ceturtdiena, 2019. gada 18. jūlijs

Par mediju likumu



2019.gada 18.VII internetā parādījās informācija par jauna mediju likuma nepieciešamību. Par to ierunājās dziedonis un reizē jaunais kultūras ministrs. Viņam operatīvi piebalsoja levitžīds Rīgas pilī, acīmredzot saskatot iespēju skaisti izrādīt “nācijas tēvam” cienīgu atbalstu svaigajai idejai. Svaigā ideja, visticamākais, ir radusies sakarā ar regulārajiem konfliktiem t.s. sabiedriskajos medijos un visjaunāko rīvēšanos Latvijas radio. Ņemot vērā mediju virzību pēcpadomju laikā, bet galvenais, ņemot vērā latviešu populācijas morāli tikumisko stāvokli kriminālā kapitālisma apstākļos, jauns likums neko nepanāks, jo Latvijā pašlaik nav adekvāti apstākļi masu komunikācijas elementāri profesionālai funkcionēšanai attiecīgajos formātos, kā arī masu komunikācijas elementārai funkcionēšanai ideoloģiskajā kontekstā, politiskajā ziņā, žurnālistikas vēsturiski tradicionālās misijas realizācijā. Neadekvātos apstākļus viskonkrētāk apliecina, pirmkārt, kadru sfēra un, otrkārt, kroplā attieksme pret masu komunikāciju valdošajā kliķē, varas inteliģencē un sociuma masās. Masu komunikācijas centrālais subjekts ir mediji, kuros savukārt centrālais subjekts ir žurnālisti. Žurnālistikā ir nepieciešams īpašs talants. Žurnālista talants nav tikai prasme sagatavot tekstus un prasme fotogrāfēt, filmēt. Žurnālista talanta pamatā ir gan noteikta sociālās komunikācijas cilvēciskā prasme, gan noteikta morāli tikumiskā pārliecība, jo vēsturiski tradicionāli žurnālists kalpo patiesībai sabiedrības labā. Žurnālists bez patiesības izjūtas un bez taisnīguma izjūtas nevar būt īsts savas profesijas pārstāvis. Tas pats attiecas uz žurnālista izjūtu godīgi un pašaizliedzīgi kalpot sabiedrībai. Par žurnālistu nedrīkst ļaut kļūt jebkuram indivīdam. Augstskolās ir jāveic iepriekšējā pārbaude, noskaidrojot reflektanta atbilstību žurnālista profesijai. Padomju laikā tāda iepriekšējā pārbaude tika veikta (esmu to “izbaudījis”). Žurnālistikā talantīgam cilvēkam nav obligāti jābūt attiecīgajai izglītībai. Diemžēl Latvijas medijus jau 90.gadu sākumā piepludināja acīmredzami žurnālistikai nepiemēroti jaunieši. Tādi kadri tagad ir sastopami “Delfos”, “Dienā”, “Nra.lv” un citos medijos, kā arī mediju valsts uzraudzības institūcijās. Par kroplo attieksmi pret masu komunikāciju, mediju lomu ideoloģijā, žurnālistikas tradicionālās misijas realizācijas trūkumu nav nepieciešams plaši izteikties. Izšķirošā nozīme ir drausmīgajam faktam, ka LR ir kriminālā kapitālisma zeme, kurā viss kalpo organizētajai noziedzībai un sociuma morālo tikumiskumu degradē noziegumu brīvība. Tādos apstākļos var būt vienīgi kropla un amorāla žurnālistika, kuru nevar glābt neviens mediju likums.




Nav komentāru:

Komentāra publicēšana