Priecīgās atziņas antipods

Priecīgajai atziņai par fiziskās eksistences nodrošinājumu ir pilnīgi pretēja atziņa par garīgās eksistences traģismu – bezizejas stāvokli, bojāeju, radot ciešanas un sāpīgus pārdzīvojumus. Pilnīgi pretējā atziņa (antipods) atkal tāpat kā priecīgā atziņa attiecas tikai uz latviešu saprātīgo daļu, kurai nav sveša morālā skaidrība, tīrība, nevainojamība, bet galvenais – garīguma un garīgās attīstības iespējamība. Latviešu eksistence ir atkarība no fiziskās un garīgās pastāvēšanas, esības, dzīvošanas nosacījumiem. Tā tam ir jābūt, un tas attiecas uz visiem cilvēkiem. Vienīgi latviešiem starp abiem nosacījumiem ir aiza. Ar fizisko eksistenci, kuru Latvijā nodrošina ārzemnieki, viss ir kārtībā. Bet to nevar teikt par garīgo eksistenci, kuru Latvijā nodrošina paši latvieši. Garīgajā eksistencē ir pilnīgs traģisms. Latviešiem nav elites. Elites vietā latviešiem ir reti kropla inteliģence. Tās rokās ir māksla un literatūra, zinātne, filosofija, izglītība, politika, valodas kultūra, masu komunikācijas saturs. Tā teikt, pārtikas uzturs latviešiem nav slikts. Taču garīgais uzturs ir pilnīgs mēsls, jo to ražo latviešu inteliģences izdzimteņi. Vienīgais labums ir tas, ka šie izdzimteņi lielā mērā vārtās vieni paši savos mēslos un tautas saprātīgākajai daļai ir iespējams sevī uzturēt relatīvi labu garīgo līmeni, balstoties uz citu zemju garīgo devumu. “Satoristi”, interneta vājprātīgie troļļi, “Delfi” ūdensgalvas, Bruņinieku nama, valdības dauni, pederasti, kretīnpūces, gobzemblēži, dagmārbeitneres šarlatānes, alkātīgo rektoru un skolu direktoru mafijas, “jābūtības dimensijas” kūles, debilās “par-politikas” muzikanti savos mēslos vārtās vieni paši un faktiski nav spējīgi aptaisīt visu sociumu.