otrdiena, 2018. gada 28. augusts

Intellectuals strata aktualitāte



Tautas garīgā pagrimuma vai attīstības vājā līmeņa pārvarēšana nav iespējama bez intellectuals sociālā strata palīdzības. Pie mums terminoloģiski tradicionāli tas skan – bez inteliģences palīdzības. Ja tautas garīgais pagrimums vai attīstības vājais līmenis ir tik liels, ka inteliģences konstruktīva klātbūtne nav konstatējama un konstatējama ir vienīgi kaut kādas nacionāli reakcionāras pseidointeliģences klātbūtne, tad vispirms ir jāveicina īsta nacionāli svētīga šī strata rašanās. Tas nav vienkāršs uzdevums, jo nav saistīts tikai ar kaut kādu elitāro privilēģiju nodrošināšanu, bet lielā mērā ir atkarīgs no ģenētiskā procesa – cilvēciskās kvalitātes mantošanas ģenētiskā ceļā. Milzīga problēma ir tā, ka nav skaidrs, kas izglītos īstu nacionāli svētīgu inteliģenci. Ja nav nacionāli svētīgas inteliģences, tad nevar būt normāla izglītība, jo izglītības iestādēs rosās neadekvāti kadri. Tātad nacionāli svētīgas inteliģences strata izveidošana ir saistīta ar zināma „burvju loka” pārvarēšanu. Jārada ir sākuma potenciāls, bet nav saprotams, kā to izdarīt. Acīmredzot var noderēt vēsturiskā pieredze, kad savas inteliģences izveidošanai sākumā pieaicina svešzemju kadrus, kuri sāk izglītot vietējos cilvēkus un ar laiku no viņiem formējas vietējās inteliģences slānis. Praktiski tādu slāni var izveidot vienas paaudzes laikā [Starp citu, Klāra Priedīte savā laikā piedalījās tāda slāņa veidošanā Kubā]. Inteliģence sociumā vienmēr ir augstāko ideju un ideālu ģenerētāja un reprezentētāja. Inteliģencei ir refleksijas augstākā pakāpe un spējas radīt zināšanas, un pieredzi. Vienmēr pastāv inteliģences egalitārā brālība – ļoti stabila solidaritāte, konsolidācija. Tautas antropoloģiskais izrāviens nav iespējams bez intelektuālās elites, proti, inteliģences. Nākas to vēlreiz atkārtot. Intelektuālās elites izveidē svarīgs faktors ir cilvēcisko spēju pašrealizācija. Svarīgi, lai cilvēks varētu kaut ko saņemt savā dzīvē, pateicoties savam prātam, erudīcijai, talantam, bet nevis dzīves labumus gūt ar spēku – partejisko piederību, naudu, intrigām, konformistiskām un karjeriskām mahinācijām. Apdāvināti radoši cilvēki viens otru papildina. Ja inteliģences blīvums attiecīgajā vidē ir liels, tad tas var dot sinerģisma efektu – līdzdarbošanās efektu, savstarpējās papildināšanās efektu. Latviešu tauta tagad ir noslīdējusi līdz tādai pakāpei, ka īstas inteliģences izveidošanai ir nepieciešams svešzemju izglītības un zinātnes potenciāls. Zinātne ir sagrauta, un augstākā izglītība ir nonākusi mietpilsoņu, šarlatānu, alkātīgu „biznesmeņu”, neoliberālisma un postmodernisma nozombētu aprobežotu  un nekaunīgu tipu pārziņā. Pie tam stāvoklis ir tik drūms, ka nav jūtams sociālais pieprasījums pēc īstas nacionāli svētīgas inteliģences. Bet tā varētu būt. Nekur nav teikts, ka cilvēku kāda daļa nedrīkstētu transformēties postcilvēkos. Tāpat nekur nav teikts, ka postcilvēkiem nedrīkstētu būt viņiem piemērota postizglītība, kuru kurbulē postinteliģence. Un nekādā ziņā nekur nav teikts, ka visiem etnosiem ir jāpārvar attīstības vājais līmenis vai jāpārvar garīgais pagrimums. Ne velti cilvēces liela bagātība ir etniskā daudzveidība. Daudzveidības parametri var būt dažādi. Tajā skaitā arī attīstības jomā.

 




Nav komentāru:

Komentāra publicēšana