sestdiena, 2019. gada 9. marts

Dieva dāvana



Acīmredzot kā Dieva dāvanu nākas vērtēt padomju neilgo periodu latviešu tautas dzīvē. XX gs. 70.gados latviešu tauta savas kultūras vēsturiskajā attīstībā sasniedza kulmināciju visos esamības segmentos – gan garīgajā segmentā, gan materiālajā segmentā. Latviešu radošais potenciāls grandiozi (kā saka, pasaules līmenī) uzplauka mākslā, zinātnē, ekonomikā. Pret to nākas izturēties kā pret Dieva dāvanu. Padomju periodā tika pamatīgi ierobežota latviešu galvenā mentālā stihija – ienīst, necienīt, neatbalstīt, nolamāt, nobīdīt malā savus gudrākos un godīgākos tautiešus. Padomju periodā tika atbalstīti un sekmēti labākie latvieši. Tā tas notika tāpēc, ka padomju periodā latviešu dzīve noritēja, metaforiski sakot, Maskavas uzraudzībā un vērtību sistēmā. Tas bija ļoti svarīgi. Maskava pieprasīja dzīves priekšgalā virzīt labākos, talantīgākos, godīgākos. Tāds pieprasījums tika noformēts partijas varas visaugstākajā līmenī, tāpēc LPSR vadītāji cītīgi sekoja Maskavas diktātam un vietējās sabiedrības cilvēciski vērtīgākā daļa tika lolota jau visjaunākajā paaudzē, noskatot un atlasot kadrus studentu pirmajos kursos. Pilnīgi cita aina ir bijusi un pastāv latviešu “brīvvalstī”, kā arī cara laikā. Spilgtākie piemēri latviešu tradicionālajam naidam un tā vēsturiskajam rezultātam pret saviem spējīgākajiem tautiešiem ir Purvīša, Rozentāla, Valtera Latvijas pamešana sakarā ar viņu vajāšanu 1905.gadā. Spilgts piemērs ir nelietīgā izturēšanās pret Raini pirmā Valsts prezidenta vēlēšanās, LU akadēmisko pelēcību atsacīšanās atbalstīt Raiņa kandidatūru Nobela prēmijai. Vēsturiski viens no pirmajiem spilgtākajiem piemēriem ir Nobela prēmijas laureāta Ostvalda Latvijas pamešana un savā turpmākajā dzīvē vairs neko nevēloties dzirdēt par Rīgu. Vispārzināms fakts ir tas, ka latviešu kultūrā daudzas izcilas vērtības ir radītas ārpus Latvijas un bez tiešas saskares ar latviešiem. Tā tas ir, sākot ar Pumpura daiļradi, Matveja daiļradi, Kluča daiļradi un beidzot ar šodienas latviešu slavenajiem operdziedātājiem, diriģentiem. Par “otrās” brīvvalsts latviešu attieksmi pret godīgiem un gudriem cilvēkiem nevienam saprātīgam cilvēkam nav jāatgādina. Neapšaubāmi, arī tagad latviešiem ir gudri un godīgi cilvēki. Kāda daļa no viņiem pat vēl ir psiholoģiski spējīga uzturēties Latvijas vidē. Taču visu izšķir proporcionalitāte. No 100 latviešiem gudri un godīgi varbūt ir 2-3 cilvēki, kuri nav spējīgi pretoties intelektuāli un morāli neadekvātajai obskurantu masai. Bet pats nepatīkamākais “otrajā” brīvvalstī ir tas, ka latviešu kultūrā nomācoši draudīgi dominē tāds morālais noskaņojums un tādas garīgās tendences, normas un vērtības, kurām nav nekāds sakars ar gudru un godīgu cilvēku ģenēzi, attīstību un perspektīvām sevi dzīvē (Latvijas valstī) realizēt atbilstoši talantam, prātam un sirdsapziņai. Nav ticams, ka Dievs gribēs otro reizi latviešiem kaut ko dāvināt. Gluži pretēji: Dievs ir sodījis latviešu tautu ar tādu nacionālo nelaimi kā "6.oktobra paaudze".



 


Nav komentāru:

Komentāra publicēšana