Sarunā par demogrāfiju nepieciešams paskaidrot trīs
momentus. Pirmkārt, jaunāko publikāciju autori neprot skaidri un stingri
nošķirt valsts iedzīvotāju skaita pieaugumu vietējās tautas (teiksim, latviešu
tautas) dzimstības pieauguma rezultātā no valsts iedzīvotāju skaita pieauguma,
valstī ielaižot „melnās” un „pusmelnās” Āfrikas migrantus. Nelietīgi ir
lielīties par valsts iedzīvotāju skaita pieaugumu migrantu ielaišas rezultātā.
Lielīties drīkst tikai par savas tautas dzimstības pieaugumu. Saprotams, ja to
izdodas panākt. Otrkārt, no vienas puses ārprātīgs nacionālais noziegums ir
valdošās kliķes destruktivitāte, veicinot tautas vērtīgākās daļas dzimtenes
pamešanu, bet no otras puses ārprātīgs nacionālais noziegums ir valdošās kliķes
jaunākie plāni par migrantu aicināšanu noteiktās profesijās, par ko tagad
regulāri blādās izcili aprobežotais Valmieras grāmatvedis. Tāda notikumu gaita
aksiomātiski liecina par latviešu etnosa nespēju ģenerēt tautas pastāvēšanai
nepieciešamu optimālu politisko, valstisko virsslāni. Treškārt, nav daudz
demogrāfiskā faktora adeptu. Nav daudz filosofu un zinātnieku (vēsturnieku,
antropologu, kulturologu, sociologu u.c.), kuri demogrāfisko stāvokli uzskatītu
par galveno faktoru cilvēces virzībā. Līdz šim zinātnē nav pieņemts pret
demogrāfiju izturēties kā pret galveno apstākli, kas cēloniski iedarbojās uz
cilvēces likteni un cilvēces kultūras procesiem, tos izraisot (kā cēlonis),
nosakot (determinējot), veicinot vai pastiprinot, kā arī novājinot vai degradējot.
Tas, ka demogrāfiskais stāvoklis (cilvēku dzimstība un mirstība, cilvēku
kopskaits) ir galvenais stāvoklis, no kura ir atkarīga cilvēces gaita
(civilizācija/kultūra), vēl nebūt nav zinātniskā norma. Joprojām cilvēces
darbības, uzvedības un komunikācijas analītikā gandrīz nemaz netiek runāts par
demogrāfiskajiem apstākļiem kā attiecīgo procesu izšķirošo faktoru. Tas šķiet
dīvaini. Cilvēki taču vienmēr varēja ievērot, ka viens ir dzīve nelielā ģimenē,
bet pavisam kaut kas cits ir dzīve lielā ģimenē. Tas attiecas arī uz citiem
sociālajiem kolektīviem – ģintīm, ciltīm, tautām. Labi ir zināms, ka mazas
tautas liktenis radikāli atšķiras no lielas tautas likteņa. Kopumā to pašu var
teikt par cilvēci. 7-8 miljardus lielas cilvēces liktenis ir savādāks nekā 1-2
miljardus lielas cilvēces liktenis. Jēdzieni „masu sabiedrība”, „masu kultūra”,
„masu cilvēks” radās tikai pēc tam, kad no XIX gadsimta uz planētas patiešām
dzīvoja iedzīvotāju milzīgas masas. Hosē Ortega-Gasets par „masu sacelšanos”
sāka sociāli filosofēt acīmredzot t.s. demogrāfisko emociju rezultātā. Viņš
emocionāli raksta par jauno atklājumu – cilvēku masveidību uz ielas, baznīcās,
kafejnīcās, vilcienos. Cilvēku masveidība atstāja dziļu emocionālo iespaidu.
Cilvēku masveidība bija pilnīgi jauna un negaidīta izjūta. Sergeju Kapicu var
uzskatīt par demogrāfiskā faktora adeptu. Vēloties sastapt domubiedrus, viņš
iepazītajā literatūrā ir noskaidrojis tikai dažus vēsturniekus, kuri ir
izteikušies par demogrāfijas kardinālo lomu. Savukārt mūsdienu globālo sociālo
procesu tāda ģeniāla analītiķa darbībā kā Sergejs Kurginjans arī nekas nav
sastopams par demogrāfisko faktoru. Joprojām valda klusums sociālajā
filosofijā, politiskajā filosofijā, starptautisko attiecību filosofijā.
Teiksim, Eiropas liktenis (migrācija, eiropiešu novecošana un izmiršana) arī
nav pamudinājis pievērsties demogrāfiskajam faktoram kā galvenajam faktoram.
Slavenā amerikāņa koncepcija par civilizāciju sadursmi arī iztika bez
demogrāfiskās analīzes; respektīvi, demogrāfiskās pārejas (1960.-2050.g.)
interpretācijas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru