otrdiena, 2017. gada 21. novembris

Tabuizācija


Ne tikai latviešu kultūrā ir tabuizācija – pasludināšana par nepieminamu, aizliegtu. Tabuizācija ir cilvēces garīgās dzīves konstanta parādība. Pie mums pēcpadomju  laikā tabu attiecas uz „okupāciju”. Tabuizācija var būt pozitīva un sociāli vajadzīga nostādne, lai nebojātu sociuma morālo stāju, sociumā neievazātu perversas izpausmes u.tml. Taču tabuizācija var būt arī amorāla nostādne, lai kādas sociālās grupas interesēs realizētu noteiktu ideoloģiju, kas balstās uz vēsturiski neadekvātu, tendenciozu materiālu u.tml. „Okupācijas” tabu ir amorāla tabuizācija. Vēršanās pret amorāliem tabu prasa zināmu drosmi, nebaidīšanos nostāties pret visu sociumu jeb, kā parasti saka, „vienam nostāties pret visu tautu”. Tāda rīcība arī ir ļoti sena. Par to var lasīt Bībelē. Rainis par to raksta dienasgrāmatā, attiecinot iespēju savā taisnībā, savos uzskatos un savos vērtējumos palikt vienam pret visu latviešu tautu. „Jāzepā un viņa brāļos” ir apņemšanās „Tad iešu viens pret visu pasauli!”. Iespējams, t.s. pārejas laikmetos, kad kardināli viss mainās un klasiskās vērtības, un normas masveidā zaudē aktualitāti, tiek noklusētas un izkropļotas, droši iet „vienam pret visu pasauli” ir ļoti vajadzīgs. Tāda pozīcija kļūst dzīves nepieciešamība - cilvēka pašcieņas saglabāšanas radikāls veids.


Nav komentāru:

Komentāra publicēšana