svētdiena, 2017. gada 20. augusts

Mērkaķi

Deputātes attieksmē pret Kultūras ministra padomnieku galvenais ir viņas jautājums “Kas tas par mērkaķi ekrānā?”, bet nevis runāšana vai nerunāšana valsts valodā TV intervijā. Mērkaķu klātbūtne ir visur. “Delfos” nav iespējams skatīties uz fotogrāfijām. Mērkaķi ir komentētāji, eksperti, glamūra ākstību dalībnieki. Tautas vizuālā kopseja kļūst arvien mērkaķīgāka. Mums jau ir pīrsingoti, tetovēti jaunie zinātnieki ar ornamentētām frizūrām un bārdām. Manu uzmanību tautas vizuālajai kopsejai kādreiz pievērsa Borisa Ravdina skatījums uz XX gs. sākuma latviešu presē publicētajām fotogrāfijām. Viņa ieskatā tajās dominē zemnieku sejas. Inteliģenta cilvēka seja ir retums. Tagad ir sasniegts zināms progress – dominē mērkaķu sejas, pie kā inteliģentai krievietei ir grūti pierast. Viņa nesavaldījās un uzdeva minēto jautājumu tieši un atklāti. Mēs nevaram izvēlēties savu seju. Taču no mums ir atkarīga mūsu sejā saskatāmā apgarotība. Ne velti uzskata, ka seja ir garīguma spogulis. Volters, Kants, Hēgelis, Puškins nebija skaisti vīrieši. Puškins pats sevi lamāja “Потомок негров безобразный”. Taču viņu sejas izstaro milzīgu apgarotību. Jaunā paaudze pati speciāli veido savu vizuālo izskatu. Tajā skaitā sejas izskatu. Veido, balstoties uz labi pazīstamu ikonogrāfiju. Iespējams, jaunās paaudzes vēstures nezināšana nodara lielu ļaunumu. Viņi nezina, ka viņu tagad izmantotā ikonogrāfija kultūrā ir pazīstama kā mežoņu, idiotu, kretīnu, bandītu, sociālo atkritumu stereotipiska ikonogrāfija. Tā atspoguļojās tēlotājas mākslā, kinomākslā. Tā atspoguļojās arī pašlaik Rietumu kinomākslā. Ja filmā jāatveido cilvēciskā padibene, tad to veido ar tetovējumu, pīrsinga, mežonīgu frizūru palīdzību. Ne velti mēdz jokot, ka kinomākslai tagad ir viegli – cilvēciskās padibenes nav speciāli jāgrimmē utt. Tās var sastapt Rīgā uz ielas, tā teikt, brīvā dabā! Atliek vienīgi uzaicināt filmēties mežoņu lomā.

Nav komentāru:

Komentāra publicēšana