Sāpīgais jautājums

Jautājums “Vai skolotāji ir pelnījuši algas pielikumu?” ir sāpīgs, taču nav nepolitkorekts. Tāds jautājums ir objektīvi pamatots. Tautas jaunākās paaudzes (“6.oktobra paaudzes”) attīstības līmenis ir viskonkrētākais iegansts uzdot minēto jautājumu un pret to izturēties kā pret retorisko jautājumu. Atbilde uz jautājumu ir zināma, un var būt tikai viena atbilde. Aizvadītajos 30 gados Latvijas skolās masveidā ir prevalējis tāds mācību saturs un tāda mācību satura didaktiskā izklāsta maniere, ka tas viss ir graujoši veicinājis rusofobiju, primitīvas un kroplas vēstures zināšanas, vājas sociālās zināšanas par valsti, politiku, ideoloģiju, nacionālajām attiecībām. Latvijas skolās nav panākta cieņa pret brīvību, neatkarību, suverenitāti. Tāpat nav panākta cieņa pret garīgumu, patiesīgumu, taisnīgumu, tiesiskumu. Latvijas skolās nav iemācīts cienīt un atbalstīt gudrus un godīgus, talantīgus un atbildīgus līdzcilvēkus. Latvijas skolās nav nostiprināta grāmatas un lasīšanas, izglītotības un inteliģentuma autoritāte. Latvijas skolās izglītība un audzināšana nav kļuvusi kritiskās domāšanas veicinātāja, nav iemācījusi cienīt un izmantot kultūras mantojumu, balstīties uz vecāko paaudžu dzīves pieredzi. Latvijas skolu darbība nav bijis pamats personību izaugsmei, nav bijis pamats īstas un cienījamas elites izveidošanai. Latvijas skolu darbības rezultāts nevar sekmēt nacionāli politiskā imperatīva nostiprināšanos jaunajā paaudzē. Par nacionāli politisko imperatīvu iesaku dēvēt kategorisku prasību kopumu cilvēku (jauniešu) attieksmē pret tautu, valsti un tās politiku. Runa ir par cilvēku attieksmi pret nacionālo politiku. Tātad runa ir par to, kas attiecas uz attiecīgo konkrēto tautu un valsti. Šajā ziņā cilvēku attieksmē ir jāvalda stingrai morālajai pozīcijai. Cilvēkiem ir nekļūdīgi un stabili jāzina, kādai ir jābūt tautai, kādai ir jābūt tautas valstij un kādai ir jābūt tautas valsts politikai. Cilvēku attieksmē ir jāvalda stingriem kritērijiem. Cilvēkiem ir jāvērtē tauta, valsts un tās politika atbilstoši šiem stingrajiem kritērijiem. Tautas vērtējumā pats svarīgākais ir tās attieksme pret brīvību, suverenitāti, neatkarību, valsti. Tautā ir jābūt nelokāmai cieņai pret brīvību, suverenitāti, neatkarību, valsti. Tautas apziņā ir jāvalda pārliecībai, ka tās dzīve ir cilvēciski pilnvērtīga vienīgi brīvībā - savā neatkarīgā un suverēnā valstī. Pret neatkarīgu un suverēnu valsti tautai ir jāizturas kā pret savas attīstības galveno mērķi un rezultātu. Valsts vērtējumā pats svarīgākais ir tautas suverēnās varas garantija, sociālā un tiesiskā taisnīguma nodrošināšana. Valsts var iegūt pozitīvu vērtējumu vienīgi tad, ja tās pastāvēšanas laikā ir iespējama tautas severēnā vara, kā arī valsts spēj nodrošināt sociālo un tiesisko taisnīgumu. Politikas vērtējumā pats svarīgākais ir tautas demogrāfiskais kāpums, nacionālo interešu aizstāvēšana, tautas kultūras attīstība un kultūras mantojuma saglabāšana. Cilvēkiem ir jāvērtē, kā valsts izturas pret tautas bioloģisko atražošanu, tautas ekonomiskajām, izglītības, veselības aizsardzības, garīgās kultūras vajadzībām, tautas tradīciju saglabāšanos un tautas etniskās identitātes nostiprināšanu.