Liekulība

Problēma ir dziļāka, un tā neattiecās tikai uz atsevišķiem cilvēkiem. Problēma attiecās uz tautas nacionālo raksturu. Liekulīgajai melošanai ar tīru sirdsapziņu nav sporādisks raksturs. Runa nav par gadījuma rakstura parādībām. Liekulīgā melošana ar tīru sirdsapziņu nav kaut kas tāds, kas parādās un noris tikai reizumis atsevišķiem cilvēkiem. Tiekamies ar masu parādību. Liekulīgā melošana ar tīru sirdsapziņu latviešu sabiedrībā ir masveida izpausme. Turklāt šī izpausme koncentrējas tādā ētikas kategorijā kā nelietība. Liekulīgā melošana ar tīru sirdsapziņu ir jāuzskata par grandiozu nelietību, kas aptver ne tikai dažas Svētās Govis, dažus „džentlmeņus”, bet aptver plašas masas. Sociālie tīkli un interneta komentāri ļoti uzskatāmi atklāj nelietības klātbūtni latviešu masu apziņā. Par to nepārprotami liecina nespēja fiksēt un nosodīt nelietību. Interneta sociālajā publicistikā (tā var dēvēt tekstu korpusu sociālajos tīklos un komentāros) netiek saskatīta Svēto Govju, „džentlmeņu” nelietība. Tiek apcerēts viss kaut kas, bet tikai ne grandiozā nelietība. Tas ļoti svarīgi. Ja netiek nelietībā saskatīta nelietība, tad ir iespējams tikai viens variants – dotā nelietība netiek uzskatīta par nelietību, un dotā nelietība tiek akceptēta kā morāli pieļaujama izdarība. Bet tas ir satraucoši. Nākas secināt nelietīgās liekulības funkcionēšanu tautas masu apziņā. Saprotams, šajā ziņā pārsteigumu nav. Tauta ir dzīvojusi „liekulības tirgu” daudzas paaudzes. Liekulība bija padomju dzīves elements; liekulība ir LR dzīves elements. Pie tam LR liekulība ir daudz bīstamāka nekā padomju laika liekulība. LR liekulībai ir morālā būtība. Tā atsaucās uz cilvēku morālo apziņu. Tā ļoti efektīvi veicina personības degradāciju. Liekulīgā izlikšanās atsaucās uz cilvēku tikumību, veicinot strauju morāli tikumisko deģenerāciju. Padomju laika liekulība bija vienota ar ideoloģiju. Tā bija ideoloģiskā liekulība. Tā varēja sagandēt cilvēka pasaules uzskatu. Taču tā neveicināja morāli tikumisko deģenerāciju. Ja tas tā nebūtu, tad pret LR kriminālo „valsti” visaktīvāk nevērstos vecākās paaudzes, kuras latviešu populācijā ir morāli tikumiski visstabilākās. Ilgstošā un daudzu paaudžu garumā ilgā dzīve „liekulības tirgū” nevarēja neatsaukties uz tautas nacionālo raksturu, panākot nelietības autoritāti latviešu ētosā. Jūtams, ka „Rīdzenes sarunas” turpmāk vēl sāpīgāk atklās nelietības klātbūtni tautas morālajā stājā. Katru dienu iežvadzās jauni nelietības varianti. Esejā ir teikts: „Ja viņai [Sudrabai] kāds neļautu realizēt savu misiju, tad viņa varēja lūgt tautas palīdzību. Konkrēti tas izpaužās, tautu publiski informējot par problēmu. Citu zemju vēsture liecina, ka tādos gadījumos tautas atbalsts ir bijis simtprocentīgs.” Diemžēl jautājums ir interesants, bet nebūt vienkāršs. Misters Tramps solīja ASV varas eliti iztīrīt no sliktiem cilvēkiem un valsti iztīrīt no viņu pastrādātajiem nedarbiem. Viņš to vēlas izdarīt viens pats ar saviem spēkiem. Viņš neaicina palīgā tautu. Bet tas ir nepareizi. Sliktie cilvēki parasti visur ir ļoti konsolidēti. Tā tas ir arī ASV. Sliktie cilvēki Trampam neļauj izpildīt solījumu. To viņš arī nekad neizpildīs, ja neaicinās palīgā tautu. Bet pie mums? Vai Sudrabai latviešu tauta būtu palīdzējusi tikt vaļā no kriminālās kārtības, organizētās noziedzības, ja viņa aicinātu tautu palīgā? Vai ir iespējama tikai viena (apstiprinoša) atbilde uz šo jautājumu? Latviešu masveida līdzdalība zagšanā, nespēja un nevēlēšanās atzīt LR kriminālo būtību, nespēja nosodīt Svēto Govju nelietību „Rīdzenes sarunu” kontekstā jau ir sava veida tikai viena (neapstiprinoša) atbilde uz minēto jautājumu. Var atcerēties VVF teikto un pajokot, ņemot vērā, ka katrā jokā ir liela patiesība. VVF saka, ka tikai pusei no latviešiem ir normāls prāts. Pārējiem ir kaut kāds „caurmērs” un kaut kas sliktāks par „caurmēru”. Lai fiksētu nelietību, vajadzīgs prāts. Bez normāla prāta nelietību nevar fiksēt. Tātad nelietība latviešos ir tik plaši izplatīta normāla prāta trūkuma dēļ.