Pseidointelektuālais glamūrs

Vārds “glamūrs” kļuva populārs Rietumos XX gs. beigās. Latvijā tas ieviesās pēcpadomju laikā. Vārds “glamūrs” ir cēlies no angļu “glamour” – burvīgums, valdzinājums, šarms. Mūsdienās ir izveidojusies glamūra subkultūra. Glamūrs ir masu kultūras industrijas elements. Tas ir adresēts masu patērēšanas sabiedrībai. Glamūru var uzskatīt par estētisko fenomenu, kura pamatā ir hēdonisma mentalitāte. Kā labi zināms, Rietumu civilizācijas mūsdienu sociumā hēdonisms ieņem ļoti būtisku vietu. Cilvēka (galvenokārt vidusmēra cilvēka/masu cilvēka/mietpilsoņa) rīcības vienīgais motīvs, augstākais dzīves mērķis un tikumības kritērijs ir kļuvusi bauda. Latviešu sabiedrības leksikā vārds “bauda” tagad ir viens no iecienītākajiem vārdiem, raksturojot cilvēku darbības, uzvedības un komunikācijas mērķi. Visi vēlas gūt baudu, un attiecīgā procesa izbaudīšana ir pats svarīgākais šodienas cilvēku esamībā. Ja attiecīgais process nesniedz baudu, tad tam nav nekādas vērtības. Vēsturiski glamūra subkultūras rašanās ir saistīta ar buržuāzijas māniju atdarināt aristokrātijas grezno dzīves veidu. Rietumu civilizācijā XX gs. beigās arī radās sava veida buržuāzijas atzars, kura pareizākais apzīmējums ir “jaunā buržuāzija”. Tās pamatā ir gados jaunu finansu spekulantu kontingents, kas sāka atdarināt “veco buržuāziju” un aristokrātiju, priekšplānā izvirzot ārējo spožumu, ārējo greznību. Tas izpaužas daudzējādi. Glamūra subkultūrā ietilpst gan t.s. glamūra žurnāli, apģērba standarti, dažādi pasākumi (“tusiņi”), modes industrijas atsevišķi segmenti, grāmatas, kulta mākslinieki, dzejnieki. Latviešu mietpilsoņu slānī spilgti glamūra pasākumi notiek Jūrmalā, pulcinot sabiedrības “krējumu”. Latvijā iznāk glamūra žurnāli, grāmatas, “Delfi” regulāri (katru dienu) informē par glamūra izdalījumiem pasaulē un, protams, Latvijas “krējuma” glamūrīgajā pulsēšanā. Glamūrs ir vietējās “jaunās buržuāzijas” būtisks garīgais elements, uzskatāmi atspoguļojot šaušalīgu vulgaritāti, primitīvismu, bezgaumīgumu, neinteliģenci, prāta un dvēseles tukšumu. Latvijas “brīvvalstī” “prihvatizācijas” laupīšanas un masveida organizētās noziedzības rezultātā radās vietējo parvēniju “miljonāru” slānis. Tā garīgajās interesēs faktiski ir tikai glamūra izdalījumi – greznības, šarma fabricēti simulakri. Par relatīvi atsevišķu glamūra segmentu var uzskatīt pseidointelektuālo glamūru, kā gribas apzīmēt pseidointelektuālisma izpausmes un baudīšanu filistru aprindās. Latvijā visjaunākajā laikā pseidointelektuālā glamūra līderis ir levitžīds, kura publiskā uzstāšanās sastāv tikai no pseidointelektuālas tarkšķēšanas. Latviešu mietpilsoņiem noteikti patīk levitžīda pseidointelektuālie izdalījumi: “brīvtelpa”, “valstsgriba”, “labklājības valsts”, “kopējais labums”, “nākotnes dimensija”, “ilgspējīga valsts”, “politikas fokuss”, “ilgtermiņa solidaritātes politika”, “izaicinājumi”, “riski”, "moderna Eiropas valsts", "reformas", "nacionālā identitāte", "tradīcijas", "diasporas politika", nespējot saprast, ka tieši viņa ielīšana Rīgas pilī tagad vispār apkauno visus un kauns ir palikt Latvijā. Mietpilsoņiem patīk pseidointelektuālais glamūrs, un vidusmēra pelēkie zvirbuļi (mietpilsoņi) mums ir visos krēslos, pašapmierināti baudot dzīves labumus.