Totālas deģenerācijas apstākļos, kad no Latvijas ir aizbraukusi tautas pasionārākā daļa, vietējās sabiedrības tikumiskais un kognitīvais sabrukums, kā arī valsts sabrukums ir acīmredzams fakts, vainīgā meklēšana ir loģisks solis. Saprotams, vainīgā meklēšana mazvērtīgiem radījumiem ir permanents process. Mazvērtīgi radījumi intuitīvi apzinās savu mazvērtību, taču viņu mazvērtība ir tik noslogota, ka tajā nav vietas paškritikai. Vieta ir tikai vainīgā meklēšanai līdzcilvēkos un citos etnosociālajos kolektīvos. Proti, citās tautās. Latviešu identiskā greznība nekad nav bijis paškritiskums. Vienmēr ir bijusi vainīgā meklēšana ārpus sevis. Citādāk nevar būt totālas deģenerācijas apstākļos. Tādos apstākļos vainas meklēšana ārpus sevis var iegūt jaunas formas. Tā praktiski ir noticis. Latviešu aprobežotākā daļa tagad ir sākusi vainu uzvelt it kā ārpus latviešu etnosa eksistējošajai valdošajai kliķei. Aprobežotie autori un viņu tekstu komentētāji ir sākuši atsacīties no savas etniskās saistības ar latviešu valdošo kliķi. Stulbuma apmātībā tiek apgalvots, ka latviešu „politiķi” nepieder latviešu tautai. Pie visa vainīgi ir „politiķi”, taču viņi neesot latvieši un viņiem neesot nekas kopējs ar latviešu tautu. Tāda debila pieeja, saprotams, ir totālas deģenerācijas liecība. Grūti ir pateikt, kas ir šausmīgāk. Vai šausmīgāka ir latviešu tradicionālā debilā mānija visā vainot krievus un Krieviju, jeb šausmīgāka ir jaunā debilā mānija visā vainot „nelatviešus” valsts pārvaldē. Katrā ziņa latviešu aprobežotākās daļas jaunā debilā mānija vainot valdošos „nelatviešus” ir spilgta mežonības un tumsonības izpausme. Tā odiozi liecina, ka latvieši savā prāta apsēstībā ir sākuši atsacīties paši no sevis. Latvieši ir sākuši šķirot tautu īstajos latviešos un neīstajos latviešos, it kā valdošās kliķes neīstie latvieši nekad vēlēšanās nebūtu saņēmuši tautas atbalstu, uzticību, paļāvību, cieņu, apbrīnu utt. Domājams, totālās deģenerācijas apstākļos turpmāk tiksimies ar jauniem „ziliem brīnumiem”.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru