Pirms kāda laika rakstīju, ka aktuāls ir jautājums par latviešu tautas morālā kodeksa specifiku. Šis jautājums agrāk kļuva aktuāls vienmēr tajos gadījumos, kad nācās sastapties ar morāli tikumisko pārkāpumu attaisnošanu. Latviešu publiskajā sfērā ir milzīgs materiāls, kas skaidri liecina par sabiedrības morālo atbalstu dažādiem negodīgiem, nelietīgiem gadījumiem gan politiskajā un valstiski administratīvajā sfērā, gan ekonomiskajā un sadzīves sfērā, gan izglītības un zinātnes sfērā, gan garīgās kultūras sfērā. Īpaši plaši šis atbalsts atspoguļojās interneta komentāros. Piemēram, portālā “pietiek.com” regulāri var lasīt par atklātu morālo atbalstu visāda veida nelietībām – zagšanai, “shēmošanai”, blēdībām, korupcijai utt. Daudziem pats portāls un tā redakcija liekas nevajadzīga un pat kaitīga darbība, sistemātiski atmaskojot visdažādākā tipa noziegumus. Portālā publicēto atmaskojošo rakstu autori tiek apsaukāti, nomelnoti, viņu morāli un pilsoniski godīgā pozīcija tiek izsmieta. Jaunākajā laikā latviešu tautas morālā kodeksa specifikas aktualitāte izpaužās sakarā ar noziegumu brīvību un debilajām nelietībām, kuru īpatsvars noziegumu kopainā manāmi pieaug. Uz šī jaunā fona latviešu tautas morālā kodeksa specifika izpaužās vēl uzskatāmāk nekā agrāk. Debilitātes atzīšana kļūst par ikdienišķu parādību, pret debilitāti izturoties kā pret elementāru izpausmi mūsu sabiedrībā. Samierināšanās ar debilajām nelietībām kļūst triviāla morāli psiholoģiskā konstrukcija. Debilitātes caurvītā realitātē visgrūtāk ir izdzīvot skaidras un konkrētas domas nesējiem. Tā tam ir jābūt. Krasas novirzes no morāli tikumiskajiem kanoniem ir vēsturiski bijušas arī agrākajos laikmetos. Nikolajs Berdjajevs šajā sakarā rakstīja par “jaunajiem viduslaikiem”, kas iestājušies Rietumu civilizācijā XX gs. sākumā. Tagad var rakstīt par “jaunās mežonības” izpausmēm Rietumu civilizācijā. Debilitātes reprezentantu mežonīgā agresivitāte un reakcionārisms pārklāj kultūru arvien iespaidīgāk un neatgriezeniskāk. Tādā vidē skaidrai un konkrētai domai vairs nav vietas. Vieta nav arī morāli tikumiskajai klasikai. Debilitātes simulakru vidē nevar adaptēties skaidras un konkrētas domas autori, morāli tikumiskās klasikas pārstāvji. Idejiskuma vietā stājās oportūnisms. Pat latviski nacionālistiskā sentimentalitāte debilitātes ietekmē vairs nav paciešama. Pats par sevi kļūst saprotams, ka intelektuālās investīcijas latviešu kultūrā debilitātes masveidības apstākļos nav gaidāmas. Gluži pretēji: gaidāma ir šo investīciju strauja samazināšanās. Samazināšanās jau sākās 90.gados, kad sociālās un humanitārās zinātnes pārņēma latviešu pseidodomātāji, neizjūtot nekādu intelektuālo un zinātnisko cenzūru, kuru padomju laikā formēja citu tautu zinātnes līmenis un PSRS kopējais ļoti augstais zinātnes līmenis. 90.gados sākās arī ļoti straujš morāli tikumiskais noslīdējums, kas ieguva it kā oficiālu atbalstu un argumentāciju postmodernisma un neoliberālisma plurālistisko un amorālo murgu veidā. Latviešu morālā kodeksa specifikas problēma ātri sāka uzņemt ļoti draudīgu “augstumu”. Tas faktiski nav “augstums”, bet gan bezdibenis, kura baisajā kontekstā ir jārunā par latviešu tautas morālā kodeksa specifiku. Pašlaik var jautāt: vai latviešu amorālā stāja bija vai nebija viens no ieganstiem (galvenais iegansts) vāciešu idejai iznīcināt latviešus kā nevērtīgu tautu? Šodienas amorālā stāja nevarēja rasties vienā paaudzē. Tai noteikti ir ģenētiskā priekšvēsture. Jebkurā gadījumā ir redzams, ka morāli adekvātā tautas daļa pašlaik pilnīgi nav spējīga ierobežot morāli neadekvāto tautas daļu. Nacisma jaunās modifikācijas rašanās pagaidām ir zināma kulminācija kopējā morālajā un intelektuālajā pagrimumā. Domājams, ļoti drīz redzēsim, vai šī kulminācija izvērtīsies jaunā kulminācijā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru