sestdiena, 2017. gada 19. augusts

Lielā Banda

Svarīgi ir divi momenti. Lielā Banda ir nobijusies. Lielā Banda ir sapratusi, ka tā ir tautai apnikusi. Tautas neapmierinātība ar Lielās Bandas stulbumu, nelietībām un nacionālo nodevību ir sasniegusi noteiktu kritisko robežu. Tas ir loģiski. Tautu par muļķi uzskata vienīgi neglābjami muļķi, kuru muļķību var likvidēt tikai kaps. Tas ir pirmais moments. Otrais moments ir saistīts ar Lielās Bandas reakciju. Lielā Banda faktiski savādāk nemaz nevarēja reaģēt. Tā var vienīgi iebiedēt tautu. Citu variantu nav. Tas ir vienīgais variants, uz ko ir spējīga Lielā Banda. Ja būtu citi varianti, tad nenāktos lietot vārdus “Lielā Banda”. Lielā Banda ir sociāli deģeneratīva izpausme. Tās pamatā ir deģenerātu refleksijas, kurās nevar ietilpt brīvprātīga vēlēšanās apturēt LR pagrimumu bez tautas iebiedēšanas. Deģenerātu pirmā un vienīgā reakcija var būt tieksme iebiedēt katru, kurš vēršās pret Lielo Bandu un apdraud tās nākotni noziegumu brīvības apstākļos. Patiesībā svarīgs ir vēl viens moments. Tautas reakcija sakarā ar Lielās Bandas centieniem iebiedēt ļaudis. Pienācis ir svarīgs brīdis. Pats svarīgākais pēcpadomju laikā.Tautas reakcija atsegs tautas kondīcīju – spēju vai nespēju konkrēti pretoties Lielās Bandas izraisītajai nacionālajai traģēdijai.  Tauta nav muļķe. Tā ir socioloģiskā aksioma. Vienīgi nav skaidrs, kādos dzīves aspektos tauta nav muļķe. Iespējams, morāli tikumiskajā aspektā, taisnīguma un tiesiskuma aspektā, cilvēka cieņas aspektā, labā un ļaunā identificēšanas aspektā, skaistā un neglītā saskatīšanas aspektā, bērnu un ģimenes cieņas aspektā. Noteikti būs vēl citi aspekti. Taču noteikti ir arī tas, ka zināmos aspektos tauta tomēr ir muļķe. Savādāk sakot, tautas gudrība nespēj tautu pilnā mērā aizsargāt. Tauta nav muļķe, taču tas nepasargā tautu no dažādām likstām. Piemēram, ebreju tauta ir ļoti gudra. Ebreju tauta nav muļķe. Taču tas ebrejus nepasargāja no nacistiem. Ebreji toreiz nebija muļķi, taču tas neveicināja reālu pretestību nacistiem. Latviešu tauta nav muļķe, taču reāli sevi pēdējo reizi prata aizsargāt 1905.gadā. Pēc tam nespēja aizsargāt. Arī tagad nespēj sevi aizsargāt. Turklāt nespēj sevi aizsargāt nevis pret ārējiem spēkiem (tas attiecās uz ebrejiem un latviešu cīņu pret vācbaltiem), bet pret savas tautas padibenēm un viņu atklāto ņirgāšanos par savu tautu. Nav īsti skaidrs, kādi faktori nodrošina tautas pretestību pret ārējo spēku un iekšējo spēku apdraudējumu. Iespējams, tāds faktors latviešiem bija izglītība līdz 1905.gadam, spējot ģenētiski formēt tautas pašcieņu – latviešu ļaužu masas ar augstu pašcieņu, bez kā nav iespējama pretestība pazemojumiem, apspiestībai. Iespējams, latviešiem paraugs bija citas tautas ar augstu pašcieņu. XVIII-XIX gadsimtā, kad intensīvi formējās jaunā latviešu tauta (tās elite, inteliģence) Eiropas tautu pašcieņa bija tā laikmeta neatņemama sastāvdaļa. Toreiz Eiropā veidojās nacionālās valstis. Tas bija tautu ideālas pašcieņas laikmets. To nekādā gadījumā nevar teikt par XX gadsimtu, kad Eiropā pašcieņas vietā stājās klanīšanās, iztapšana un masveidā sāka klonēt pielīdējus un nacionālos nodevējus. Varbūt tāpēc pēc 1905.gada mums ir tauta, kura nav muļķe, bet kura nespēj sevi aizsargāt no Lielās Bandas.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru