Debilitātes analītika

Tas varētu būt jauns sociālās analītikas virziens. Debilitātes analītika var kļūt par zinātnes patstāvīgu apakšnodaļu. Iesakot šo jauno jēdzienu “debilitātes analītika”, nekad nedomāju pats tai pievērsties, speciāli konstatējot debilitātes izpausmes kā zinātniskās analīzes materiālu. Ierosinājums jēdzienam “debilitātes analītika” faktiski radās, balstoties uz sporādiski fiksētu materiālu. Bet svarīgākais – balstoties uz novēroto tendenci strauji palielināties debilai nelietībai/debiliem noziegumiem.Tas līdz šim man bija materiāls, kas tika fiksēts starp “normāliem” materiāliem par šodienas dzīvi, speciāli nemeklējot un neatlasot debilitātes izpausmes. Bet tas praktiski nozīmē, ka tiek palaisti garām izteikti debilitātes paraugi. Sarunā par debilitāti netiek iekļauts maksimāli viss materiāls un turklāt ne visi paši spilgtākie piemēri. Teiksim, par “latvisko dzīvesziņu” biju pamanījis rosību medijos. Taču nebiju iedziļinājies. Šī jaunā latviešu naciķu debilā “projekta” patieso būtību izpratu tikai pēc vienas publikācijas izlasīšanas krievu medijā. Krievu skolotāji jau ir pievērsuši uzmanību latviešu kārtējam vājprātam – velmei latviešus ar viņu latviskumu un latvisko dzīvesziņu norobežot no cilvēkiem un tādējādi manifestēt īpašu hominīdu sugu uz planētas. Tagad nākas nožēlot, ka savlaicīgi neesmu pievērsies vēl vienai citai latviešu deģenerātu kaislībai – tverkingam. Par to jau esot izteicies zilais “Rīgas Laiks” un citi mūsu pseidointelektuāļi. Tverkings ir mūsu žurnālistikas deģenerātu daļas uzmanības centrā. Iespējams, debilitātes analītika ir jāpapildina vai jāapvieno ar deģenerātu analītiku un latviskās identitātes meklētāju šausmīgo murgu analītiku. Patiesībā jaunā zinātniskā apakšnodaļa veidojas kā atsevišķu disciplīnu vesels komplekss. Tādu virzību nosaka dzīves reālais materiāls. Debilitāte, deģenerāti, latviskās identitātes meklētāji kopumā sastāda plašu un tematiski daudzpusīgu kontingentu. Jāapskata žurnālistu, “zinātnieku”, “pedagogu”, anonīmo komentētāju (“tautas”) debilitātes caurvītā darbība. Noteikti jārunā par t.s. morālo liberālismu – vienaldzīgo (“demokrātisko”, “liberālo”) attieksmi pret seksuālajām perversijām. Morālais liberālisms sakarā ar valdošās kliķes dažu deģenerātu “drosmīgo” atzīšanos arī pie mums sāk uzņemt draudošus apgriezienus. Morālais liberālisms seksuālās patoloģijas palīdz pārvērst par kultūras cienījamu normu un vērtību sabiedriskajā domā. Tādējādi seksuālie deģenerāti sev iegūst netiešus atbalstītājus, kuru nepieņemami konformistiskās morālās pozīcijas ideoloģiskā loma var būt ļoti pamatīga jaunajās paaudzēs.