Priecīgā atziņa

Priecīgā atziņa attiecas uz latviešu tautas vitālajām eksistenciālajām interesēm. Priecīgā ziņa ir šāda. Tas pat ir ļoti labi, ka Latvijā saimnieko ārzemnieki. Viņiem pieder aramzeme, meži, ūdeņi. Viņu rokās ir latviešu tautas fiziskās eksistences nodrošinājuma galvenie instrumenti: finansu sfēra (bankas), ražošana, tirdzniecība, komunikācijas līdzekļi. Tas nozīmē, ka Latvijā materiālā sfēra funkcionē atbilstoši ārzemnieku racionalitātei un darba organizācijai. Tātad praktiski tas nozīmē materiālās sfēras funkcionēšanas stabilitāti un pozitīvu rezultātu, Latvijas ļaudīm garantējot fizisko eksistenci. Labi ir arī tas, ka LR nav neatkarīga valsts, un Latvija ir ES “dalībvalsts”. Tāds stāvoklis ir ļoti izdevīgs Latvijā saimniekošajiem ārzemniekiem, jo visa juridikcija faktiski pamatā tiek veidota un kontrolēta Briselē, bet nevis Rīgā. Ārzemnieki pamatā nav atkarīgi no vietējās juridikcijas kaprīzēm un aplamībām. Latvieši var daudz nebēdāties par fiziskās eksistences nodrošinājumu. To garantē ārzemnieku darbība Latvijā. Tādējādi pašlaik nav liela nozīme “6.oktobra paaudzes” politiskajai varai. “6.oktobra paaudzes” fundamentālā nevērtība nespēj ietekmēt latviešu fizisko eksistenci. Dauni, pederasti, šarlatāni, gobzemblēži, muļķīši lingvisti, kretīni pūces var droši vārīties 48 stundas diennaktī savu vieplību katlā, jo šie primāti nespēj tautai atņemt fiziskās eksistences līdzekļus. Protams un diemžēl, priecīgā atziņa attiecas tikai uz latviešu tautas saprātīgāko saujiņu, kura nepiedalās masu zagšanā un kurai patiešām rūp fiziskās eksistences iespējamība. Situācija ir savā ziņā amizanta: ārzemnieku samaksātos nodokļus (valsts budžeta kodolu) latviešu vienai daļai ir iespējams nozagt. Šo iespēju ārzemnieku racionalitāte un darba organizācija nevar liegt. To var liegt tikai tautas inteliģence, kura Latvijā ir sastopama, bet ļoti nelielā apjomā.