svētdiena, 2017. gada 20. augusts

Portrets

Šodien Internetā uzzināju par latviešu viepļu pastrādāto jauno mežonību – Raiņa un Aspazijas zīmējumu. Kāda riebīga tauta! Kādi riebīgi radījumi! Esot arī tādi, kuri nosoda zīmējumu! Interesanti, cik daudz ir tādu, kas nosoda mežonību? Interesanti, kurai paaudzei pieder nosodītāji? Taču faktiski nekā interesanta nav. Agrākie notikumi liecina par tautas pagrimumu, neattīstību, mežonību, ko papildus stimulē postmodernisma izkārnījumi, par kuriem šī mežonīgā tauta arī ir sajūsmā. Ja kaut kas ir interesants sarunā par latviešu riebekļiem, tad interesanta ir vēsturiskā sakritība. Proti, tautas attīstības iespējas sākās balto rases vispārējās bojāejas apstākļos. Tā ir interesanta un liktenīga sakritība. Pēcpadomju laikā iegūtās iespējas kļūt beidzot par kultūras tautu slāpē postmodernisma klātbūtne, nonākot amerikāņu ģeokrātiskajā varā. Tas ir rūgts liktenis. Bet tas ir arī liels garīgais smērējums latviešu mēslu lielākajai daļai, kura ar milzīgu prieku bauda  postmodernisma izkārnījumus. Latviešu mežonība nepazīst nekādu robežu. Latviešiem nekas nav svēts. Visu gatavi apķēzīt kā nejūtīgi vājprātīgie. Nav iespējams iedomāties Gēti, Danti, Šekspīru, Tolstoju, Puškinu šādos neķītros zīmējumos. Turpretī latviešu izdzimteņiem Rainis ir tradicionāla tēma savas neattīstības demonstrēšanai. Tā vietā, lai kariķētu savus pederastus, idiotus, zagļus, blēžus, latviešu smirdoņas kariķē ģēniju. Varētu teikt, kariķē antropoloģisko pārpratumu mežoņu etnosā. Rainis uz latviešu lopu masas tik tiešām ir antropoloģisks brīnums.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru