Pašapziņa

Cilvēka vispārējās garīgās attīstības līmenis ir cieši saistīts ar viņa pašapziņu. Iespējami divi pašapziņas varianti, ja cilvēka vispārējā garīgā attīstība ir piezemēta. Pirmais variants ir šāds. Cilvēks pilnā mērā apzinās savas garīgās attīstības līmeni, izprotot tā kritisko vērtību. Cilvēks saprot, ka viņa domāšanas un izpratnes iespējas nav tik augstas, kādas viņš saskata citos cilvēkos. Viņš apzinās savas erudūcijas nepietiekamību, profesionālo iemaņu elementāro raksturu. Respektīvi, cilvēks paškritiski ir sevi objektīvi novērtējis un izvēlējies attiecīgu pašapziņas pozīciju, netiecoties ieņemt augstāku stāvokli dažāda veida hierarhijā nekā viņš ir pelnījis, ņemot vērā viņa vispārējās garīgās attīstības līmeni. Tāds cilvēks kautrīgi, korekti, brīvprātīgi, apzināti ieņem sev piemēroto vietu dzīvē. Sabiedrība pret tādiem cilvēkiem parasti izturās ar dziļām simpātijām. Tie ir t.s. vienkāršie cilvēki, kurus nākas aizsargāt, aprūpēt, cienīt. Dzīvē tā tas notiek. Tā tas notiek arī daiļliteraturā, kurā šo vienkāršo cilvēku tēli ir veidoti ar dziļu iejūtību. Šī varianta pārstāvjus var dēvēt par „simpātiskajiem muļķīšiem”, „simpātiskajiem stulbenīšiem”. Otrais variants ir šāds. Šī varianta pārstāvjus nākas nesaudzīgi dēvēt par nesimpātiskajiem muļķiem, nesimpātiskajiem stulbeņiem. Šī varianta cilvēks neatzīst sava attīstības līmeņa nepietiekamību. Viņš nevēlās dzīvē ieņemt sev piemēroto vietu. Viņš ir agresīvs, nekaunīgs, augstprātīgs. Viņa pārspīlētā pašapziņa viņam neļauj kritiski izturēties ne pašam pret sevi, ne uzklausīt citu cilvēku kritisko viedokli par viņa domāšanas un izpratnes zemo pakāpi, erudīcijas trūkumu, profesionālo iemaņu niecību utt. Otrais variants ir plaši sastopams latviešu aprindās. Īpaši „politiķu” un dažādu priekšnieku slānī, jo pēcpadomju laikā šajā slāni gudri cilvēki netiek ielaisti. Neobjektīvā pašapziņa veicina nekaunību, cenšanos izvirzīties ar spēku jebkuras hierarhijas priekšgalā, kā arī izplūst dažādās ambiciozās izdarībās, kad godkāre ir lielāka nekā cilvēciskā kvalitāte. Ikdienas dzīvē šo cilvēku pašapziņas trūkums izpaužās velmē būt par visiem visgudrākajam un viszinošākajam, pirmajam izteikt par jebkuru jautājumu savu viedokli un tūlīt agresīvi izsludināt savu viedokli par vispareizāko. Šie cilvēki nav spējīgi ne par ko brīnīties, katru jaunu informāciju viņi pasludina par viņiem jau sen zināmu informāciju. Viņi nicīgi izturās pret aicinājumu mācīties, lasīt, iepazīties ar citu pieredzi. Valodas izvēlē šie cilvēki tiecās būt gudri manierīgi, izvēloties nepiemērotus jēdzienus un tos lietojot neloģiskā kontekstā. Ierēdņu leksika tagad ir pārpildīta ar aplami lietotiem latviešu cilmes vārdiem un svešvārdiem. Tādu latviešu īpatsvars, kuri visu jau zina un visu prot par visiem vislabāk, tautā ir liels. Tas izskaidro cittautiešu piesardzīgo attieksmi pret latviešu tautu. Ja objektīvi paškritiskie vienkāršie cilvēki tiek uzlūkoti ar dziļām simpātijām, tad aprobežoti pašpārliecinātie un nekaunīgi agresīvie zemas vispārējās garīgās attīstības līmeņa indivīdi nekādu cieņu nebauda. Viņu lielais skaits un iespēja piesārņot publisko vidi atsaucās uz visas tautas reputāciju. Dotās etīdes pamatā, saprotams, ir novērojumi mūža garumā darbā augstskolās, organizējot zinātniskos un populārzinātniskos pasākumus. Piemēram, MKC gados krievi, ebreji, poļi, baltkrievi labprāt apmeklēja mūsu seminārus, lekciju ciklus. Latviešiem nebija nekādas intereses. Visbiežāk nācās dzirdēt atrunu „Un kas tad tur tāds jauns varētu būt?”. Par darbu ar latviešu studentiem vispār negribas atcerēties. Darbs ar viņiem visbiežāk nemaz nebija iespējams, jo viņi jau sen visu zināja.