Kloāka

Latviešu jaunāko paaudžu intelektuālo un morālo pederastu „satoriskā” kloāka ir nākusi pie gaišās latviešu tautas ar jaunu postmodernistisko smirdējumu – diskusiju par zinātni, zinātnes iespējām un vajadzību, patiesības un nepatiesības attiecībām pseidozinātnē un pseidozināšanās. Galvenā doma – saputrot latviešu apziņu jautājumos par zinātni, zināšanām, patiesību. Pārgudrās diskusijas atreferējumā jau pirmais teikums ir idiotisks: „Vai Latvijā vērojams jauns (!?) pseidozināšanu vilnis?”. Jautājums ir idiotisks tāpēc, ka Latvijā par laimi nekad nav bijis pseidozināšanu „vilnis”. To nepieļāva latviešu kuratori – vācieši, krievi. Tāds „vilnis” nebija ne cara laikos, ne „pirmajā” republikā un padomju periodā. Pseidozināšanu vilnis Latvijā strauji sākās un tagad ir sasniedzis „akadēmisko līmeni” pēcpadomju laikā, kad latvieši, tā teikt, tika palaisti savvaļā un varēja sākt darboties atbilstoši savas vispārējās attīstības pakāpei. Un, lūk, šī pakāpe izrādījās tik patīkama, ka tagad pseidozinātnieki veido LR akadēmisko personālu humanitārajās un sociālajās zinātnēs augstskolu katedrās un institūtos. Latviešu jaunāko paaudžu intelektuālie un morālie pederasti ir pārņēmuši tautas izglītošanu minētajās zinātnēs, darbojoties atbilstoši savai pseidointelektuālajai, šarlatāniskajai mentalitātei un postmodernisma perversijām. Diskusijas dalībnieki ir „Latviešu idiotismu kolekcijas” pamatlicēji – šlāpini, neiburi, sedlenieki.