Marta traģiskā bufonāde

2019.gada marta pirmā puse Latvijā bija pārbagāta smieklīgiem un reizē odioziem notikumiem. “6.oktobra paaudzes” idiotiski šizofrēniskās izdarības, agrāko nelabo tendenču turpinājums spieda bez zināma kritiskā vērtējuma neatstāt piedzīvoto realitāti. Odiozo notikumu lielā koncentrācija neilgā laikā pamudināja atsevišķās refleksijas apvienot zem viena tematiskā jumta ar nosaukumu “Marta traģiskā bufonāde”. Bufonāde ir ākstību un smieklīgu notikumu virkne. Mūsu dzīve ir kļuvusi bufonāde. Protams, ne visai adekvāta bufonāde, jo jautra smieklīguma vietā ir "smiekli caur asarām". Mums ir sava bufonādes specifika - traģiskā bufonāde.

Himēru klātbūtne

“NRA.lv” 2019.gada 1.III raksta: “Sekojot skandālam ap labklājības ministri Ramonu Petraviču un cerot paskubināt premjeru šo situāciju atrisināt pēc iespējas ātrāk, opozīcijā esošā Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) Saeimā Ministru prezidentam Krišjānim Kariņam iesniegusi jautājumu Par valdības neiecietīgo attieksmi pret aplokšņu algas maksājumiem. Taču ir skaidrs, ka ātrāk par šā gada budžeta pieņemšanu (!?) virzības šajā jautājumā nebūs. K. Kariņš paudis, ka publiski izskanējusī informācija par ministres vīra Aleksandra Petraviča uzņēmumā Monēta, kurā R. Petraviča, savulaik, vadījusi finanšu lietas, it kā izmaksātajām aplokšņu algām jāvērtē sadarbībā ar Valsts ieņēmumu dienestu (VID). Premjers aicinājis R. Petraviču sadarboties ar VID. Savukārt uz jautājumiem par to, vai skandāls varētu kalpot par pamatu R. Petravičas demisijas pieprasīšanai, premjers neatbild (!?).” Tā ir tipiski smieklīga (protams, faktiski reti riebīga un katru no mums apkaunojoša) aina Latvijas noziegumu brīvībā: zagli ķersim tikai tad, kad sāks ziedēt ievas, atlidos stārķi...Šajā gadījumā - apstiprinās budžetu! Vai tiešām latviešu varas inteliģence jau ir tik grandiozi deģenerējusies, ka neviens vairs nesaprot, ka noziedznieks ir jāķer un jāsoda nekavējoties, bet nevis jāgaida kaut kādas izmaiņas dabas apstākļos, dzīves reālajos notikumos? Tāda pieeja jau vairs nav attiecināma uz cilvēkiem, bet ir attiecināma uz kaut kādiem cilvēcei nezināmiem un antropoloģiski neidentificējamiem briesmoņiem, pārdabiskiem nezvēriem, himērām...

Dzīvības simbols

Interneta medijs “nra.lv” 2019.gada 3.martā informē: “Sabiedrības iniciatīvu portālā "Manabalss.lv" savākti nedaudz vairāk kā 10 000 parakstu tā dēvētā Uzvaras pieminekļa demontāžai.” Vācu fašisti plānoja pēc savas uzvaras II Pasaules karā iznīcināt latviešu tautu kā nevērtīgu tautu. Vācu fašistu uzskatā latvieši bija nevērtīga tauta, kas ir jāiznīcina. Lieki ir atgādināt, cik absurda ir latviešu vienas daļas attieksme pret vācu fašistiem. Tā vietā, lai nosodītu un vienoti apliecinātu nacionālo naidu pret vācu fašistu plānu iznīcināt latviešus kā nevērtīgu tautu, tautas viena daļa nevēlas zināt un ņemt vērā drausmīgo vēsturisko patiesību. Daudzi latvieši nevis nosoda vācu fašistus, bet nosoda savus glābējus!Tā ir neticama situācija! Tā ir nenormāla situācija! Tā liecina par tautas nevērtību! Vēlēšanās sagraut Uzvaras pieminekli ir viena no visspilgtākajām liecībām par latviešu tautas kādas daļas amorāli kroplo seju. Tāda vēlēšanās apliecina vācu lēmuma pareizību. Vai to latviešu stulbeņi ir spējīgi saprast? Uzvaras piemineklis faktiski ir otrs svētākais piemineklis latviešu tautai. Pirmais piemineklis ir Brāļu kapi, bet nevis Brīvības piemineklis, jo nevērtīgā latviešu tauta 2003.gadā uzspļāva valstiskajai brīvībai, neatkarībai, suverenitātei. Tagad riebīgi nepateicīgā latviešu tauta grib uzspļaut savas dzīvības un pastāvēšanas simbolam.

Piemineklis un algas

“Otrajā” Latvijas Republikā ir skaista tradīcija: ja vairāk vai mazāk radikāli mainās valdošās kliķes primātu sastāvs, tad katru reizi tūlīt tiek iedarbināti divi procesi – 1) ebreji prasa atdot viņiem godīgā darbā iegūtos namīpašumus un 2) skolotāji prasa palielināt algas. Ebrejus neaiztiksim. Latviešu jaunā himna “Ebrejs Rīgas pilī” drīz izsvītros no skaistās tradīcijas pirmo procesu. Tam tiks pielikts punkts, ebrejiem ar uzviju atdodot pusi Rīgas. Taču skolotājus nākas aiztikt. Īpaši tagad sakarā ar kaislībām ap priekšlikumu iznīcināt Uzvaras pieminekli Pārdaugavā. Priekšlikums ir nacionāli nelietīgs. Ja nebūtu padomju armijas uzvaras karā un karā uzvarētu Vācija, tad šodien nebūtu latviešu tautas, kuru vācieši atzina par nevērtīgu tautu un tāpēc iznīcināmu tautu. To noskaidroja Kārlis Kangeris Vācijas arhīvos. Visjaunākās kaislības sakarā ar priekšlikumu sagraut Uzvaras pieminekli gribot negribot atgādina par skaistās tradīcijas otro procesu – skolotāju prasību palielināt algas. Vietā ir nepolitkorekts jautājums “Vai skolotāji ir pelnījuši algas palielinājumu?”. Ap piemineklim veltītajām publikācijām interneta komentāros tagad ārdās jaunās paaudzes indivīdi, ar “visām četrām” atbalstot priekšlikumu un pie reizes izsakot dažādas vēsturiskās muļķības, saprotams, lamājot krievus, padomju iekārtu utt. Nav grūti saprast, ka jaunāko paaudžu tendenciozās, kroplās zināšanas vēsturē ir skolotāju “nopelns”, rusofobijas smirdoņa jaunatnē tāpat ir skolotāju “nopelns”. Bet ar to vien nebeidzas skolotāju “nopelni”. Skolotāju “nopelnu” uzskaitījums ir plašs. Skolotāji ir līdzvainīgi tādos nedarbos kā izglītība kā bizness, nemitīgās reformas izglītībā, mācību grāmatu gatavošana kā bizness. Skolotāju “nopelns” ir “6.oktobra paaudzes” šarlatāni, idioti, gobzemblēži, dauni, praida tūkstoši ar maziem bērniem pie rokas, interneta neizglītotie un dziļi aprobežotie troļļu simti, pusizglītotie jaunie “eksperti”, “Delfi” iluzoro versiju jaunie speciālisti, latviešu “radošās” jaunatnes vislielākās mēslu bedres “Satori” pietaisītāji, jauno žurnālistu antropie simulakri. Skolotāju “nopelns” noteikti ir morālie kastrāti valdībā un parlamentā (“Petraviču [noziedznieci !?] sargā trauslais līdzsvars valdībā”). Bez skolotāju līdzdalības latviešiem nebūtu tik pretīga attieksme pret tādām cilvēcē svētām vērtībām kā brīvība, neatkarība, suverenitāte. Skolotāji noteikti ir līdzvainīgi organizētās noziedzības plūdos, masveida zagšanā (to vislabāk zina skolu direktoru mafijas). Nav nepieciešams runāt par izņēmumiem. Nekādā gadījumā visi skolotāji vienādā mērā ir sastrādājuši tik tikko minētos un citus “nopelnus”. Tas ir skaidrs. Jārunā ir par kopējo devumu, kas nosaka latviešu tautas šodienas kolektīvo seju, uz kuru nav ieteicams skatīties spogulī, ja nav vēlēšanās paģībt un vēl ir saglabājusies zināma pašcieņa.

Psihiskā veselība un fobijas

Fobijas ir sastopamas katrā paaudzē. Latviešu katrā paaudzē noteikti būs cilvēki, piemēram, ar naidīgu izturēšanos pret Krieviju, krieviem. Latvijā pašlaik rusofobija visizteiktākā ir jaunākajā paaudzē. Tas uzskatāmi atspoguļojas internetā sociālajos tīklos un komentāros. Rusofobijas apjoms ir milzīgs. Turklāt tas ir, tā teikt, intelektuāli un idejiski haotisks. Rusofobija nebalstās uz vairāk vai mazāk pamatotu priekšstatu, bet tajā valda kaut kāda murgaina un pilnīgi nesakarīga vervelēšana. Tā vien liekas, ka mūsu rusofobiem ir milzīgas problēmas ar psihisko veselību. Īpaši tas attiecas uz t.s. troļļiem. Tie noteikti nav garīgi veseli jaunieši. Gribas pat domāt, ka psihiski neveselos jauniešus apzināti ekpluatē portālu saimnieki. Citādāk tas viss nav izskaidrojams. Te varbūt ir darbs varenajam tiesībsargam, jo psihiski slimos cilvēkus aizsargā īpaša likumdošana, jo viņi paši var nebūt spējīgi aizstāvēt sevi attiecībās ar darba devēju. 2017.gadā Latvijā uzskaitē bija 89668 iedzīvotāji ar psihiskās saslimšanas un uzvedības traucējumiem – psihiskiem traucējumiem, šizofrēniju, garīgo atpalicību, šizotipiskiem traucējumiem. Turklāt ir briesmīga dinamika: 2009.-2014.g. psihiski slimo skaits palielinājies par 21%; skaits turpina augt arī pēc 2014.gada. Skaidrs, ka daudziem psihiskās veselības stāvoklis atļauj izmantot datoru. Viņi prot lasīt un rakstīt; prot arī sagatavot relatīvi sakarīgu tekstu. Viņu saprāta līmenis ļauj zināt, ka internetā nav jānorāda savs vārds, uzvārds. Kāda daļa no viņiem ir gājusi pamatskolā, smēlusies zināšanas no TV un pat no grāmatām.

Svētuma deficīts

Vai kāds var paskaidrot, kas šodien latviešu miljonam ir svēts? Labi ir zināms, ka svēta nav brīvība, neatkarība, suverenitāte, taisnīgums, tiesiskums, gudrība, godīgums, izglītība, zinātne. Loģiski, ka tādā gadījumā svēts nav arī Valsts prezidenta institūts, un parlaments par Rīgas pils pieelpotāju ievēlēs ebreju, bet nevis latvieti. Turklāt ievēlēs aprobežotu ebreju. Tātad kaut kādu imitāciju, kas savu juridisko neizglītotību pierādīja preambulas kroplībās. Šim neadekvātajam ebrejam latvieši velta tādus epitetus kā gudrs, erudīts, izglītots, inteliģents. Latviešus var saprast. Viņiem gribas vismaz reizi mūžā lietot šos skaistos vārdus tāpat kā to dara citu tautu cilvēki. Latvieši šos vārdus nekādā gadījumā nedrīkst attiecināt uz saviem tautiešiem. Tāpēc tagad latvieši ir laimīgi, ka žogmalē ir atradies neizdevies cittautietis, kuram var bez bailēm un, galvenais, skaudības adresēt skaistos epitetus. Latvijā vairs nav ebreju. Pēdējais ebrejs Grigorijs Smirins mira 2017.gada 16.janvārī. Ja Latvijā būtu ebreji, tad viņi nekad neļautu šim pseidojuristam apkaunot ebreju tautu. Ebreji ir gudri cilvēki. Viņi zina savu vietu svešā zemē. Savu vietu vienmēr nezina tikai pilnīgi muļķi, kurus nākas apvaldīt. Un ebreji to prot lieliski. Daudz labāk nekā latvieši, kuriem visur pa priekšu iet muļķi.

Dieva dāvana

Acīmredzot kā Dieva dāvanu nākas vērtēt padomju neilgo periodu latviešu tautas dzīvē. XX gs. 70.gados latviešu tauta savas kultūras vēsturiskajā attīstībā sasniedza kulmināciju visos esamības segmentos – gan garīgajā segmentā, gan materiālajā segmentā. Latviešu radošais potenciāls grandiozi (kā saka, pasaules līmenī) uzplauka mākslā, zinātnē, ekonomikā. Pret to nākas izturēties kā pret Dieva dāvanu. Padomju periodā tika pamatīgi ierobežota latviešu galvenā mentālā stihija – ienīst, necienīt, neatbalstīt, nolamāt, nobīdīt malā savus gudrākos un godīgākos tautiešus. Padomju periodā tika atbalstīti un sekmēti labākie latvieši. Tā tas notika tāpēc, ka padomju periodā latviešu dzīve noritēja, metaforiski sakot, Maskavas uzraudzībā un vērtību sistēmā. Tas bija ļoti svarīgi. Maskava pieprasīja dzīves priekšgalā virzīt labākos, talantīgākos, godīgākos. Tāds pieprasījums tika noformēts partijas varas visaugstākajā līmenī, tāpēc LPSR vadītāji cītīgi sekoja Maskavas diktātam un vietējās sabiedrības cilvēciski vērtīgākā daļa tika lolota jau visjaunākajā paaudzē, noskatot un atlasot kadrus studentu pirmajos kursos. Pilnīgi cita aina ir bijusi un pastāv latviešu “brīvvalstī”, kā arī cara laikā. Spilgtākie piemēri latviešu tradicionālajam naidam un tā vēsturiskajam rezultātam pret saviem spējīgakajiem tautiešiem ir Purvīša, Rozentāla, Valtera Latvijas pamešana sakarā ar viņu vajāšanu 1905.gadā. Spilgts piemērs ir nelietīgā izturēšanās pret Raini pirmā Valsts prezidenta vēlēšanās, LU akadēmisko pelēcību atsacīšanās atbalstīt Raiņa kandidatūru Nobela prēmijai. Vēsturiski viens no pirmajiem spilgtākajiem piemēriem ir Nobela prēmijas laureāta Ostvalda Latvijas pamešana un savā turpmākajā dzīvē vairs neko nevēloties dzirdēt par Rīgu. Vispārzināms fakts ir tas, ka latviešu kultūrā daudzas izcilas vērtības ir radītas ārpus Latvijas un bez tiešas saskares ar latviešiem. Tā tas ir, sākot ar Pumpura daiļradi, Matveja daiļradi, Kluča daiļradi un beidzot ar šodienas latviešu slavenajiem operdziedātājiem, diriģentiem. Par “otrās” brīvvalsts latviešu attieksmi pret godīgiem un gudriem cilvēkiem nevienam saprātīgam cilvēkam nav jāatgādina. Neapšaubāmi, arī tagad latviešiem ir gudri un godīgi cilvēki. Kāda daļa no viņiem pat vēl ir psiholoģiski spējīga uzturēties Latvijas vidē. Taču visu izšķir proporcionalitāte. No 100 latviešiem gudri un godīgi varbūt ir 2-3 cilvēki, kuri nav spējīgi pretoties intelektuāli un morāli neadekvātajai obskurantu masai. Bet pats nepatīkamākais “otrajā” brīvvalstī ir tas, ka latviešu kultūrā nomācoši draudīgi dominē tāds morālais noskaņojums un tādas garīgās tendences, normas un vērtības, kurām nav nekāds sakars ar gudru un godīgu cilvēku ģenēzi, attīstību un perspektīvām sevi dzīvē (Latvijas valstī) realizēt atbilstoši talantam, prātam un sirdsapziņai. Nav ticams, ka Dievs gribēs otro reizi latviešiem kaut ko dāvināt. Gluži pretēji: Dievs ir sodījis latviešu tautu ar tādu nacionālo nelaimi kā "6.oktobra paaudze".

Boikots

Ideja boikotēt EP vēlēšanas ir laba ideja. Tā parādīs tautas pašcieņas saglabāšanos. Parādīs, ka tautu neapmierina tagadējais kriminālais kapitālisms. Tāpat parādīs, ka tauta neuzticas valdošajai kliķei, tās partijām. Boikots būs apliecinājums ES/EP bezjēdzībai un bezatbildībai, stingri nevēršoties pret ES/EP sistēmā ietvertās LR nacionāli reakcionāro un krimināli oligarhisko režīmu, izmantojot subsidiaritātes principu. Taču elektorāta kāda daļa nepiekrīt boikotam. Galvenais arguments – ja latvieši nebalsos, tad EP iebalsos no Latvijas tikai Ždanoku, Mamikinu u.c. cittautiešus, kuri realizēs Kremļa politiku. Tāds arguments ir aplams. Nekādi nav aizmirstams, kas ir "otrā" LR. "Otrā" LR ir PSKP/VDK projekts, kā rezultātā PSKP/VDK nomenklatūras kadri ekspropriē PSRS sabiedriskos kopīpašumus un maskētā veidā saglabā visā bijušās PSRS teritorijā politisko varu. Tas viss notiek ar vietējo kompradoru un nacionālo nodevēju rokām un sirdi - vietējo valdošo kliķi. Ždanoka, Mamikins u.tml. nekad nav bijuši LR pie varas. PSKP/VDK varas saglabāšanos realizē latvieši, kuri ir pie varas. Tādējādi baidīt tautu ar Ždanoku u.c. ir aplami. Nelietības, nodevības "Maskavas" labā pastrādā latviešu tautības izdzimteņi, par kuru noziegumiem politiski, morāli un metafiziski ir atbildīgs latviešu elektorāts.

Sāpīgais jautājums

Jautājums “Vai skolotāji ir pelnījuši algas pielikumu?” ir sāpīgs, taču nav nepolitkorekts. Tāds jautājums ir objektīvi pamatots. Tautas jaunākās paaudzes (“6.oktobra paaudzes”) attīstības līmenis ir viskonkrētākais iegansts uzdot minēto jautājumu un pret to izturēties kā pret retorisko jautājumu. Atbilde uz jautājumu ir zināma, un var būt tikai viena atbilde. Aizvadītajos 30 gados Latvijas skolās masveidā ir prevalējis tāds mācību saturs un tāda mācību satura didaktiskā izklāsta maniere, ka tas viss ir graujoši veicinājis rusofobiju, primitīvas un kroplas vēstures zināšanas, vājas sociālās zināšanas par valsti, politiku, ideoloģiju, nacionālajām attiecībām. Latvijas skolās nav panākta cieņa pret brīvību, neatkarību, suverenitāti. Tāpat nav panākta cieņa pret garīgumu, patiesīgumu, taisnīgumu, tiesiskumu. Latvijas skolās nav iemācīts cienīt un atbalstīt gudrus un godīgus, talantīgus un atbildīgus līdzcilvēkus. Latvijas skolās nav nostiprināta grāmatas un lasīšanas, izglītotības un inteliģentuma autoritāte. Latvijas skolās izglītība un audzināšana nav kļuvusi kritiskās domāšanas veicinātāja, nav iemācījusi cienīt un izmantot kultūras mantojumu, balstīties uz vecāko paaudžu dzīves pieredzi. Latvijas skolu darbība nav bijis pamats personību izaugsmei, nav bijis pamats īstas un cienījamas elites izveidošanai. Latvijas skolu darbības rezultāts nevar sekmēt nacionāli politiskā imperatīva nostiprināšanos jaunajā paaudzē. Par nacionāli politisko imperatīvu iesaku dēvēt kategorisku prasību kopumu cilvēku (jauniešu) attieksmē pret tautu, valsti un tās politiku. Runa ir par cilvēku attieksmi pret nacionālo politiku. Tātad runa ir par to, kas attiecas uz attiecīgo konkrēto tautu un valsti. Šajā ziņā cilvēku attieksmē ir jāvalda stingrai morālajai pozīcijai. Cilvēkiem ir nekļūdīgi un stabili jāzina, kādai ir jābūt tautai, kādai ir jābūt tautas valstij un kādai ir jābūt tautas valsts politikai. Cilvēku attieksmē ir jāvalda stingriem kritērijiem. Cilvēkiem ir jāvērtē tauta, valsts un tās politika atbilstoši šiem stingrajiem kritērijiem. Tautas vērtējumā pats svarīgākais ir tās attieksme pret brīvību, suverenitāti, neatkarību, valsti. Tautā ir jābūt nelokāmai cieņai pret brīvību, suverenitāti, neatkarību, valsti. Tautas apziņā ir jāvalda pārliecībai, ka tās dzīve ir cilvēciski pilnvērtīga vienīgi brīvībā - savā neatkarīgā un suverēnā valstī. Pret neatkarīgu un suverēnu valsti tautai ir jāizturas kā pret savas attīstības galveno mērķi un rezultātu. Valsts vērtējumā pats svarīgākais ir tautas suverēnās varas garantija, sociālā un tiesiskā taisnīguma nodrošināšana. Valsts var iegūt pozitīvu vērtējumu vienīgi tad, ja tās pastāvēšanas laikā ir iespējama tautas severēnā vara, kā arī valsts spēj nodrošināt sociālo un tiesisko taisnīgumu. Politikas vērtējumā pats svarīgākais ir tautas demogrāfiskais kāpums, nacionālo interešu aizstāvēšana, tautas kultūras attīstība un kultūras mantojuma saglabāšana. Cilvēkiem ir jāvērtē, kā valsts izturas pret tautas bioloģisko atražošanu, tautas ekonomiskajām, izglītības, veselības aizsardzības, garīgās kultūras vajadzībām, tautas tradīciju saglabāšanos un tautas etniskās identitātes nostiprināšanu.

Traģēdiju nasta

“Otrā” Latvijas Republika ir daudzu traģēdiju izraisītāja. Pēcpadomju gados sākās latviešu tautas strauja izmiršana, ko padomju iekārta aizkavēja vismaz par 20 gadiem un varēja aizkavēt (un vispār nepieļaut) arī nākotnē. Latviešu tauta 90.-91.g. pievienojās Rietumeiropā izmirstošajai “baltajai” rasei. Traģēdija ir tautas enerģiskākās daļas aizceļošana no Latvijas darba un cilvēciski cienīgas dzīves meklējumos citās valstīs. Traģēdija ir PSKP/VDK varas saglabāšanās, “prihvatizācija”, kriminālā kapitālisma ieviešana, noziegumu brīvība kā tautas morāli tikumiskās traģēdijas avots. Atsevišķa traģēdija ir “6.oktobra paaudze”, kas radās citu traģēdiju rezultātā,- galvenokārt izglītības degradācijas un zinātnes iznīcināšanas rezultātā. Milzīga (pati galvenā!?) traģēdija ir tautas elites deficīts, to aizstājot ar pilnīgi sapuvušu varas inteliģenci – humanitātes noziedzniekiem. Īpaši nākas izdalīt traģēdiju, kurai netiek pievērsta uzmanība. Uz “otrās” Latvijas Republikas nacionāli reakcionārā un krimināli oligarhiskā fona traģēdija kļūst to cilvēku ieguldījums, kuri cīnījās pret padomju iekārtu pēc kara un ziedoja savu dzīvību “mežabrāļu” iznīcināšanas kaujās. Uz “otrās” Latvijas Republikas nacionāli reakcionārā un krimināli oligarhiskā fona traģēdija kļūst arī latviešu ziedotās dzīvības kara gados vācu armijas sastāvā. Tagad redzam, ka Latviešu leģiona karavīri, kuri atdusas Lestenes Brāļu kapos, dzīvības ziedoja, lai plauktu šodienas masveida zagšana, iedzīvotāju masveida sadegšana, pie varas nonāktu fundamentāli kroplā “6.oktobra paaudze” – pašu latviešu izglītības un audzināšanas kolosālais brāķis. Dzīvības tika ziedotas, lai latviešu masām brīvība un valsts suverenitāte nebūtu nekāda vērtība. 16.marta pasākums noteikti ir jāapzinās no šodienas šausmīgās realitātes viedokļa. Tiem, kuriem Latvijas Republika bija un joprojām ir brīvības un neatkarības ideāls, tagadnes “ES dalībvalsts” ir pazemojošu, apkaunojošu, smeldzīgu traģēdiju morālā nasta.

Nolādējuma aktualitāte

Par Olaines lieluzņēmuma odiozo likteni nākas tikai priecāties. Tas ir ļoti labi, ka Olaines lieluzņēmuma odiozais liktenis kā konkrēta uvertīra analoģiskiem citiem likteņiem attiecas uz lielu uzņēmumu – vienu no lielākajām Latvijas ekonomikas ražotnēm, kuru, saprotams, pilnā mērā skāra PSKP/VDK nomenklatūras morālo kastrātu “prihvatizācija”. Respektīvi, skāra tā noziedzība, kas tika veikta pret sabiedrību, ekspropriācijai pakļaujot sabiedrības kopīpašumus. Tas bija zināms jau pašā sākumā, ka tāda mēroga noziedzība, kas kļuva pēcpadomju jauno “valstu” pamats un tajā skaitā arī “otrās” Latvijas Republikas pamats, agrāk vai vēlāk piedzīvos krahu. Noziegumi nevar būt sākums jaunai dzīvei - nevar būt sākums jauna tipa valstiskumam un jauna tipa sociālajām attiecībām. Tas bija jau no paša sākuma saprotams, ka noziedzība kļūs lāsts  - “prihvatizātoru” mūžīgs nolādējums, viņu izveidotās noziegumu brīvības mūžīgs nolādējums un personiskās dzīves mūžīgs nolādējums, ko tagad izjūt nelaimīgās sievietes, pašas varbūt neapzinoties savas esamības atrašanos nolādējuma varā. Notikumi ap Olaines lieluzņēmumu ir nolādējuma burvība. Tā ir ļoti vajadzīga nolādējuma burvība, stimulējot sabiedrību atcerēties, ka jauna dzīve ir jāceļ uz godīgiem pamatiem un jauns valstiskums ir jādibina ar godīgām rokām un godīgām sirdīm.

Nepateicības dinamika

Principā nekā jauna nav. Nelietīgā ideja likvidēt Uzvaras pieminekli ir kārtējā latviešu nepateicības izpausme. Nepateicība ir sen novērota un sen diskursīvi fiksēta latviešu identitātes izpausme. Saprotams, vēsturiski pirmā to novēroja un literāri apcerēja vācbaltu inteliģence. Vācbaltus pirmo reizi latviešu nepateicība acīmredzot vissāpīgāk pārsteidza sakarā ar I Dziesmu svētkiem 1873.gadā. Dziedāt korī latviešu zemniekus iemācīja vācieši. Bez vācbaltu iniciatīvas nebūtu kori, koru dziesmas, dziesmu svētki. Taču 1873.gadā latviešu runas vīri izturējās ļoti nepateicīgi – publiski noliedza vācu ieguldījumu, aicināja vācus turpmāk nejaukties latviešu dzīvē u.tml. Neapšaubāmi, vācbalti latviešu nepateicību saistīja ne tikai ar koru dziedāšanu. Vācbalti izveidoja latviešu literāro valodu, izdeva reliģiskos tekstus latviešu valodā, organizēja skolas un sagatavoja mācību grāmatas, finansēja talantīgāko latviešu jaunekļu augstākās izglītības iegūšanu. Pats par sevi ir saprotams, ka Latvijas saimnieciskā sfēra bija vācbaltu devums. Latvieši pret to visu izturējās nepateicīgi. Vācu naciķu lēmumu pēc uzvaras karā iznīcināt latviešu tautu noteikti ietekmēja vairāki faktori. Latviešu nepateicībai noteikti bija būtiska loma. Tagad jau 30 gadus tiekamies ar nepateicības dinamiku. Jau 30 gadus latviešu varas inteliģence demonstrē klaju nepateicību pret padomju valsti, krievu tautu. Latviešu nepateicība ir izteikti amorāla izdarība. Padomju laikā latviešu kultūras attīstība 70.gados sasniedza kulmināciju gan garīgajā sfērā, gan materiālajā sfērā. Padomju Latvija bija viena no visaugstāk attīstītajām PSRS republikām. Aizvadīto 30 gadu latviešu nepateicības dinamikā visriebīgākā izpausme ir nicīgā izturēšanās pret padomju armiju, tās uzvaru karā. Šausmīgi amorāla rīcība ir padomju armijas vienādošana ar nacistu armiju, sociālistiskās ideoloģijas vienādošana ar nacistisko ideoloģiju. Nepateicība kā tautas identitātes izpausme saglabājas un progresē. Tas ir tāpēc, ka latviešiem nav elites. Latviešiem ir vienīgi sapuvusi varas inteliģence – nepateicības ģenerētāja un propagandētāja.