Garīgā uztura problēma

Jautājums par latviešu tautas kolektīvo garīgo procesu (“uzturu”) ir sarežģīts. Procesa ceļā ir drūms šķērslis. Turklāt tas kļūst ar katru dienu augstāks un traucējošāks. Nākas ņemt vērā to, ka 2017.gadā Latvijā uzskaitē bija 89 668 iedzīvotāji ar psihiskās saslimšanas un uzvedības traucējumiem – psihiskiem traucējumiem, šizofrēniju, garīgo atpalicību, šizotipiskiem traucējumiem. Turklāt ir briesmīga dinamika: 2009.-2014.g. psihiski slimo skaits palielinājies par 21%; skaits turpina augt arī pēc 2014.gada. Dati par 2018. gadu internetā vēl nav ievietoti. Skaidrs, ka nosauktajiem “legālajiem” tūkstošiem nākas pievienot “nelegālo” psihisko slimnieku tūkstošus. Tātad tos psihiski neveselos cilvēkus, kuri nav griezušies pēc ārsta palīdzības un neatspoguļojas dotajā statistikā. Latviešu tautas kolektīvā garīgā procesa drūmais šķērslis ir labi redzams publiskajā telpā. Tā kļūst arvien psihiski dīvaināka, psihiski neadekvātāka. Skaidrs, ka daudziem psihiskās veselības stāvoklis atļauj izmantot datoru. Viņi prot lasīt un rakstīt; prot arī sagatavot relatīvi sakarīgu tekstu. Viņu saprāta līmenis ļauj zināt, ka internetā nav jānorāda savs vārds, uzvārds. Kāda daļa no viņiem ir gājusi pamatskolā, smēlusies zināšanas no TV un pat no grāmatām. Piemēram, iesniedzot darbu portālā “Pietiek”, tagad katram autoram ir jārēķinās ar to, ka viņa tekstu momentā apspļaudīs psihiski slims trollis. Taču psihiski slimie tagad ir visur – “Delfos”, “Dienā”, “NRA”. Faktiski nav iespējams pateikt, kur viņu nav.