Sasniegta ir tāda pakāpe, kad latviešu humanitārās un sociālās domas tumsonību vairs nav iespējams apturēt. Tas ir tāpat kā ar literāro valodu, kuras degradāciju publiskajā telpā vairs nebija iespējams apturēt jau tūlīt pēc PSRS sabrukuma 90. gadu sākumā. Neliterārās valodas plūdi pārklāja Latvijas publisko telpu kā vulkāna lāva. Tātad principā kā fatāls un cilvēka spēkiem nepārvarāms fenomens. Tas pats ir noticis ar zinātni augstskolās. To katedru, programmu, pētniecisko institūtu un centru humitāro zinātņu un sociālo zināņu pārstāvju lielākās daļas izplatītais materiāls ir izteikti tumsonisks – aplams, atpalicis, pseidointelektuāli manierīgs, primitīvs un ne reti šovinistiski vienpusīgs, apliecinot intelektuālā un morālā pagrimuma kopainu. Šī materiāla saturs ir radies, nespējot kritiski vērtēt zinātnisko vielu un nespējot izvēlēties adekvātu metodoloģisko pieeju. Visu pārklāj postmodernisma ākstības, kas faktiski materiāla izklāstu pārvērš karikatūrā. Zinātniskā darbība tādējādi iegūst parodijas auru. Tumsonību izplata arī žurnāli un saiti ar “Rīgas Laiku” un “satori.lv” priekšgalā. Ja kāds vēlas iegūt latviešu humanitārās un sociālās domas tumsonības paraugus, tad abi minētie resursi ir vispiemērotākais avots. Tumsonības iemesli ir vairāki. Viens no tiem ir tas, ka pēckara Latvijā nekad nebija pilnvērtīga humanitāro un sociālo zinātņu attīstība. Vienmēr dominēja domas šaurība, provinciālisms sintēzē ar stulbu augstprātību, milzīgām karjeras ambīcijām un pseidointelektuālismu. Mūsu zinātnieki parasti ir tipiski masu cilvēki. Tas viss saglabājās arī jaunajās paaudzēs, kuras kāda daļa tagad tēlo domātājus, ekspertus, zinātniekus, publicistus, profesorus, akadēmiķus. Latvijā nav neviens spēks, kas gribētu un spētu vērsties pret tumsonību zinātnē. Var pat teikt arī tā, ka Latvijā vairs nav neviens spēks, kas spētu saskatīt tumsonību zinātnē.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru