Piemineklis un algas

“Otrajā” Latvijas Republikā ir skaista tradīcija: ja vairāk vai mazāk radikāli mainās valdošās kliķes primātu sastāvs, tad katru reizi tūlīt tiek iedarbināti divi procesi – 1) ebreji prasa atdot viņiem godīgā darbā iegūtos namīpašumus un 2) skolotāji prasa palielināt algas. Ebrejus neaiztiksim. Latviešu jaunā himna “Ebrejs Rīgas pilī” drīz izsvītros no skaistās tradīcijas pirmo procesu. Tam tiks pielikts punkts, ebrejiem ar uzviju atdodot pusi Rīgas. Taču skolotājus nākas aiztikt. Īpaši tagad sakarā ar kaislībām ap priekšlikumu iznīcināt Uzvaras pieminekli Pārdaugavā. Priekšlikums ir nacionāli nelietīgs. Ja nebūtu padomju armijas uzvaras karā un karā uzvarētu Vācija, tad šodien nebūtu latviešu tautas, kuru vācieši atzina par nevērtīgu tautu un tāpēc iznīcināmu tautu. To noskaidroja Kārlis Kangeris Vācijas arhīvos. Visjaunākās kaislības sakarā ar priekšlikumu sagraut Uzvaras pieminekli gribot negribot atgādina par skaistās tradīcijas otro procesu – skolotāju prasību palielināt algas. Vietā ir nepolitkorekts jautājums “Vai skolotāji ir pelnījuši algas palielinājumu?”. Ap piemineklim veltītajām publikācijām interneta komentāros tagad ārdās jaunās paaudzes indivīdi, ar “visām četrām” atbalstot priekšlikumu un pie reizes izsakot dažādas vēsturiskās muļķības, saprotams, lamājot krievus, padomju iekārtu utt. Nav grūti saprast, ka jaunāko paaudžu tendenciozās, kroplās zināšanas vēsturē ir skolotāju “nopelns”, rusofobijas smirdoņa jaunatnē tāpat ir skolotāju “nopelns”. Bet ar to vien nebeidzas skolotāju “nopelni”. Skolotāju “nopelnu” uzskaitījums ir plašs. Skolotāji ir līdzvainīgi tādos nedarbos kā izglītība kā bizness, nemitīgās reformas izglītībā, mācību grāmatu gatavošana kā bizness. Skolotāju “nopelns” ir “6.oktobra paaudzes” šarlatāni, idioti, gobzemblēži, dauni, praida tūkstoši ar maziem bērniem pie rokas, interneta neizglītotie un dziļi aprobežotie troļļu simti, pusizglītotie jaunie “eksperti”, “Delfi” iluzoro versiju jaunie speciālisti, latviešu “radošās” jaunatnes vislielākās mēslu bedres “Satori” pietaisītāji, jauno žurnālistu antropie simulakri. Skolotāju “nopelns” noteikti ir morālie kastrāti valdībā un parlamentā (“Petraviču [noziedznieci !?] sargā trauslais līdzsvars valdībā”). Bez skolotāju līdzdalības latviešiem nebūtu tik pretīga attieksme pret tādām cilvēcē svētām vērtībām kā brīvība, neatkarība, suverenitāte. Skolotāji noteikti ir līdzvainīgi organizētās noziedzības plūdos, masveida zagšanā (to vislabāk zina skolu direktoru mafijas). Nav nepieciešams runāt par izņēmumiem. Nekādā gadījumā visi skolotāji vienādā mērā ir sastrādājuši tik tikko minētos un citus “nopelnus”. Tas ir skaidrs. Jārunā ir par kopējo devumu, kas nosaka latviešu tautas šodienas kolektīvo seju, uz kuru nav ieteicams skatīties spogulī, ja nav vēlēšanās paģībt un vēl ir saglabājusies zināma pašcieņa.