērā latviešu populācijas
morāli tikumisko stāvokli kriminālā kapitālisma apstākļos, jauns likums neko
nepanāks, jo Latvijā pašlaik nav adekvāti apstākļi masu komunikācijas elementāri
profesionālai funkcionēšanai attiecīgajos formātos, kā arī masu komunikācijas elementārai
funkcionēšanai ideoloģiskajā kontekstā, politiskajā ziņā, žurnālistikas
vēsturiski tradicionālās misijas realizācijā. Neadekvātos apstākļus viskonkrētāk
apliecina, pirmkārt, kadru sfēra un, otrkārt, kroplā attieksme pret masu
komunikāciju valdošajā kliķē, varas inteliģencē un sociuma masās. Masu
komunikācijas centrālais subjekts ir mediji, kuros savukārt centrālais subjekts
ir žurnālisti. Žurnālistikā ir nepieciešams īpašs talants. Žurnālista talants
nav tikai prasme sagatavot tekstus un prasme fotogrāfēt, filmēt. Žurnālista
talanta pamatā ir gan noteikta sociālās komunikācijas cilvēciskā prasme, gan
noteikta morāli tikumiskā pārliecība, jo vēsturiski tradicionāli žurnālists
kalpo patiesībai sabiedrības labā. Žurnālists bez patiesības izjūtas un bez taisnīguma
izjūtas nevar būt īsts savas profesijas pārstāvis. Tas pats attiecas uz
žurnālista izjūtu godīgi un pašaizliedzīgi kalpot sabiedrībai. Par žurnālistu
nedrīkst ļaut kļūt jebkuram indivīdam. Augstskolās ir jāveic iepriekšējā
pārbaude, noskaidrojot reflektanta atbilstību žurnālista profesijai. Padomju
laikā tāda iepriekšējā pārbaude tika veikta (esmu to “izbaudījis”).
Žurnālistikā talantīgam cilvēkam nav obligāti jābūt attiecīgajai izglītībai.
Diemžēl Latvijas medijus jau 90.gadu sākumā piepludināja acīmredzami
žurnālistikai nepiemēroti jaunieši. Tādi kadri tagad ir sastopami “Delfos”, “Dienā”,
“Nra.lv” un citos medijos, kā arī mediju valsts uzraudzības institūcijās. Par
kroplo attieksmi pret masu komunikāciju, mediju lomu ideoloģijā, žurnālistikas
tradicionālās misijas realizācijas trūkumu nav nepieciešams plaši izteikties. Izšķirošā
nozīme ir drausmīgajam faktam, ka LR ir kriminālā kapitālisma zeme, kurā viss
kalpo organizētajai noziedzībai un sociuma morālo tikumiskumu degradē
noziegumu brīvība. Tādos apstākļos var būt vienīgi kropla un amorāla žurnālistika,
kuru nevar glābt neviens mediju likums.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru