Bandītisms

Saruna par valstisko bandītismu var būt saruna par mietpilsoņu telpu – mietpilsoņu elitārismu, kurā ietilpst pašpārliecinātā velme saplūst ar „legālo” kriminalitāti, kas mietpilsoņiem asociējās ar „pasaules varenajiem”. Katrs egocentrisks mietpilsonis (egocentrisms obligāti ietilpst mietpilsoņa īpašību kolekcijā) vēlas iekļauties „pasaules vareno” klanā. Tā tas noteikti ir Latvijā. Tas ellišķīgais elitārisms, kas pie mums Rīgā uzplauka pēcpadomju pirmajās stundās (faktiski jau čekistu atlasītās LTF vadošās “elites” laikā), ir mietpilsoņu elitārisms ar šim „elitārisma tipam” visām tipiskākajām īpašībām. Mietpilsoniski aprobežotā pseidoelite pati radīja savu „elitāro telpu” – kafejnīcas, veikalus, restorānus, klubus, Rundāles pili, Klubu-21, valstiskās varas bandu. Tas ir atspoguļots „Latvijas kultūras vēsturē. No vissenākajiem laikiem līdz mūsdienām” (latviešu mietpilsoņu ienīstā grāmatā). Arī valsts bandītisms ir mūsu mietpilsoņu telpas sastāvdaļa. Mietpilsonis ir labs savā mietpilsoniskajā vidē. Nonākot citā vidē, mietpilsonis šo vidi nekavējoties sagrauj – likvidē (apsmej, ignorē, nosoda) visu garīgo un metafizisko, bez kā nekas nevar pastāvēt. Mietpilsonis ienīst garīgumu un metafizisko. Padomju laikā tas bija skaidri redzams, ja kāds mietpilsonis nonāca varas „augšā”. Šis mietpilsonis tūlīt būtiski izmainījās. No viņa izveidojās īpašs sociālais hibrīds, kura naids pret garīgumu un metafizisko ieguva leģitimitāti. Mietpilsonis stulbi uzskatīja, ka viņa naids pret garīgumu un metafizisko ir likumīgs, ar „sociālistiko likumu” atzīts. Uz mietpilsoņa apziņu atsaucās vispārējā oficiālā materiālistiskā dzīves (vērtību) orientācija. Tā iedvesmoja mietpilsoni-priekšnieku. Minētā orientācija veicināja mietpilsonības uzplaukumu, oficiālo statusu, autoritāti, reputāciju. Mietpilsoniskumam bija stabilas pozīcijas, neskatoties uz intelektuāļu nemitīgo mietpilsonības kritiku publicistikā, mākslā, daiļliteratūrā. Jebkurā parādībā, procesā, kas nonāca varas „augšā” dirnējošā mietpilsoņa redzeslokā, vispirms un pirmkārt tika iznīcināts garīgais un metafiziskais. Turklāt bija redzams, ka mietpilsonim ir perfekti attīstīta oža, momentā fiksējot garīgumu un metafizisko attiecīgajā parādībā, procesā. Mietpilsoņa attiecībās ar valsts bandītismu šis garīgais un metafiziskais ir nacionālās intereses, valsts intereses, sabiedrības intereses. Nav vajadzīgs atgādināt, ka pie mums Latvijā „augšā” sēdošais mietpilsonis-bandīts totāli ignorē minētos garīgos un metafiziskos fenomenus. Mietpilsoņu sugai vispār ir svešs un nesaprotams garīgums un metafiziskais. Mietpilsoņu suga ienīst visu tai svešo un nesaprotamo. Tā ir vēsturiski klasiska atziņa. Tāpēc Bruņinieku namā smirdošais latviešu tautas mīlulis mietpilsonis-bandīts ienīst nacionālās intereses, valsts intereses, sabiedrības intereses.