svētdiena, 2017. gada 20. augusts

Kultūra

Šodien pieliku punktu etīdēm par kultūras monarhiju. Pēdējās etīdes veltītas kultūras teorijai, Ostvaldam, Tiņanova lasījumiem, kulturoloģiskajai izglītībai. Aina ir fantastiski godpilna, un aina ir arī fantastiski odioza. Latvijas ieguldījums kulturoloģijas attīstībā ir planetāri unikāls: Ostvalda terminoloģiskais izdomājums, Tiņānova lasījumi Rēzeknē un krājuma izdošana Rīgā, Latvijas kultūras vēstures skolotāju sagatavošana, kulturoloģijas priekšmets vidusskolā, kultūras determinisma koncepcija, grāmata “Ievads kulturoloģijā”. Tie ir planetāra mēroga panākumi, ar kuriem var lepoties visā pasaulē. Tas skan neticami, bet tas ir fakts – mēs bijām pirmie uz Zemes! Taču kas notiek praktiski? Praktiski aina ir fantastiski odioza – reti pretīga. Latvieši neprot un negrib novērtēt savus panākumus. Mēs tos ignorējam, noklusējam. Un tas notiek apzināti! Apzināti to dara tās latviešu tautas padibenes, kuras ir pārtvērušas dzīves esamības visus segmentus un rezultātā ar savu mežonību pārsedz šodienas (pēcpadomju) visu latviešu kultūru. Tautas nevērtība izrādījās tik šausmīga, ka tautas kultūras visus segmentus diktē idioti, nelieši, neinteliģenti un neizglītoti tipi ar aprobežotu un trulu faktūru. Un nav nekāda cerība piedzīvot gaišus laikus. Latvieši no savas mežonības paši nespēs izrauties. Tas tagad ir nepārprotami redzams. Mežonības apjoms strauji pieaug. Latvieši ir spējīgi vienīgi nodrošināt mežonības “dinamiku”. To veicina arī relatīvi globālais vēsturiskais konteksts – “balto” cilvēku bojāejas loģika, prāta aptumsums, iracionalitāte, destrukcija un dzīves amorālās bezjēdzības pārējās zemēs.

Nav komentāru:

Komentāra publicēšana